Berlīnes lāči ir sadalīti, īpaši izceļot Kino Rakstos apskatītas filmas - Ildiko Enjedi “On Body and Soul” (Zelta lācis labākajai filmai), Aki Kaurismeki “The Other Side of Hope” (Sudraba lācis par labāko režiju), Agneškas Holandas “Pokot” (Sudraba lācis – Alfrēda Bauera balva), kā arī Lielās žūrijas balvas ieguvēju – Alana Gomī “Félicité”. Par šo un vēl citām filmām - trešais ziņojums no Berlināles.
Gomī filma ir viseksotiskākais konkursa skates piedāvājums. Félicité darbība notiek Kinšasā, Kongo, cieši saausta ar muzikālajiem numuriem vietējā krodziņā, un sižets tik operisks, ka filma varētu tikt dēvēta arī par laikmetīgu mūziklu. Par šīs kino tendences pionieri var saukt Marku Donfordu-Meju, kura klasisko Žorža Bizē, Džakomo Pučīni un Bendžamina Britena operu pārlikumi Dienvidāfrikas vidē un kshosa valodā (U-Carmen Ekhayelitsha (2005), Breathe Umphefumlo (2015), un citi) jau ierasti nonāk Berlināles programmā. Tomēr Félicité ar šīm filmām saista tikai atsevišķi saskares punkti – sižeta skaidrība, paredzamība un pat zināma naivitāte, vietējās kultūras faktūru prasmīga lietošana, lai panāktu lielāku emocionālo intensitāti, un muzikālie numuri sižetiskās līnijas lūzumu vietās.
Galvenās lomas atveidotāja Vero Tshanda Veya Mputu ir filmas veiksme un ieguvums. Viņas sejas izteiksme gandrīz nemainās visas filmas gaitā, izņemot ainas naktsklubā, kad dziedot viņas balss un grācija ievibrē gaisu visapkārt, apburot ne tikai dzērājus un uzdzīvotājus pie noskretušajiem plastmasas galdiņiem uz ekrāna, bet arī skatītāju zāli. Kā jau to varētu sagaidīt, varones dziedājums iet ciešā sasaistē ar filmas notikumiem – piemēram, brīdī, kad Felisita uzzina par ārstu nespēju glābt dēla kāju pēc satiksmes negadījuma, viņas balss un skatiens izdziest pavisam.
Lai gan ne pavisam brīva no klišejiska skatījuma uz nabadzīgo Āfrikas lielpilsētas ikdienu, Félicité ir pirmatnēja, spēcīga un daudzslāņaina filma, kurai īpašu šarmu piedod amizantas ainas ar ledusskapja remontu visas filmas garumā, kā arī pats meistars – lādzīgais, bet kaisles un alkoholisma pārņemtais Tabu, kurš godīgi atzīstas Felisitai, ka nespēj pretoties arī citu sieviešu valdzinājumam.
Neparasta ir vēl viena, paralēlā filmas realitāte – Felisitas sapņi vai vīzijas, kurām ir simboliska nozīme, tās kalpo kā priekšvēstneši gaidāmajām izmaiņām notikumu gaitā. Sapņos tērpusies baltā, basām kājām, viņa dodas naksnīgos klejojumos mežā, tālu prom no Kinšasas kņadas, meklē mierinājumu upes straumē un sastop mistisku dzīvnieku, kuram piemīt spēja atgriezt Felisitai spēku. Gomī filma godam ieņem vietu konkursa programmā līdztekus izciliem autorkino režisoriem.
Un vēl. Fascinējoši un pretīgi
Lai nu gan šogad Berlināles žūrijas lēmumi varbūt pirmoreiz tik ļoti sakrīt ar manu viedokli, tomēr arī ārpus apbalvoto saraksta atrodamas uzmanības vērtas filmas. Jaunais, blondais un glītais spāņu režisors Eduardo Kazanova, kura lielākais izaicinājums šobrīd, kā viņš atzinās skatītājiem pēc seansa, ir atturēties no prettrauksmes zālēm, pārsteidza Berlīni nesagatavotu. Kazanova, sācis filmēties 12 gadu vecumā, nevarēja vien sagaidīt, kad varēs stāties kameras otrā pusē. Un, lūk, viņa pirmā pilnmetrāžas filma Ādas / Pieles startē Berlīnes Panorāmā un uzreiz tiek nopirkta Spānijas Netflix programmai.
Kazanovas pasaulē mīl, cieš (vairāk jau cieš) un aizstāv tiesības būt citādākiem cilvēki ar visdažādākajām ķermeņa deformācijām, tostarp arī visai nereālistiskām. Ja Almodovara filmās sarkano krāsu aizstātu ar rozā un lillā, ja Giljermo del Toro filmās izskaustu normālos personāžus, tad aptuveni rastos nojausma par tēlu, estētikas un problemātikas spektru filmā Ādas. Visas filmas laikā zāli ik pēc brīža pameta skatītāji, nespēdami vairs noskatīties fascinējošajās, taču vienlaikus neiedomājami pretīgajās ainās. Režisors ir izvēlējies galējus līdzekļus, lai runātu par vienkāršu un dabisku vēlmi būt mīlētam un saprastam pasaulē, kurā valda standartizēta skaistuma kults. Kazanova saka – tādēļ arī vairums sakropļoto varoņu ir sievietes, jo viņu izskats pakļauts vislielākajam sabiedrības spiedienam. Un pārspīlētais krāsu lietojums izvēlēts, lai darītu iespējamu šo filmu vispār noskatīties.
Ja izdodas abstrahēties no vēlmes novērsties, atklājas vairākas izcili izstrādātas stāsta līnijas - par meiteni, kam mutes vietā dibens (un dibena vietā fantastiski skaistas violetas lūpas ar mirdzošiem pērļu zobiem), kas dzimšanas dienā no tēva saņem dāvanā vienradža masku; par zēnu, kurš tik ļoti ilgojas pēc tēva, kas atstājis ģimeni, ka vienīgā dēla vēlēšanās ir kļūt par nāru (lai līdzinātos tetovējumam uz tēva rokas), tāpēc viņš visiem iespējamiem paņēmieniem cenšas atbrīvoties no kājām; par meiteni, kam acu vietā mirdzoši rozā dimanti, kas saņemti dāvanā no klienta, jau kopš 12 gadu vecuma strādājot prieka mājā...
Vēl ilgi varētu uzskaitīt neikdienišķās problēmas, ar kurām saskaras filmas varoņi, vai aprakstīt visus skatītāju šokējošos brīžus, tomēr, kā zinām, kino vēsturē var atrast ne vienu vien izcilu filmu, kuras uztvere balansē uz pretīguma robežas. Eduardo Kazanova ir atradis formā naivu, maksimāli estetizētu un vienlaikus gudru veidu, kā cīnīties ar savām bailēm un nedrošību, turklāt likt par savām filmām runāt.
Personīgi par diskrimināciju
1917. gadā Trondheimā, Norvēģijā, norisinājās pirmais sāmu kongress, kura simtgades svinības šogad pavadīs arī dažādas kino programmas. Zīmīgi, ka tieši šogad Gēteborgas kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja (un saņēma galveno apbalvojumu) filma Sāmu asins jeb Sami Blood, ļoti personīgs stāsts par sāmu diskriminācijas politiku Zviedrijā 20. gadsimta pirmajā pusē. Ļoti emocionāla izvērtās tikšanās ar filmas veidotājiem jau pēc Berlināles vēlā seansa, tuvu pusnaktij, jo Sāmu asins ir pirmā filma, kura tik atklāti runā par traumu, kas līdz šim vajā daudzas sāmu un zviedru ģimenes, atbalsojoties ne tikai sāmu, bet ari citu mazo etnisko kopu pārstāvjos (to apliecināja kāda burmiete, kas dalījās savā dzīvesstāstā – ierodoties Dānijā jau ar trim maģistra grādiem biogrāfijā, viņa tik un tā tiek dēvēta par “filipīniešu au-pair”).
Sāmu asins galvenā varone Elle Marja, kā visi sāmu bērni, ir ievietota internātskolā, kur nedrīkst runāt sāmiski, tiek praktizēti miesas sodi un pazemojošas antropologu izmeklēšanas. Sāmiem pēc internātskolas tiek liegts turpināt mācības, jo valda uzskats, ka viņu smadzenes nav tam piemērotas. Elli Marju fascinē izsmalcinātā skolotāja, kas lasa dzeju, un dzer tēju, atstiepjot mazo pirkstiņu, arī visa “civilizētā zviedru pasaule”. Taču cieminieki pret internātskolas audzēkņiem izturas ar neslēptu pretīgumu, nevērtējot viņus augstāk par dzīvniekiem, un pēc tam, kad Elle Marja piedzīvo nežēlīgu uzbrukumu, viņa nolemj bēgt, atstājot aiz muguras gan savu māsu un ģimeni, gan vārdu un izcelsmi.
Režisore Amanda Kernela filmā izspēlē iedomātu situāciju – vecmāmiņai nākas atgriezties bērnības zemē uz māsas bērēm, nonākot konfrontācijā ar noliegto pagātni. Galvenajā lomā redzama 14 gadus veca sāmu meitene Maja-Dorisa Rimpi, kurai, gluži neticami, šī ir pirmā aktierspēles pieredze – ikdienā viņa gana ziemeļbriežus, tāpat kā viņas māsa un vecāmāte, kuras arī redzam filmā.
Šādu stāstu Zviedrijas vēsturē ir ne mazums, arī pašas režisores ģimenē vairāki radinieki savulaik nolieguši sāmu kultūru, pilnībā pārrakstot savu likteni. Nenoliedzami, filmai ir terapeitisks efekts, palīdzot gan tās režisorei, gan skatītājiem ar līdzīgu pieredzi izdzīvot šo savas kultūras noliegšanas un atkalpieņemšanas stāstu, izmantot brīdi, lai runātu par pieredzēto internātskolās, par salauztajiem pirkstiem, un ne mazāk sāpīgajām emocionālajām traumām.
Sāmi, aborigēni, Amerikas pirmiedzīvotāji – kino ir pateicīgs medijs, lai stāstītu vēsturi, neriskējot aizbaidīt tos, kas ikdienā vēsturi nepatērē.
2002. gada Austrālijas drāmu Rabbit-Proof Fence nešauboties var nosaukt kā izcilāko kino piemēru, kas stāsta par sistemātisku vardarbību pret kontinenta iedzimtajiem, tomēr retāk šādas filmas veido paši mazo tautu pārstāvji, kā Sāmu asins gadījumā.
Berlināle pilnbriedā
Trīs gadus pirms cienījamās jubilejas (2020. gadā notiks jau septiņdesmitā Berlināle) Berlīnes kinofestivāls ir spēku pilnbriedā, apliecinot programmas kinematogrāfiskās kvalitātes kā prioritāti, un
cīkstēšanās starp trim lielākajiem un senākajiem Eiropas kinofestivāliem ir aktuālāka kā jebkad.
Iespējams, Venēcijas nesenais spēku pieplūdums kalpojis kā katalizators sāncenšiem. Berlināles zāles, pat attālākajos kinoteātros, bija pārpildītas, rindas pie tām – bezgalīgas, un profesionāļu aprindās dzirdamā gaušanās par pasaules kinoprodukcijas vienību pārāk lielo skaitu – smieklīga uz izpārdoto biļešu fona. Gada vispelēkākajā un drēgnākajā laikā nedēļas garumā uzsūcot Berlīnes kinofestivālā strāvojošo kinomīlestību, atliek vien vēlēties, lai ar tikpat lielu aizrautību uz kinoteātriem skatītāji plūstu arī Latvijā.
Berlinālē sadalītie Zelta un Sudraba lāči - ŠEIT, pilns apbalvoto filmu un kinoprofesionāļu saraksts – ŠEIT.
