KINO Raksti

Cerību otra puse

17.02.2017

“Cerību otra puse” – tā sauc Aki Kaurismeki jaunāko filmu ("Toivon tuolla puolen"), ar kuru sākās 67. Berlināles sestā diena, tātad arī festivāla otrā puse, un tā bija jau vienpadsmitā no astoņpadsmit šāgada konkursa filmām.

Paradoksālā kārtā iemīļotais somu režisors pirmo reizi piedalās Berlināles konkursā, līdz šim viņa filmas bijušas tikai Foruma skatē, tāpēc var arī saprast Kaurismeki, kurš ar iecerētās ostas pilsētu triloģijas pirmo darbu Havra 2011. gadā labprātāk startēja Kannās. ”Visi melanholiķi tiek sūtīti prom”, pat no melanholijas zemes Somijas, - tā varētu īsumā raksturot šo mazo, pasakai līdzīgo filmu, kurā nelegāli un nejauši valstī nonākušajam Kaledam no Sīrijas pilsētas Alepo tomēr izdodas atrast stūrīti, kur apmesties, un atsaucīgas mazo ļaužu sirdis. Sev raksturīgajā minimālismā, ar aktieriem, kuru sejās vientulība redzama jau pa gabalu, somu režisors apelē pie mūsu humānisma. Filmas preses konference izvērtās par asprātīgu parasti vārdos skopā Kaurismeki manifestāciju, kas noslēdzās ar viņa aktiera Sakari Kuosmanena dziedātu dziesmu (filmā Kuosmanens ir jaunais īpašnieks mazam restorānam, kurā ir tikai trīs darbinieki un suns).

Publicitātes foto Aki Kaurismeki filmai "Cerību otra puse"

Ostas pilsētu triloģija jau izvērtusies par bēgļu triloģiju, un Kaurismeki sola, ka trešā daļa būšot komēdija. Dižā soma ambīcijas gan nevarētu saukt par minimālām – uz jautājumu, vai viņš vēlas mainīt publiku, režisors atbild, ka gribot mainīt pasauli un, būdams pieticīgs, sāks ar Eiropu. Cerību otra puse saistās ar balvu Kaurismeki...

Pirmais Zelta lācis – kostīmu karalienei

Pirmo Berlināles Zelta lāci ceturtdienas vakarā saņēma itāļu kostīmu māksliniece Milena Kanonero (Canonero), viena no visneparastākajām un slavenākajām māksliniecēm; viņas radošajā kontā ir Kubrika Mehāniskais apelsīns (1971), Berijs Lindons (1975) un The Shining (1980), kuru rāda pēc balvas pasniegšanas ceremonijas. Kanonero kostīmi redzami arī Kopolas-tēva filmas Krusttēvs III daļā (1990) un Kopolas-meitas filmā Marija Antuanete (2006); jaunākais mākslinieces darbs ir Vesa Andersona The Grand Budapest Hotel (2014).

Milenas Kanonero kostīmi Vesa Andersona filmā "The Grand Budapest Hotel" (2014)

No šodien modīgā apzīmējuma “stiliste” mākslinieci šķir gaismas gadi – sākusi pie Vitorio de Sikas, studējusi mākslas vēsturi, saņēmusi četrus Oskarus, nu Kanonero tiem pievienos arī Zelta Lāci par mūža ieguldījumu kinomākslā. Laudatio (godināšanas runu) teiks Jans Harlans, Stenlija Kubrika producents, kurš savulaik viesojās arī Rīgas Arsenālā un rādīja savu Meistaram veltīto dokumentālo filmu Life in Pictures (2002).

Vēl vienu ar Arsenālu saistītu mākslinieku iznāca šodien pieminēt – nesen mūžībā aizgājušo Verneru Nekesu, kurš kopā ar draudzeni Doru O. viesojās Rīgā ar savām filmām. Avangarda māksliniekam, novatoram un unikālas tehnikas kolekcijas īpašniekam, pie kura Mīlheimā pie Rūras arī man bijusi tā laime ciemoties, filmu veltījusi Ulrike Pfeifere, to rādīja programmā Berlinale Special.

Pēc Screen International izvēlēto kritiķu vērtējuma augstākās balles saņēmušas divas režisores, abas arī ar Rīgu saistītas – Ildiko Enjedi (1990. gada Arsenālā piedalījās ar filmu Mans XX gadsimts) par savu jauno filmu Par dvēseli un miesu / Testrol es lelekrol, un Eiropas Kino akadēmijas valdes priekšsēdētājas, 2014. gadā Rīgā pabijušās Agneškas Holandas Pokot / Spoor. Abu dāmu filmas kritiķu vērtējumā pārspēj tikai argentīniešu / čīliešu režisora Sebastjana Lelio filma Fantastiskā sieviete / Una mujer fantástica.

Filmas "Una mujer fantastica" komanda Berlinālē - producents Huans de Dioss Lerēns, aktrise Daniela Vega, režisors Sebastians Lelio, aktieris Francisko Rejess

Bet par Lāčiem viss noskaidrosies jau sestdien, 18. februārī.

Ko mēs nožēlojam un kas nāk gaismā

Kaut galvenās balvas šiem slavenajiem māksliniekiem droši vien nespīd, tomēr lieli aktieru un režisoru vārdi festivālos vienmēr piesaista uzmanību, pat ja kāds kritiķis atļāvies filmai ielikt treknu krustu X (slikti) – kā amerikāņu režisora Orena Movermana filmai Dinner, kurā vienu no galvenajām lomām spēlē Ričards Gīrs. Tematiska sakritība ar Sallijas Poteres filmu Party, kurā mirdz lielisku aktieru buķete – Kristīne Skota-Tomase, Timotijs Spols, Bruno Gancs un citi, - abās filmās saviesīgā vakarā no skapjiem izkrīt tādi skeleti, ka elpa aizraujas. Mani personīgi Poteres filma tomēr vairāk pārliecināja – viesībās par godu Skotas-Tomases varones izcīnītajam veselības ministres postenim viesi ne tikai atraktīvi izrāda savus raksturus un temperamentus, bet liek arī domāt un ielūkoties katram sevī. Filmu Orlando (1992) un Tango Lesson (1997) autorei Sallijai Poterei Brexit laikā izdevies izveidot melnbaltu, dažādu tautību, aprindu un pat orientācijas cilvēkus vienojošu grupas portretu vienā interjerā. Un – maza nianse mūsu prieciņam – Poteres filmā redzamais aktieris Timotijs Spols pasniedza Shooting Stars balvas jaunajiem un daudzsološajiem, arī mūsu Elīnai Vaskai.

Aktieris Timotijs Spols Sallijas Poteres filmā "Viesības"

Pazīstamā meistara Folkera Šlēndorfa darbs Atgriešanās Montaukā / Rückkehr nach Montauk saistīja uzmanību gan ar idejas autora (režisora drauga un pazīstama rakstnieka Maksa Friša) un aktieru Stellana Skarsgarda un Ninas Hosas vārdiem, gan ar tematiku – kurš gan nav nožēlojis gan padarīto, gan varbūt vēl sāpīgāk nepadarīto, garām palaisto; visu to, ko neesam uzdrošinājušies vai paši sabojājuši, nodevuši. Turklāt vēl intervijas pirms un ap filmu, Šlēndorfa paša atzīšanās u.tml. Teiciens par iekāpšanu vienā un tajā pašā upē te diez vai der – vai varam atgūt garām palaisto, vai var pēc daudziem gadiem mīlēt ar to pašu spēku, vai iespējams atgriezties... Rakstnieks prezentē savu jauno romānu Ņujorkā, kur kādreiz bijis laimīgs – pie jūras Montaukā, Longailendas pašā galā.

Kadrs no filmas "Atgriešanās Montaukā"

Mākslinieciski un vizuāli izteiksmīga ir Ferenca Toreka filma 1945 (Panorāmas skate), kas savu pirmizrādi Ungārijā piedzīvos tikai aprīlī. Melnbaltā, askētiskā un vienlaicīgi izteiksmīgā stilistiskā veidotais kinodarbs “ceļ augšā” tādus apziņas slāņus, kurus neviens negribētu kustināt. Divu ebreju ierašanās kādā ungāru miestiņā, kur gatavojas kāzām, ir kā petarde rāmajā lauku dzīves plūdumā. Kaislības met augstu vilni, plūst plūmju šņabis un lien ārā pagātnes grēki... Freda Cinemana un Serdžo Leones spageti vesternu estētika, izcila sadarbība starp operatoru, režisoru, komponistu un aktieriem, kas šķiet kā izteiksmīgi tipāži; rezultātā tapusi viena no spilgtākajām līdz šim Berlīnē redzētajām filmām.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan