KINO Raksti

Berlināles pieraksti. Mīlestības filmas

20.02.2022
 Berlināles pieraksti. Mīlestības filmas

Braukt vai nebraukt uz Berlināli – visu ziemu Rīgā risinām šo mīklu, un dilemma saasinās pēc ziņām par janvārī atcelto Roterdamas festivālu. Tomēr galu galā lēmums ir – braukt, un tas ļauj Berlīnes klātienes ekrānos piedzīvot ļoti daudz mīlestības dažādās formās.

Saslimstības cipari kāpj debesīs, un nedēļu pirms lidojuma izvairos no kovida kā Neo no lodēm pirmajā Matriksā, lai tikai nekļūtu par kontaktpersonu, kamēr slimo ģimene, kolēģi, draugi. Līdz pat izlidošanai cenšos nedomāt par iespēju dzeltenajā Berlīnes metro vizināties starp pilsētas kinoteātriem, jo šī vīzija šķiet neprātīga.

Jābrauc. Pamanu, ka kovidlaiki par dažiem gadiem pietuvinājuši vāciešus digitālajai revolūcijai, un to pierāda arī jaunā biļešu rezervācijas sistēma. Agrāk uz iekārojamākajām filmām tika tie, kas vissiltāk saģērbās, visagrāk piecēlās un visilgāk spēja vertikāli nostāvēt rindā. Tagad skatītāja likteni lemj dators, saliekot gaidīšanas kārtībā visus, kas no rīta sistēmai pieslēdzas. Sākumā satraukumu rada atļautie piecdesmit procenti zāles ietilpības, taču izrādās, ka festivāls tapis pieejamāks. Kā nu kuram, protams, – pieejamāks tiem, kuri veiksmīgi izkļūst cauri nemitīgi mainīgajiem epidemioloģisko prasību filtriem. Uzvarētājcipars vakcinācijas sertifikātā ir “3 no 3”, paverot Berlināles durvis bez papildu testiem. Ekskluzīvi rezervēju visu, ko vēlos, bet, kā vēlāk izrādās, pārsvarā pamanos aiziet uz filmām, kas balvas nesaņem. Te nu, lūk, profesionāla zaudētāja reportāža.

Zālē vientulīgi izsēdināti kā šaha figūras, attāli ieklausāmies cits cita reakcijās uz redzēto. Pulcēšanās ir atcelta visiem, izņemot biļešu kontrolierus, kuri kinoteātru gaiteņos dažubrīd ir kuplākā pulkā nekā apmeklētāji. Kad pēc piektās filmas sāku saprast franciski, attopos, ka savās izvēlēs esmu neapzināti kritusi uz franču kino. Bet es neesmu vienīgā, jo puse galvenā konkursa programmas šogad ir filmas no Francijas vai tās kopražojumi. Pretī saņemu krietni daudz erotikas un mazāk pārintelektuālu prāta treniņu. Katram sava Berlināle. Manējā ir emocionāla un seksīga.

Vienā no pirmajiem vakariem izjūtu nepārvaramu pretestību pret eksperimentālo, hipnotisko un skatītājus polarizējošo esejfilmu Viss būs labi / Everything Will Be Ok (Rithy Pan, Sarit Mang), ko vēlāk žūrija apbalvo ar Sudraba lāci par izcilu māksliniecisko sniegumu. Nacistu arhīvu kadri šeit tiek konfrontēti ar bāli maskētu māla cilvēciņu animāciju; tie stājas nožēlojamās rindās pēc špricēm, bet rindas galā Dzīvnieku fermas vai Pērtiķu planētas garā teroru vada tādi paši māla mērkaķi. Ļaudis moka dzīvniekus, notiesā viņu miesu un iznīcina visu savā ceļā. Cilvēce ir zaudējusi cilvēcību, pasauli virza mantkārība, vērtību krīze un izmisums. Uz brīdi sajūtos kā sazvērestības lieciniece. Attēls ir vardarbīgs, un esmu nonākusi tā gūstā, nespējot sev paskaidrot, kāds no tā ieguvums, izņemot pilnīgu bezpalīdzības sajūtu, kad no seansa iznāku. Bet filma, kas nokaitina visvairāk, izrādās labs atskaites punkts, lai paskaidrotu to, kas programmā patīk.

Kadrs no filmas "Viss būs labi / Everything Will Be Ok"

Gribētos vairs nevienā pašā tekstā nepieminēt pandēmiju, taču neizdodas. Arī Berlināle šogad atspoguļo pirmo vai otro kovidkino vilni, filmu beigu titros stabilu vietu izcīnījuši mediķu un laukuma kovidinspektoru vārdi, bet režisori atsaucas uz pagājušo ziemu kā laiku, kurā kinodarbi uzņemti. Un mēs visi mazliet aizturam elpu, kad tiek pieminēta pagājusī ziema. Rodas sajūta, ka visiem zināmās un vārdos nesaucamās kolektīvās pieredzes ietekmē šogad Berlīnes ekrānos piedzīvoju ļoti daudz mīlestības dažādās formās. Festivāla vadītāji Karlo Šatrians un Mariete Rīzenbeka uzstājoties runā par Berlināli kā iztēles svinībām. Radošums un iztēle kā izdzīvošanas stratēģija – nodomāju, ka tas ir būtiskāk par attēla teroru, ko piedāvā tādas ārprāta provokācijas kā Viss būs labi. “Kino ir briesmonis, kas tiecas pēc varas,” kliedz māla mērkaķis. Varbūt tas ir vājums vai nogurums, tomēr izvēlos ļauties līdzpārdzīvojuma varai un kategorijā, ko piefiksēju kā mīlestības filmas, noskatos gūzmu brīnišķīgu spēlfilmu, kuras nepozicionē cilvēku kā Zemes vīrusu.

Mikaels Hērss atgriežas festivālfilmu sacensībās, piedāvājot savu versiju par Parīzi 80. gados. Nakts pasažieri / Les passagers de la nuit ir intīms ģimenes portrets ar Šarloti Geinsbūru notikumu centrā. Elizabete sevi lēnām dziedē pēc ārstēšanās no krūts vēža un šķiršanās no bērnu tēva, personīgie seismiskie satricinājumi izraisa bezmiegu, taču savos nakts ceļojumos pa pilsētu Elizabete sastop citus, tikpat melanholiskus naktsputnus un likumsakarīgi sāk strādāt nakts radio, uzklausot līdzcilvēku likstas. Emocijas ir skaudras un raupjas, taču gala bilance ir dzīvi apliecinoša, jo trauslos Parīzes pasažierus spēcina cieši apskāvieni un atklātas sarunas. Tās tiek atmosfēriski ietītas arhīva kadros ar attiecīgā laikmeta pilsētas ainavām, bet, par laimi, nepārspīlē pašlaik modīgo 80. gadu estētikas vilni, gaumīgi atturoties vizualitāti ekspluatēt. Hērss un Geinsbūra uzbur pārlaicīgu stāstu, atgādinot, ka nosargāt sevī maigumu un jūtīgumu prasa lielu drosmi.

Ar līdzvērtīgu smalkumu savus varoņus ekrānā pozicionē Denī Kotē filmā Vasara kā šī / Un été comme ça – kinostāstā par trim nimfomānēm, kas pavada mēnesi eksperimentālā, izolētā lauku rezidencē ar nolūku atraisīt kaut dažus no saviem seksuālo frustrāciju mezgliem. Pretēji provokatīvajai premisai naratīvs uzņem negaidītu kursu, kurā ārēju dramatismu un sensāciju aizstāj ievainojami tuvplāni. Vasaras eksperimentam secinājumu nav, un kopīgi pavadītais laiks nav nesis krasas personību transformācijas, pieredzes nospiedumiem slēpjoties niansēs.

Sakritības pēc noskatos vēl vienu kinodarbu, kurā franču ekrāna prīma ataino harizmātisku radio raidījuma vadītāju, bet šoreiz tā ir Žiljeta Binoša. Sudraba lāci par labāko režiju saņem Klēra Denī ar filmu Abas asmeņa puses / Avec amour et acharnement. Pēc fantastiskā atvēziena režisores iepriekšējā pilnmetrāžā Augstākā sabiedrība / High Life (2018) šis ir intīms kamerkino. Tomēr, kaut arī atslābinājusies, Denī ar nemainīgi elegantu vieglumu saglabā kontroli un zinoši paļaujas uz saviem valdzinošajiem aktieriem – Binošu, Vincentu Lindonu un Greguāru Kolēnu. It kā ierastā mīlas trijstūra situācijā tiek iestrādāta tāda ambivalence, kas skatītājam neļauj emocionāli ieņemt nevienu no karojošo mīlnieku frontes pusēm.

Iekšējo kauju fonā tikmēr par laikmetu signalizē maskas, kuras uzlikt un noņemt publiskās situācijās ir kļuvis tikpat dabiski kā aizsmēķēt cigareti.

Tam drīkst nepiešķirt it nekādu uzmanību vai arī var nolasīt kā neuzkrītošu metaforu par slēpšanos no jūtām.

Filmas Kerola / Carol (2015) scenāriste Filisa Negija festivālā debitē ar pilnmetrāžu Zvani Džeinai / Call Jane un tādējādi turpina pirms diviem gadiem Berlīnē apbalvotās filmas Nekad, reti, dažreiz, vienmēr / Never Rarely Sometimes Always (2020, Eliza Hittman) iesākto sarunu par sievietes ķermeņa tiesībām, šoreiz atkāpjoties laikā un runājot par aborta aizliegumu ASV pagājušā gadsimta 60. gados. Atšķirībā no Hitmenas sociālā reālisma, Negija nemainīgi karstajam tematam pievēršas caur stilizācijas un humora prizmu, par karognesējām izvēloties Elizabeti Benksu un Sigurniju Vīveri. Auditorija gardi smejas un nešķiet manām, ka rožainajos mājsaimnieču tērpos un interjeros tēma zaudē nozīmi.

Par traumu kā identitāti pārdefinējošu spēku pēc Ramona Gonsalesa dokumentālā romāna motīviem tapusi filma Viens gads, viena nakts / Un año, una noche. Dezorientējoša montāža fragmentu pa fragmentam rada baisu atskatu uz 2015. gada Parīzes teroraktu Bataklāna koncertzālē no divu jaunu mīlētāju skatpunkta. Lomās Francijas ārthausa jaunie mīluļi Noemī Merlāna un Nahuels Peress Biskajārs. Par abu attiecību asi kļūst viņu kopīgā trauma, novedot strupceļā abus un katru atsevišķi.

Tā īsumā izskatās mīlestība Berlīnes ekrānos šajā februārī no kinoveidotājiem, kas nemainīgi mīl kino. Dodoties mājup, manu lidmašīnu no skrejceļa gaisā uzrauj viena no vētrām, kas šonedēļ plosās Eiropā. Lidaparāts tiek svaidīts uz visām pusēm, salonā izceļas panika, un man gribas cieši turēties pie svešinieka rokas. Aiz nāvīgām bailēm, protams, nespēju pierakstīt neko no Berlinālē piedzīvotā, tikai sūtu ģimenei un draugiem īsziņas ar sirsniņām. Mēs esam tie nakts pasažieri, nodomāju, kad aiz loga tumsā beidzot atviegloti ieraugu Rīgas aprises.

Berlināles 2022. gada laureātu saraksts – ŠEIT.

Šarlote Geinsbūra filmā "Nakts pasažieri / Les passagers de la nuit"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija