Šāgada Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programma, kas tradicionāli atklāj jauno rudens kino sezonu un ir patiesi svētki dokumentālā kino cienītājiem, veidota kā pēdējo gadu festivālu izlase, tāpēc tajā pēc noklusējuma nav sliktu filmu, un man kā nosacītajai kritiķei nākas kapitulēt jau starta pozīcijā, pārkvalificējoties par apskatnieci (kas gan nenozīmē spalvas glaudīšanu tikai vienā virzienā). Mans mērķis ir interpretēt un, iespējams, pievērst lasītāju un potenciālo skatītāju uzmanību vairākiem aspektiem, kam, manuprāt, vērts šo uzmanību pievērst.
Pats galvenais – mums atkal ir piegādāts tematiski un stilistiski daudzveidīgs informācijas atjauninājums par to, kas jauns pasaulē, un ir ļoti svarīgi, ka tas nāk no mākslinieku / dokumentālistu skatpunktiem, nevis ierastajiem politiķu / ziņu aģentūru rakursiem. Ir, tā teikt, nianses.
Ēģiptiešu žurnālista Ibrāhīma Našata ārkārtējā drosme, veselu gadu uzturoties un filmējot Taliban pārvaldītajā Afganistānā, ir pirmais, par ko jādomā, noskatoties filmu HOLIVUDGEITAS BĀZE / HOLLYWOODGATE (2023, rež. Ibrāhīms Našats / Ibrahim Nash’at, Vācija, ASV). Izskatās, ka viņa dzīvība šajā laikā ir karājusies mata galā, un tas jūtams gandrīz katrā epizodē.
Jau pirmajā dienā pēc amerikāņu armijas aiziešanas talibi sāk pārņemt atstāto militāro mantojumu – tai skaitā gaisa spēku bāzi ar zīmīgu nosaukumu, ko varētu tulkot arī kā “Holivudas vārti”, ja vien „Holivudgeita” nebūtu precīzāk un ironiskāk. Bāze ir pilna ar kaujas helikopteriem, lidmašīnām, visāda veida citiem ieročiem un medikamentu piekrautiem angāriem. Ko jaunais gaisa spēku komandieris un viņa padotie ar to visu dara un kāda tad īsti ir viņu domāšana, intereses un attiecības?
Iztēle konstruē un papildina redzēto ar to, kas paliek aiz kadra. Mums tas tiek ļauts, jo filmas autori neuzbāžas ar savu interpretāciju. Sākumā režisors vienkārši īsi izklāsta noteikumus, ar kādiem viņam bijis atļauts tur uzturēties un filmēt. Uzstādījuma mērķis bijis parādīt pasaulei talibu iecerēto paštēlu, bet, kā viņš vairākkārt, raksturojot filmu, norādījis: “Ja tas notiks, man būs iespēja parādīt pasaulei to, ko viņi vēlas, lai es redzētu, bet daudz svarīgāk ir parādīt to, ko es patiešām redzēju.”
Atcerēsimies, ka ar prātu austrumus, tāpat kā Krieviju, nesaprast. Bārdainos kaujiniekus līdz šim mēs pazinām no starptautisko ziņu aģentūru sižetiem vai filmētus ar drebošā rokā turētu telefonu skrējienā uz pēdējo amerikāņu lidmašīnu. Ir gan arī ARTE un Deutsche Welle producētas filmas, ir arī krievu, indiešu un pakistāņu tūristu (protams, ekskluzīvi vīriešu) YouTube video, taču tas viss ir rāmēts – ar skaidrojumiem, oficiālo pārstāvju intervijām un stāstnieka balsi pa virsu no “ārpusnieku” skatpunkta. Tas, protams, arī ir kaut kas, taču autentiskuma un sajūtu dziļuma ziņā nav salīdzināms ar šo kvalitātes kino, kuru piedāvā pēc talibu standartiem pavisam īsu bārdiņu nēsājošais žurnālists / režisors / operators.
Jāpiebilst, ka blakus autoram un producentu grupai ārkārtīgi nozīmīga loma filmas tapšanā bijusi abiem montāžas režisoriem – ar izcilu gaumi un ožu uz globāliem šedevriem apveltītajam Atanasam Georgijevam (lai atceramies kaut vai viņa montēto un producēto, Baltic Sea Docs izrādīto un Oskaram nominēto Meduszemi / Honeyland (2019)) un Marionai Tiorai, kuras kontā ir ne mazāk ievērojamas A-klases filmas, piemēram, Zem Damaskas debesīm / Under the Sky of Damascus (2023), Māja, kas celta no šķembām / A House Made of Splinters (2022). Viņiem pierakstu arī meistarīgi piegrieztos talibu vilk-glūnošos skatienus, kas ik pa brīdim caururbj kameras lēcu, mentāli pienaglojot operatoru un mūs, kas skatās, pie sienas. Parasti jau tādus griež ārā, bet šis nav tas gadījums.
Nenoturēšos, neizliedama mazliet tējas, kā saka angļi. “Dārgie viesi!” – par godu pirmajam gadam pie varas sarīkotās militārās parādes komentētājs sauc megafonā: “Patlaban garām galvenajai svētku tribīnei dodas pašnāvnieku-spridzinātāju bataljons!” Zum, zum, zum – aizdragā pašnāvnieki uz mopēdiem. Pirms viņiem mīkstā pastaigas solī jau nostaigājuši zaļā tērpti sprīdīši ar bazukām pār plecu, bet kronis visam ir “Afganistānas Islāma Emirāta gaisa spēki”, kas nav nekas cits kā krāšņā kāsī izkārtoti, filmas laikā saremontētie un apgūtie Melnie vanagi jeb Black Hawks – slavenākie amerikāņu militārie helikopteri, kas izlido pa taisno no „Holivudas vārtiem”…
Filmas seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 6.09. un 8.09.
Mūsdienu tehnoloģiju attīstības un pieejamības dēļ jau atkal nākas atcerēties populāro Frensisa Forda Kopolas pareģojumu; to viņš savulaik izteica dokumentālajā filmā Hearts of Darkness: A Filmmaker's Apocalypse (1991), kas dokumentē Mūsdienu apokalipses / Apocalypse Now (1979) titānisko tapšanu. “…cilvēki, kuri parasti nefilmētu, sāks veidot filmas. Un, ziniet, pēkšņi vienu dienu kāda maza, resna meitene no Ohaio kļūs par jauno Mocartu un uztaisīs skaistu filmu ar sava tēva mazo kameru. Beidzot tā saucamais profesionalitātes jēdziens filmu veidošanā tiks iznīcināts uz visiem laikiem. Un tā patiešām kļūs par mākslas formu."
Tur gan var būt visādi, jo profesionalitāte jau vienmēr nenozīmē mākslu un otrādi, bet tas gan neapstrīdami, ka daudzas mazas meitenes (figurāli izsakoties) tagad ņem rokās kabatas izmēra kameras un pašas taisa savas lielās filmas.
Piemēram, BALOMĀNIJA / BALOMANIA (2024, rež. Sisele Morela Dargis, Dānija, Spānija), ko uzņēmusi jauna dāņu grafiti māksliniece Sisele, pati zināmā mērā izrādoties viena no filmas varonēm, kaut aizkadrā. Viņa pārcēlusies dzīvot uz Brazīliju, un mākslinieci kā magnēts pievelk tur sastopamās pagrīdes kultūras aktivitātes. Filmā iepazīstam Sanpaulu un citu Brazīlijas favelu – priekšpilsētu būdiņu rajonu iedzīvotāju kopienu aizraušanos ar gaisa balonu izgatavošanu, kas pasludināta par nelegālu. Proti, slēpjoties pa garāžām un šķūnīšiem, slepeni koordinējot plaši sazarotu rokdarbnieku tīklu, tā saukto baloneiru komandas (tās savā starpā sacenšas) izgatavo milzu balonus un pie tiem piestiprinātus karogus. Lielākā veiksme ir iegūt balona palaišanas laika un vietas koordinātes, kas tiek atklātas tikai izmeklēto lokam, lai noskatītos, kā varbūt pat vairāku gadu garumā gatavotais mākslas darbs – zināma veida “grafiti” vēstījums debesīs – cēli un majestātiski aizslīd tālēs zilajās. Aizliegumu dēļ lielā darba rezultāts gan visbiežāk redzams tikai nedaudziem, un tos pašus var vienā mirklī izgaiņāt policija.
No filmas īsti nav saprotams, kāpēc tāda stingrība no valdības puses un kāpēc šāda nodarbe tiek uzskatīta par bīstamu, ja tajās pašās favelās ir problēmas gan ar ieročiem, gan narkotikām? Nākas minēt, ka tas varētu būt gan ekoloģijas, gan ugunsdrošības vai pat politiskās drošības jautājums. Uz balonu virsmām gan figurē pārsvarā nevainīgi attēli, piemēram, Jēzus, Rembo vai Pavaroti, bet iespējams, ka reizēm kāds simboliski aizplīvurots vēstījums tautai tur tomēr tiek iekodēts. Varbūt tāpēc profilaktiski jāuztraucas un saknē jānogriež potenciālā iespēja pulcēt masas?
Līdz ar visu augstākminēto, man Balomānija šķiet vērtīga tās izraisīto pārdomu dēļ. Filma vēsta ne tikai par aizraušanos ar baloniem, bet arī par cilvēku savādo dabu, interesēm un kaislībām, kas noteiktos apstākļos vai to sakritības dēļ izveidojas un uzplaukst tik spēcīgi, ka vienā brīdī var kļūt par gandrīz reliģisku kustību, kas nosaka salīdzinoši īsās cilvēka (un veselas kopienas) dzīves mērķus un jēgu. Par to, kā vienkāršu, radošu brīvas gribas izpausmi pasludinot par bīstamu, var izauklēt revolucionāru fenomenu.
Režisores aizrautība, uzdrošināšanās un spēja pietuvoties slēgtajai, veču dominētajai pasaulei ir augstākajā mērā uzteicama. Šis tas gan pietrūkst dramaturģiskā risinājuma ziņā. Piekļūt slepenām vietām, atrast slepenus cilvēkus, filmēt vietās, kur notiek grandiozi un unikāli skati, – tas ir viens. Bet izveidot filmu, kas kā burvju mākslas zobens uzrušina skatītāja sirds rajonu un aizved viņu atklājumu pilnā ceļojumā, kur forma un saturs papildina viens otru, liekot par šo vienu vai otru aizmirst, – tas tomēr ir kaut kas pavisam cits. Par to Kopola Tumsas sirdī nestāsta. Iespējams, viņam tas šķiet pats par sevi saprotams. Pārējiem tomēr vēl jāpiestrādā.
Filmas seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 4.09. un 7.09.
Filmā KOPŠ ES SEVI ATCEROS / EVER SINCE I KNEW MYSELF (2024, rež. Maka Gogaladze, Gruzija) režisore Maka vēlas tikt skaidrībā ar paaudžu konfliktu un iespējamu paradigmu maiņu uzskatos par “pareizu” bērnu audzināšanu un izglītību. Viņa nosēdina sava tagadējā ieroča – kameras – priekšā pati savu mammu un izjautā par lietām, kas viņu bērnībā pamatīgi traumējušas, ietekmējot personības veidošanos. Filmu caurvij meitas un mātes dialogs, kur katrai ir sava daļa taisnības. Te saduras “vecā skola”, kas pārstāv uzskatu, ka grūtības jāmācās pārvarēt jau bērnībā un tikai ar disciplīnu, upurēšanos un piepūli sasniedzama izcilība, un nosacīti “jaunā skola”, kas uzskata, ka iespējams arī citāds modelis – piemēram, laimīgs un nefrustrēts bērns, kas aug bez stresa un uztausta savus talantus un intereses, vienkārši dzīvojot dzīvi.
Kad Maka jautā, kāpēc mamma viņu septiņus gadus spiedusi spēlēt klavieres, kaut viņai tas riebies, gluži vai sirds apsāpas situācijas atpazīstamībā. Pati savulaik, asarām šķīstot, esmu zvērējusi, ka tiklīdz paaugšos, tā nīsto instrumentu sacirtīšu gabalos. Mani vecāki kā pretargumentu mēdza piesaukt Raimondu Paulu, kurš esot visu bērnību pie klavierēm nosēdējis, kamēr džeki pagalmā situši futbolu, – un, redz, kas no viņa iznācis! Līdzīgi spriež arī Makas mamma, kura savā ilggadējā pedagoģiskajā pieredzē saskārusies ar tikai dažiem, uz rokas pirkstiem saskaitāmiem gadījumiem, kad bērnus nav vajadzējis vienā vai otrā veidā uz kaut ko piespiest.
Filma mūs izvadā pa mūzikas skolām, baleta un gruzīnu tradicionālās dejas kolektīviem; ilgos, statiskos kadros tiek fiksēti mazi cilvēki pie lieliem instrumentiem vai špalerās, taisnās kā vīle, neiedrošinoties ne elpu ievilkt, kad vecie meistari viņus dresē pēc metodoloģijas, ar kuru reiz paši tādā pat režīmā izdreijāti.
“Vai dzīve nevarētu būt mazliet vienkāršāka?” jautā Maka.
Novērtējot filmas vizuālo valodu, var just, ka autore primāri ir fotogrāfe. Lieliski ir statiskie vērojumi epizodēs, kurās notiek darbība, – tur, kur kamera ir neuzbāzīga lieciniece uz statīva, ar uzliktu fokusu, un notikumiem vienkārši ļauts notikt. Citās vietās, kur galvenā nozīme ir runātajam tekstam – piemēram, aizkadrā turpinoties mātes un meitas dialogam vai vecajam deju skolotājam šķendējoties par mūsdienu samaitāto pasauli –, pietrūkst izdomas bagātāka un meistarīgāka vizuālā atvēziena. Visai voluntāri esmu pieskaitījusi režisori Maku Gogaladzi tai nosacītajai jaunās paaudzes dokumentālistu grupai, kurus interesē ne tik daudz noslīpēta kinematogrāfiskā valoda, cik iespēja izpaust savu ideju un piešķirt darbam personisku, pat intīmu raksturu, izgriežot sevi un savus pārdzīvojumus uz āru un tādējādi uzrunājot skatītāju īpaši atklātā un pietuvinātā veidā. Pēc pērngad intervētā zviedru režisora un kino profesora Ērika Gandīni klasifikācijas šai vajadzētu būt “idejas virzītai filmai”.
Filma noslēdzas ar diviem būtiskiem secinājumiem, no kuriem viens skan apmēram šādi: ”Es vairs ne sekundi sava mūža netērēšu kaut kam tādam, kas mani neinteresē!” Manuprāt, to ir vērts likt aiz auss.
Filmas seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 3.09. un 5.09.
Filma DZĪVE IR SKAISTA / LIFE IS BEAUTIFUL (2023, rež. Muhameds Džabalijs / Mohamed Jabaly, Norvēģija, Palestīna, Katara) paņem ar vienkārši neiedomājamu sižetu. Autobiogrāfisku stāstu – pasaku ar mūsdienu globālās realitātes elementiem – pirmajā personā mums izstāsta filmas režisors Muhameds, puisis no Gazas ar ataugušu Džimija Hendriksa frizūru. Stāsts savīts no teksta, fotogrāfijām un dažāda formāta un kvalitātes rokas kameras filmējumiem, un, lai gan sākums neizskatās sevišķi daudzsološs, tas, ticiet man, ir mānīgi.
Muhamedam patīk filmēt, kopā ar draugiem viņš darbojas pa vietējo jauniešu centru. Tā kā Gazā nav filmu skolas, viņš visu apgūst pašmācības ceļā, turklāt vēl pasniedz kursus arī citiem interesentiem, tai skaitā meitenēm (kas arābu konservatīvākajās aprindās nemaz nav pats par sevi saprotams). Kad pie Gazas jauniešiem atbrauc norvēģu delegācija no sadraudzības pilsētas Trumses (galējie ziemeļi, aiz polārā loka), ar Muhamedu iedraudzējas Ziemeļvalstu jauniešu filmu festivāla vadītājs, kurš vēlāk ielūdz aktīvo čirkaini pie sevis uz festivālu. Muhameds nekad ārzemēs nav bijis, ceļojums paredzēts viena mēneša garumā, un kopā ar jauniegūtajiem draugiem viņš lieliski pavada laiku līdz pat brīdim, kad jābrauc mājās. Pēkšņi pienākusī ziņa, ka Rafas robežšķērsošanas punkts – vienīgā Gazas saikne ar ārpasauli – uz nenoteiktu laiku tiek slēgts, Muhameda plānus par mājās braukšanu izjauc.
Kaut sākumā jaunumi tiek uzņemti ar humoru un pacietību, drīz vien beidzas Muhamedam izsniegtā tūristu vīza. To nav iespējams pagarināt, jo viņam ir palestīniešu pase, ko Norvēģijas valsts oficiāli neatzīst. Gaidot robežas atvēršanos un uzturēšanās jautājuma atrisinājumu, Muhameds no Gazā reiz safilmētiem un līdzpaņemtiem materiāliem ar norvēģu kolēģu palīdzību sāk montēt savu debijas filmu Ambulance, kas sāk plūkt laurus dažādos filmu festivālos, tostarp tiek demonstrēta Amsterdamā, slavenajā IDFA, uz kuru viņš, protams, aizbraukt nevar… Vienvārdsakot, jo tālāk, jo raibāk savērpjas turpmākā notikumu attīstība, kuras laikā pieredzam gan to, kā liktenīgas apstākļu sakritības rezultātā pieaug, nobriest un pasauli iekaro (labā nozīmē) viens bezvalstnieks – palestīnietis no Gazas; gan to, kā vienkāršie ziemeļnorvēģi nodemonstrē demokrātijas paraugstundu, gan arī to, kas tad īsti ir cilvēks šajā robežu, konfliktu, aizspriedumu un birokrātijas sačakarētajā pasaulē.
Filmas seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 3.09. un 8.09.
Filma PĀRTVERTS / INTERCEPTED (2024, rež. Oksana Karpoviča, Kanāda, Francija, Ukraina) ir konceptuāls un smalks mākslas kino par karu, kur visi elementi savijušies tik vienotā un citam citu papildinošā plūdumā, ka atsevišķi pat grūti tos nošķirt un atzīmēt. Vizuālo pusi pārstāv pārsvarā statiski, absolūti izcili kadri, kas mijas ar tikai viena veida kameras kustību, proti, no braucoša automobiļa. Operators Kristofers Nans / Christopher Nunn ir brits, kas jau iepriekš daudz strādājis Ukrainā, veidojis arī foto izstādes, un, ja ieskatīsieties viņa darbos, piemēram, no izstādes Kara istabas / War Rooms, tad gūsiet diezgan precīzu priekšstatu par filmā Pārtverts izmantoto vizuālo rokrakstu.
Karadarbību šajā filmā mēs pieredzam nevis, kā ierasts, ar sprādzieniem, šāvieniem, uzbrucējiem un bēgļiem, bet reflektīvi – sprādzieni jau ir notikuši, mājas sagrautas, ceļi un tilti izpostīti. Valda klusums, spokainums, pēcvētras / pēckara atmosfēra, tomēr mēs skaidri zinām, ka karš nav beidzies. Tikai viens pats sprādziens nogrand filmā, un tas pats aiz kadra, kad melnā tumsā mums garām aiztraukusies automašīna un pārtapusi par koncentrētu punktiņu. Manuprāt, šī epizode ir ģeniāla.
Apokaliptiskās ainas turpina virknēties kā gleznas galerijā – izsmalcinātā drupu estētikā fiksēti ukraiņu mājokļu interjeri, eksterjeri, ielu skati. Reizēm tajos patrāpās kāds cilvēks, piemēram, izpostītās iedzīves saimnieks, kurš kādreizējās virtuves stūrī klusi pīpē, vai daži pārpalikušie daudzstāvu nama kaimiņi, kas sanākuši kopā, lai uz turpat izmētātās armatūras režģa uzkurtu uguntiņu un pagatavotu viru. Puikas, kas spēlē bumbu un neliekas zinis par jau pierastajiem trauksmes sirēnu kaucieniem, vai pacietīga rinda pie pārtikas izdales punkta...
Attēli runā savu tekstu, bet verbālus komentārus notiekošajam sniedz citi – proti, Krievijas karavīri, kuri sazvanās ar savām mātēm, sievām, meitenēm, draugiem. Skanīgi un lepni pārsvarā skan slepkavu, spīdzinātāju, laupītāju un viņu indoktrinēto tuvinieku, tā saukto vienkāršo krievu balsis. Filmā izmantotas ukraiņu dienestu pārtvertās telefona sarunas, izejmateriāla apjoms esot bijis 31 stundas garš. Kopējo noskaņu papildina skaņu celiņš un mūzika, ko radījusi elektroniskās mūzikas māksliniece NFNR jeb Oļesja Oņikijenko / Olesya Onykiienko no Kijivas. Tas skan izcili, bet kā jau minēju, viss piedzīvotais plūst tik organiski, ka grūti norādīt un atšķirt, kurš elements kurā brīdī piešķir īpašo noskaņu.
Ar šīs talantīgās komandas darbu tika atklāts šāgada Berlīnes filmu festivāls. Tas jāredz.
Filmas seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 4.09. un 7.09.
Konceptuālā ideja par iekšzemes koplaimes mērīšanu (iepretim citviet pasaulē ierastajiem iekšzemes kopprodukta rādītājiem) Butānas karalim esot radusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, kad viņš izlēmis pievērst uzmanību valsts attīstībai ne vien ekonomiskā plāksnē, bet visaptverošas labbūtības izteiksmē. Kopš tā laika Butānā darbojas Nacionālās Koplaimes komisija, kuras uzdevumā īpaši apmācīti laimes aģenti koordinē, mēra un īsteno sava veida piecgades plānu, kas saistīts ar laimes līmeņa celšanu sabiedrībā. Tas nav joks, tā ir nacionālā politika.
Filmas LAIMES AĢENTS / AGENT OF HAPPINESS (2024, rež. Aruns Batarajs un Dorotea Zurbo, Butāna, Ungārija) centrā ir divi laimes aģenti, kas apbraukā valsti un reģistrē sasniegto, ar sīki izstrādātas anketu palīdzību intervējot Butānas iedzīvotājus. Aģentu pārītis ir tikpat burvīgs kā savulaik Ukrainas šerifu tandēms, kas kaimiņu tantuka dārzā ķēra anakondu, tomēr galvenais varonis ir tikai viens no viņiem – Ambers, Nepālas imigrantu dēls, ap četrdesmit. Viņš dzīvo kopā ar savu veco un kopjamo mammu, un viņam pašam, profesionāli mērojot citu laimes, uz savējo vēl jāpagaida.
Filma atveras lēni. Tā uzplaukst pamazām un maigi ieplūst maņu receptoros, lai pēc noskatīšanās paliktu un vēl labu laiku kavētos apziņā. Sajūta, ka pēc filmas noskatīšanās esi kļuvis par labāku cilvēku, ir līdzīga tai, kas raisījās pēc Vima Vendersa Jaukajām dienām un Selīnas Songas Pagājušajām dzīvēm. Filma Laimes aģents no jauna apliecina austrumu dzīves mākslinieku spēju nospēlēt pa smalkajām dvēs’les stīgām.
Ja stilizēti lietojam laimes anketas punktu sistēmu, tad arī filmas kvalitātes ir uzskaitāmas un reģistrējamas: 1) lielisks operatora darbs un ārkārtīgi skaista, eksotiska Butānas daba; 2) prasme caur šauro / individuālo parādīt plašo / kopējo – ceļojot kopā ar laimes aģentiem, mēs iepazīstam jo raibu Butānas iedzīvotāju klāstu; 3) burvīgs galvenais varonis un viņa ārkārtīgi aizkustinošais dzīvesstāsts; 4) gaumīgs un labsirdīgs humors perfektā dozējumā; 5) neuzbāzīgi smalka dramaturģija, kas rezultējas prieka un smeldzīga gaišuma, lai neteiktu – laimes sajūtās.
Interesanti, ka internetos filma tiek dēvēta par “pūļa priecinātāju / crowd-pleaser”. Prestižajā Sanfrancisko filmu festivālā tā saņēmusi skatītāju balvu, citos ir nominācijas, taču nav profesionālās žūrijas augstākā novērtējuma. Tas rada filmas noskaņai ārkārtīgi atbilstošu fonu. Pilnīgi iedomājos, kā autori saprotoši un samierinoši saldsērīgi nosmaida, kad Grand Prix atkal reiz tiek citiem…
Filmas seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 5.09. un 6.09.
MŪŽĪGI MŪŽOS / ETERNAL YOU (2024, rež. Hanss Bloks un Morics Rīzevīks, Vācija, ASV) formas ziņā ir vistradicionālākā šīs programmas filma ar populārzinātnisku un izglītojošu ievirzi (ļoti noderīgu informatīvā ziņā, paldies!), ekspertu intervijām un lietotāju pieredzes stāstiem.
Vēl pirms pāris gadiem piedāvājums “es varu uztaisīt tavu kopiju un tu varēsi runāt ar saviem bērniem mūžīgi” izklausījās kā no zinātniskās fantastikas žanra, bet tagad vairs tā nav. Simtiem startapu un tehnoloģiju lielkompāniju veido un attīsta modeli pēc modeļa ar mērķi pārdot “mūžīgo dzīvi”. No uzkrātām datu kopām vai digitālām drupačām tiek veidotas un darbinātas mirušu cilvēku digitālās personības, ar kurām dzīvie var ne tikai sarunāties vai sarakstīties, bet ar virtuālās realitātes palīdzību kopā arī “dzīvoties”, “sadzirdēt” to sirdspukstus un “sajust” ķermeņa temperatūru, kā to kādai inženieru un programmētāju grupai bija pasūtījusi mazu meitiņu agri zaudējusi māte Korejā. Šajā ziņā MI darbojas kā savulaik reliģija, filmā saka profesore no Masačūsetsas tehnoloģiju institūta, plašāk pazīstama kā MIT. Tev nav jānomirst pavisam, tu vari augšāmcelties citādā formā, atrādīt sevi bezgalīgām mazmazbērnu paaudzēm, tevī var pat šo to uzlabot, pēc vēlēšanās – izskatu, veselību, arī uzskatus, ja tie novecotu un vairs neatbilstu šodien vai kādreiz nākotnē pieņemtajiem sociālajiem standartiem. Modernā transcendences forma…
Visjaukākais filmā bija sastapt divus programmētājus hūdijos, kas ņemas pa garāžu – nu, gluži kā savulaik Google izveidotāji Sergejs Brins un Lerijs Peidžs. Sajūsmināti viņi stāsta, kā monitorē pašu radītās, ar mirušajiem “komunicējošās” programmas lietotāju atsauces un gaida lielo izrāvienu. Filmā sastopam arī mākslīgā intelekta ētikas speciālistu – tāda, redz, profesija! –, un arī pašu OpenAi galveno izpilddirektoru Semu Altmanu, kam arī ir, ko teikt. Dzīve, tā sakot, turpinās un iet uz priekšu. Visās nozīmēs.
Filmas seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 5.09. un 7.09.
Arī filmā JAU(N)RADĪTS / ALREADYMADE (2023, rež. Barbara Visere, Nīderlande) režisore izmanto jaunāko tehnoloģiju iespējas, bet jau kā mākslinieciskās un saturiskās izteiksmes līdzekli. Forma šeit atbilst tēmai, diskursīvi paplašinot abu robežas. No vienas puses, Jau(n)radīts ir her-story, kurā kārtējo reizi atklājas, ka varonim vīrietim piedēvētie panākumi patiesībā varētu būt sievietes kaldināti, – te tiek pētīta un dekonstruēta unikāla mākslas darba izcelsme un autorība. Vienlaikus mākslīgais intelekts un jaunākie tehnoloģiju sasniegumi tiek izmantoti, lai atkal vai no jauna radītu gan augstākminētās sievietes tēlu, gan pašu filmu, jo visa tehnoloģiskā darbība pēc režisores norādījumiem notiek kadrā.
Tātad – runa ir par slaveno Strūklaku (1917), modernās mākslas meistardarbu, par kura nozīmi neiesvaidīts un paviršs skatītājs rausta un raustījis plecus visos laikos kopš tā tapšanas, tomēr ar tā fenomenālo ietekmi ir pilnas mākslas vēstures grāmatas, tas atzīts par modernās mākslas visnozīmīgāko darbu – proti, Strūklaka ir skandalozākais no redīmeidiem. Ready-made konceptu savulaik ieviesa dadaisti, kas dažādus it kā ikdienišķus sadzīves priekšmetus, ievietojot tos citā kontekstā un parakstot, padarīja par mākslas darbiem ar teju sprāgstvielas efektu.
Strūklaka nav nekas cits kā otrādi apgāzts vīriešu pisuārs, par darba autoru vienmēr ticis uzskatīts franču-amerikāņu mākslinieks Marsels Dišāns. Tomēr mākslas zinātāju aprindās (un tas sen nav nekāds jaunums) Dišāna autorība šajā gadījumā tiek apšaubīta – visticamāk, tas ir mazpazīstamās baroneses Elsas fon Freitāgas-Loringhovenas darbs. Pierādīt gan to ir ārkārtīgi grūti, tāpēc filmas režisore Barbara Visere no savāktajiem dokumentālajiem pierādījumiem – vēstulēm, piezīmēm, Elsas pēcnāves maskas un īsa filmas fragmenta, kurā viņa piedalījusies, – ar inženieru un programmētāju palīdzību jaunrada Elsas tēlu.
Filmas gaitā līdztekus aizraujoša detektīva cienīgiem arhīvu un pierādījumu meklējumiem, līdzās Elsas tēla izvilkšanai no pagātnes aizmirstības, nākas secināt – jebkurā gadījumā, vai nu viņa bija tās Strūklakas autore vai nebija, skaidri nolasās, kāda bija kruto dadaistu attieksme pret savām sieviešu dzimuma līdzgaitniecēm. Savā elitārajā klubiņā viņi tās nepieņēma. Noderēja tikai viņu idejas. Tās gan.
Filmas seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē 6.09. un 8.09.
Lai laba skatīšanās!
