Divās maija dienās eksperimentālā kino festivāls „Process” radīja vērtīgu pienesumu kinoskatītāja pieredzei un mācību turpmākajam – ir jābūt acīgiem, lai saskatītu attēlu un tā jēgu.
Par plašu un daudzveidīgu kino piedāvājumu, kura ikdienā ietilptu radikālas un nestandarta filmas, Rīgā varam tikai sapņot. Lai gan Elizabetes ielas kinozāles dara, ko var, tomēr Latvijā vēl aizvien dzīvojam bez sinematēkas, nemaz nerunājot par kinoteātriem, kuros dienas vidū varētu patverties, piemēram, Mūrnava mēmajās filmās vai marginālos mūsdienu darbos. Tomēr tajā pašā laikā, pateicoties neatlaidīgam entuziasmam, uz Latviju reizēm tiek atvestas kinodarbu programmas, ar kurām varētu lepoties jebkuras pilsētas ekrāna mākslas gurmāni. Runa ir par festivālu Process, aiz kura stāv Ieva Balode, Lāsma Bērtule, Jānis Putniņš un aktīvā analogā kino komūna Baltic Analog Lab jeb vienkārši BAL. Šogad, kā raksta festivāla vadītāja Ieva, “īpaša uzmanība tiek pievērsta paplašinātā kino performanču praksei – mākslas veidam, kurā analogā kino projekcija kļūst par dzīvu performanci, piedaloties māksliniekiem, skatītājiem, gaismai un telpai”[1].
Ierasts domāt, ka teātris ir dzīvā klātesamības māksla, bet arī “paplašinātās kino performances pēc savas būtības ir ļoti “godīgas” – tas, ko tu redzi, ir tas, kas tieši tajā brīdī tiek izpildīts.”[2] Centrālie paplašinātā kino (expanded cinema) notikumi Rīgā risinājās 19. un 20. maija vakaros, ko papildināja žanra klasiķu Retrospekcija: Linna Lū un Gajs Šervins. Šervina karjera zināmā mērā ir tikpat ilga, kā pats paplašinātā kino žanrs, un abu tandēmu ar Linnu Lū noteikti varētu uzskatīt par šī gada Procesa prestižākajiem viesiem. Papildinot retrospektīvu, Šervins ar savām individuālajām performancēm uzstājās arī abu vakaru programmās – klasiķis tajās izpaudās ar darbiem, kurus izpilda jau desmitiem gadu. Tomēr Šervins visa festivāla kontekstā uzpirka nevis ar klasiķa statusu, bet savu darbu vienkāršību un dziļumu. Dziļumu, ko veidojis pats laiks. Abas viņa performances Vīrs ar Spoguli / Man with Mirror (kopš 1976) un Papīra ainava / Paper Landscape (kopš 1975), kā atzīst pats autors, ir samērā konvencionālas – tādā nozīmē, ka ir viens projektors, kurš atrodas skatītāju zāles beigās.
Mēdz teikt, ka kino ir laika māksla. Iespējams, abas Šervina performances ir brīdis manā skatītāja pieredzē, kad par to pārliecinājos visspilgtāk.
Mūsu priekšā atrodas mākslinieks ar spoguli, kura otra puse ir balta (tātad projekcijai derīgs materiāls). Ar horeogrāfisku precizitāti Šervins savas klātbūtnes kustības sapludina ar to, ko viņš dara analogi projicētajā filmā (tā tiek projicēta uz viņa turētā spoguļa baltās puses). Projekcijas materiālā mēs redzam Šervinu ar spoguli 70. gados. Viņš pamīšus ļauj mums vērot projekciju uz spoguļa aizmugures un sevi pašu šobrīd, sapludina Šervinu jaunībā (atmiņas pašam par sevi) ar Šervinu tagad, brīžiem pagriežot spoguļa atstarojošo daļu un palaižot projekciju ar aizgājušo laiku dejā pa Vagonu ielas zāles sienām un griestiem. Protams, konkrētās performances sakarā varam arī sākt prātot par meta līmeņiem utt.[3], bet šādu apceru potenciāls man personīgi šķiet nebūtisks.
Daudz svarīgākas ir apjausmas par laika paiešanu un eksistenci. Sajūtu ziņā man Šervins rada noskaņu kā Serdžo Leone filmā Reiz Amerikā / C'era una volta in America (1984), kad mēs no Roberta de Niro atveidotā varoņa, kuram nepieciešams uzlikt brilles, montāžā aizceļojam uz viņa varoņa spriganajiem dzīves gadiem. Šervins savas perfomances laikā rada to pašu sajūtu, ko Rolānam Bartam apcerē Camera Lucida rada fotogrāfija. Respektīvi, domas par visa paiešanu un nāvi.
Vienlaikus performance bez vārdiem cildina kinematogrāfu kā šī nepielūdzami paejošā laika iesaldētāju un pat uzbur ilūziju par kinematogrāfu kā sava veida laika mašīnu. Tieši tas pats izgaismojas arī Šervina otrā performancē, kur viņš aizkrāso ar baltu krāsu caurspīdīgu ekrānu, tādejādi padarot iespējamu projekciju, kurā viņš pats 70. gados noplēš balto ekrānu, ļaujot ieraudzīt sevi. To paveicis, viņš aiziet prom tālumā. Kad jaunais Šervins projekcijā devies prom, šodienas Šervins pārgriež ekrānu, izkāpj tam cauri un ienāk pie mums izslēgt projekcijas aparātu.
Tomēr grēks festivāla programmas kontekstā runāt tikai par Gaju Šervinu. Process piedāvā ne tikai apziņas apvāršņu paplašināšanu jebkuram skatītājam, bet arī tehnoloģiski un radošus atklājumus profesionāļiem. Otrās dienas programmā īpašu audiovizuālo piedzīvojumu un tehnoloģiju intrigu radīja austriešu mākslinieks Br-Laser – viņa performance ir vienīgā, kur attēls nāca no skaņas, nevis otrādi. Respektīvi, viņš pārnes modulāro sintezatoru radīto skaņu, lai veidotu lāzeru projekciju. Autors savieno “šīs abas ierīces, lai parādītu un telpiski vizualizētu skaņu viļņus, kas veido izteiksmīgas skulptūras projekcijās.”[4]
Elektroniskās mūzikas stils, kurā mūzika tiek radīta ar modulārajiem sintezatoriem, ir mūzikas veidošanas žanrs, kam ir sava vēsture arī Latvijā un gana liels interesentu loks pasaulē, tomēr Br-Laser šo analogo mūzikas žanru iztulkojis vizuāli, cenšoties parādīt mums to, ko dzirdam. Viņš gan nebija vienīgais, kura demonstrētais darbs koncentrējās uz skaņu. Kino lentes skaņu performanci veidoja arī spāņu mākslinieks Enrike del Kastijo (Enrique del Castillo), tomēr viņa priekšnesums šķita par obskūru pat eksperimentāla kino festivālam, autors daudz iederīgāks liktos kā mūzikas festivāla Skaņu mežs dalībnieks.
Caurviju motīvu un paplašinātā kino būtību diezgan trāpīgi definē viens no festivāla māksliniekiem Jans Kulka no Čehijas: “Es meklēju to, kas mūs vieno, nevis polarizē un atšķir. Aizmirstam par valodu un kultūru. Manuprāt, paplašinātā kino prakse ļauj mums visiem atgriezties pie sākumpunkta.”[5] Kamēr skatītāji bieži vien naratīvā kino skavās relaksēti ir aizmirsuši uzdot jautājumus par kino pirmsākumiem un būtību, Kulka ir viens no tiem, kas spītīgi atgriežas pie jautājuma, kas vispār ir tumšā telpā projicēts kustīgs attēls. To viņš dara ar paša izgudroto aparātu – arheoskopu. Par aparāta tehniskajām finesēm, kas pirmā vakara apmeklētājos raisīja vislielāko interesi, vairāk var lasīt Lāsmas Gobas intervijā ar čehu mākslinieku.
Jā, šis ir festivāls, kur, iespējams, vēl būtiskāk par to, kas projicēts, ir tehnika, kā tas tiek darīts.
Ja turpinām tēmu par pirmatnīgo, tad jāatklāj, ka paplašinātā kino programma noslēdzās, ierodoties tumsai Vagonu ielas pagalmā. Aurēlijas Persevo un Pjēra Pjēra Pjēra (Aurélie Percevault & Pierre Pierre Pierre) kopīgā dūmu projekcijas performance atgādināja gandrīz šamanisku rituālu. Mucā tika kurināts ugunskurs, ar salmiem pamatīgi sadūmots. Dūmu mutulī, kas nepārtraukti bija pakļauts dabas ietekmei (vējš un ugunskura intensitāte), tika projicēti tēli, sejas, bet skatītāji monotoni ritmiskas mūzikas pavadībā klejoja apkārt dūmu mutulim, meklējot labāko redzamības leņķi. Tas radīja sajūtu, ka performances autori / projekcionisti ir gluži kā rituāla vadītāji, kuri mums piedāvā – ja paši būsim gana acīgi un izmanīgi – ieraudzīt dūmos izsauktus garus.
Noslēdzoties šai performancei, saslēdzās kopā arī visas pārdomas par to, ko mums nesa un atgādināja šīs divas dienas tālākai skatītāja pieredzei. Ir jābūt gana acīgiem, lai saskatītu jēgu un attēlu – vienalga, vai runājam par dūmu performancēm, projekcijām no pašizgudrotiem aparātiem vai Kannās apbalvotiem naratīvā kino darbiem un šīsvasaras Holivudas kases grāvējiem mazo Nāriņu un Bārbiju izskatā.
