KINO Raksti

Ievas Balodes „Baiļu cilpa”. Ekrāns mūs glābj

10.06.2022
Ievas Balodes „Baiļu cilpa”. Ekrāns mūs glābj
Foto: Kristīne Madjare

Ievas Balodes personālizstādes “Baiļu cilpa” aprakstā minētas bailes, ko pastiprinājusi pandēmija un karš, taču mana personīgā baiļu pieredze Mākslas muzeja Kupola zālē ir drīzāk saistīta ar pārdabisko, ar primitīvām bailēm no tumsas un svešā, nevis no lieliem, nepārvaramiem notikumiem. Un varbūt tās nemaz nav bailes.

Šādas audiovizuālas izstādes ļoti labi atbilst paplašinātā kino (expanded cinema) jēdzienam, ko 1970. gadā smalki un varbūt mazliet ezotēriski (pēc sajūtām vismaz) tāda paša nosaukuma grāmatā aprakstīja Džīns Jangblads. Viņš arī bija tas, kurš atļāva mums uzskatīt video par mākslu un televīziju par kino atbrīvotāju, jo līdz ar televīzijas parādīšanos kino bija atbrīvots no nepieciešamības atainot realitāti tādu, kāda tā ir. Kino bija gatavs pievērsties apziņas (consciousness) atveidei.[1] Un eksperimentālais kino iet vēl dziļāk, ierokas zemapziņā un ceļ no tās ārā impulsus, par kuru esamību mēs ikdienā izvēlamies nedomāt. Ieva Balode, šobrīd Latvijas mērogā pazīstamākā analogā kino pārstāve, izstādē iet vēl soli tālāk – izmanto kino kā baiļu sajūtas iekapsulētāju un iznes to ārā no kinozāles, sadalot fragmentos un novietojot dažādos telpas punktos dažādos projekcijas mehānismos. Paplašinājums ir skāris visus kino elementus – gan pieredzi (kino vairs neatrodas “tur, kur tam būtu jāatrodas”), gan tehnisko aspektu (parasti aiz skatītāju mugurām noslēptais projektors ir pats kļuvis par apskates objektu).

Varbūt ir kaut kā banāli atsaukties uz Maklūena slaveno frāzi “The medium is the message / Medijs ir vēstījums”, bet tā ir pati pirmā sajūta, nonākot Balodes izstādē. Mehāniskā rosība neļauj pievērst uzmanību ne saturam, ne idejai, tikai pirmām kārtām – medijam. Ar interesi ilgāk vēroju lentes griešanos aparātā nekā ekrānu, uz kura lentes saturs nonāk.

Par bailēm jāpiedomā apzināti, tādēļ izstādes vēstījuma izpratne nāk vēlāk. Un arī apšaubāma.

Apšaubāma tāpēc, ka, lai arī izstādes nosaukumā un aprakstā figurē bailes kā centrālais objekts, vienīgā asociācija ir trauksme. Lai meklētu bailes – sevišķi “no nezināmā, no tumsas, no nāves”, kā rakstīts izstādes pieteikumā –, jāveic reāls domas darbs (kas nav viegli, kad apkārt viss griežas, rūc, tarkšķ un mirgo). Te, protams, var diskutēt par to, cik lielas gan vispār ir atšķirības bailēm no trauksmes un kur ir abu šo sajūtu kopīgais lauks, bet tīri intuitīvi gribas tās nošķirt. “Bailes” sevi nostāda kā ļoti skaidru emociju ar zināmiem cēloņiem, ievērojamu spēku un reāliem risinājumiem (bēgt vai cīnīties), šī emocija nāk no visprimitīvākajiem apziņas dziļumiem. “Trauksme” savukārt ir kaut kas laikā izstiepts, satraukta esības forma, kurai nav ļauts norimt – tu esi gatavs bēgt vai cīnīties, taču iemesls to darīt tā arī nekad nepienāk. Trauksme ir baiļu pirmsforma (vai pēcforma, sekas; te vēl jāpadomā). Un šī baiļu izstāde darbojas pēc trauksmes priekšrakstiem – skrejošas gaismas, mirgojoši attēli, nervozitāte. Reālais saturs, kad tam izdodas pievērst uzmanību, drīzāk ir droša telpa, kurā slēpties no fiziskās realitātes uzbrūkošajiem signāliem. Mazs, gaisā pakārts ekrāniņš ir miera osta satraukumiem pilnā vidē – un tā ne pirmo reizi ekrāns mūs glābj.

Bet līdz pārspriedumiem par trauksmes un baiļu attiecībām ved garāks ceļš. Pirmreizējā pieredze ir saistīta ar formu – tas ir bērna prieks par kustību, par parasti noslēptas tehnikas nonākšanu priekšplānā; galvenokārt uzmanību saista projicētājs, nevis projekcija. Ienākot zālē, kad tajā nav cilvēku, izrādās, ka katrs objekts ir iedarbināms atsevišķi. Viss ir klusumā, līdz tu kusties un pietuvojies – tad sāk slīdēt lentes, parādās attēli, zib gaismas. Nostājoties telpas stūrī, atkal iestājas klusums. Turpinās tikai izstādes centrālais objekts – filma, kuru pieredzēt ļauts izstādēm visai klasiskā formā (t. i., apsēžoties uz soliņa) vai arī “nepareizi” jeb stāvot ekrānam otrā pusē.

Starp citu, interesanti, cik daudzi cilvēki vispār izstāžu telpās iekļauto kino uztver kā kino? Es personīgi filmu, kas ir arī izstādes objekts, esmu noskatījusies uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas reizes. Man traucē nenoteiktais sākuma laiks un tas, ka nezinu, cik ilgi filma jau ir gājusi un vai uztveršu to pareizi, ja skatīšos no vidus (vai kurā nu punktā esmu pie ekrāna nonākusi). Līdz ar to izvēlos vispār neskatīties. Kaut gan apzinos, ka kurators gan jau ar to rēķinās un izvēlas darbus, kurus drīkst uztvert saraustīti vai nelineāri, tomēr neprotu attiekties pret filmu ar to, kas man personīgi šķiet necieņa, – dalītu uzmanību un laiku.

Katrā laikmetīgās mākslas izstādē šobrīd var atrast ja ne filmu, tad projekciju, kaut gan šis vizualitātes trends sāk lēnām zaudēt savu uzvarētāja vietu – vizuālo aizstāj taktilais (arī tad, ja objektam pieskarties ir liegts, tas veidots tā, lai izsauktu skatītājā pieskāriena ilūziju, skaidru apjausmu par to, kāds šis priekšmets ir). Šo maiņu min arī kino kuratore Rūta Noaka sarunā ar Kino Rakstu redaktori Elīnu Reiteri; viņas par kino un izstāžu zāļu attiecībām ir pateikušas daudz vairāk nekā es jebkad varētu. Noaka intervijā uzsver, ka katram mākslas darbam ir savi ideālie izstādīšanas apstākļi, un ārpus tiem tas var nesasniegt pilnu potenciālu. Kino gadījumā ideālie apstākļi būtu kinozāle, tomēr Balodes izstāde ievieš paradoksu – tajā tiek izrādīta viņas pašas agrāk veidota filma, bet tās oriģinālie apstākļi ir, iespējams, mazāk iespaidīgi. Izmantojot filmas kadrus arī citās instalācijās, tā tiek iznesta ārpus sevis, ārpus uzņemšanas un izrādīšanas vides, un ir varbūt vēl ievelkošāka nekā tumšā kinozālē. Citu objektu nervozā klabēšana pastiprina uz ekrāna redzamo satraukumu. Turklāt vai varam runāt par “ideālajiem” vai “oriģinālajiem” apstākļiem, ja filmas kontekstu maina pati tā autore? Vai tas vispār vēl ir tas pats darbs?

Ja uz filmu lūkojas kā uz izejmateriālu, uz punktu, no kā nācis viss pārējais, tad tās iederību šajā konkrētajā izstādē apšaubīt nav iespējams. Un mēs droši varam pieņemt, ka tā nav jāskatās no sākuma līdz beigām, īpaši tāpēc, ka – ja filmai pievērš pārāk lielu uzmanību, izrādās, ka tā ir vismazāk iedarbīgais izstādes elements. Varbūt tāpēc, ka filmas projekcija nāk nevis no lentes, bet gan no visparastākā biroja projektora, kas starp lenšu cilpas dzenošajiem aparātiem izskatās gauži neiederīgi (kaut tas droši vien ir apzināts lēmums, ideja novietot digitālo starp uzsvērti analogo). Līdzvērtīgu neiederības sajūtu rada varbūt tikai saplēstais spogulis. Tas it kā varētu būt loģiska šī uzstādījuma sastāvdaļa, jo ir gaismas atstarotājs un attēla prezentētājs, salauzts un fragmentārs, izmētāts telpā tāpat kā filma. Tomēr tā nekustīgums un klusums ir pretrunā pārējiem objektiem, kuru klusēšana ir mānīga. Zāles skaņu simfonijā savu vietu atrod pat lifta radītais troksnis. Bet glītās spoguļa lauskas liek domāt par Instagram kultūras vajadzību apmierināšanu, par smukobjektu, ko viegli ielikt soctīklos. Īpaši savādi, ka šo uzdevumu pilda objekts, kurš vismazāk reprezentē izstādes būtību.

Bet tad no kā mēs īsti baidāmies? No tumsas, no nezināmā? No tā, ko izstādē redzamajos kadros pārstāv pamestas ēkas, koki, iznīcība, attēla kropļojums un sejas? Vai arī baiļu sajūtu rada tumsas un gaismas kontrasts? Manās piezīmēs ir teikums: “Vairāk apspēlētas bailes no gaismas, tā šķiet.” Zari ekrānā ir baisi, jo tos apstaro prožektors un izceļ uz tumsas fona. Apkārt skrien gaismas zibšņi, kurus ar skatienu nav iespējams notvert; svešādā cilvēka seja fotonegatīvā ir gaismas projekcija; it visur biedē kontrasts, nevis tumsa, ko parasti identificē ar bailēm. Bez gaismas spēlēm krēslainā telpa būtu nevis baisa, bet mierīga. Kas ir tas, kas biedē – tumsa vai gaismas ierobežojošais lauks, kas rada robežu ar “tur ārā”? Naktī mežā neomulīgāk ir ar lukturīti, nevis bez tā. Kad tu esi tumsā, tu esi daļa no tās, nevis kāds nošķīrums. Bailes radām mēs paši, kad izvēlamies nošķirt sevi no tumsas.

Foto: Kristīne Madjare, no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Youngblood, Gene. Expanded Cinema, New York: P. Dutton & Co., Inc., 1970 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan