Kinoteātra “Kino Bize” 10. jubilejas svinībām piestāv radoši eksperimenti, virtuozi kino paņēmieni un pāri visam – krāšņa vizualitāte. Tas viss raksturo arī četras Pedro Almodovara filmas, kuras no 7. līdz 14. decembrim daiļos kinoteātra repertuāru un izgaismos apaļo jubilejas nedēļu. Vārds svētku programmas radošajai komandai.
Sliktā audzināšana / Bad Education (2004), raksta Paula Bērziņa
Iespējams, es daudz labprātāk lasītājiem pastāstītu par jaunu Antonio Banderasu, kurš pie gultas piesien savu iemīļoto porno aktrisi, jo… vienkārši izklausās pēc laba sākuma, bet šī kārts tikusi Ievai. Nemaz negribu sūdzēties, arī Sliktā audzināšana ir, teiksim tā, seksuāli piesātināta. Lai gan galvenajā lomā nav Banderass, ir Gaels Garsija Bernāls, un mums ir iespēja pavērot viņu baseinā. Bet ne par to ir stāsts.
Sliktā audzināšana tiek saukta par Pedro Almodovara vispersonīgāko filmu, kas iezīmē arī lūzumpunktu viņa daiļradē – šī ir pēdējā filma, kurā viņš uzdrošinājies būt tik provokatīvs, lai homoseksuāļi un transpersonas kā filmas centrālie varoņi stāstītu par pedofiliju un katoļu baznīcu. Ne velti esam izlēmuši, ka Almodovara retrospektīvā no 21. gadsimta iekļauta tikai viena filma, un tā ir šī. Ieeja no 18 gadiem. Atšķirībā no Amerikas multipleksiem, Kino Bizes seansos demonstrēsim versiju bez blurred ainām – paši saprotiet, kur un kāpēc kustas galvas un rokas.
Daudz ko vairāk par filmu stāstīt nemaz negribētos, jo tas atņemtu jums to prieku šķetināt visas sižeta līnijas. Šī varētu būt viena no komplicētākajām Almodovara filmām – skatītājam ir vērīgi jāseko līdzi, lai nepazustu laika portālos starp pagātni un tagadni, fikciju un realitāti, pavisam Hičkoka cienīgi. Rodžers Īberts ir rakstījis: “Kamēr šo filmu skatāties, jūs nemaz neapjaušat, cik apjucis esat, jo konkrētos brīžos viss ir skaidrs, bet, kad nav, – tad uzmanību novērš sekss. Gluži kā dzīvē.” Kāds atklās jaunus mīļākos aktierus, cits apšaubīs savu seksualitāti, vēl kāds kārtējo reizi aizdomāsies par Almodovara apsēstību ar sarkano krāsu, bet skaidrs, ka ikviens hedonists šajā seansā labi pavadīs laiku.
Viss par manu māti / All About My Mother (1999), raksta Agnese Lipska
Nāve, piedzimšana un teātra māksla ir trīs kariatīdes, uz kurām balstās krāšņais nams ar nosaukumu Viss par manu māti. Tā iemītnieces ir dzīves nesaudzētas sievietes – pusaugu dēlu zaudējusī Manuela; aktrišu pāris, kas gan plūcas, gan salabst; jaunā mūķene Rosa, kuras nākotni nomāc slimība (lomā Penelope Krusa), un transsieviete Agrado, kas pārvilkusi treknu svītru prostitūtas karjerai. Ja tas izklausās aizdomīgi rūgti, atgādinu, ka Almodovara filmās sieviešu draudzība ir stiprāka un dzirkstošāka nekā spāņu kava, ko viņas malko, viesojoties cita pie citas, tālab, dārgo skatītāj, tu esi nonācis drošās rokās. Drāma šeit mijas ar komēdiju gluži kā pati dzīve.
1999. gadā filma Viss par manu māti saņēma labākā režisora balvu Kannu kinofestivālā, dažus mēnešus vēlāk – Oskaru kā labākā ārzemju filma. Tolaik kritiķi gandrīz vienbalsīgi dēvēja filmu par Almodovara karjeras augstāko punktu, un arī šodien varam droši sacīt, ka destilēti melodramatiskais veikums ir godam izturējis laika pārbaudi.
Papildpunkti tiem, kas skatoties miglaini atminēsies 1950. gada Holivudas drāmu Viss par Ievu / All About Eve un Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaju – divus avotus, kas rosinājuši Almodovara fantāziju radīt rūpīgi samezgloto stāstu. Veltījums visām mātēm un tām, kuras ilgojas par tādām kļūt!
Sasien mani! Atsien mani! / Tie Me Up! Tie Me Down! (1989), raksta Ieva Augstkalna
Pedro Almodovara filma Sasien mani! Atsien mani! pārāk bieži netiek pieskaitīta spāņu režisora atpazīstamākajām filmām, un tas šķiet tik dīvaini, jo pēc uzrāviena, ko Almodovars sasniedza ar filmu Sievietes uz nervu sabrukuma robežas (1988), šai vajadzēja iekarot pasaules kinoteātrus ar vēl lielāku švunku. Bet, redz’ – nekā.
Gatavojoties kinoteātra jubilejas svinībām, es daļēji nonācu pie racionāla izskaidrojuma, kāpēc šis kinodarbs izpelnījies tik pieklusinātu ažiotāžu. Gadu pēc iepriekšējās Almodovara filmas triumfa otrpus okeānam amerikāņi šo filmu apzīmogoja ar “X kategoriju”. Ko tas nozīmē? Nu-u-u-u… Faktiski tas nozīmē, ka filma par daudz atļaujas rādīt seksu un vardarbību. Vēl vairāk – filmas veidotājiem tas nozīmē arī to, ka viņu darbu rāda tikai atsevišķos kinoteātros ne pārāk lielai auditorijai. (Starp citu, ar šādu kategoriju tika apzīmēts arī Stenlija Kubrika Mehāniskais apelsīns / The Clockwork Orange (1971).) Almodovars neatstāja atbildīgo ASV kinoinstitūciju (Motion Picture Association of America) bez atbildes un, saceļot lielu traci, paziņoja, ka šī situācija ir vēl absurdāka nekā Franko diktatūras laika Spānijā.
Skatoties Almodovara filmu ar vairāk nekā 30 gadu distanci, šķiet – nekas TĀDS jau nenotiek. Cilvēki mīlējas. Nu jā, viņi mīlējas tad, kad viens otru ir simt reižu sasējuši, atsējuši, sasituši un viens otru gandrīz nosituši. Nu un? Acīmredzot robeža starp to, ko drīkst un ko nedrīkst rādīt, ar laiku tieši šādu filmu dēļ kļūst arvien bālāka vai nedaudz maina savu novietojumu. Amerikāņu kinokritiķis Rodžers Īberts precīzi raksturojis Almodovara filmas, sakot, ka sekss tajās ir dotais lielums: “Viņa filmas nekad nav par seksu, bet gan par cilvēku emocijām un dzīves konsekvencēm”.
Sievietes uz nervu sabrukuma robežas / Women on the Verge of a Nervous Breakdown (1988), raksta Māris Prombergs
Katram savs pirmais Pedro Almodovars. Viņa 1988. gada darbs Sievietes uz nervu sabrukuma robežas hronoloģiski ir šīs retrospektīvas pirmā filma, taču tieši šī varētu būt arī jūsu pirmā Almodovara filma. Tajā redzam, pat vairāk – jūtam režisora sparu un kaisli veidot kino. Jūtam mākslinieku, kas pilnā radošajā plaukumā ar šķietamu vieglumu un komismu ved mūs caur precīzi veidotām ainām un melodramatiskiem maršrutiem. (Man pirmais Almodovars bija 2006. gada filma Atgriezties / Volver, pēc kuras gribēju mācīties spāņu valodu, lai rakstītu mīlestības vēstuli Penelopei Krusai. Šķiet, redzēju to kinoteātrī K.Suns, līdzīgi kā vairāku citu režisoru pirmās filmas.)
Ne visas Almodovaram ir ar lauztu sirdi iegrieztas pārpratumu un sakritību komēdijas, taču pat visraudulīgākajās drāmās vēl joprojām jūtam režisora klātbūtni, vitalitāti un ironiju.
Vizuāli Almodovars savas kinematogrāfiskās ainavas mēdz apzīmogot ar kādu garāmejošu varoni spilgti sarkanā kreklā un zilās džinsās, vai ar jebko sarkanu – no luksofora gaismas līdz pāris kilogramiem tomātu.
Filmai Sievietes uz nervu sabrukuma robežas ir visas iespējas kļūt (tomēr tā nekļūst!) par nepiespiestu, teatrālu farsu, kurā visu laiku joko, lai ar varu smīdinātu, tā arī nevienu smieklu nesagaidot. (Nenoliedzami, grūti atturēties no kārdinājuma vispārināt jeb – šī filma visiem patiks.) Komiskās epizodes veidojas no atsevišķiem īsstāstiem un varoņiem, kas ieguļas kopējā plānā. Veļaspulvera reklāma, kurā māte dēlam – sērijveida slepkavam – var katru dienu izmazgāt sarkani asiņainos kreklus tik labi, ka policija nevarēs atrast ne nospieduma. Mambo taksists dzeltenbalinātiem matiem, kuram krēslu atzveltnēs ir iemontētas salvešu, cigarešu, žurnālu kabatiņas, un viņš raud kopā ar pasažieriem. Vai Kandela ar espreso kanniņu auskariem, kas kofeīna ātrumā lēkā virs pleciem pa vidu nejaušām gaspačo svinībām.
Notikumi risinās Madridē, taču šī attiecību pārpildītā pasaule šķiet maza kā māju makets, kā viens dzīvoklis vai teātra skatuve. Tie sākas ar Pepas sapni, kurā viņas mīļākais, vārdā Ivans (pēc skata – spāņu Hamfrijs Bogarts), savos piecdesmit plus ar mikrofonu rokā liegi defilē, koķetējot ar sievietēm no visas pasaules. Viss griežas ap Ivanu kā parodijā par vīrieti neizdziestošās kinematogrāfa prožektora gaismās, līdz sapnis beidzas un esam kopā ar galveno varoni Pepu, kura nodedzina guļamistabu, izmet Ivana mantas atkritumos (kā gan savādāk?!) un pakāpeniski sāk atgūties no vīrieša zemā balsī izliktajām lamatām. Likstās iegrūstas jaunietes, grūtnieces, vientuļas un jukušas mātes – Almodovaram patīk atrasties vienā telpā ar sievietēm, kuras dažkārt noved līdz nervu sabrukuma robežai.
Visi jubilejas retrospektīvas seansi kinoteātrī Kino Bize no 7. decembra - ŠEIT.
