Jau iztēlojos, kā par šāgada Kannu kinofestivāla norisi runāsim pēc gadiem – “tas bija toreiz, kad festivāls notika jūlijā, nevis maijā, kā ierasts, bija ellīgi karsts un filmu seansus pavadīja bažas saķert vīrusu…”.
Tomēr, par spīti fona trauksmei un atsevišķu drošības pasākumu selektīvajai ievērošanai, atgriešanās Palais des Festivals ir tīkama atkalredzēšanās. Kannu kinofestivāla 74. laidiens ir rāmāks un, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, pulcē jūtami mazāk viesu (28–29 tūkstoši dalībnieku ierasto 40 tūkstošu vietā); īpaši šis iztrūkums jūtams tieši filmu tirgus segmentā, jo kino industrijas pārstāvji no, piemēram, Ķīnas, Krievijas un Ziemeļamerikas festivālu tik plašā skaitā neapmeklē ierobežojumu dēļ – viņiem, atšķirībā no Eiropas ceļotājiem, vēl aizvien ir jāievēro pašizolācija.
Savāda un izteiksmīga laikmeta simptomātika ir fakts, ka vienā no vietām, kur 2019. gadā bija izvietoti dažādu valstu (tostarp Latvijas) paviljoni, šobrīd atrodas Covid-19 testēšanas punkti. Viesiem, kas nav potēti, šeit jāiegriežas ik pārdienas, jo ieeja atsevišķās festivāla norises vietās ļauta tikai tad, ja uzrāda vakcinācijas sertifikātu vai negatīvu testu. Lai vai kā – spītējot neērtībām un konstantam neirotismam par vīrusa riskiem, festivāla notikšana tomēr spējusi piešķirt tonusu arī visai pilsētai, kas tik ļoti atkarīga no tūrisma ieņēmumiem, bet šobrīd (lai arī pašā pludmales sezonas pilnbriedā) uzņem krietni mazāk vasarnieku, nekā citus gadus (introverta sapnis!). Tomēr pilsētas kafejnīcu un restorānu terases murd diezgan pilnas, tāpat kā lielākā daļa kinoseansu.
Geinsbūra, Birkina, Mundruco
Kannu filmu programma šogad ir kuplāka, nekā iepriekšējos gados, un tas ir likumsakarīgi, jo kopš iepriekšējā festivāla, kas notika 2019. gadā, ir uzkrājies daudz filmu. Šogad festivālu papildina jauna sadaļa – Cannes Premiere, kurā apkopoti kinodarbi, kas dažādu, tikai kuratoriem zināmu iemeslu dēļ nav iekļāvušies konkursa programmā. Spriežot pēc redzētajiem darbiem, šī programma gan vairāk atgādina košu lupatu deķīti, kurā ieaustie gabaliņi kontrastē gan stilistiski, gan kvalitātes ziņā. Te izrādīta, piemēram, Šarlotes Geinsbūras dokumentālā filma Jane by Charlotte – intīms stāsts par viņas māti, dziedātāju un aktrisi Džeinu Birkinu. Pirmizrādes seansā Geinsbūra jokoja, ka filmas veidošana bija iegansts, lai tuvinātos ar māti un izrunātu gadu laikā neizrunāto. Lai arī ārkārtīgi novērtēju šī darba atklātību un to, ka kinoskatītājam – svešiniekam – ir ļauts ielūkoties tik personīgajās mātes un meitas attiecībās, no filmveides viedokļa šī viegli elēģiskā lente šķiet formā izplūdusi.
Programmā Cannes Premiere bija skatāma arī ungāru kino un teātra režisora Kornela Mundruco filma Evolūcija / Evolution. Kinematogrāfa spēles laukā Mundruco, visticamāk, ir pazīstams ar šobrīd vēl aizvien Netflix skatāmo filmu Pieces of a Woman, bet viņa teātra iestudējumi (piemēram, Frankenšteina projekts) Latvijā bijuši skatāmi festivālā Homo Novus. Arī Evolūcijai pamatā ir tēmas un daļa materiālu no iestudējuma, kuru Latvijā varēja skatīties kanāla Arte interneta vietnē; zīmīgi – pie šī teātra projekta tapšanas ir strādājusi arī Latvijas scenogrāfe Monika Pormale.
Lai arī Evolūciju izrādes formātā neesmu redzējusi, tomēr arī filmas veidolā darbam piemīt teātra atblāzmas. Sadalīta trīs daļās gluži kā cēlienos, filma vēsta par kādu ebreju ģimeni, konkrēti – par trīs dažādu paaudžu pārstāvjiem šajā dzimtā. Evolūcija pēta identitātes, atmiņas un holokausta traumu tēmas, naratīvam sākoties koncentrācijas nometņu gāzes kamerās un beidzoties mūsdienu Berlīnē, kur dzīvo un mācās jaunākais ģimenes pārstāvis. Filmu raksturo uzkrītošs stilistiskais neviendabīgums. Sākumā redzama drūma, nolemta, pelēki zaļbrūna vide – jau minētās gāzes kameras –, tās steigšus birstē un mazgā melnos ķiteļos tērpti vīri, no sienas un grīdas spraugām velkot ārā sapinkājušās matu šķipsnas. Viducī filma pārceļas uz plašu dzīvokli Budapeštā, bet finālā – uz Berlīni, kurā etniskās identitātes jautājumi ir aktuāli nu jau citā gaismā. Taču holokausta trauma, tās rēgs savādā kārtā ir allaž klātesošs, netieši aktualizējot jautājumu – vai šāda traģēdija var atkārtoties?
Karakss nāk ar mūziklu
Citas toņkārtas dominē festivāla konkursa programmā. Festivāla atklāšanas filma, Leo Karaksa mūzikls Annette, šķiet, iemieso uzskatu, ka pēckrīzes laiks daudzās dzīves jomās ienes ekstravaganci un krāšņumu, lai kompensētu nedienu rēnumu. Annette atgādina košām krāsām un bagātīga apzeltījuma greznotu brīnumpasakas iestudējumu, tas ir mūzikls, parafrāze par teātra izrādi, refleksija par veselu virkni tēmu – augstās un populārās mākslas pretnostatījumu, radošo izsmēlumu un greizsirdību. Savā ziņā darbs atgādina izrādi – līdz ar sākuma titriem skatītājam tiek pieteikts uzvesties rātni, nerunāt, neklepot, neelpot un neveikt citas prozaiskas darbības.
Kā jau pasakai pieklājas, centrā, protams, ir mīlasstāsts, tas risinās starp diviem māksliniekiem – aktieri Henriju Makhenriju (Ādams Draivers) un operas dīvu Annu (Marijona Kotijāra). Draivera Makhenrijs katru vakaru dodas spēlēt monoizrādi, bet Anna – “mirt” operas iestudējumā. Makhenrijs saka, ka savu publiku esot nobeidzis („I killed them”), savukārt Anna – ka savus klausītājus izglābusi („I saved them”). Abu romantiski eiforiskajā mīlasstāstā dzimst filmas titulvarone – meita Anete, kuru filmā iemieso lelle. Tas stāstam piešķir savādu tonalitāti, kas nereti šķiet kā aizgūta no šausmu žanra modernās klasikas. Filmu caurvij arī melna humora un kriminālžanra elementi, kas nereti ilustrēti ar veselu plejādi kultūratsauču – sākot ar Šagāla gleznām un beidzot ar dzeltenās preses izgriezumiem. Tiesa, jāpiebilst, ka šis atsauču blīvums nepiešķir filmas vēstījumam papildu idejisko dziļumu, tieši otrādi – liecina par tā trūkumu, jo pārāk daudz lūko aizgūt un pasmelt no vēstures avotiem. Atliek spekulēt, vai šis ir Karaksa, vai Holivudas dueta – filmas scenāristu Rona un Rasela Maelu pirksts (šī ir režisora pirmā filma angļu valodā).
Tomēr, neskatoties uz idejisko liesumu, Annette ir krāšņa izrāde, ko vislabāk vērot kā savdabīgu šovu, turklāt neieslīgstot pārlieku lielā pašnopietnībā. Šī ir arī viena no pretrunīgāk vērtētajām festivāla filmām, kas dažiem raisa eksaltētu sajūsmu, citiem – sirsnīgu riebumu. Uz šīm radikālajām reakcijām atļaušos noraudzīties no rezervētas patikas pozīcijām.
Kuosmanens un Hamaguči
No līdz šim redzētajiem darbiem atmiņā palicis arī somu režisora Juho Kuosmanena jaunākais darbs Kupeja Nr. 6 / Hytti nro 6. 2016. gadā Kuosmanens saņēma sadaļas Un Certain Regard / Īpašais skatiens galveno balvu ar filmu Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē / Hymyilevä mies, bet viņa jaunais roadmūvijs balstīts somu rakstnieces Rozas Liksomas tāda paša nosaukuma romānā un vēsta par divu radikāli atšķirīgu cilvēku satikšanos un attiecību attīstību vilciena kupejā. Galvenie varoņi Ļoha (Jurijs Borisovs) un Laura (Seidi Hārla) – bravūrīgs, parupjš mačo un arheoloģijas studente – satiekas braucienā no Maskavas uz Murmansku. Ļoha brauc peļņā uz raktuvēm, bet Laura – lūkot vietējo tūrisma naglu, aizvēsturiskus petroglifus. Abu attiecības no nepatikas un neizpratnes ātri ieņem jaunu gultni, filmu izvēršot maigi nostalģiskā apcerējumā par tēmu „svešinieki vilcienā”.
Vienā no konkursa skatēm izrādīta arī šim kritiķu visaugstāk novērtētā lente – japāņu režisora Rjusukes Hamaguči darbs Drive My Car, kas balstīts mūsdienu literatūrklasiķa Haruki Murakami stāstā un ietver Čehova Tēvoča Vaņas motīvus. Čehova lugas iestudēšana ir viens no sižeta pavedieniem, tāpat tās motīvi caurauž arī galveno varoņu savstarpējās attiecības. Trīs stundas garā filma, kurā sākuma titri parādās tikai pēc 40 minūtēm, vēsta par divu vīriešu, dramaturga un aktiera sāncensību. Lēnā, dzidri artikulētā lente ir šogad jau otrais Hamaguči darbs – viņa iepriekšējais darbs Sakritība un iztēle / Guzen to Sozo šogad piedzīvoja pirmizrādi Berlīnes kinofestivālā februārī, kur saņēma Sudraba lāci – festivāla Grand Prix, no jauna apliecinot Hamaguči kā vienu no būtiskākajām mūsdienu autorkino personībām.
Melanholiski aplūkojot zaudējuma un sāncensības tēmas, Hamaguči filma reflektē par to, kas veido divu cilvēku attiecības. Drive My Car ir arī raksta tapšanas brīdī aktuālā kritiķu favorīte, lai gan preses vērtējumi un spekulācijas par tiem parasti ir ļoti tālu no tā, ko festivāla finālā lemj žūrija (to šogad vada amerikāņu režisors Spaiks Lī). Festivāls turpinās līdz šīs nedēļas beigām, 17. jūlijam, un, kā allaž pieņemts teikt – daudzsološākās filmas ir ieplānotas festivāla noslēguma daļā. Vēl gaidām kādreizējā Zelta palmas zara laureāta Apičatponga Vīrasetakula jaunāko lenti Memoria ar Tildu Svintoni, tāpat arī amerikāņu neatkarīgā kino autora Šona Beikera filmu Red Rocket un irāņu režisora Asgara Farhadi darbu A Hero. Pēc šo filmu noskatīšanās arī skaidrāk varēsim kontekstualizēt to, vai šis festivāla gads paliks atmiņā ne tikai ar karstumu un Covid fonu, bet arī ar programmu un atsevišķām filmām. Pagaidām uz planētas Kannas visi ir brīnuma un lielā atklājuma gaidās.
