Kannu festivāls šogad ir beidzies ar tādu kā nepiepildītu mazuma piegaršu. Lai arī, atšķirībā no Džordža Millera vadītās žūrijas pieņemtajiem murgainajiem lēmumiem pērn, balvu sadalījums šogad ir lielākoties izsvērts un loģisks, ne viens vien žurnālists klusi apcer to, ka patiesībā Rūbena Estlunda "The Square" (Zelta palmas zara laureātei) un Andreja Zvjaginceva "Loveless" (žūrijas balvas laureātei) balvu ziņā būtu jābūt mainītās lomās.
Taču šis nebūt nav pirmais un nebūs pēdējais gads, kad preses prognozes netiek glaudītas pa spalvai. Un jāsaka, kritiķiem un žurnālistiem, kas strādā Kannu festivālā, izdabāt ir grūti — ik gadu uz festivālu visi brauc ar drudžainu cerību, ka šogad, tieši šogad tiks atklāts nākamais Kventins Tarantīno vai Džeina Kempione. Puspajokam — šādi brīnumi notiek vien reizi divās desmitgadēs, toties pēc katra festivāla pāris tūkstoši aprakstošo mediju metas ķidāt visas iespējamās būšanas un nebūšanas. Analītiska pieeja ir vērtīga, un tajā ieklausās arī festivāla veidotāji, taču, no otras puses, —
atrodoties Kannu festivāla sakāpinātajā gaisotnē, ir viegli zaudēt saikni ar realitāti.
To bieži vien pierāda situācijas, kad publika vēlāk repertuārā iznākošās Kannu filmas uzņem ar diametrāli pretējiem viedokļiem.
To sakot, nepiekrītu viedoklim par šāgada programmu kā rēnu. Nenoliedzami, vērtējot kopskatā, konkursa skatē pietrūka sulīgu intrigu un strīdus ābolu, kāds šogad bija tikai grieķa Jorga Lantimosa psiholoģiskais trilleris The Killing of a Sacred Deer.
Taču, vērtējot katru darbu individuāli, šogad programmā bija daudz labu, nostrādātu un tematiski aktuālu darbu, kas, izturot laika noilgumu, kalpos kā mūsdienu sabiedrības vērojumu panorāma. Katrā ziņā liels gandarījums, ka saspīlētais politiskais klimats neņēma virsroku pār mākslinieciskajām vērtībām, kā tas bija pērn. Lai gan fakts, ka Zvjagincevs netika pie galvenajiem lauriem, ļoti iespējams, ir saistīts ar Krievijas faktoru, neskatoties uz to, ka filma nekādā veidā neatbalsta varas nostāju.
Talantu paaudze
Runājot par programmu, apsveicama izvēle ir oficiālajā konkursā lielu uzsvaru likt uz «vidējās paaudzes» režisoru darbiem. Proti – piemēram, Linna Remzija, Andrejs Zvjagincevs, Jorgs Lantimoss, Sergejs Lozņica, lai arī pazīstami un intriģējoši kino mitoloģijā iesvaidītākiem skatītājiem, tomēr vēl nav gluži tikpat vispārzināmi metri kā Mihaels Haneke, Džeina Kempione vai Stīvens Spīlbergs. Šāda autoru loka izvēle dod festivālam iespēju veidot pēctecību, nevis tikai apčubināt grandus. Balvu sadalījums, kurā netika aizmirsta ne Linnas Remzijas You Were Never Really Here (balva Vakīnam Fīniksam par labāko aktierdarbu), ne Jorga Lantimosa The Killing of a Sacred Deer (balva par scenāriju) ir vērtīgs žests ne tikai festivāla priekšdienām, bet arī šo režisoru karjerām, jo kinobalvas — un īpaši jau Kannu balvas — kalpo par noderīgiem reklāmrīkiem.
Taču jāuzsver, ka arī paša festivāla eksistence kino videi un nozarei ir ļoti būtiska. Ne tikai filmu tirgus, kurā parakstītie līgumi iededz gan Eiropas valstu kopprodukcijas, gan ASV milzbudžeta projektus, bet arī filmu skates festivāla oficiālajās programmās palīdz noteikt ne vien aktuālās kino tendences, bet arī industrijas stāvokli un izaicinājumus. Fakts — bez Kannu festivāla Eiropas filmu vide paliktu kliba, jo tajā iztrūktu būtisks aprites posms.
Barometrs un amatiervideo
Par nozares situācijas barometru šāgada festivālā kļuva straumēšanas platformas Netflix polemika. Šī kompānija konkursa programmā iekļauto filmu Okja un The Meyerowitz Stories pirmizrādes nekaunīgi izmantoja kā savu publicitātes kampaņu, taču atteicās filmas izrādīt kinoteātros.
Par šo lēmumu saceltā kņada nebūt nav vētra ūdensglāzē – šis filmu nozarei ir pārmaiņu laiks, kuru daudzas mazākās izplatītāju un filmu veidotāju kompānijas diemžēl riskē nepārdzīvot, līdz ar to tirgus nosvēršanās par labu straumēšanas platformām nozīmētu gan kinoteātru, gan izplatītāju un galu galā arī producentu decimāciju. Likumsakarīgi, protams, ka par Netflix lielākoties iestājās Holivudas aktieri — turienes lielās kompānijas neizdzīvošanas riskam nav pakļautas.
Jāatzīst, ka Holivudas zvaigznēm piederēja daži no ekscentriskākajiem momentiem negludumiem pilnajā festivāla noslēguma ceremonijā. Pārsteigtais Vakīns Fīnikss kediņās jau ir kļuvis par interneta sensāciju, savukārt daudz bezgaršīgāka bija Nikolas Kidmenas pavirši ierakstītā video-pateicība par viņai piešķirto Kannu 70. gadadienas balvu.
Ja godīgi — negaidīju, ka uz Limjēru kinozāles lielā ekrāna nāksies skatīties vertikāli iefilmētu telefona video.
Ironiskā kārtā to nācās pieredzēt divreiz — Mihaela Hanekes filma Happy End sākas ar amatiervideo simulāciju. Savukārt Sofijas Kopolas neierašanās uz noslēguma ceremoniju (un labākās režijas balvas saņemšanu) atstāja sāju pēcgaršu par Holivudas pragmatiskajām darījumu attiecībām ar festivālu.
Jau drīzumā būs zināmi 2018. gada festivāla norises datumi, šīs reizes pieklusinātās kaislības būs nosēdušās, un pēc gada no jauna varēsim Franču Rivjēras virzienā doties ar entuziastiskām gaidām – pieredzēt jauna kino ģēnija atklāšanu.
