Kas vieno Zviedrijas sāmus, Somijas sāmus, siļķu suši, sivēnrozā busiņu un kilograma etalonu? Atbildes jāmeklē Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā „Nordic Highlights”, kuras sarakstā ir 12 filmas; atklāšana gaidāma 9. septembrī.
„Kad visas cerības zudušas, nav pamata pesimismam,” jau 2012. gadā Aki Kaurismeki paziņoja izdevumam The Guardian, spīdoši nodemonstrējot gan sev, gan somiem kopumā raksturīgo humora izjūtu. Ja šī režisora vārds jums nav pazīstams, pienācis īstais laiks iepazīties; ja esat kvēlo fanu pulciņā – pienākusi iespēja uz lielā ekrāna vēlreiz pārliecināties, ka somu autorkino lepnums, viens no starptautiski atpazīstamākajiem ziemeļvalstu režisoriem, Aki Kaurismeki nav ļāvies pesimismam, veidojot jau otro filmu triloģijā par ostu pilsētām un bēgļiem. Pirmā bija Havra 2011. gadā, neilgi pirms The Guardian intervijas, kurā šai Kaurismeki filmai tika piedēvēts jauns žanrs – patvēruma pasaka. Tagad nāk jaunā filma Cerības otra puse / Toivon tuolla puolen un, gatavojoties to skatīties, ir atkal jāatmet visi vairāk vai mazāk patiesie priekšstati vai aizspriedumi, kas saistīti ar bēgļu tēmu.
Kaurismeki virtuozi rīkojas ar histēriski komisku tēlu paleti, saglabājot formālu nopietnību.
Ko vērta ir kaut vai epizode, kurā vārgulīgas ēdināšanas iestādes komanda nolemj riskēt un pārprofilēties par suši bāru. Laša krājumi beidzas jau pēc pāris pasūtījumiem, bet, kā jau zinām, kad visas cerības zudušas, nav pamata pesimismam – vismaz ne somiem.
Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) tradicionālo programmu Nordic Highlights šogad atklās pavisam nesen uz ekrāniem izlaists dokumentāls rēbuss – veltījums Zviedrijas Kinoinstitūta izveidotājam, izcilai, harismātiskai un arī neviennozīmīgai personībai Harijam Šeinam. Filmas nosaukums Pilsonis Šains / Citizen Schein oriģinālvalodā rada likumsakarīgas asociācijas ar Pilsoni Keinu / Citizen Kane (1941), jo lielā mērā tieši pateicoties fascinējošajam iespaidam, kādu uz viņu atstāja Amerikas kino industrija un tās personības, Harijs Šains spēja pārliecināt laikabiedrus (tostarp arī ļoti ietekmīgus laikabiedrus) par Zviedrijas Kinoinstitūta ideju.
1950. gadā Hariju Šainu kristīja Ēriks Bergmans, Ingmāra Bergmana tēvs, un tajā pašā gadā Harijs kļuva par Zviedrijas pilsoni – pilsoni Šainu. Viņš sāka jaunu dzīvi, cenšoties atstāt aiz sevis sāpīgās bērnības atmiņas – 14 gadus veco Hariju kā kara bēgli uz Zviedriju aizsūtīja māte, lai pasargātu no ebreju ģimenes likteņa Vīnē. Jaunās dzīves elementi – draudzība ar Ūlafu Palmi un Ingmaru Bergmanu, laulība ar zviedru filmu zvaigzni Ingrīdu Tulinu, tenisa spēle, viskijs, politiskās spēles, fotogrāfu zibspuldzes, ietekme un slava –, tam visam bija jārada sajūta, ka viņš Zviedrijā ir piederīgs, pieņemts kā savējais.
Filmas autoru komanda jau iepriekš apliecinājusi savu spēju slāni pēc slāņa atklāt Zviedrijas redzamāko vīru personības. Arī Latvijā pazīstamās Modas Nīkanderes 2012. gada filma Palme, kuras centrā bija leģendārais Zviedrijas premjerministrs Ūlofs Palme (cita starpā, viens no Harija Šaina tuvākajiem draugiem), izpelnījās plašu starptautisku atzinību; jaunajā filmā intervēto vidū ir režisors Rojs Andersons, leģendārās aktrises Harieta Andersone un Līva Ulmane, Ingmara Bergmana dēls Dāvids, Ūlofa Palmes dēls Mortens un daudzi citi.
Ja būtu jāizceļ trīs raksturīgākās kopējās Ziemeļvalstu kino iezīmes, viena no tām ir dabas klātbūtne un tās loma filmās. Jāsaprot, ka tie nav tikai dabas skati vai jūsmīgs fons klišejiskiem sižetiem, lai gan netrūkst arī šādu piemēru.
Gudrākie un, protams, prasmīgākie režisori izmanto dabas faktūru nepārvērtējamās iespējas, lai ne tikai pastiprinātu, bet pat veidotu emocionālo stāsta līniju. Tikai likumsakarīgi, ka skandināvu kinovalodā puse alfabēta pieder šiem izteiksmes līdzekļiem un tēliem, bet ir vēl kas – kopienas apziņa un kopienas noslēgtība. Ja to visu apvieno, tad varat jau mēģināt iztēloties Amandas Kernelas filmu Sāmu asinis / Sameblod.
Trīsdesmito gadu Zviedrijā plaukst un zeļ antropoloģisko pētījumu laikmets, rasu pētījumi un rasu aizspriedumi. Kamēr Stokholmā meitenes ar baltu ādu un zeltainiem matiem baltos svārciņos dodas uz baletstundām privātskolās, Zviedrijas ziemeļos īpašās internātskolās un no vecākiem nošķirti mācās un dzīvo sāmu bērni, kuriem draud miesassodi par vārdu pārmīšanu sāmu valodā. Viņus mēra un pēta Valsts Rasu bioloģijas institūta zinātnieki kā dabaszinātņu objektus, un par augstskolu šie bērni var tikai sapņot, jo valda uzskats, ka sāmu prāta spējas tam ir par vāju.
Neatklājot visu sižetu, būtiski gan pieminēt, ka šī filma režisorei bija jāuzņem, lai noslēgtu rēķinus ar savas ģimenes pagātni, – Kernelas vecmāmiņa savulaik aizbēga no savas sāmu ģimenes, saraujot jebkādas saites ar radiniekiem, pieņemot zviedru vārdu un zviedru identitāti. Teju ikoniska ir epizode, kurā jau sirmā varone atgriežas dzimtajā pusē un dodas augšup kalnā, lai izlīgtu ar saviem pagātnes rēgiem. Sāmu asinis drosmīgi runā par reizēm kropļojošo kopienas ietekmi uz cilvēku likteņiem, filmas kontekstā varonei liekot izvēlēties izglītību, nākotni un atteikšanos no pagātnes vai arī ģimeni un dzīvi rezervātā.
Svinot simts gadus kopš pirmā sāmu kongresa, Kaisas apburtais mežs / Kuun metsãn Kaisa ļauj ielūkoties arī Somijas sāmu pasaulē, kur valda pavisam cita noskaņa. Dokumentālā eseja, ko veido hronikas, animācija, fotogrāfijas un seni audioieraksti, ieved dziļi teiksmu biezoknī. Arī šīs filmas notikumi un atmiņu stāsti, līdzīgi kā Sāmu asinīs, ved uz pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tieši tad šveiciešu rakstnieks Roberts Krotets, sekojot neparasti spilgtam sapnim vai pat vīzijai, devās tālu uz Somijas ziemeļiem, lai tur sastaptu sapnī redzētos ļaudis, skoltu sāmus, tai skaitā arī Kaisu – pareģi, dziesminieci un harizmātisku stāstnieci ar apbrīnojami krāšņu fantāziju. Līdz pat 70. gadiem rakstnieks kopā ar spāņu fotogrāfu Enriki Mendesu veica audioierakstus un uzņēma kino materiālu, kas nesen pēc ilgiem meklējumiem nonāca režisores Katjas Gaurilovas – Kaisas mazmazmeitas – rokās. Kaisas apburtais mežs ir vienlaikus arī gauži skumjš mantojums un kādas mazas zaudētas pasaules portrets – Otrais Pasaules karš mainīja skoltu zemes veidolu uz neatgriešanos.
Ziemeļvalstu kino pasaulē šis gads tomēr nebūs iezīmīgs ne ar Somijas simtgadi, ne sāmu kongresa gadskārtu. Pavisam nesen, 27. jūnijā, medijus pārsteidza ziņa par Mikaela Nīkvista nāvi. 1960. gadā dzimušais aktieris ar ārieni, kas viņam ļāva vienlīdz organiski izskatīties kā viduslaiku sižetos, tā mūsdienu TV kriminālseriālos, ir piedalījies 93 kino un televīzijas projektos, no kuriem visplašāk zināmā, bez šaubām ir Millenium triloģija. Šopavasar Latvijas kinoteātros vēl redzējām Mikas Kaurismeki Karalieni Kristīnu / The Girl King ar Nīkvistu vienā no galvenajām lomām, bet Nordic Highlights programmā iekļauta vēl svaigāka, pērn tapusī filma ar Nīkvista dalību. Nopietnā spēle / Den allvarsamma leken pilnmiesīgi pārstāv skaista kino kategoriju – ar labu stāstu kā aizmiršanos un patvērumu no ikdienas raizēm.
Ja kādreiz ir nācies lasīt Knutu Hamsunu, pastaigājoties parkā, tad Nopietnā spēle varētu tuvināties šīm sajūtām. Filmas režisore Pernilla Auguste ir pazīstama arī kā kino aktrise – viņas lomu sarakstā ir 67 filmas, bet blakus kino, protams, ir arī pieredze teātrī, lomas gan Čehova Trīs māsās, gan Šekspīra Hamletā, gan Ibsena Leļļu namā. Tādēļ Jalmāra Sēderberga 1912. gada romāna darbību Auguste pārnesusi uz ekrāna ar apbrīnojamu jūtīgumu, gluži kā antikvāru retumu, kurš glabā dažnedažādus atmiņu nospiedumus un senus saules staru atspīdumus.
Islandes kino jau sen kļuvis par zīmolu – arī latviešu skatītāja apziņā. Turklāt ne tikai kino, bet arī režisori (Baltazars Kormakurs, Dagurs Kari, tagad arī Gudmundurs Arnars Gudmundsons), kas nešķiras no mežonīgāka vai mazliet savaldītāka bārdas biezokņa un matu ērkuļa. Tāds arī kino – savā vaļā audzis, salas vienpatībā rūdīts, vienlaikus tik vienaldzīgs savā salinieku mentalitātē pret apkārtējo pasauli un tik saprotams mums, attāliem Islandes kaimiņiem.
Gudmundura Arnara Gudmundsona filma Sirdsakmens / Hjartasteinn ir balstīta režisora atmiņās par uzaugšanu mazā zvejnieku ciematā. Elpu aizraujošās Islandes ainavas, skarbie laika apstākļi, vēl skarbākie salas vēju aprautie cilvēki un bērni, kas vairs īsti nav bērni, bet vēl nav arī pieaugušie. Gudmundsonu varam dēvēt par Islandes kino izaugšanas / coming of age stāstu vadošo režisoru, jo pie šīs tēmas viņš atkal un atkal atgriezies visos savos darbos.
Sirdsakmens ir spējis atrast ceļu uz skatītāju sirdīm visapkārt pasaulei, filma vēl šobrīd piedzīvo galvu reibinošu turneju un līdz šim jau ir pabijusi 43 festivālos, saņēmusi 30 balvas, uzvarējusi deviņās Islandes nacionālās kino balvas Edda kategorijās
un nupat, 22. augustā, līdz ar Sāmu asinīm tika izvirzīta reģiona prestižākajai – Ziemeļvalstu padomes filmu balvai.
Pāri ekrāna malām plūstoša jaunības enerģija notverta arī zviedru dokumentālajā filmā Marta un Nikija / Martha &Niki, kas pārstāv pavisam retu žanru Riga IFF –Marta un Nikija dzīvo hiphopa dejai, dejo cauri dzīvei un ceļo no vienām deju sacensībām uz citām. Abas Zviedrijā dzīvojošās meitenes ir dzimušas Āfrikā – vienu jau agrā bērnībā adoptējusi zviedru ģimene, otra pārcēlusies no Ugandas uz Eiropu tikai 14 gadu vecumā. Kad režisore Tūra Mortensa sāka savu ilgstošo filmēšanas procesu, tolaik vēl nebija pat nojaušams, ka piecus gadus pēc projekta uzsākšanas Marta un Nikija būs pirmās sievietes, kas iegūs pasaules čempiona titulu Parīzē notiekošajās sacensībās Juste Debout. Martai un Nikijai deja ir kļuvusi par aizraujošu veidu, kā apzināties savu spēku un pārbaudīt tā robežas.
Līdztekus dejai kā terapijai šīs kino programmas ietvaros varam runāt arī par mākslu kā terapiju, kas pēc liktenīga kritiena un galvas traumas ļāva atgriezties dzīvē pasaulslavenajam dāņu gleznotājam, dzejniekam, skulptoram, grafiķim un kino režisoram Peram Kirkebijam. Režisore Anne Regice Vīzela, tuva Kirkebija ģimenes draudzene, spējusi pacietīgi izsekot Kirkebija ceļam atpakaļ pie glezniecības, ceļam, ko aizšķērso atklāsmes, ka mākslinieks vairs nespēj noteikt krāsas, neatpazīst sejas un pat savus agrāk tapušos darbus. Kritiena / Mand falder skatītājs kļūst par aculiecinieku dziļi personīgiem Kirkebija pārdomu momentiem, nespēka un bezcerības viļņiem, kā arī apbrīnojamai neatlaidībai un vēlmei dzīvot, un radīt, nevis eksistēt.
Starp citu, filmas producente ir Kino Rakstu lasītājiem jau pazīstamā dāniete Sigrida Dīekere, kura tika intervēta Rīgā, 2015. gada Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma laikā.
Kopenhāgenas dokumentālā kino festivāls CPH:DOX bija veiksmīga starta platforma Sesīlijas Debelas debijas filmai Mana māte ir rozā / Min mor er pink – filmas publicitātes attēli ar sivēnrozā krāsas busiņu un ar zilu krāsu noklāto būtni Malvīnes parūkā bija pārliecinoši. Mana māte ir rozā ir savāda road movie, jo performanču mākslinieks Mikaēls Rihards ar savu māti Malū šajā vienradžu busiņā nolēmuši apmeklēt visas tās 37 vietas, kur kaut uz īsu brīdi Malū dzīvojusi.
Mātes un dēla ceļojums nesākas viegli, un ir grūti iedomāties divus vēl atšķirīgākus ceļabiedrus – ekspresīvo Malū, kura ceļojumam par godu matus krāso ugunīgus un kavējas atmiņās par saviem trakulīgajiem jaunības piedzīvojumiem, un trauslo Mikaēlu, kurš nav ne sapratis, ne piedevis mātei savu bērnību pie vecvecākiem, bet, tā vien šķiet, bauda mātes reakciju uz saviem eksotiskajiem tēliem.
Ceļojumam sākoties, viņš pārklāj sevi ar zilu krāsu, rotājas ar mirdzošiem akmentiņiem, un ceļojums izvēršas performancē, kurā vēlas piedalīties tikai viens dalībnieks.
Atgriežoties pie balvām, filma Vīrs, vārdā Ūve / En man som heter Ove bija nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai divas kategorijās – par labāko grimu un kā labākā filma ārzemju valodā. Ja ar to vēl par maz, pagājušā gada decembrī tā saņēma Eiropas Kino akadēmijas balvu kā labākā komēdija, turklāt Hannesa Holmsa filma uz šo brīdi ir trešā visu laiku skatītākā nacionālā filma Zviedrijā.
Tapusi pēc Frēdrika Bakmana bestsellera romāna motīviem, filma paliek drošā teritorijā – joki par nelabojamiem veciem īgņām ir dažnedažādu skatītāju karsti mīlētu filmu mugurkauls. Turklāt spēlē iesaistās arī kaimiņi. Tās lielākā veiksme ir Rolfs Lasgors, kurš ar nemainīgu, Kaurismeki filmu varoņu cienīgu sejas izteiksmi pacieš jauko privātmāju ielas dzīvi sev visapkārt.
Viņa joki ir tik neganti, ka uz tiem neaug pat sūna.
Ziemeļvalstu lielbudžeta kino – kā Vīrs, vārdā Ūve – Latvijas kinoteātros parādās reti, tādēļ jāizmanto izdevība redzēt viegli melnu zviedru humoru.
Līdztekus Aki Kaurismeki, Bents Hamers ir otrs Ziemeļvalstu kino klasiķis Nordic Highlights programmā, un bez viņa norvēģu kino pāris desmitgades būtu garšojis pēc kartona. Ja gribas sagatavoties Hamera jaunajam 1001 gramam / 1001 gram, obligātais viņa filmu minikurss būtu Olas / Eggs (1995) un Virtuves stāsti / Salmer fra kjøkkenet (2003), lai gan Rīgā izrādītas ir arī citas Hamera filmas, tostarp arī Faktotums / Factotum (2005) un O’Hortens / O’Horten (2007).
1001 grams lēni, izgaršojot skatītāja gaidas, ļauj iejusties neiedomājami komiskā sižeta līnijā: jaunajai zinātniecei Marijai jātransportē uz Parīzi Norvēģijas kilograma etalons, lai ikgadējas konferences ietvaros to pārsvērtu kopā ar kilograma etaloniem no visas pasaules. Lieki teikt, ka lidostas darbinieku acīs slēgts metāla kupols, ko nedrīkst atvērt, šķiet vismaz aizdomīgs, ja ne bīstams.
Vai kilograma svars var mainīties, un cik ezotērisks, filozofisks vai fizikas likumiem pakļauts ir šis process? – līdz filmas lielākajam jautājumam Hamers skatītāju aizved nemanot.
Vēl viena norvēģu filma, Aklums / Blind, nepārprotami ir scenārista filma – talantīga, godalgota scenārista debija pilnmetrāžas filmas režijā. Eskils Vogts kā scenārists ir strādājis visās jaunās norvēģu režijas zvaigznes Joahima Trīra filmās – Reprīze / Reprise (2006), Oslo, 31. augusts / Oslo, 31. august (2011) , Skaļāk par sprādzieniem / Louder Than Bombs (2015) un Telma / Thelma, kas vēl tikai gaida savu starptautisko pirmizrādi Toronto kinofestivālā. Vogtam tas šķitis tikai vēl viens izaicinājums – vizualizēt nespēju redzēt. Kā izjūt pasauli neredzīgs cilvēks?
Rakstniece Ingrīda vada dienas mājās, jo nejūtas gana drosmīga iziešanai uz ielas. Viņa pasauli lasa – ar tausti, ar dzirdi, ar ierīci, kas skaļi izrunā tā apģērba krāsu, pie kā pietuvināta. Tomēr būtiski atcerēties, ka scenārista spēļu laukumā upuris var nebūt tas, kuru par tādu uzskatām. Vogta piedāvātās prāta spēles liek cilpot kā zaķītim, lai izsekotu līdzi varoņu identitātes maiņai, turklāt šo spēļu noteikumi var mainīties procesā. Drošas pozīcijas šeit nav.
Kataloga informācija par programmas Nordic Highlights filmām – ŠEIT.
Seansu laiki (hronoloģiski pēc pirmā seansa):
PILSONIS ŠAINS Splendid Palace Lielā zāle 09.09./18:00
VĪRS, VĀRDĀ ŪVE Splendid Palace Mazā zāle 09.09./20:30; Splendid Palace Lielā zāle 16.09./14:00
SĀMU ASINIS Splendid Palace Lielā zāle 10.09./14:00; Splendid Palace Mazā zāle 17.09./18:00
1001 GRAMS Splendid Palace Mazā zāle 11.09./16:00; Kino Bize 13.09./20:30
KRITIENS Kino Bize 11.09./18:30
MARTA & NIKIJA Kino Bize 12.09./18:30
AKLUMS Kino Bize 12.09./20:30 (16+)
NOPIETNĀ SPĒLE Splendid Palace Lielā zāle 15.09./16:30
MANA MĀTE IR ROZĀ K.Suns 16.09./16:30 (12+)
KAISAS APBURTAIS MEŽS Splendid Palace Mazā zāle 17.09./13:30
SIRDSAKMENS Splendid Palace Lielā zāle 17.09./14:00
CERĪBAS OTRA PUSE Splendid Palace Lielā zāle 17.09./16:30
