Iespēja redzēt pārsteidzošas un vienkārši labas filmas, par kurām citādi varbūt nemaz neuzzinātu, ir viens no kinofestivālu jēgas pamatelementiem.
Uzreiz gribu uzsvērt, ka mans mērķis nav jums klāstīt papildu informāciju par filmām (cik ilgi vai kur tās filmētas) vai iepazīstināt jūs ar kādiem citiem filmai piederīgiem faktiem; kā jau mēs visi zinām, jūs to paši varat atrast Google meklētājā. Es rakstīšu par to, ko filma manī atstāja pēc noskatīšanās un kādas domas radīja; mēģināšu aprakstīt katras filmas specifiku, lai jūs varētu vieglāk izlemt, uz kuru filmu doties šajā festivālā. Jo uz kino ir jāiet!
Esmu noskatījies visas filmas, par kurām rakstīšu. Protams, man ir skaudība, ka jūs tagad tās skatīsieties uz lielā ekrāna, bet gan es kaut kā ar to tikšu galā, jo pat uz mazā ekrāna daudzas no šīm filmām atstāja ilgstošu pēcgaršu, kuru nēsāju sev līdzi.
Kā tika atlasītas filmas, kuras skatījos? Jau labu laiku mums ar Riga IFF radošo direktori Sonoru Broku ir slepena vienošanās – viņa festivāla programmā atzīmē filmas, kuras, viņasprāt, man jānoskatās. Un jā, šis fakts tikai apstiprina to, ka man ir grūtības veikt filmu selekciju pašam.
Novērtējot filmu sarakstu „pēc nosaukumiem”, secinu, ka iepriekš kaut ko biju dzirdējis tikai par lietuviešu filmu Izlecējas / Toxic, par citām neko, un ļoti iespējams, ka varbūt nekad tās pats nebūtu noskatījies. Arī tāpēc, ka bieži vien tad, ja gribat kādu filmu noskatīties vēlāk, ir gandrīz neiespējami tās atrast ārpus festivāla. Tieši šis ir viens no iemesliem, kādēļ tiek veidoti festivāli, kur vienuviet atrodamas visdažādākās kinofilmas, un tieši tādēļ iesaku izmantot šo iespēju Rīgas starptautiskajā kinofestivālā arī šogad!
Izlecējas / Toxic / Akipléša (Saulė Bliuvaitė, 2024, 99’)
Varbūt jautāsiet, ko gan jaunu iespējams parādīt un izstāstīt par jauno paaudzi no divtūkstošo gadu sākuma un cik gan reizes tas vispār iespējams? Šis stāsts par divām 14 gadus vecām meitenēm, kuras uzaugušas 2000. gadu sākuma Lietuvā, industriālā un ne pārāk pārtikušā Kauņas rajonā, mani absolūti pārsteidza ar savu enerģiju un ritmu. Jāsāk ar to, ka esmu cilvēks, kurš pats 14 gadu vecumā dzīvoja Rīgas mikrorajonā, esmu šos gāzbetona paneļus un kaļķakmens ķieģeļus personiski piedzīvojis ikdienā. Skatoties filmu, bieži sevi pieķēru, atgriežoties pats savās atmiņās un jūtot, kā režisore meistarīgi mani iemet atpakaļ betona vidē, kur esmu jau reiz bijis. Jau pēc dažām pirmajām ainām esmu pieņēmis filmas noteikumus un ritmu, kur gan režisore Saule Bliuvaite, gan operators Vytautas Katkus nenogurstoši piedāvā jaunas idejas; katra jauna aina atkal un atkal pārsteidz ar kādu izgudrojumu, precizitāti un daudzveidību, nezaudējot "stāsta sirdi” par meiteni, kura cenšas paātrinātā veidā pieaugt un izkļūt no šīs vietas.
Gribu noteikti uzlielīt filmas aktieru atlasi, kas esot ilgusi divus gadus (jā, es tomēr pameklēju informāciju par šo filmu), un šis fakts pierāda, ka kino pamatakmeņi ir ne tikai režisora un operatora darbs, bet arī talantīga aktieru buķete, kas neļauj novērst acis no ekrāna pat mirkļos, kad filmā verbāli nekas nenotiek. Izteiksmīgie skatieni un varoņu ķermeņa valoda ieved mani šajā kinodarbā un notur tajā līdz filmas pēdējai ainai. Katrs kadrs ir papildinājums iepriekšējam un iesākums nākamajam kadram, tie organiski ietver arī vizuālas metaforas, kuras katrs var interpretēt atbilstoši savai personiskajai bagāžai, lai veiksmīgāk izprastu varoņu iekšējo pasauli. Noteikti iesaku šo filmu noskatīties gan atbilstošā vecuma paaudzei, gan vecākiem, kuriem ir pusaudžu vecuma bērni.
Man liels prieks, ka mūsu kaimiņiem lietuviešiem ir tik talantīgi kino tandēmi – gan šīs filmas režisore Saule Bliuvaite un operators Vytautas Katkus, gan līdzvērtīgais režisores Marijas Kavtaradzes un operatora Laurīna Bareišas darbs filmā Tu man neko neatgādini / Slow (2023), kas ļauj sasniegt ļoti augstu kino kvalitātes latiņu. Noslēgumā gribu vēl atzīmēt, ka filma Izlecējas / Toxic šovasar Lokarno festivālā saņēma galveno balvu; šīs un citu lietuviešu spēlfilmu panākumi pierāda, ka festivāla filmu žanrā kaimiņi mūs ir apsteiguši. Vismaz mani šie apsveicamie fakti no kaimiņpuses iedvesmo iet mērķtiecīgi tālāk uz priekšu kinostāstījuma rokraksta veidošanā, atrodot savu virzienu.
Filmas seanss piektdien, 25. oktobrī, 19:00 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
Sadzīvot ar mirušajiem / Handling the Undead (Thea Hvistendahl, 2024, 99’)
Iedomājieties amerikāņu filmu par zombijiem (es, piemēram, atcerējos britu zombijfilmu Shaun of the Dead no 2004. gada), bet tikai tādu, kur zombiju eksistence netiek pasniegta kā teika vai mīts, bet gan kā reāls fakts.
Šī norvēģu filma nemēģinās jūs nobiedēt, gluži pretēji – tā ieskicēs situāciju, kāda veidotos, ja atgrieztos tie, kas jau reiz aizgājuši citā saulē. Filma stāsta par trim dažādām ģimenēm, kas tikko zaudējušas vai pēdējā ceļojumā palaidušas tuviniekus, bet, kamēr palicēji izdzīvo sēru stadiju, mirušais pavisam negaidīti atgriežas pie sērotājiem. Ko šie aizgājušie vēlas un kas viņiem nedod mieru?
Gribu atzinīgi novērtēt neticami precīzo un reālistisko grimu aktieriem, arī mākslinieka un kostīmu departamenta darbu. Turklāt skandināviem tik raksturīgais nesteidzīgais stāstījuma ritms ļauj patiesi ieskatīties notiekošajā un iekšēji sajust drebuļus līdz kaulam. Atcerieties brīnišķīgo filmu Let the Right One In (2008) – abi stāsti ir adaptācijas no viena zviedru autora – Jona Aivides Lindkvista. Nevaru teikt, ka šie kinodarbi ir viegli noskatāmi, bet šajā gadījumā tas ir kompliments, ka es pilnībā noticēju režisores uzstādītajam apstākļu piedāvājumam. Ļoti spēcīgs darbs, jau ticis pamanīts vairākos starptautiskos festivālos.
Filmas seansi 24. oktobrī Forum Cinemas, 27. oktobrī Splendid Palace, 24.–27. oktobrī tiešsaistē
Atā, garlaicība! / Bye Bye Boredom (Elina Sahlin, 2024, 78’)
Negaidīts stāsts par zviedru lauku jauniešiem un konkrēti vienu jaunu meiteni, kura cenšas atrast sevi caur narkotikām un draudzību ar kādu vecāka gada gājuma vīrieti, narkotiku dīleri; sevis meklēšanu jaunajai meitenei vēl sarežģītāku padara neatrisinātās attiecības ar vecākiem. Varbūt šis īsais satura izklāsts jūs dramaturģiski nepārsteidz, tomēr caur asiem un precīziem dialogiem, drosmīgām un oriģinālām montāžas pārejām režisorei Elīnai Salīnai (starp citu, tā ir viņas pilnmetrāžas debija) izdodas notvert šo visaptverošo vientulības un sevis meklējumu sajūtu, ko daudzi no mums atceras no laika, kad paši bijām gados jaunāki.
Filmas jauniešu centrālā problēma ir garlaicība, kuras dēļ viņi var pat pārdozēt narkotikas, un filmas vidū nekas neliecina, ka kaut kas varētu būt citādāk vai mainīties. Vecāki arī nav tik ļoti ieinteresēti pusaudžu problēmās, un iestājas visatļautība. (Starp citu, narkotiku tirgotāji uzturas pamestās mājās, kuru skaita ziņā liekas pārsteidzoši daudz tādai Zviedrijai, kāda tā bija manos priekšstatos.)
Tomēr nevaru nepamanīt, ka autorei galu galā izdodas rast cerību filmas varonei; nesabojāšu šo aprakstu ar pilnu filmas sižeta izklāstu, bet tehnika, kādā tiek izstāstīts tik dramatisks stāsts, ir diezgan gaiša, un man tas šķiet patiešām lielisks režisores sasniegums. Veids, kā uz ekrāna saplūst skarbā realitāte un jaunas meitenes aizkustinošā pasaules uztvere, joprojām ļauj noticēt laimīgam iznākumam ar cerību.
Filmas seanss ceturtdien, 24. oktobrī, 21:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
Natatorija / Natatorium (Helena Stefansdottir, 2024, 105’)
Kā tas nākas, ka filmām no Islandes izdodas tik veiksmīgi veidot stāstus uz realitātes un mistikas robežas, izmantojot leģendas un pārvēršot tās par prāta un gara labirintiem? Pēc Auniem / Rams (2015) un Jēra / Lamb (2021) nāk atkal jauna filma no Islandes – Natatorium. Stāsta par astonpadsmit gadus veco Lilju, kura ierodas pilsētā uz darba interviju un apmetas pie savas vecmāminas Auroras. Pamazām kļūst skaidrs, ka šajā mājā ģimenei ir noslēpumi, kas tā vien gaida, lai tiktu atklāti.
Vērts atzīmēt filmas absolūti neticamo un pat pompozo māksliniecisko noformējumu, kas it kā nemitīgi pievērš uzmanību; mājas interjerā tas paspilgtina filmas smalki radīto biezo gaisu, vairo konfliktu un skatītāja jautājumu skaitu, kādi rodas filmas gaitā katram varonim. Kā jau minēju, režisore Helēna Stefansdottira (starp citu, debitante) atrod izteiktu stilu, un ļoti precīzi notur spriedzi visas filmas garumā.
Jāatzīst gan, ka es nesapratu filmas kulmināciju, uz kuru tik prasmīgi tiku aizvests, tomēr pieļauju, ka tas var būt saistīts ne ar filmas kvalitāti, bet gan ar šī raksta autora ierobežotajām interpretācijas spējām. Tāpēc es būtu pateicīgs, ja kāds no šī filmas skatītājiem, kuri sapratīs manis nesaprasto, vēlāk to paskaidros arī man, paldies!
Filmas seanss sestdien, 19. oktobrī, 19:00 kinoteātrī Forum Cinemas, 19.–27. oktobrī tiešsaistē
Mednieki klajumā / Hunters on a White Field (Sarah Gyllenstierna, 2024, 97’)
Kas notiek, ja trīs zviedru tautības vīrieši, kuri nav gatavi strādāt ar savām jūtām, traumām un emocijām, aizbrauc medībās, kur tiek izolēti vienatnē ar mežu? Tuva satikšanās citam ar citu, ar sevi, un galu galā arī ar dabu.
Un, protams, ne viss ir tik vienkārši, jo daba arī viņiem ir sagatavojusi pārsteigumu – negaidīts dramaturģisks pagrieziens pusceļā ļauj stāstam vēl vairāk pretstatīt varoņus citam pret citu un novest visu notikumu virteni neparedzētā un negaidītā punktā. Protams, ļoti augstā līmenī ir arī visi pārējie šīs filmas izveides aspekti – aktierspēle, kameras darbs, mākslas departaments; visi prasmīgi tiek galā ar saviem uzdevumiem un nonāk pie ļoti negaidītas stāsta kulminācijas.
Filmas seanss svētdien, 20. oktobrī, 20:00 kinoteātrī Forum Cinemas, 20.–27. oktobrī tiešsaistē
