Kā runāt par nāvi, lai nav “nepatīkami” vai banāli? Šādu uzdevumu mēģina risināt režisors un operators Māris Maskalāns dokumentālajā filmā „Beigas”.
Consciousness is inward knowledge and imperishable in its nature;
therefore the nature of consciousness is free from birth and death. /
Apziņa ir iekšēja zināšana, savā būtībā mūžīga un nezūdoša.
Tāpēc apziņas daba ir brīva no piedzimšanas un nomiršanas.
/Vasishta Yoga Samhita/
Māra Maskalāna filmu Beigas noskatījos sešos no rīta pustumsā, pēc desmit dienām gandrīz vienatnē pie jūras – iesaku visu augstākminēto. No skatītāja puses būs nepieciešams bezbailīgums un glābšanas veste iekšējai iegrimei. Par to paziņo jau filmas pirmais kadrs: “Brīdinām, filmā atainotais var izraisīt nepatiku”. Uzreiz piebildīšu, ka vismaz desmit gadus nodarbojos ar putnu fotografēšanu, daudz esmu darījis to arī kapos (laikam tāpēc Kino Rakstu redaktore pieļāva iespēju, ka būšu šīs filmas titros). Lai tas kalpo par atgādinājumu, ka nepatikas kamertonis man tomēr ir visnotaļ specifisks.
Dokumentālā filma Beigas sastāv no vairāku cilvēku stāstiem, visi vienā vai otrā veidā ir ieinteresēti nāves vai bezgalības tēmā. (Atšķirībā no filmas varoņiem, daži cilvēki domā, ka viņi nav.) Pirmais ir Kristians Brekte, kurš vāc dzīvnieku līķus un izpaužas citos sev raksturīgos veidos. Reiz es viņu uzrunāju kādam raidierakstam un palūdzu ierunāt divas minūtes par nāves tēmu. Brekte uz ziņu atbildēja lakoniski: “Ko tad es varu pateikt par nāvi divās minūtēs? Nopirsties?”
Tad, lūk, filma ir krietni garāka. Un gan Brektes figūra, gan pati tēma ar tās skatiem lai mulsina tikai tos, par kuriem pat runāt negribas. Savukārt pats mākslinieks filmā paskaidro savus motīvus un parādās kā ziņkārīgs un dziļš cilvēks. Mēģinot saglabāt mirušo dzīvnieku ķermeņus, viņš atgādina gan sev, gan citiem, ka neesam mūžīgi.
Un nudien, mums šādu atgādinājumu vajag – tik tālu esam nodzīvojuši, ka filma par nāvi, ar tārpiem un līķiem, attēlo pārsvarā margināļus, un vārds šeit nav lietots nicinošā nozīmē. Tai pat laikā budisti meditē par līķiem, bet hinduismā pastāv virziens ar nosaukumu agori, tā ietvaros reizēm tiek ēsta cilvēka miesa, lai sarautu identificēšanās važas un sataustītu to, par ko runā filma. No vienas puses, ir jocīgi apzināties, ka arī dārgi parfīmi iztvaiko, baseini apsūb un aizaug, ka visi diplomi domāti miskastei. Turpat nonāk mūsu bažas par rītdienu, politiskie gadalaiki, viedokļi un skandāli. No otras puses, kāds modes vēsturnieks intervijā sacīja, ka tas viss domāts, lai paceltos pāri ikdienišķajam, un tas nav it nekas nosodāms. Kurš ir gatavs meditēt par mainīgumu?
Otrs filmas varonis ir Edgars Dreijers, viņš ar nāvi nodarbojas profesionāli – preparē un saglabā līķus kā eksponātus. Vīrietis pat apgalvo, ka nāve visus mūs padara līdzvērtīgus, lai vēlāk pats sev oponētu: “Cilvēks ir cilvēks, gliemezis ir pavisam kas cits – it īpaši, ja viņš ietekmē vietējo faunu un floru.” Tad ir vai nav, Edgar? Kāds budisma skolotājs, vaicāts, ko darīt ar prusakiem, jo tie, redz, pārnēsā slimības, atbildēja ar pretjautājumu: “Un jūs nepārnēsājat?” Un tas ir viens no lielajiem Māra Maskalāna filmas jautājumiem. Edgars no Brektes atnestās beigtās lapsas veido izbāzeni, kuram ieliek cilvēku acu protēzes. Lapsa vairs neko neredz, bet mēs to aizmirst noteikti nevarēsim.
Trešais varonis ir Ilmārs Tīrmanis, viņš vienlaikus ir arī filmas idejas autors. Tīrmanis sen dzīvo mežā un filmē dabu, šajā gadījumā no slēpņa pārsvarā tiek uzņemta tieši pēcnāve. Es pats personīgi esmu piesējis pie koka cūkas galvu un gaidījis kraukļus, esmu arī veltīgi gaidījis slēpnī jūras ērgļus desmit stundas no vietas, tāpēc šīs nodarbes priekšā dziļi paklanos.
Tas ir ārkārtīgi laikietilpīgi, iracionāli, un nevar nenovest pie prāta kartes izpētes.
Pirms vairākiem gadiem Tīrmanis stāstīja, ka dzīvnieki ap līķiem uzvedas pilnīgi negaidīti, arī rotaļīgi – to viņš bija atklājis, filmējot materiālu. Lūk, šī aspekta man pietrūka gala materiālā, bet tas nav pārmetums filmai. Nofilmēt vilka tuvplānu? Lūdzu. Paldies, es dodos pensijā.
Ceturtais un piektais varonis ir astronomijas entuziasti Anna un Arnis Ginteri, tie gan filmas sākumā tiek iepazīti kā cilvēki, kuri nesmādē paši nogalināt savus lopus. Pirmās aizdomas, ka šie ir netipiski cilvēki, manā prātā iezogas, kad saimniece plūc applaucēta gaiļa spalvas un runā par multiversiem. Vienlaikus viņi abi ar īpašu saudzīgumu noķer kaķēnu, kurš tiek uztverts kā mīļdzīvnieks. Par spīti tam, ka filmā vienbrīd izskan arī pārdomas par vegāniem, šo teju vispārējo cilvēku vienošanās paradoksu var skatīt arī krietni plašāk. Pat dzīvs kaķis šaipus ekrānam, dzirdot filmas skaņu celiņu, katram gadījumam strauji dodas projām. Mēs tomēr esam barības ķēdes posms. Būtiski ir nepalikt pieķēdētam pie klints.
Un kā lai runā par nāvi, lai nav “nepatīkami” vai banāli? Neticami, bet ļoti daudzi cilvēki joprojām izturas pret dabu kā pret animācijas filmu, kur vilks ir ļauns, bet zaķis labs. Un tas noved pie pūču mazuļu “glābšanas” katru gadu, pie meža dzīvnieku piebarošanas, jo tie izrāda interesi un noteikti mirst badā bez mūsu palīdzības, pie selfijiem ar roņu bērniem, utt. Dzenis izlauzās cauri putnu būrītim un apēda zīlītes? Fui, nē. Bet pastāv arī otrs grāvis. Atceros interviju ar kādu rezervāta darbinieku kaimiņvalstī – viņš minēja, ka atbraukusi filmēšanas grupa no ārzemēm, kas gribējusi nofilmēt, kā lācis nomedī briedi. Kad darbinieks norādījis, ka 30 gadu laikā neko tādu nav redzējis, ārzemnieki paskaidroja – cilvēkus interesē vardarbība! Pats Tīrmanis saka – tikai cilvēkam liekas, ka līķis smird, bet, piemēram, suns labprāt tādā aromātā izvārtās. Filmā Beigas (gandrīz uzrakstīju „filmas Beigas beigās”) tiek sasniegts punkts, kad līķa tuvplāns ar smaragdzaļām mušām var izraisīt teju reliģisku katarsi. Tas rada asociācijas ar Hermani Niču vai Georgu Grossu. Ne velti viens no filmas varoņiem saka – nāve ir tavs pēdējais darbs, iespējams, mākslas darbs. Tad iestājas viens garš atvaļinājums. Vai tomēr ne?
Filmas nobeiguma titros tiek minēts, ka neviens dzīvnieks nav ticis nogalināts apzināti. Dzīvnieku nāve var kļūt arī par kiču – piemēram, Skotijā ražo alu, kas ietaisīts uz ceļa notriektu dzīvnieku ķermeņos. Vai vēl trakāk – kāds mākslinieks no Kostarikas savulaik izstādē demonstrēja suni, kurš mirst (un arī nomira) no bada. Pirmajā gadījumā sašutušos mulsina tikai pudele, bet ne pats fakts, ka dzīvnieki masveidā iet bojā zem transportlīdzekļu riteņiem, ietriecas logos, vados un mūsu trofeju ambīcijās. Filmā Beigas redzamas vairākas nāves, un tas mūsdienās nav ierasti, taču tās nav nedz pašmērķīgas, nedz “dzeltenas”.
Edgars stāsta, ka bērnībā radinieces bērēs noskatījies uz nelaiķi kā uz lelli. Tagad viņš daļu līķu glabā savā saldētavā, citus – cigarešu paciņās. Atgriežot pušu kailgliemezi, viņš piemetina, ka tagad atver to kā grāmatu. Savukārt Mākslinieks ne tikai demonstrē bildi, kur viņš, vēl būdams mazs bērns, bērēs smīn, bet arī koncerta laikā vicina jauniešu publikas priekšā skeleta kāju. Tīrmanis rāda savai meitai safilmēto materiālu ar blaktīm. Pārstāt novērsties no nāves var nemaz nebūt baisi.
Filmas varoņi mijiedarbojas savā starpā, režisors viņus saved kopā, mēģina sakausēt un tad iebalzamēt. Edgars netic aizkapa dzīvei, Brekte tic vai arī apgalvo, ka tic, bet Tīrmanis tikai atzīst, ka vienā meža nostūrī jūt neizskaidrojamas bailes. Filmas varoņu dzīves vides, izskats un faktūras atšķiras, bet konfliktu tas nerada, gluži pretēji. Edgars aplej puķes uz balkona ar līķūdeni, Brekte lako beigtu kaķi, kamēr Ilmārs mazgā stirnas līķi, lai tas kadrā izskatās labāk, – dzīve reizēm ir postmodernisma manifests. Gan viens, gan otrs, gan trešais izturas pret dabu ar neticamu saudzīgumu, pietāti un pazemību. To pašu filma gaida arī no mums, lai atalgotu.
Pirmā stadija ir vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Otrā – sarežģītas atbildes uz vienkāršiem. Trešā stadija ir atbilžu trūkums, un filma tai pietuvojas ļoti tuvu. Astronomijas entuziaste Anna, stāvot pie teleskopa, apstiprina to, ka mums nav zināms ne dzīvības iemesls, ne avots. Atvērtā grāmata var izrādīties arī tukša. Filma Beigas ir personisks mēģinājums par to padomāt, uz to norāda arī režisora veltījums saviem vecākiem. Varam padomāt arī mēs.
Piedodiet, ja izstāstīju par daudz. Bet nekas, tāpat visi nomirsim.
Filmas pirmizrāde 22. oktobrī 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē, 22.–27. oktobrī tiešsaistē
