KINO Raksti

Kāpēc atdzimst melnbaltais kino un kur to meklēt

25.01.2022
Kāpēc atdzimst melnbaltais kino un kur to meklēt
Kadrs no filmas "Makbeta traģēdija / The Tragedy of Macbeth" (2021)

Šis teksts būs mēģinājums piefiksēt dažas tendences 2021./2022. gada kinoprocesā, negaidot līdz brīdim, kad savus spriedumus izziņos Amerikas Kinoakadēmija, publiskojot "Oskara" nomināciju sarakstu (tas notiks drīz – 8. februārī). Labi pamanāms jaunums ir melnbaltā attēla renesanse arī amerikāņu filmās, ne tikai Eiropā.

Joprojām esam “pagājušā gada” noskaņās – galu galā Oskari ir populārākā (un, iespējams, pārvērtētākā) pasaules kinobalva, kas jēdzieniski pavelk svītru iepriekšējā gada filmu procesam, un tas tradicionāli notiek pavasarī. (Šogad pandēmijas ietekmes dēļ arī Latvijas kinobalva Lielais Kristaps ir pārslīdējusi uz februāri, kas nebūt nav sliktākais laiks gada rezultātu izvērtējumam.)

Dažas tendences pērnā gada kino pieredzē ieskicēju jau rakstā Gada nogales piezīmes un filmas, tomēr arī pēdējo nedēļu laikā globālajos straumēšanas servisos ir parādījušies mākslinieciski jaudīgi darbi, kurus ir vērts meklēt un redzēt. Piemēram, Džoela Koena veidotā Šekspīra ekranizācija Makbeta traģēdija / The Tragedy of Macbeth ar Frānsisu Makdormandu galvenajā lomā (skatāma AppleTV+), kas pārsteidz ar niansēto, melnbalto vizuālo stilu. Šo to vērtīgu sola arī aktuālais kinorepertuārs – piemēram, lielisko, melnbalto filmu Ej tālāk, tālāk / C'mon, C'mon ar Vākīnu Fīniksu galvenajā lomā.

Aktuāla tendence

Melnbaltās filmas, melnbaltā attēla popularitāte pērnā gada Amerikas un arī Eiropas kino devumā ir pamanāma. Piemēram, melnbaltā attēla estētiku savai debijas filmai Passing par rasu problemātiku 20. gs. sākuma Amerikā izvēlējusies režisore Rebeka Hola (vairāk par filmu – ŠEIT), melnbalto filmu klāstu papildina britu režisora Keneta Branas (Kenneth Branagh) Belfāsta / Belfast (2021), uzskaitījumu varam turpināt ar vēl citām Eiropas filmām – piemēram, Žaka Odijāra Parīze, 13. rajons / Paris, 13th District no pēdējā Kannu festivāla konkursa programmas (šī filma rādīta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā un ir kinoteātra Splendid Palace repertuārā), arī Lailas Pakalniņas selfiju estētikā uzņemtā Spogulī (2020).

Kadrs no filmas "Spogulī" (2020, režisore Laila Pakalniņa)

Un visas šīs filmas ir tapušas šobrīd, kad melnbaltā attēla izmantošana nekādā gadījumā nav tehnisks ierobežojums, bet gan konceptuāla filmas autoru izvēle. “Kāpēc jūsu filma ir melnbalta?” – šis esot viens no neizbēgamiem jautājumiem, ko režisorei Pakalniņai uzdod skatītāji jautājumu un atbilžu sesijās pēc filmas Spogulis seansiem (un šī nebūt nav vienīgā režisores melnbaltā filma). Kādā no šādām sesijām Pakalniņa pieminēja savu uzticamo operatoru Gintu Bērziņu, kurš Tallinas festivālā publiski esot pavaicājis kādas filmas autoriem: “Kāpēc jūsu filma ir krāsaina?” Joks, bet trāpīgs. Tik tiešām, kāpēc?

Atbilde ir šķietami vienkārša. Krāsu filma ir “norma” jau kopš laika, kad kinematogrāfs apguva krāsu tehnoloģijas. Jau 1939. gadā ar krāsām žilbināja Vējiem līdzi / Gone With the Wind un Ozas burvis / The Wizard of Oz, kas uzņemtas komplicētajā Technicolor sistēmā; pat jau krietni agrāk – agrīnajā kino pieredzē, mēmajās filmās – ir redzama autoru vēlme ienest krāsu, filmu tonējot un krāsojot kadru pa kadriņam ar roku. Jau 1954. gadā puse no Holivudā veidotām filmām bija krāsu filmas[1]. Laikam ritot, krāsu kino ir kļuvis par ikdienu, bet melnbaltais attēls – par retu izņēmumu. Tomēr izvairīšanās no normas un melnbaltā attēla konsekvents izmantojums mūsdienu kino praksē kļūst arvien iecienītāks, melnbalto attēlu kā noteiktu māksliniecisku izvēli ir demonstrējuši daudzi tā dēvētie autorkino režisori.

Piemēram, 90. gados amerikāņu kino ir tapušas izcilas melnbaltas filmas, pieminēšu vien dažas: Džima Džarmuša poētisko vesternu Mironis / Dead Man (1995) un Tima Bērtona ironisko biogrāfisko filmu par pasaules sliktāko režisoru Eds Vuds / Ed Wood (1994); abu filmu galvenajās lomās – 90. gadu amerikāņu autorkino seja Džonijs Deps. Ar melnbalto attēlu niansēti ir strādājuši arī brāļi Koeni – Ītena un Džoela Koenu veidotā melnbaltā filma Cilvēks, kurš nebija šeit / The Man Who Wasn't There (2001) virtuozi imitēja amerikāņu 20. gs. 40.-50. gadu tik nozīmīgā virziena film noir stilistiku. 90. gadu sākumā melnbaltu attēlu savā holokausta drāmā Šindlera saraksts / Schindler's List (1993) izmantoja arī Holivudas režisors Stīvens Spīlbergs. (90. gadi vēl pamatā ir analogā kino laikmets, nākamās desmitgades iezīmē digitālo tehnoloģiju pakāpenisku ienākšanu un kino uzņemšanas pāreju no analogās filmas uz digitāli veidotu attēlu.)

Divās pēdējās desmitgadēs filmu veidotāju izvēle par labu melnbaltajam attēlam ir arī pamatīgs izaicinājums “masu auditorijai” (vai normālam mediju patērētājam), kurš ikdienā aprij neizmērojamu daudzumu hiperkošu bildīšu – gan virpuļojot sociālajos tīklos, gan aizmirstoties seriālu un Holivudas blokbāsteru tehnoloģiski nevainojamajā piedāvājumā. (Savā ilgajā pasniedzējas pieredzē esmu satikusi arī daudz jaunu cilvēku, kuri nekad iepriekš nav skatījušies melnbaltas, tātad “vecas” filmas, un tās, izrādās, spēj radīt arī uztveres diskomfortu.)

Melnbalts 21. gadsimtā

Un tomēr melnbaltā attēla estētika turpina saistīt kino autorus arī 21. gadsimtā. Pirms desmit gadiem, 2012. gadā, ASV Kinoakadēmijas Oskaru ceremonijā triumfēja franču filma Mākslinieks / The Artist – veltījums laikmetam, kad kinematogrāfijā ienāca skaņa. Tas bija unikāls fakts arī Oskaru vēsturē – melnbalts darbs tika pie labākās filmas Oskara pēc pusgadsimtu ilgas pauzes. (Iepriekšējā melnbaltā filma, kas saņēma gada galveno Oskaru, bija Billija Vaildera Dzīvoklis / The Apartment (1960) ar Šērliju Makleinu un Džeku Lemonu galvenajās lomās.)

Melnbalts attēls mūsdienu kino ir izteikta autorības zīme, un katras konkrētas filmas veidotājiem noteikti ir savi apsvērumi, kāpēc tiek izvēlēts melnbaltais attēls. Nereti tas ir nepieciešams, lai stilizētu kāda noteiktu laikmetu un tajā veidoto filmu stilistiku. Te labs piemērs ir jau pieminētais Koenu “film noir” – Cilvēks, kura nebija šeit (filmas darbība norisinās 40. gados), tāpat nesenā Deivida Finčera filma Manks / Mank (2020) – arī šīs filmas autori vēlējās imitēt 40. gadu kinovalodu mizanscēnu uzbūvē, apgaismojumā, un tam bija loģisks pamatojums – filmas galvenais varonis ir leģendārās Orsona Velsa filmas Pilsonis Keins / Citizen Kane (1942) scenārists Džozefs Mankevičs.

Nereti melnbaltais attēls ir arī sava veida nostalģijas zīme – šādu emociju piestrāvota ir Alfonso Kuarona filma Roma (2018), kurā atrodamas atsauces uz paša režisora bērnības pieredzi. Līdzīga ir arī 2021. gadā tapusī Belfāsta, kuras pamatā ir slavenā britu režisora un arī aktiera Keneta Branas autobiogrāfiskā pieredze.

Reizēm melnbaltais attēls tiek izmantots filmās, kas veidotas kā tehniski eksperimenti, – attēla monohronija palīdz kompozicionāli savākt kadru. Šeit minēšu lokālu piemēru – Lailas Pakalniņas filmu Spogulī, kurā jebkurš filmas kadrs (selfijs) ir veidots kā sarežģīta konstrukcija, ignorējot klasiskos kino uzņemšanas likumus – nosacījumu, ka aktieris nedrīkst skatīties kamerā.

Vairākiem pasaulē atzītiem autoriem ir izdevies savas melnbaltās filmas izveidot pat kompānijas Netflix paspārnē, un tieši ar šīm filmām Netflix pietuvojās Amerikas Kinoakadēmijas Oskaru balvām. Te vēlreiz jāmin gan Alfonso Kuarona Roma (2018), kas saņēma trīs Oskarus, gan Holivudas vēsturei veltītā Deivida Finčera filma Manks (2020), kas saņēma divus Oskarus (abas filmas joprojām ir atrodamas platformā Netflix).

Kā atzīmējis filmas Roma operators Emanuels Lubeckis (Emmanuel Lubezki): “Tas nav vintidža melnbaltais, bet gan mūsdienu, modernais melnbaltais attēls.” Proti, digitāli veidots attēls, kura niansētā melnbaltā tonalitāte ir iegūta filmas pēcapstrādē. Filma Roma apzināti tika uzņemta krāsaina, attēls tika padarīts melnbalts jau vēlāk – filmas pēcapstrādes procesā.
Mazliet senāks piemērs par digitālā attēla radītām priekšrocībām, kas ļauj pat vienai un tai pašai filmai izveidot divas versijas – gan melnbaltu, gan krāsainu –, ir amerikāņu kinorežisora Aleksandra Peina filma par tēva un dēla attiecībām Nebraska (2013), kas tika uzņemta kā krāsu filma un pēcāk pēcapstrādes procesā padarīta melnbalta. Režisoram gan nācās pakļauties filmas izplatītāju spiedienam un izmantot arī filmas krāsu versiju, kas viņam pašam izsauca aktīvu nepatiku.
Arī Dāvja Sīmaņa filma Gads pirms kara (2020), kas joprojām gaida Latvijas pirmizrādi, eksistē divās versijās – krāsu un melnbaltajā. Šis gan Latvijas kino praksē ir unikāls piemērs.

Eiropā ar melnbalto attēlu konsekventi strādā Pāvels Pavļikovskis (Ida (2013), Aukstais karš / Cold War, 2018), jau minētā Laila Pakalniņa u. c. Tātad – melnbaltas filmas Eiropas mūsdienu kinematogrāfijā nav nekāds satricinošs jaunums, bet ir vērts piefiksēt faktu, ka arī vairākas no 2021. gadā tapušām amerikāņu filmām liecina par melnbaltā attēla renesansi arī aktuālajā amerikāņu kinoprocesā.

Makbeta traģēdija / The Tragedy of Macbeth

Režisors Džoels Koens, operators Bruno Debonels (Bruno Delbonnel), galvenajās lomās Denzels Vašingtons un Frānsisa Makdormanda. Filma pieejama AppleTV+

Šī klasiskā Šekspīra darba interpretācija ir notikums. Un ne tikai tādēļ, ka uz laiku izjucis klasiķu – brāļu Koenu – duets, jo Makbeta traģēdiju Džoels Koens ir režisējis (arī rakstījis scenāriju un līdzproducējis) viens, bez brāļa līdzdalības, – tā ir notikums arī filmas māksliniecisko kvalitāšu dēļ. Turpinājusies gan ir Džoela Koena sadarbību ar citu ģimenes locekli – dzīvesbiedri aktrisi Frānsisu Makdormandu, kura ir ne tikai jaudīga lēdija Makbeta, bet arī filmas līdzproducente. Makbeta lomā iespaidīgs ir Denzels Vašingtons.

Filmas vizuālo veidolu radījis operators Bruno Debonels, kurš kopā ar Koenu, šķiet, intensīvi apguvis gan Eiropas, gan Amerikas kino klasiku. Filmas vizuālajā valodā ir uzskatāmas atsauces gan uz Karla Teodora Dreiera, gan Ingmara Bergmana, gan pat Alfreda Hičkoka u. c. filmām – melnbaltā kino šedevriem, kas tapuši analogā kino ērā. Filmas vide ir stilizēta un vizuāli efektīga, to modelē gaismas un ēnu kontrasti; šis, nenoliedzami, ir konceptuāls, vizuāli virtuozs darbs. Filmas operators komentē: “Vai Makbeta traģēdiju būtu bijis labāk veidot krāsainu, nevis melnbaltu? Nezinu. Mūsuprāt, īpašais kadra formāts – Akadēmijas aspect ratio – labi atbilda sākotnējam nodomam necīnīties ar Šekspīra tekstu, bet būt nosacītiem, cik vien iespējams, izmantojot gaismu un ēnu”[2].

Tas filmas veidotājiem ir izdevies – gan vizuālā risinājuma, gan jaudīgo aktierdarbu dēļ šī filma var ieņemt cienījamu vietu Viljama Šekspīra darbu adaptāciju sarakstā. Starp citu, savulaik talantīgas Šekspīra darbu adaptācijas (piemēram, Henrijs V / Henry V (1989) u. c.) veidoja britu režisors un aktieris Kenets Brana, kura jaunākais darbs ir melnbaltā, nostalģiskā Belfāsta.

Belfāsta / Belfast

Režisors Kenets Brana, operators Hariss Zambarlukoss (Haris Zambarloukos), galvenajās lomās Džūds Hills, Džūdija Denča u. c. Filma pieejama: Apple iTunes, Google Play Movies, Amazon Video u. c.

Filmas pamatā – paša režisora bērnības pieredze 60. gadu nogalē. Filmas stāstā par kādu ģimeni reflektējas arī sarežģītais sociālpolitiskais klimats Ziemeļīrijā, agresija, konflikti starp protestantiem un katoļiem. Filma veidota, izmantojot melnbaltu attēlu un dabisko apgaismojumu, kas palīdz radīt attēla šķietamo dokumentalitāti, autentiskumu. Belfāsta tiek dēvēta arī par režisora “mīlestības vēstuli pagātnei un savai bērnībai”, kolorītā vecmāmiņas lomā redzama klasiķe Džūdija Denča. Un kaut daži britu recenzenti pārmet virspusējību un neiedziļināšanos sociālpolitiskā kontekstā, tomēr visaptveroša Ziemeļīrijas vēstures analīze nav režisora mērķis – viņa skatījums uz 1969. gadu Belfāstā, kad filmas galvenajam varonim (režisora alter ego) bija 9 gadi, aprobežojas ar bērna pieredzes un izpratnes rāmējumu.

Savukārt filmas Belfāsta operatoram, kurš radījis filigrānu vizualitāti, ir izdevies trāpīgi noformulēt melnbaltā attēla īpašās kvalitātes: “Krāsa akcentē to, kā cilvēks izskatās, bet melnbaltais attēls spēj attēlot to, kā cilvēks jūtas. Tam piemīt unikāla spēja būt gan vispārinošam, gan reālistiskam. (..) Ja filmas virsuzdevums ir atklāt cilvēka dvēseles stāvokli (un portreti ir cilvēka dvēseles ainavas), tad cilvēces skaistākās krāsas ir iespējams atklāt arī melnbaltā tonalitātē,” saka operators H. Zambarlukoss[3].

Ej tālāk, tālāk  / C’mon C’mon

Režisors Maiks Mailss (Mike Mills), operators Robijs Raiens (Robbie Ryan). Kino Splendid Palace no 28. janvāra

Viena no pārsteidzošākajām pērnā gada filmām, kas ļauj atkal un no jauna atklāt pieredzējušo un daudzpusīgo aktieri Vākīnu Fīniksu. Viņš filmā spēlē pusmūža radiožurnālistu, kurš darba uzdevumā intervē desmitiem jauniešu, izvaicājot viņus par nākotni. Kopumā filma ir trausls, cilvēcīgs stāsts par žurnālistu un viņa māsasdēlu – deviņgadīgu puiku, kurš ģimenes krīzes dēļ uz laiku nonācis sava tēvoča aprūpē. Šāds dramaturģiskais modelis – pieaugušā un bērna attiecības – filmās izmantots bieži un sekmīgi, tas paredz pietiekami negaidītus pavērsienus gan lielā, gan mazā cilvēka pieredzē, mēģinot atrast kopīgu valodu un sapratni.

Filmai piemīt atbruņojoša vienkāršība, liels nopelns ir arī melnbaltajam attēlam, taču filma piedāvā vēl kādu asociāciju. Fīniksa varoņa darba instrumenti ir magnetofons un iespaidīgs mikrofons, un šie darbarīki un arī paša žurnālista jautājumu naivums, izvaicājot amerikāņu jauniešus par viņu un planētas nākotni, nedaudz atgādina franču cinema verite filmu noskaņu, īpaši klasisko Žana Ruša un Edgara Morīna filmu Kādas vasaras hronikas / Chronique d’un été (Paris 1960). Visdrīzāk šādas atsauces ir tiešas un apzinātas, savukārt fakts, ka inscenēta filma rada asociācijas ar dokumentālā kino klasiku, ir liels kompliments tās veidotājiem, kam izdevies notvert un radīt “patiesības garšu” filmas varoņu attiecībās un arī zināmu vispārinājumu, aicinot padomāt par šķietami vienkāršiem un naiviem jautājumiem. Piemēram, kāda būs planētas nākotne? Patiesa kino pieredze, kurā forma un saturs harmoniski mijiedarbojas.

Noslēgumā pieminēšu arī jau aprakstīto melnbalto filmu Passing (2021), kas skatāma Netflix. Arī šīs rasu attiecību spriedzes piepildītās drāmas veidotājiem melnbaltais attēls ir bijis konceptuāls. Filmā izmantots īpašs attēla formāts (4:3 aspect ratio), kas ļauj koncentrēties uz filmas varoņiem, tos šķietami izslēdzot no apkārtējās vides.

Filmu vizuālās kvalitātes un veids, ar kādiem tehniskiem paņēmieniem un instrumentiem – kamerām un optiku, tiek panākts rezultāts, ir ļoti interesanta tēma, kam parasti Latvijas medijos pieskaras maz vai nemaz. Žēl, jo arī Latvijas filmu operatoriem būtu, ko stāstīt, pieminot gan kameru nosaukumus, gan optikas raksturlielumus, gan koncepcijas u. c. Interesentus aicinu rakt dziļāk un iepazīties ar IndieWire publicēto gada labāko amerikāņu filmu operatoru stāstījumu par attēla veidošanas tehnoloģiju konkrēto filmu uzņemšanā – skat. ŠEIT.

Kadrs no filmas "Gads pirms kara" (2021, režisors Dāvis Sīmanis)

Atsauces:

1. https://www.theguardian.com/film/2019/feb/15/the-oscars-love-affair-with-monochrome-is-not-black-and-white 
2. https://www.indiewire.com/2022/01/oscars-cinematography-survey-2022-1234687473/ 
3. https://www.indiewire.com/2022/01/oscars-cinematography-survey-2022-1234687473/ 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan