Apskatot Riga IFF Nacionālo īsfilmu konkursa programmu pirms trim gadiem, Dace Čaure novēroja, ka filmas it kā raugās prom un visādi meklē glābiņu no ikdienas, pilsētas un apkārtējās pasaules, bet šogad noskaņojums ir pilnīgi pretējs. 2026. gada filmu izlase ar jutīgu, jūtīgu un asprātīgu skatu pievēršas tam, kas ir tepat, – Rīgas ielām, mājām, saulrietiem, mammām, tētiem, bērniem, omammām, mašīnām un ikdienas dzīves dzejiskajam trauslumam. Ikkatra no šīm filmām savā veidā acīgi vēro un tēlo konkrēto un iemiesoto, lai tajā dzidri izgaismotu vispārcilvēcisko un mūžīgo.
Rīgas līnijas
(Andrejs Brīvulis, 13')
Šī ir filma, ko noskatos uzreiz pēc atgriešanās Rīgā no Helsinkiem. Lidmašīnā veroties uz Rīgu no augšas un vēlāk kratoties autobusā līdz centram, domāju par to, kā tas ir – pieredzēt mūsu pilsētu no malas un pirmoreiz, mēģināt to aptvert tāpat, kā es tikko biju ātri un fragmentāri mēģinājusi aptvert Helsinkus. Un, par to prātojot, apjaušu, ka ceļošana tiešām sniedz ne tikai jaunus skatus tālienē, bet no jauna atver acis arī uz mājām. Prombūtne it kā attīra paleti, varbūt kā kafijas pupiņas smaržu veikalā, un acīmredzamais un ierastais savā pilsētā var tikt pamanīts no jauna. Jo ilgāks ceļojums, jo svaigāks skats. Šo uztveres distanci, protams, var sniegt ne tikai ceļošana, bet arī māksla – un tieši to dara Rīgas līnijas.
Andreja Brīvuļa animācijas īsfilma Rīgas līnijas ir ne gluži mīlestības vēstule pilsētai un ne gluži izvērsts tās portrets, un tomēr kaut kas no abiem. Līdzīgi kā Baltijas poētiskā dokumentālisma pirmsākumos kamera sekoja mazajai meitenītei, kura pa Rīgas ielām meklēja baltos zvaniņus, Brīvuļa nosacītā naratīva līnija seko trim varoņiem – ēdiena kurjeram, tramvaja vadītājai un kādai meitenei. Tā ir viena diena Rīgas dzīvē. Kā pirmo un nosacīti galveno varoni sastopot ēdiena kurjeru sarkanajā mašīnā – viņš gan pats negaidītā kārtā ir baltādains –, neviļus iedomājos par Džārmuša Vienu nakti uz zemes / Night on Earth (1991).
Filma piedāvā nelielu ieskatu šo Rīgas cilvēku individuālajās pasaulēs, tomēr, dialogu neapgrūtināta, galvenokārt pievērš maigu un precīzu aci pilsētvidei un detaļām, kas varoņus skauj. Stāsta trīs līnijas varbūt ģeogrāfiski pieskaras, bet nesavijas, tādējādi skaidri spoguļojot pilsētu kā vietu, kas mums visiem ir viena, tomēr dzīves tajā risinās paralēli. Likumsakarīgi, katra varoņa pasaule aktualizē arī izolētības un vientulības tēmu, taču vismaz viena arī iepriecina ar absolūti ģeniāli maigu mīlasstāstu. Un uz mirkli visu pilsētu var savienot saulrieta oranžais – šī aina mani īpaši aizkustina.
Kopumā Andrejs Brīvulis rūpīgi tēlo vides gaismu spēles no spožas rīta saules līdz pat stroboskopam uz naksnīgas deju grīdas. Vienīgi šis pavisam nelielais naktsdzīves pietuvinājums manī atstāj mazuma piegaršu, un tas laikam ir galvenais jautājums, ko gribas uzdot filmai – kāpēc tik īsa? Uz to droši vien ir visai praktiski pamatotas atbildes, taču trīspadsmit minūtes paskrien pavisam ātri un īsā metrāža šķiet arī ierobežojam to, cik plaši un dziļi iespējams pilsētu aptvert, estētiski atstājot nelielu sterilitātes sajūtu (īpaši, ja atceros, ka baltajiem zvaniņiem vien sekojām divdesmit četras minūtes). Bet tas nu tā, lai pateiktu – es gribētu Rīgas līnijas skatīties vēl!
Mājas adrese – dzemde
(Justīne Silakaktiņa, 7')
Pirms skatīšanās neizlasīju šīs īsfilmas aprakstu, tāpēc sižetiskais pavērsiens un vienlaikus galvenā idejiskā premisa man sagādāja pilnmiesīgu pārsteigumu. Lūdzu, nelasiet tālāk, ja arī vēlaties kinozālē piedzīvot šo pārsteigumu.
Nesen dzirdēju, ka dzemdības var būt psihedēliska pieredze. Filma Mājas adrese – dzemde pavisam noteikti ved gotiskā, slapjā un ļoti ķermeniskā tripā, filma balstās dzemdību ainā, kas tiek pagriezta atpakaļ, fiziski un filozofiski apspēlējot jautājumu – kā būtu atgriezties mammas vēderā? Šim jautājumam ir divas puses. Viena ir, teiksim tā, bērna perspektīva jeb tie dzīves mirkļi, kuros dažādu iemeslu dēļ dzīvot uz priekšu šķiet tik sarežģīti vai neiespējami, ka gribētos tikai atgriezties atpakaļ – siltā, drošā vietā un laikā, pirms šis viss ārprāts sākās. Šī tēma filmā apspēlēta, taču drīzāk abstrakti nekā konkrēti, drīzāk vizuāli nekā emocionāli.
Priekšplānā izvirzīta jautājuma otrā puse jeb mātes (Daiga Kažociņa) perspektīva. Tā tuvojas milzīgajai un sirreālajai pieredzei, ko nozīmē no sava ķermeņa radīt šajā pasaulē jaunu dzīvībiņu, skatoties tās lielajās acīs, apjaust, ka šis dzīves lēmums ir neatgriezenisks, un it kā pamazām, it kā piepeši pieredzēt, kā zīdainis kļūst par lielu, bārdainu cilvēku (dēls – Matīss Kučinskis). Cilvēku, par kuru grūti noticēt, ka tas reiz bijis tavā vēderā, bet vienlaikus tik grūti palaist vaļā kā pilnīgi atsevišķu, it kā ar šo vēderu nemaz nesaistītu.
Neskatoties uz īso metrāžu, šo daudzslāņaino sajūtu kokteili, kas dzīvi atklājas Kažociņas tēlotās mātes teju groteskajās grimasēs, filma ar barokāliem gaišā un tumšā kontrastiem paspēj izstāstīt vienlaikus maigi, baisi un dziļi. Kas attiecas uz bērnu, tas tomēr bez pārliekas pretošanās izvēlas palikt mātes klēpī, cik ilgi vien iespējams. Kučinskis šo ļaušanos nospēlē tik dabiski, ka es sākotnēji piemirstu, ka tā laikam nevajadzētu gan.
Omamma
(Ieva Ozoliņa, 6')
Lai gan Omammas vide ir Latvijas lauki, noskaņā jūtams kaut kas ļoti francisks – šķiet, īsfilmu pilnībā caurstrāvo ikoniskās režisores Anjēzes Vardas gars. Omamma ir rotaļīgi poētisks vecmāmiņas portrets, kas silti paņem aiz rokas, lai ievestu viņas mājā, dārzā un sirdī. Jau no pirmā kadra es esmu pārliecināta, ka šī filma būs kā apskāviens, un nekļūdos it nemaz.
Pievēršot asprātīgu uzmanību omammas īpašajiem izteicieniem un radoši tos tēlojot vizuāli, filma ieved arī omammas valodā un iepazīstina ar viņas pasauli caur tādu kā vārdnīcu. Mana vecmamma aizgāja mūžībā pirms pāris gadiem, un man joprojām galvā skan viņas izteicieni, es par viņu iedomājos ik reizi, kad cepu pankūkas vai ēdu tomātus. Domāju par to, kā ar cilvēku kopā vienmēr aiziet vesela pasaule, kuru grūti pa īstam ieraudzīt un aptvert, kamēr cilvēks vēl dzīvs, jo tobrīd tā rādās vienlaikus pārāk pašsaprotama un dzīvajā kustībā netverama. Tikai pēc nāves tā pēkšņi iemirdzas dzidra un plaša kā ezers pirms rieta, kurš nu izzudīs pavisam, atstājot vien atmiņu drumstalas par saulainām pēcpusdienām. Omammas analogā nostalģija ir vienlaikus šādas smaidīgas atmiņu drumstalas un arī it kā mēģinājums apsteigt laiku – dzidro ezeru skatīt skaidri, kamēr cilvēks vēl ir tepat.
Tā ir filma, kuru, šķiet, katram būtu gribējies uzņemt par savu omammu. Un kaut kādā ziņā tā arī ir filma par katru omammu. Vai drīzāk par veselu vecmāmiņu paaudzi, kuras no mums atvadās pa vienai. Ar lielām skumjām es domāju par to, ka reiz – iespējams, diezgan drīz – pienāks kārta pēdējai tādai vecmāmiņai, kura sien lakatiņu ap galvu tieši tajā omīšu veidā un sakumpusi ravē dārzu, kamēr vien pietiek spēka, stāda un rušina gurķus, tomātus, zemenes, ko likt burkā, lai ziemā prieks. Šī filma – atvainojiet! – ir vecmāmiņa, maigi un īstajā brīdī noplūkta dārzā un iemarinēta burkā, lai ziemā prieks. Un tomēr burka tik ātri jau tukša – neliela mazuma piegarša.
Uz saulrietiem skatoties
(Kalvis Rudzītis, 16')
Uzreiz jāsaka – es neesmu īstā auditorija šai filmai, jo videospēļu animācijas estētika manī izraisa ārkārtīgu fizisku un garīgu pretestību – skatoties jūtos tā, it kā no pasaules būtu izsūkta dvēsele un vienīgā pieejamā pārtika būtu ultrapārstrādāti pusfabrikāti. Ironiskā kārtā šādu filmu skatīšanās pieredzi varētu aprakstīt kā pilnīgi pretēju saulrieta vērošanai. Un šai sajūtai maz ko palīdz, ja galvenais varonis ir kaķītis.
Lai gan filmā Uz saulrietiem skatoties ir arī slīkšanas ainas, galvenais varonis nav kaķis, bet gan jauns, vidusskolu tikko pabeidzis džekiņš, čalītis, fujaks, kurš kopā ar ļoti līdzīgu kompanjonu vada dienas dīkā dzeršanā, gandžas kurīšanā un braukāšanā apkārt pa rajonu. Šeit forma ar saturu ir kā cimdiņš ar rociņu, videospēļu estētika meistarīgi uzbur tieši šādu varoņu pasaules uztveri – pasaules, kurai patiešām arī ir izsūkta dvēsele. Izņemot īsu brīdi, kurā abi varoņi, smēķējot atspiedušies pret mašīnu, veras, kā saule krīt jūrā. Viens neviļus atzīmē mirkļa skaistumu, otrs viņu apsaukā par dzejnieku, un viņi atkal atgriežas pie tiem striktajiem un nerakstītajiem mijiedarbes kodiem, kas šajā jauno vīriešu pasaulē ir pieļaujami. Interesanti, kā precīzi atspoguļotā jauniešu necenzētā leksika pārklājas ar to, ko izmanto policisti, kuri viņus pieķer pērkam zāli. To saredzu kā mājienu gan uz to, ka noziedznieks un kārtībnieks eksistē tādā kā ciešā, nesaraujamā saitē, gan to, cik bieži rupjība ir vīrieša ieejas biļete un biedra karte sabiedrībā.
Animācijā apzināti izmantotās neprecizitātes, aizķērieni, objektu pārklāšanās nevietā lasās kā norāde uz šīs pasaules disfunkcionalitāti un vienlaikus iestrēgšanu tajā. Jauniešu mazās, it kā starp citu sarunas par to, ka viens ir iesniedzis dokumentus (universitātē), bet otrs nē, tieši nebakstot skatītājam acī, tomēr vērpj sociālu komentāru par to, kā šķietami nejauši šo divu puišu dzīves varētu aiziet pilnīgi dažādus ceļus. Atceros tādus džekiņus satikusi pusaudža gados, dalījusi ar viņiem pudeli vai smēķi, vienlaikus juzdamās totāli nepietiekami stilīga un pārāk nūģīga šai kompānijai. Es šobrīd, izmalusies cauri dažādām studijām, rakstu šo tekstu par tādiem kā viņi, bet kur palika viņi? Man nav ne jausmas. Var jau būt, ka ar viņiem viss kārtībā. Varbūt viņiem ir privātmājas pie jūras, kā jau izsapņots. Var būt.
YOLO
(Tīna Zariņa, 15')
Tīnas Zariņas autobiogrāfiskā eseja ir tik maiga, intīma, precīza, ka negribas tai neko ne pielikt, ne atņemt, pat ne rakstīt par to. Tik ļoti šķiet, ka tā pati visu pasaka un parāda.
Vienlaikus trauslā un siltā mājas video estētikā Zariņa pirmajā personā vēsta par savu pieredzi, pavadot slimo mammu mūžībā. Drīzāk gribas teikt – režisore nevis vēsta, bet pati mēģina to radošiem līdzekļiem pa īstam aptvert. Jā, šajā darbā jūtams kaut kas ļoti procesuāls un terapeitisks – it kā terapeitisks pašai autorei, bet tieši savā detalizētajā konkrētībā tas kļūst vispārcilvēcisks un dziedinošs (atļaušos teikt) jebkurai skatītājai. Atšķirībā no Ievas Ozoliņas Omammas, kur autores skats ir vērsts ārup, uz košu aizejošā cilvēka portretēšanu, Zariņa skatās iekšup savā sirdī un mājā, fokusējoties uz savām attiecībām ar lēni gruzdošo zaudējumu, nāvi un galu galā pasauli, kurā izveidojies tukšums cilvēka formā.
Tomēr autore šajā pasaulē patiesībā ne uz mirkli nav viena, bez mitas būdama siltā mijiedarbē ar savu mazo dēlēnu. Bērna klātbūtne atkal un atkal atgādina viņai pašas bērnību kopā ar mammu gleznotāju Aiju Zariņu, kura reiz solīja, ka nekad nemirs, un tomēr šo gaišo solījumu nepilda. Vienlaikus šīs ainas man kā skatītājai atgādina, ko nozīmē būt bērnam blakus mammai, kura par tevi rūpējas, pati iedama cauri grūtām pieaugušo lietām, – it kā sajust, it kā pļāpāt par to, it kā satraukties, tomēr līdz galam nesaprast un vienkārši kaut ko ķimerēties turpat blakus.
Filmas nosaukums ir YOLO (atšifrējot – „You only live once / Tu dzīvo tikai vienreiz”), tomēr Zariņas vizuālā poētika meistarīgi tamborē kopā šīs mazās, siltās, gaistošās fiziskās pasaules detaļas kopā ar nebeidzamo, garīgo, ciklisko, spīdinot gaismiņu uz tādu kā mūžīgo stāstu – māte, bērns, dzīvība, nāve un viss cits, kas kā strautiņš urdz tam pa vidu.
Ziņotājs
(Arnis Kalniņš, 30')
Arī šajā filmā bērns vērš skatu uz vecāku jeb režisors Arnis Kalniņš pēta savu tēvu fotogrāfu Juri Kalniņu, tomēr viņu attiecības nav filmas centrā. Šeit režisora uzstādījums, salīdzinājumā ar Tīnas Zariņas un Ievas Ozoliņas darbiem, paradoksālā kārtā šķiet vienlaikus šaurāks, jo centrējas ap ļoti konkrētu jautājumu par autora tēva dzīvi – viņa aģenta kartītes atrašanu čekas maisos –, un arī plašāks, jo tēmas sociālais svars uzreiz to kontekstualizē kā vienu gadījumu no daudziem, par kuriem mums kā sabiedrībai ir pilsonisks un morāls pienākums rūpīgi spriest.
Sākotnēji filma rada iespaidu, ka strādās visai klasikā dokumentālā kino estētikā, neaizraujoties ar pārāk radošiem eksperimentiem. Es paspēju jau nodomāt gan to, ka laikam tik nopietnai tēmai tā pieklājas, gan to, ka šāda forma tomēr šķiet pārāk gluda, ņemot vērā Jura Kalniņa paša radošo pieeju fotogrāfijai un tiekšanos filozofēt aiz dokumentalitātes. Taču šīs manas domas ir pārsteidzīgas, jo drīz vien Ziņotājā parādās pilnīgi negaidīts inscenējums, kurā Juris Kalniņš tiek intervēts kūpošā vannā. Pa vidu priekam par šādu pavērsienu sajūtos tomēr kaut kā neērti par to, kāpēc jaunajai, pievilcīgajai žurnālistei (Grēta Grebže) arī jābūt peldkostīmā un vannā. Taču varu arī raudzīties no gaišās puses – tur vismaz, kā tādā senlaiku sanatorijā, katram ir sava vanna, nevis viena uz abiem, un, iespējams, šī ir asprātīga ironija par to, ar kādām pielabināšanās metodēm no vīrieša var mēģināt izspiest atzīšanos. Tomēr Juris neatzīstas.
Savijot kopā tīras dokumentālas intervijas ar mākslinieciskiem inscenējumiem, Arnim Kalniņam izdodas Ziņotājā pieiet smagajam saturam ar jūtamu vieglumu, tomēr to nebanalizējot un, tieši otrādi, izceļot tā daudzslāņainību. Filma prasmīgi ataino tēmas neviennozīmīgumu, svaigi iekustinot to skatītāja prātā, bet atstājot ar vairāk jautājumiem nekā atbildēm.
Žļurga
(Aivars Šaicāns, Jēkabs Okonovs, 20')
Uzreiz jāsaka – nosaukums manī izraisīja pretreakciju un dusmīgu jautājumu, kāpēc vispār skatīties kaut kādu „žļurgu”. Labi, ka man tomēr to nācās noskatīties, jo patiesībā Žļurga nebija žļurga. Varbūt šis nosaukums ar gudru ziņu iedots tāpēc, lai kāds negatīvāk noskaņots skatītājs nevarētu teikt, ka nebija brīdināts.
Filmas premisa, atšķirībā no tajā tēlotajām mīļajām, žļurgainajām Rīgas ziemas ielām, ir tīra – Kārlis (Kārlis Dzintars Zahovskis) ar mašīnu notriec velosipēdistu Kirilu (Dāvis Suharevskis) un, pavadot dienu kopā, viņi neviļus kļūst par draugiem. Tas, cik nepiespiesti un dinamiski rokas kamera seko varoņiem cauri nesaķemmētajai pilsētas ikdienai, man uz mirkli liek jautāt, vai šī patiesībā nav dokumentāla filma – pieļauju, ka dažas no ainām tādas ir. Vienlaikus tajā ir kaut kas utopisks, alternatīvu Rīgu, jaunu pasauli vai paaudzi tēlojošs. Sākot jau ar to, ka divi jauni vīrieši, piedzīvojot satiksmes sadursmi, viens pret otru nepauž ne mazāko agresiju, bet tā vietā dodas maigā kopīgā piedzīvojumā, pa ceļam sastopot, protams, nelielas briesmas, taču arī laša vēderiņus, ērģeles, mūziku un dzeju.
Lai gan Žļurgā viena lieta un vieta it kā dabiski noved pie nākamās, filmas naratīva valdziņi nav savilkti ciešās likumsakarībās, tas drīzāk ir elpojošs un džezīgs, kā jau pašas labākās dienas pilsētā. Tādas dienas, kurās, neskatoties uz eksistences smagumu, patiesībā ir tik viegli būt jaunam un biedriskā plūsmā ļauties jebkam, ko dienas straumītes cels galdā. Rodas sajūta, ka montāžā izmantoti kādi mūzikas komponēšanas principi, bet man trūkst atbilstošas izglītības, lai par to spriestu. Arī filmas dialogs savā asprātīgajā minimālismā ļauj elpot un jūtīgi plūst līdzi varoņu draudzībai, kas uzplaukst it kā bez skaidra pamatojuma, vienkārši nejaušā klātbūtnē, klusumā un mūzikā. Nāk prātā poētisks Vitgenšteina tulkojums: “Pasaule ir viss, kas ir sakritis.”
* * *
Viena negaidīta doma, kas ienāca prātā pēc visu filmu noskatīšanās, – šķiet, nezinādama režisoru dzimumu, es tāpat pēc filmas varētu to pilnīgi nekļūdīgi noteikt. Protams, skaidru pavedienu šoreiz sniedz arī galveno varoņu dzimums, kas visās filmās ir vienāds ar autora dzimumu, tomēr ne tikai tas. Šķiet, vismaz šajā mūsdienu latviešu kino izlasē iezīmējas izteikti sievišķās un vīrišķās kino rakstības kodi (kuri te saistīti ar režisora dzimumu, bet tiem tādiem nav jābūt obligāti).
Sievišķais – filmās Omamma, Mājas adrese – dzemde un YOLO – šķiet drīzāk iekšup vērsts, gan vairāk attēlojot privāto telpu, mājas un cilvēka ķermeni, gan atklātāk darbojoties ar subjektivitāti, kopumā biežāk izmantojot skatupunktus un (ekstrēmus) tuvplānus. Nosacītā vīrišķā rakstība – filmās Rīgas līnijas, Uz saulrietiem skatoties, Ziņotājs un Žļurga – , šķietami vairāk darbojas ar skatu ārpus, no malas, nereti burtisku ārtelpu – pilsētu – un publisko telpu, arī skatpunktā drīzāk pretendējot uz objektīvu aci, biežāk izmantojot vidējo vai kopplānu un it kā vairāk slēpjot paša autora klātbūtni. Protams, šie ir tikai ieskicēti novērojumi par šo konkrēto īsfilmu izlasi, un tomēr interesanti, ka tie visai precīzi sakrīt ar sievišķās un vīrišķās rakstības teoriju literatūrā.
Kopumā – lai gan visai pašsaprotami, jo šīs īsfilmas taču ir žūrijas rūpīgi atlasītas, – mani patīkami pārsteidza filmu kvalitāte un tas, cik daudz par katru bija, ko pajust un padomāt. Es šajā jušanā un domāšanā šoreiz biju viena pati, rakstīdama apskatu, bet, man šķiet, nav nekā foršāka, kā aiziet uz Riga IFF seansu un pēc tam kādā pazīstamā, puspazīstamā vai svešā kompānijā filmas kārtīgi apspriest. Tieši tādā ceļā es esmu ieguvusi gan vienkārši lieliskus rudens vakarus, gan brīnišķīgas draudzības un pat vienu no mūža mīlestībām. Tā ka – nenoguliet biļetes un nekautrējieties pēc filmas uzsākt sarunu!
Riga IFF Nacionālā īsfilmu konkursa seanss – trešdien, 21. oktobrī, 18:30 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē
