Kad man pēkšņi bija. Desmit gadi. Un kleita vasaras debesu zilumā. Es iedomājos. Ka pāriešu pāri istabai. No vienas sienas līdz otrai. Un es to izdarīju.
Laiks no iedomāšanās līdz nokļūšanai pie pretējās sienas bija pagājis. Es tā apstulbu no sevis laikā. Ka es iedomājos (un tas bija slikti, jo man vēl tagad žēl) sasist savu mīļāko krūzi. Es iedomājos. Un pēc tam krūze sašķīda. Laiks starp veselu un sašķīdušu krūzi. Bija pagājis.
Droši vien tā bija diena. Kad es pamanīju laiku. Kas ir daudz interesantāks un svarīgāks par to, kas ietverts teikumos. Kad būs Ziemassvētki? Cik ilgi vēl līdz dzimšanas dienai jāgaida?
Laiks starp veselu un sašķīdušu krūzi. Tas nav laiks, ko sejasgrāmata cenšas izprovocēt, rādot. Sešus gadus vecu bildi. Kā Jūs. Jūsu bērns. Jūsu suns. Izskatījāties. Nu un kā. Izskatāties tagad. Laiks ir starp. Arī filma ir jāmeklē tur, kur ir laiks. Pat, ja tas laiks. Ir bijis pazudis četrus gadus. Kā filmā Parīze, Teksasa. Tev ir sašķīdusi krūze. Vai no tuksneša iznācis brālis. Un neviens nav nofilmējis. Kā tas notika.
Eņģelis no Vendersa filmas Debesis pār Berlīni grib būt laikā. Grib izdzīvot laiku. Jo Eņģelis, piemēram, nevar sasist krūzi. Un teikšu, kā ir. Uzņemt filmu. Arī nevar. Vimam Vendersam ir ļoti daudz brīnišķīgu citātu. Ar ko var pierādīt daudz ko. Arī režisora agrīnās filmas. Piemēram, par to, ka kamera ir ierocis. Tā cīnās ar lietu traģēdiju. Pret lietu pazušanu. Nu un, ja par citātiem. Un arī par (cīņu pret) izzušanu. Vendersa īsfilmu programmas visgarākā filma (62’). Istaba Nr. 666. Tā ir ļoti citējama filma.1982. gadā Kannās. Viesnīcas istabā. Kur ieslēgts televizors. Venderss citu pēc cita kameras priekšā sēdina režisorus. Godāru. Spīlbergu. Fasbinderu. Antonioni. Un citus. Atstāj viņus vienus. Iedod laiku. 10 minūtes – tik filmlaika ietilpst vienā kinokameras kasetē. Un liek (ļauj). Runāt (domāt). Par to, vai kino izzudīs. Neizzudīs! Neizzudīs! 40 gadi kopš šīs filmas. To ir pierādījuši. Un tomēr. Vai varbūt. Tieši tāpēc. Ir interesanti. Un aktuāli. To visu klausīties. Un skatīties! Starp citu. Tikai viens no režisoriem. Izslēdz televizoru. Un neviens no viņiem neizmanto. Visu. Laiku. Visilgāk runā. Laikam. Godārs.
Bet par paša Vendersa citātiem. Es atļaušos tikai vienu:
“That's how it begins, making a film, writing a book, painting a picture, composing a tune, generally creating something.
You have a wish.
You wish that something might exist, and then you work on it until it does.”
Tāpēc, ka es Vendersa tekstu varu izmantot kā pierādījumu tam. Ka mana iešana pāri istabai (kleitā vasaras debesu zilumā) un nokļūšana pie pretējās sienas. Ir saistīta ar manu vēlmi to izdarīt. Un. Protams. Arī ar laiku. Kā visas Vendersa filmas. Piemēram. Arī agrīnās. Piemēram. Un varbūt tieši agrīnās. Jo tas ir vēlēšanās un iedomāšanās sākums. Tik sarežģīti. Un. Tik vienkārši.
Protams. Ir interesanti. Meklēt Vendersa agrīnajās īsfilmās. Pierādījumus. Viņa lielajām. Slavenajām filmām. Lai gan mazajām filmām. Ir pašvērtība. Liels interesantums. Pašām. Tomēr Atgriežoties sudraba pilsētā. 1968. Atgriežas un atgriežas. Debesis par Berlīni. 1987. Vērotājs. Kā okeāns. Kurā saplūst ielu upes. Un tā kā ceļi. Ir ielu radinieki. Tad te ir pierādījumi. Teju visām Vendersa filmām. Jo ceļi. Un ielas. Ne vien. Plūst kā laiks Vendersa filmās. Ceļos (braukšanā). (Parīze, Teksasa.) Tiek meklēts. Arī pazudušais laiks. Nē, lidot nedrīkst! Treviss atsakās lidot.
Es nezinu. Vai tā ir. Bet varbūt. Varbūt. Jo Atgriežoties sudraba pilsētā tā izskatās. Ka Režisors atšķirībā no Eņģeļa ir laimīgs. Nu labi – varbūt vienkārši. Priecīgs. Režisors ne tikai izdzīvo laiku. Bet Režisoram ir valoda. Kino. Valoda. Kas ļauj. Kuras būtība ir. Nē, es neteikšu. Manipulēt ar laiku. Jo tā teikt nedrīkst. Jo nedrīkst. Teikt. Cilvēks iekaro kalnu. Bet sadraudzējoties ar laiku (sēžot vienā smilšu kastē). Mums ir iespēja. Spēlēties. Mēs varam izstiept. Sekundes. Un varam sapresēt stundas. Un mēs varam. Priecāties. Par laiku. Kurš vienkārši ir. Tāds. Kāds tas ir. Nē, tā nav vara. Tas ir. Ritms.
Kadri ir. Visticamāk. Kinokasetes garumā. Filmā iemontēti. Ar visu sagaismojumu beigās. Manuprāt. Sagaismojumi tāpēc. Lai parādītu. Ka laiks ir bijis. Vienā kadra malā smēķē. Šķiet. Pats režisors. Viņš pēc tam arī apiet apkārt kamerai. Studenta cienīga mizanscēna. Vai puisis. Kas pārskrēja sliedēm. Braucoša vilciena priekšā. Riskēja? Studenta cienīgs ārprāts. Man ļoti patīk. Kadri ar pārfilmētajām pastkartītēm. To nekaunīgais garums. Un atkal. Sagaismojums. Kā pierādījums. Ka laiks ir plūdis (filma ir tecējusi). Kaut gan. Te nevar runāt. Par kāda viena. Atsevišķa kadra. Garumu.
Visi garumi ir kopā. Visi garumi. Ir laiks.
Šāvējs izšauj vēlreiz. 1967. Vendersam – 22. Ir samērā. Nekaunīga filma. Konstrukcija. Filma sastāv. No trīs melnbaltiem kadriem. Divi – filmas sākumā. Viens beigās. Un pa vidu ir pieci identiski kadri. Kustībā. Sekojam cilvēkam. Kurš stiepj šauteni. Seju (galvu) neredzam. Viens un tas pats kadrs. Piecās dažādās krāsās.
Kāpēc? Venderss saka. Kā pinbola bumbiņas... Nu labi. Patiesībā. Viņam nekas nav jāsaka. Man šķiet. Filma (ritms) viņam to pieprasīja. Jo starp sākumu un beigām bija vajadzīgs laiks. Viņš tur nevarēja iemontēt. Tikai vienu. Kaut arī garu. Kadru. Viņš iemontēja. Vienu un to pašu kadru. Piecas reizes. Piecās dažādās krāsās. Laiks. Protams. Ir gaismas maiņa. Un bez gaismas nav krāsas. Tāpēc piecas dažādas krāsas. Ir. Diezgan ilgs. Laiks.
Ja ticēt. Debesis pār Berlīni loģikai. (Protams. Tā nav vienīgā Vendersa loģika. Ir arī. Piemēram. Alise pilsētās loģika). Krāsa. Tāpat kā laiks. Ir cilvēka privilēģija. Un nolemtība. (Kad Enģelis pārtop par cilvēku, viņš sāk dzīvot krāsainā filmā) Melnbaltais pieder Eņģeļiem. Tātad krāsa ir laika komplekts. Lai nu tā būtu. Jo varbūt tiešām. Daži cilvēki. Reizēm. Nav pavisam cilvēki.
Starp citu. Vajag pajautāt. Un vajag atbildēt. Vai mēs skatītos Vendersa agrīnās īsfilmas? Ja tās nebūtu Vendersa filmas. Šīs divas – Šāvējs izšauj vēlreiz un Atgriežoties sudraba pilsētā. Vienalga. Kā to visu nosaukt. Kur viens no nosaukumiem. Droši vien. Būtu. Arī. Studenta filmas Arī. Varbūt. Protestējošas filmas. Tad apbrīnojams ir tas. Ka šīs filmas. Nevis sašķīst. No to veidotāja ambīciju smaguma. Bet tieši otrādi. Ir katra savā. Vienotā stilistikā. Spēcīgā formā. Ar ļoti atklātiem. Viegli ieraugāmiem. Un izturētiem. Spēles noteikumiem. Nu ja. Prieks spēlēties ar laiku.
Un, ja to cilvēku. Kas šīs filmas jaunībā veidoja. Nesauktu Vims Venderss. Mēs tik un tā. Tās skatītos. Jo tās būtu kāda izcila režisora agrīnie darbi. Viņu vienkārši. Nesauktu Vims Venderss.
Vima Vendersa filmas Riga IFF programmā –
īsfilmu izlase (1967–1982) piektdien, 18. oktobrī, 21:10 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
Parīze, Teksasa (1984) sestdien, 19. oktobrī, 18:00 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē
