KINO Raksti

Jauna kinoprofesija – intimitātes koordinators

26.11.2023
Jauna kinoprofesija – intimitātes koordinators
Kadrs no režisora Dž.Dž.Džilindžera un producenta Kristiana Alhimionoka spēlfilmas "Ekstāze" (2023), kurā strādājusi intimitātes koordinatore Ieva Norvele

Pēdējo gadu laikā dažādu formu mākslās zināmu ievērību guvusi intimitātes režija, un nu jau daudzos kino, teātra un dejas projektos profesionāļi izvēlas strādāt ar intimitātes koordinatoru – arī Latvijas mērogā jau tapis pirmais darbs (filma un seriāls “Ekstāze”), kurā līdztekus režisoram uz laukuma darbojusies arī intimitātes koordinatore Ieva Norvele. Savukārt Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (RigaIFF) ietvaros nesen Rīgā viesojās Irma Pužauskaite, režisore un sertificēta intimitātes koordinatore no Lietuvas, kura vadīja lekciju par šī darba specifiku.

Dažādos avotos intimitātes koordinatora darbam atrodama definīcija – viņa tiešajos pienākumos ietverts darbs ar aktieriem ainās, kurās parādās kailums, simulēts sekss un / vai intīms fiziskais kontakts. Intimitātes režisors kā jēdziens tiek asociēts ar teātri un performanci, savukārt koordinators – ar kino un darbu televīzijā. Baltijas reģionā šī joma ir vēl pavisam jauna, tāpēc Kino Raksti īsi pēc lekcijas tikās ar Irmu Pužauskaiti, lai izpētītu plašāk. 

 

Patiesībā pirmais, par ko iedomājos šīs sarunas kontekstā, ir tavas attiecības ar kino pirms tam – proti, tu esi strādājusi kā režisore un joprojām veido filmas. Kā tu nonāci pie idejas mainīt savu profesionālo perspektīvu attiecībā pret kino?

Patiesībā jau nekas nav mainījies, es tikai pievienoju vēl vienu slāni. ASV ir kursi, kuros var iegūt diplomu un sevi saukt par “piekrišanas izpildītāju” (consent artist). Ikviens var par tādu kļūt. Tas, ko tur mācās, ir darba ētika.
Es šo ceļu sāku, šķiet, pirms diviem gadiem. Tiku uzaicināta strādāt Lietuvā pie režisora Lases Halstrēma (Lasse Hallström) filmas Hilma (2022). Tobrīd man nebija nekādu iemaņu kā intimitātes koordinatorei, bet es veicu izpēti – sakontaktējos ar intimitātes koordinatori Atlantā (ASV) un rezultātā vienkārši nonācu pie zināšanām par to, kas vispār ietilpst šāda darba tiešajos pienākumos.

Intimitātes koordinators darbojas filmēšanas laukumā, un man bija iespēja vērot, kā strādā cits režisors. Tas ir ļoti nozīmīgs darbs. Tajā pašā laikā intimitātes koordinators (atšķirībā no filmas režisora) strādā pie projekta salīdzinoši īsu laiku, tāpēc ātrāk var izbaudīt padarīta darba sajūtu. Man tas bija ļoti nepieciešams.

Domājot par tavu prezentāciju RigaIFF ietvaros, es pirms tam centos pati rast atbildi, kas tad ir tā “intimitāte”, ar ko strādā intimitātes koordinators. Kā tu to definētu?

Kad es lasu scenāriju, meklēju momentus, kuros parādās simulētas seksa ainas, masturbācija, kailums un tamlīdzīgi. Vienmēr pasvītroju skūpsta ainas. Tur var būt iesaistīti divi profesionāli aktieri, bet citreiz tā ir liela mēroga zvaigzne un kāds, kurš filmā parādās kā epizodisks tēls. Parasti tādos brīžos aicinu režisoru uz sarunu. Reizēm aktieri man neļauj iejaukties, bet es viņiem piedāvāju vienkārši izrunāt galvenās vadlīnijas.

Intimitāte nenozīmē tikai seksu vai atkailināšanos, tā var būt saistīta arī ar medicīniskām manipulācijām vai procedūrām. Vai, piemēram, dzemdības. Arī tādas ainas nereti ietver atkailinātu ķermeni. Intimitātes koordinatoram jāspēj lasīt starp rindām, jānotver scenārijā tas, kas nav skaidri uzrakstīts, bet kas tur potenciāli var būt. Arī caurspīdīgas drēbes vai apakšveļu var uzskatīt par intīmu detaļu, par kuru jādomā man kā intimitātes koordinatorei.

Kam strādā intimitātes koordinators – aktierim, režisoram, filmai kopumā?

Es esmu tur, lai parūpētos par režisora radošo vīziju īstenošanu, vienlaikus veidojot aktieriem un filmēšanas komandai drošu vidi. Neesmu strādājusi ar izvarošanas ainām, bet pieļauju, ka tādas var atstāt iespaidu arī uz filmēšanas komandu kopumā. Īpaši, ja kādam ir bijusi saskarsme ar kaut ko tādu savā personīgajā dzīvē.

Es radu drošu zonu, kurā režisors var īstenot savu ideju;

mans galvenais uzdevums ir rūpēties, lai galvenie punkti attiecībā pret konkrēto ainu ir izrunāti un visiem skaidri.

Šis sarunas kontekstā daudz domāju arī par klišejām, kas bieži saistītas ar šādām ainām filmās, sākot ar scenāriju un beidzot ar aktierspēli. Tas sarežģī vai, tieši otrādi, atvieglo tavu darbu?

Kā jau kinoveidotājai, man ir viedoklis, tomēr kā intimitātes koordinatore nekad neiztaujāju režisoru šajā aspektā. Es varu dot pāris idejas, kā konkrēto ainu padarīt, manuprāt, labāku, tomēr īsti neuzskatu, ka tas ietilpst manos darba pienākumos. Esmu ievērojusi, ka režisori visbiežāk zina, ka viņi izmanto tādu vai citādu klišeju. Un tas nozīmē tikai vienu – viņi skaidri apzinās, ko dara.

Bieži saskaros ar “vīrieša skatienu” (male gaze), īpaši strādājot ar režisoriem. Tas, protams, ir kutelīgs jautājums, ja mēs sākam domāt, kas vairumā gadījumu iniciē seksu vai kas ir dominējošā figūra. Ceru, ka ar laiku šī paradigma varētu tomēr mainīties.

Šajā vasarā intervēju kādu latviešu aktrisi, kura filmējās erotiskajā seriālā, bet ārpus šīs kinolomas viņa ir profesionāla horeogrāfe. Kad jautāju, kā varētu raksturot darbu ar intimitātes koordinatori, viņa sacīja – šis cilvēks viņai devis tādu kā ķermeņa kustības partitūru dažādās ainās. Tu piekrīti šādam formulējumam?

Jā, es reiz strādāju ar vienu lietuviešu projektu, kurā seksualitātei bija liela loma, un galvenās lomas atveidotāja arī bija dejotāja. Viņai bija īpašas attiecības ar savu ķermeni.

Noteikti piekrītu, ka šis darbs ar aktieriem daļēji ir ķermeņa kustību partitūra. Ja mēs esam izrunājušas kaut kādas konkrētas kustības ar aktrisi, tad es zinu, ka viņa tiešām spēlē savu lomu un piepilda to ar emociju. Tas ir profesionāli.
Es domāju, ka joprojām ir ļoti daudz kino intimitātes, kur dramaturģiski viss notiek mazliet ačgārni. Aktieris var nospēlēt vienu dubli, impulsīvi taustoties, bet otrajā, trešajā, ceturtajā viņam jāspēj saprast tēla motivāciju.

Prezentācijā tu minēji, ka diezgan bieži aktieri nemaz nepriecājas par tavu dalību filmēšanas procesā. Kāpēc?

Treniņš, kultūra, pieradums. Viņi to darījuši gadiem ilgi bez šāda profesionāļa, daži varbūt ir visai veiksmīgi izvairījušies no nepatīkamām situācijām filmēšanas laukumā vai pēc tam, kad filma jau gatava. Šādu atgrūšanu ietekmē arī zināšanu trūkums par to, kas tad ir intimitātes koordinatora pienākumi.

Domāju, ka daļēji tas saistīts ar to, kādā veidā cilvēki vispār uztver intimitāti pirms filmēšanas. Viens vēlas doties uz laukumu sagatavots, citam tas nav nepieciešams. Tas ir jautājums par metodi, ar kādu aktieris nonāk pie vēlamā rezultāta. Dažkārt aktieri atsakās izmēģināt intimitātes ainas, tāpēc izvairās no diskusijas pirms tam. Bet tas ir veids, kā viņi strādā, un mans uzdevums nav to mainīt vai ietekmēt. Mans darbs pieprasa viņiem pielāgoties, tādēļ jāatrod brīdis, kurā es varu pārliecināties par visu iesaistīto personu fizisko un emocionālo drošību.

Varbūt tas saistīts ar aktieru profesionālo izglītību? Latvijā, piemēram, netiek apmācīti aktieri, kas specializētos tieši kino jomā, bet tīri tehniski kino pieprasa citu gatavību lomai.

Es tam nepiekrītu. Domāju, ka šajā ziņā nav lielas atšķirības starp teātra vai kino aktieriem. Tas ir atkarīgs no metodes vai drīzāk tehnikas, kādu aktieris pieņem savā profesionālajā dzīvē. Kas vienam strādā, citam nemaz neder. Amerikā, piemēram, aktieri tiek apmācīti ļoti pragmatiski, un viņiem ir sava tehnika, ar kuru viņi strādā.
No otras puses, es domāju, šis jautājums attiecas arī uz režisoru. Tā ir daļa arī no viņa darba procesa aktieru izvēlē; domāju, ka tā ir arī viņa atbildība.

Prezentācijā tu minēji, ka dažkārt aktieri nemaz nezina savu tiesību robežas un tādējādi var būt pakļauti kaut kāda veida manipulācijām no režisora puses. Vienlaikus juridiski viņus (vismaz Amerikā) aizstāv līgums, kas paredz, ka, piemēram, konkrētās ainas ietvaros aktrise vai aktieris nebūs kails. Bet ko darīt, ja filmēšanas laukumā šis aktieris vai aktrise pēkšņi maina nostāju un saka, ka ērtāk jutīsies lomā, ja izģērbsies?  

Jā, Amerikā jebkādas izmaiņas attiecībā pret to, kas intīmajās ainās notiek ar aktieri, var tikt pieņemtas ne vēlāk kā 48 stundas pirms filmēšanas, tas ir obligāts nosacījums. Pretējā gadījumā uzfilmēto materiālu nedrīkst izmantot.
Es arī nevaru būt droša, ka nedēļu pēc filmēšanas aktieri nepārdomās. Intimitātes koordinatoram jāstrādā kā navigatoram, kurš spēj just robežas un interpretēt, paredzēt iespējamos riskus. Tieši tāpēc es domāju, ka pareizi būtu visas juridiskās lietas un saistības atrisināt pirms filmēšanas.

Eiropas un Baltijas reģionā šīs lietas nav pārāk izstrādātas – nav īsti skaidrs, cik lielā mērā intimitātes koordinators tiek pie vārda filmas uzņemšanas un sagatavošanās procesā. Ko mēs varam darīt šajā aspektā? Pirmkārt, vienoties ar režisoru un producentiem, kas ir tas, ko varam tolerēt, un kas vairs nav pieļaujams. Piemēram, ja kāds izdomā kaut ko mainīt filmēšanas laikā, vai mēs to pieņemam, vai tomēr ne. Vienpersonīgi es nevaru pieņemt šādus lēmumus.

Iepriekš tu minēji vēl kādu atslēgvārdu, kas attiecas uz intimitātes ainu izvērtējumu, – “varas pozīcija”. Vai vari paskaidrot, ko ar to domāji?

Mans darba process kaut kādā mērā ietekmē vai pat grauj zināma veida varas pozīciju un attiecību dinamiku filmēšanas laukumā. Pirmkārt, šajā varas pozīcijā ir režisors un producents, un nav pat nozīmes, vai tas ir vīrietis, sieviete vai ne-bināras opozīcijas persona – tā ir varas pozīcija pēc būtības. Intimitātes koordinators ir starp viņiem diviem un, sagatavošanās procesā iztaujājot un aicinot uz refleksiju, var mainīt un ietekmēt ļoti daudz. Filmēšanas sagatavošanas periodā ir vairāki punkti, kuros var izskaust toksisku varas pozīciju vai tās potencialitāti, vismaz izvairīties no tādas iespējamības.

Otrkārt, ir vēl viena varas dinamika, kas attiecas uz aktieriem. Piemēram, pasaulē atzīts aktieris vai aktrise un epizodiskas lomas tēlotājs – protams, viens tajos svaru kausos būs smagāks par otru. Tādēļ ir nepieciešama šāda saruna, kuras mērķis ir panākt skaidrību, noteikt robežas, kuras netiks pārkāptas, saudzējot otra autonomiju un brīvību. Tas nenozīmē, ka mums pie tā dzelžaini jāturas, bet tas noteikti padara filmēšanas procesu visiem drošāku dažādos aspektos.

Amerikā tas patiešām ir daudz vienkāršāk. Eiropā mēs joprojām šaubāmies, vai tas ir okei, ja filmēšanas laukumā aktrise pēkšņi grib lauzt visus nosacījumus. Es personīgi domāju, ka tas nav okei, jo nezinu, no kurienes nāk šī viņas ideja. Tas var būt ļoti nepārdomāts lēmums, kas vēlāk ietekmēs ne tikai filmu, bet arī viņu pašu.

Tu redzi šī jautājuma kontekstā vietu arī “Dieva kompleksam”? Varbūt mūsdienās joprojām tiek sagrozīti izprasta režisora pozīcija attiecībā pret citiem filmēšanas procesā iesaistītajiem?

Jā, bet es arī viņiem jūtu līdzi, jo ticu, ka ikvienam režisoram filmēšanas laukumā ir adrenalīna vairāk nekā vajadzētu. Tajā brīdī režisors intensīvi domā un seko līdzi katrai detaļai un, iespējams, kādam piemirstas, ka filmu taču veido komanda, mūsu arods ietver sevī darbu ar cilvēkiem. Un tu nezini, kādas ir citu attiecības vai pieredze ar vardarbību, seksu vai jebko, kas parādās uz laukuma kā refleksija par realitāti.

Filmēšanas laukumā nav laika šādām sarunām, tam ir jābūt skaidram pirms filmas uzņemšanas.

Mācoties veidot filmas un apgūstot savu arodu, mēs vairumā gadījumu to iztēlojamies kā mājas būvniecību. Kamera ir viens no tiem ķieģeļiem, kas jāizmanto, lai filmu izveidotu. Bet ir arī citi – stāsts, scenārijs un, protams, arī aktieri. Tie tāpat kļūst par līdzekli, lai izveidotu kaut ko lielāku.

Es esmu sastapusies ar kinoveidotājiem, kuriem šķiet, ka filmas var uzņemt tikai vienā noteiktā veidā, un varu saprast šo pozīciju, bet domāju, ka tam ar laiku ir jāmainās. Un, ja šī filozofija nemainās, tad šeit ir cilvēks, kas to ar savu darbu un iesaisti spēj mainīt. Līdzīgi kā vardarbības ainās – režisors taču nedomā par to, kā viens aktieris pa īstam sitīs otru. Tādēļ viņš strādā ar darbības koordinatoru (action coordinator) vai kaskadieru grupas vadītāju, kurš izdomā, kā šo ainu padarīt drošu un vienlaikus maksimāli ticamu. Intimitātes koordinators pēc būtības dara tieši to pašu.

Galu galā – mums ir filmas arī par citplanētiešiem, bet mums nav nepieciešami īsti citplanētieši, lai tādas uzņemtu. Tāpat ir filmas, kurās varonim nocērt galvu, bet nav nevienam jānocērt galva filmēšanas laukumā. Tā ir tā kino māksla. Ar intimitāti ir tāpat. Seksa ainās nav nepieciešams, lai aktieris izjustu uzbudinājumu. Orgasms nav ticamības indikators.

Šajā aspektā es vienmēr pieminu filmu Slow (2023, režisore Marija Kavtaradze), kas savā būtībā ir darbs par intimitāti un seksu kā tādu. Tā izskatās ļoti ticama, bet tajā viss tika veidots “pēc grāmatas”. Šī filma ir viena no tām, kas pierāda, ka intimitātes koordinators filmas veidošanas procesā nav piesaistīts, lai kaut ko cenzētu, bet gan tāpēc, lai visu padarītu drošu un realizējamu.

Savā prezentācijā tu sacīji, ka nestrādā projektos, kuros iesaistīti bērni. Kāpēc?

Ir tādi intimitātes koordinatori, kas strādā ar bērniem; reizēm filmēšanas laukumā strādā gan intimitātes koordinators, gan psihologs, ja tas ir nepieciešams. Es to nedaru, jo neesmu pārliecināta par to, kā mans darbs var bērnus ietekmēt. Es nezinu, kā pareizi tikt galā ar atbildību šādos gadījumos.

Vai tev ir pieejama informācija par to, cik daudzi intimitātes koordinatori jau strādā Baltijā?

Igaunijā nav neviena. Latvijā ir faktiski divas – viena, kura jau strādā praktiski, otra vēl mācās. Lietuvā esmu es un vēl viena mana kolēģe, kas šobrīd mācās, lai iegūtu sertifikātu. Ir arī trešais, kurš izgājis apmācības, bet nav ieguvis diplomu.

Tavuprāt, šī pozīcija filmas uzņemšanas procesā kļūst arvien pieprasītāka?

Noteikti! Es strādāju arī ar otrā kursa režijas studentiem, pirmajās lekcijās tieši runājām par ētiku darbā ar aktieriem. Jūtu, ka topošie kinoprofesionāļi grib veidot filmas pēc starptautiskiem noteikumiem, viņi tiecas zināt, kā strādā Eiropā, ASV, pasaulē vispār. Es domāju, ka kopējā domāšanas paradigma mainās.

Kadrs no filmas "Ekstāze" (2023)

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan