KINO Raksti

Arta Ģiga: Kolektīvā atbildība melnbaltā pasaulē

31.03.2022
 Arta Ģiga: Kolektīvā atbildība melnbaltā pasaulē
Zīmējums: Edmunds Jansons, speciāli Kino Rakstiem

Tieši 24. februārī bija pirmizrāde mūsu filmai “Krimināllieta iesācējam”. Tajā dienā sākās karš Ukrainā, tāpēc pirmizrāde vairāk līdzinājās bērēm. Visi runāja tikai par karu, uz skatuves lija asaras, bet filma negaidīti ieguva jaunu aktualitāti. Mūsu stāsts ir par izraušanos no PSRS, bet 24. februārī uzsākta šīs ļaunuma impērijas vardarbīga atjaunošana. Filmā piedalās latviešu, lietuviešu, armēņu, krievu un ukraiņu aktieri.

Pagājušajā vasarā mēs filmējām Ukrainā – Kijivā un sanatorijā netālu no Kijivas, Vorzelē. Tagad Vorzele ir frontes zonā. Kas noticis ar skaisto „Staļina ampīra” stila celtni, es nezinu.

Mūsu Ukrainas producente Tatjana  24. februārī pamodās piecos no rīta, viņa dzīvo netālu no armijas poligona. Bijis drausmīgs troksnis, ukraiņu armija notriekusi krievu bezpilota dronus. Tatjana sakrāmējusi koferi, gaidījusi, vai nav jāmūk.
Šobrīd karš rit jau vairāk nekā mēnesi. Tatjanai joprojām sakravāts koferis, bet nekur mukt viņa netaisās. Viņa ir savās mājās, gaida uzvaru.

Tatjanas vīrs ir mākslinieks Jurijs. Kopš kara sākuma viņš katru dienu glezno vienu gleznu. Tajās dominē sarkanas krāsas, oranžas, melnas, no gleznām var saprast, kāda diena bijusi Kijivā, vai bijuši uzlidojumi. Pēc uzvaras Jurijs rīkos izstādi Kijivā un Viļņā.

Grimētāja Gaļina katru dienu dodas uz darbu. Esot uzvārījusi griķus visai nedēļai. Ja neskaita karu, kopumā viss esot labi. Arī ar citiem mūsu filmēšanas grupas dalībniekiem viss esot labi, visi drošībā Rietumukrainā. Visi gaida uzvaru.

Ko dara skaņu grupa, es nezinu. Viņi jau vasarā izskatījās gatavi karam. Tādi labi trenēti vīrieši, visu laiku koncentrējušies.

Vienā filmēšanas epizodē mums trūka pistoles maksts, bija piemirsies paņemt, skaņu režisors piedāvāja aizdot savu.

Ukraiņu aktieris Aleksejs Gorbunovs sociālajos tīklos ielicis fragmentu no filmas, kur viņš ir sargs videospēlē, sargā kaut kādus dārgumus. Pie durvīm dauzās iebrucēji, Gorbunova tēlotais vīrs izrauj milzīgu šaujamo un visus nobliež. “Идите нах**. Я вас не ждал,” - viņš saka.
Aleksejs (Oleksijs) Gorbunovs ir piedalījies vairāk nekā 140 filmās, filmējies pie Ņikitas Mihalkova (viens no 12 zvērinātajiem ārzemju Oskaram nominētajā filmā 12), Kamenskas epizodēs (Galls 1999. gada sērijās), daudz filmējies Francijā, gandrīz vienmēr spēlējis VDK virsniekus. Lieliskajā franču seriālā Leģendu birojs / Le Bureau des Legendes (kopš 2015) viņš kopā ar Kasovicu un Amalriku spēlē visaugstākā līmeņa specdienestu profesionāļus. Seriāla 5. sezonas pēdējās epizodes režisējis Žaks Odijārs, tur ir daudz atsauču uz kino klasiku, Tarkovski.

Kopš Krimas aneksijas 2014. gadā Aleksejs dzīvo Odesā, Krievijā nav spēris kāju un regulāri kritizē Krieviju intervijās, koncertos, TV pārraidēs. Vārdus Aleksejs pārāk neizvēlas. Lomu Krievijas filmās viņam vairs nav bijis. Aleksejs piemērojies jaunajiem apstākļiem, daudz koncertē (viņam ir sava grupa Грусть пилота, un Visocka dziesmas viņš dzied labāk par pašu Visocki). Sācis veidot TikTok seriālu Izmeklētāji / Следопыты, tas ir smieklīgs un dauzonīgs, bet seriāla jaunākajās epizodēs redzama tikai sagrautā Kijiva.

Vasarā filmēšanas laikā Kijivā Aleksejs satikās ar aktieri Andreju Iļjinu, bijušo rīdzinieku, kurš jau ilgāku laiku  dzīvo Maskavā. Abi pirms vairāk nekā desmit gadiem Rīgā filmējās seriālā Sarkanā kapela / Красная капелла (2004). Aleksejs Gorbunovs un Andrejs Iļjins ir draugi, bet viņu viedokļi par Putinu, Krieviju un Krimas aneksiju ir pilnīgi pretēji.
Iļjins uzskata, ka „mākslu un politiku nevajag saistīt”, un izmanto šo daudz dzirdēto formulējumu, lai pamatotu, kāpēc aktierus un mūziķus nevajag iekļaut sankciju sarakstos par uzstāšanos okupētajās teritorijās. Viņaprāt, par politiku vispār nevajag interesēties – lai par to uztraucoties valsts vadītāji. Andrejs norobežojas no tā, kas var viņam traucēt.

Aktieris, krievu kino leģenda Jurijs Curilo ir radikālāks. Kādā filmēšanas dienā Rīgā viņš sāka runāt par Staļinu, slavēja viņa „stingro roku” (atmiņas par „foršo Staļinu” izraisīja garāmejot ieraudzītā Zinātņu akadēmijas ēka, kādreizējais Kolhoznieku nams). Aktieru atlases režisore, maskaviete Natālija iebilda, ka Staļins bija slepkava, pieminēja izsūtīšanu un nāves nometnes. Juriju tas nepārliecināja, viņš turpināja stāstu – viņa paša māte un māsa bijušas izsūtījumā un atzinušas, ka tas esot bijis pelnīti un nācis visiem par labu. Cik viņa stāstā taisnības, cik tur prātā sajaukušās daudzās nospēlētās lomas, grūti pateikt.
Natālija ir pilnīgs pretstats aktierim Curilo.

Viņa piedalās protesta akcijās pret Putinu, viņas telefonā ir īpaša aplikācija, kas aizsūtīs ziņu tuviniekiem, ja viņu arestēs.

Laiku pa laikam Natāliju arī aiztur, pēdējo reizi tas notika viņas dzimšanas dienā 7. martā. Dzīvoklī sakravāta soma – ja nu atnāk pakaļ uz mājām.
Kad 18. martā Krimas aneksijas gadadienas koncertā no Lužņiku stadiona Putina runas laikā uz brīdi pārtrūka tiešraide, Natālija cerēja, ka beidzot kāds ņēmis vēsturi savās rokās. Diemžēl nekā.

Producents Ivans televizoru neskatās piecus gadus. Katru dienu sazvanāmies, un viņš bieži saka – par to, kas pie viņiem notiek, es zinot vairāk, nekā viņš. Ivans cer, ka karš ātri beigsies un viss atkal nostāsies savās vietās. Nupat atsūtīja scenāriju bērnu filmai par to, kā izceļas kari.

Pirms aicinājām aktierus filmēties, mēs viņu viedokļus par Krimu, Putinu un vārda brīvību nenoskaidrojām. Bet es to nepajautāju arī mūsējiem, no Latvijas. Es nenoskaidroju arī to, ko katrs domā par Covid, un vēlāk izrādījās, ka viedokļi ir kardināli atšķirīgi.

Šobrīd daudz runā par krievu tautas kolektīvo atbildību par to, kas noticis ar Krieviju. Kinokritiķis Antons Doļins, kurš pārcēlies uz Latviju, uzskata – kolektīvā atbildība pastāv, bet Krievijā ilgu laiku dzīvojuši kā savienībā ar nelabo – vara kaut ko okupē, arestē, aizliedz vai sagrauj, bet kinocilvēki tikmēr rada labas filmas vai literāti izdod spožus žurnālus. Un vienlaikus zina, ka vara rīkojas neģēlīgi.
Es domāju – svarīgs ir tas mirklis, kurā katrs ir sapratis, ka vara rīkojas nepiedodami un ar to vairs nevar dzīvot. Diez vai tas ir kāds kopīgs mirklis visiem. Vienam tā bija Krimas aneksija 2014. gadā, citam Borisa Ņemcova noslepkavošana 2015.gadā, vēl kādam nozagtās vēlēšanas vai Navaļnija indēšana un ieslodzīšana. Bet lielākajai daļai saprašana rodas tikai šobrīd, redzot iznīcinātās dzīves un sagrautās pilsētas Ukrainā.

Kā teica pēdējās Krievijā palikušās neatkarīgās avīzes Novaja Gazeta galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs – karš ir novilcis robežu starp labu un ļaunu.
Tāpēc no mūsu puses ir augstprātīgi spriedelēt, ko vajadzēja darīt aktrisei Čulpanai Hamatovai 2012. gadā. Svarīgi ir, ko viņa dara tagad. Cilvēki ir dažādi un saprast, vai viņi ir labi vai ļauni, mēs varam, tikai viņus pazīstot.
Vienlaikus ir vērts aizdomāties par situāciju, kurā esam mēs paši. Jā, rīkojam mītiņus, gājienus, koncertus, atbalstām, vedam palīdzību, uzņemam patvēruma meklētājus. Un šķiet, ka ar mums viss kārtībā, mēs esam vēstures pareizajā pusē.
Bet kopā ar Eiropu un NATO mēs piederam sabiedrībai, kas maksā par to, ka ukraiņi karo un mirst.

Mēs vienkārši maksājam, un viņi tur mirst. Kā ar kolektīvo atbildību par to?

Slava Ukrainai!

 Arta Ģiga, daudzsēriju filmas Krimināllieta iesācējam producente

Kadrs no daudzsēriju filmas "Krimināllieta iesācējam"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan