KINO Raksti

Staņislava Tokalova filma „Viss būs labi”. Cilvēki aiz stikla

16.03.2023
Staņislava Tokalova filma „Viss būs labi”. Cilvēki aiz stikla

Režisora Staņislava Tokalova un operatora Valda Celmiņa dokumentālā filma „Viss būs labi” uzdod sarežģītus, bet ļoti svarīgus jautājumus – ja tos ignorējam un uz tiem neatbildam, nav iespējama saliedētas sabiedrības izveidošanās Latvijā.

Manu lasījumu par filmu Viss būs labi definē pirmā epizode. Tā sākas ar reprodukciju gleznai, kuras autorību apvij noslēpums un mīti[1], – kadrā redzam izbalējušu dievmāti, kas ar mīlestību lūkojas uz Jēzus bērnu, bet viņš ar krūtsgalu mutē cieši veras skatītājos. Madonnai līdzās ir fotogrāfijas ar filmas režisora ģimenes locekļiem un arī filmas varoņiem senākos un ne tik senos laikos – apustuļiem un ticības lieciniekiem. Viņi visi atrodas rāmītī. Aiz stikla. Tam otrā pusē mēs – skatītāji, kuriem Staņislavs Tokalovs piedāvā ieskatīties savas ģimenes rituālos, ticības apliecinājumos un ilgās pēc mīlestības. Tā ir viena no tām ģimenēm, kuras latviski runājošā sabiedrības daļa pamana ar dusmām un nīgrumu divas reizes gadā – jaungada naktī, kad salūts tiek izšauts 23:00 pēc Krievijas laika, un 9. maija svinībās.

Filmas struktūra un stāsts veidots kā notikumu kolāža, kas nesniedz atbildes par varoņu izvēlēm un motivācijām. Viņu vēsturi skatītājiem ļauts iztēloties pašiem, un visticamāk, ka versijas un vērtējumi būs dažādi. Filmas darbība noris piecu gadu ilgā laika posmā, varoņu personiskās un arī globāli vēsturiskās izmaiņas tiek fiksētas galvenokārt uz divu ģimenei svarīgu notikumu fona – jaunā gada sagaidīšana šaurajā padomju blokmājas dzīvoklī kopā ar ģimeni un plašās 9. maija svinības pie vēl nenojauktā Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā. Abi šie notikumi ietver filmas varoņiem nozīmīgas ritualizētas darbības, kas atkārtojas gadu no gada, bet to īstenošana dažādu personisku un arī ārēju apstākļu dēļ kļūst aizvien grūtāka un grūtāka.

Līdz galu galā filmas varoņi piedzīvo savas pierastās un drošās pasaules sabrukumu.

Dramatiskais stāsts tiek izstāstīts dinamiski, ar lielu vērību, iejūtību un cieņu pret filmas varoņu cilvēcisko būtību. Tas fiksē simboliskus notikumus, atklāj varoņu vēlmi piederēt lieliem vēsturiskiem procesiem un vienlaikus godīgi un neizskaistinot parāda viņu dzīves ikdienišķo vienkāršību, nesakārtotību, rutīnu un vientulības izmisumu.

Pirmajā epizodē parādījis mums fotogrāfijas, kameras skatiens slīd uz leju, tur – padomju vai agrīnā pēcpadomju laika tapešu raksta haotiskās līnijas, kas rada trauksmainas kustības sajūtu. Tādu pašu nesaprotamu un nemājīgu haosu vēlāk redzēsim filmas varones Irinas istabā, bet trauksmainums raksturo viņas steidzīgos soļus Purvciema deviņstāveņu pagalmos, kad viņa rītos un vakaros, pusteciņus, pusskriešus ar paunām un pekelēm dodas apraudzīt mammu. Irina ir gādīga meita, valdonīga, bet mīlestību alkstoša sieva, kontrolējoša mamma, ceptu baklažānu meistare un laba sociometrijas pasniedzēja privātā augstskolā, kurā nav nepieciešams zināt latviešu valodu, jo mācības notiek krieviski vai angliski. Vienīgā reize filmā, kad režisors ļauj Irinai liecināt pašai par sevi, ir īsa epizode latviešu valodas kursos. Sev svešā valodā viņa stāsta, par to, kas viņai patīk, un mums atliek minēt – vai tā ir patiesība, vai tikai nodarbības tēmai atbilstošu vienkāršāk izrunājamo latviešu vārdu salikums.

Par visu pārējo mēs uzzinām, vērojot Irinas attiecības ar aprūpējamo mammu pensionāri, Otrā pasaules kara veterāni Ņinu Ņikiforovnu, vīru Raulu – ļoti pacietīgu, emocionālu, no kontroles nogurušu cilvēku – un meitu Patrīciju, kas pārstāv to jaunākās paaudzes daļu, kurai lielās uzvaras mitoloģija vairs nav noteicošā personības identitātes daļa. Sava loma ir arī Latvijas prezidentam Egilam Levitam, kurš reizi gadā ar televizora starpniecību ienāk Irinas ģimenes dzīvoklī, lai atsvešināti paustu kādu gudrību un novēlējumu latviešiem. Savukārt galvenā vīrieša loma Irinas dzīvē un arī filmā ir Vladimiram Putinam. Viņa uzlūko to ar apbrīnu un ir pateicīga par ikvienu uzmanības pierādījumu. Viņš ir tas, kurš atceras Ņinu svētkos, atsūta viņai kartīti un medaļu, tas, kurš jaungada runā, atšķirībā no Levita, spēj sniegt Irinai tik nepieciešamo uzmanību, atbalsta sajūtu un mazliet maiguma. Viņš ir tas, kurš apliecina, ka Ņina Ņikiforovna nav aizmirsta savā Purvciema 12. stāva dzīvoklī, ka viņas dzīvei ir bijusi un turpina būt jēga. Savukārt par Irinas dzīves jēgu ir kļuvusi rūpēšanās par mammu un kalpošana varonības idejai. Tam viņa velta savu dzīvi.

Filmas dramaturģija veidota tā, lai katrs filmas elements liecinātu par simboliem un metaforām, kas svarīgi krievu cilvēkiem, kuri Latvijā nav iesakņojušies. Vide, kurā filmas varoņus ļoti pietuvināti fiksē Valda Celmiņa kamera, ir auksta, atsvešināta un neglīta. Tajā ir netīras un apķēpātas kāpņu telpas, graboši lifti un šauri padomju laika blokmāju dzīvokļi, kas apmēbelēti ar padomju sekcijām, bet tajās krājas lietas un atmiņu putekļi par reiz laimīgu dzīvi. Kolektīvā atmiņa par vieglo laiku, kurā cilvēkiem pašiem nebija jāizdara izvēles, jo valsts tās bija izdarījusi viņu vietā, savienojas ar Krievijas propagandas radīto „lielās uzvaras” mītu un varonību kā dzīves jēgas nesēju. Šajā pasaulē Staņislavs Tokalovs būvē ļoti blīvu, izkāpinātu un smagu sajūtu par atsvešinātību, noslēgtību un nepiederēšanu. Vienīgais patiešām priecīgais notikums, kad filmas varones Irina un Ņina dodas satikt citus cilvēkus un izraujas no tīri fiziskās savas dzīves šaurības, ir 9. maija svinības, kuras filmas režisors rāda kā nozīmīgāko savas mammas un vecmammas gada dienu.

Parasti, kad cilvēki piedzīvo jaunus simboliski spēcīgus notikumus, vecie tiek aizēnoti un aizmirstas. Tāpēc man jādomā par to, kā tas nākas, ka ir tik daudz cilvēku, kuri trīsdesmit gadus dzīvo neatkarīgā Latvijā, bet nav varējuši izveidot sev nozīmīgas jaunas atmiņas un rituālus, kas ļautu, piemēram, Irinai identificēties ar Latviju un tās kultūru.

Filmu ir ļoti interesanti skatīties tieši ikdienas dzīves detaļu un vēroto cilvēku rīcības nianšu dēļ – cik ātri Irina pārslēdz TV kanālus, kuri raida latviski; kā pievērš uzmanību 9. maija biedrības reklāmai par veterāniem, kuriem Latvijas valsts nepalīdz; kā gadu pēc gada uzvelk mammai žaketi ar medaļām, lai vestu to nolikt un saņemt ziedus pie Uzvaras pieminekļa; kā Irinai no aizkustinājuma ietrīcas balss, kad viņa lasa Putina apsveikumu vai klausās viņa uzrunu; kā liek vīram celties kājās, kad skan Krievijas himna; cik sašutusi par prasību, ka mācību process viņas augstskolā jānodrošina latviski vai angliski; cik svarīgi viņai jaungadu sagaidīt pēc Krievijas laika; kā viņa jūsmo par salūtu un kā cenšas nesatraukt mammu ar ziņām par kovidu un Krievijas iebrukumu Ukrainā. Skatoties filmu, noteikti vērts pievērst uzmanību visur klātesošā televizora skaņas celiņam, kas strādā kā asprātīgs, reizēm absurds komentārs notiekošajam.

Vai filmā notvertā Krievijas televīzijas un padomjlaika atmiņu radītā mītiskā realitāte, kura pavisam reāli dzīvo Rīgas mikrorajona šaurajā un noplukušajā vidē, ir kaut kas nezināms? Nē. Bet vai tā ir pietiekami apzināta un saprasta? Arī nē! Tāpēc

paldies filmas autoriem par iespēju domāt, ko darīt ar šo kolektīvās atmiņas stāstu, kas veido daļu no Latvijas sabiedrības identitātes.

Tās sabiedrības daļas, par kuras eksistenci zinām, bet kuru vērojam it kā caur stiklu – vēsu un norobežojošu.

Domāju, ka tie filmas skatītāji, kuru dzīves un uzskati līdzinās Irinas pasaules redzējumam, novērtēs sev pievērsto skatienu kā ilgi gaidītu uzmanības apliecinājumu savai eksistencei. Savukārt tie skatītāji, kuri dzīvo citā kolektīvās vēstures telpā, var būt pateicīgi filmai par iespēju satikt cilvēku, ar kuru ikdienā sarunas nenotiek, jo tās gandrīz nav iespējamas. Vismaz tādu sajūtu rada režisora izvēle nestāstīt savas ģimenes sieviešu personīgās vēstures un izvēļu stāstus, bet tikai ļaut mums vērot viņas noteiktā laikā, telpā un emocionālā stāvoklī.

Bet atgriežamies pie pirmās epizodes un kameras slīdošās gaitas. Panorāmu, kas sākas ar fotogrāfijām un trauksmainajām tapetēm, noslēdz filmas vecākās varones Ņinas Ņikiforovnas acu skatiens. Tas ir gaišs un labestīgs, bet apmaldījies. Pazaudējies. Ņina Ņikiforovna ar cerību raugās uz filmas režisoru – viņas mazdēlu, kurš maigi tur vecmāmiņas roku un cenšas palīdzēt viņai atgūt apziņu par laiku un vietu, kurā viņa atrodas.
“Vai tu atnāci ar mani parunāt, vai tu man kaut ko pajautāsi?” – grib zināt vecāmamma, un Staņislavs iedrošinoši jautā – Kā mani sauc? Kā sauc tevi? Kā sauc tavu meitu? Kur tu piedzimi?
Vecāmamma atceras to, kas attiecas uz senākiem notikumiem, – savas dzimšanas vietu Krievijā, savu un meitas vārdu, bet mazdēla vārdu atminas ar grūtībām. To, kur viņa dzīvo šobrīd, atcerēties neizdodas.
– Kur es dzīvoju? Krievijā? – viņa jautā. – Nē, atbild mazdēls, – tu dzīvo citur.
Tādējādi filma uzdod ļoti svarīgus jautājumus par personisko un kolektīvo atmiņu, par tās zaudēšanu un par cilvēkiem, kuri ne tikai veselības stāvokļa, bet savas izvēles dēļ nezina, tieši kur dzīvo.

Filmas sākumā Ņinai Ņikiforovnai ir 93 gadi un viņa ir ne tikai mīloša un novecojusi māte, mazbērnu lolota vecmamma, bet arī svētā – šo lomu tai piešķīrusi Irina un tā sociālā grupa, kura kopj Krievijas „lielās uzvaras” mītu. Ko par to domā pati Ņina, mēs neuzzinām, jo laiks un vecums no viņas atmiņas ir izdzēsis notikumus, palikusi vien kāda dziesma, bet arī tā filmas gaitā lēnām zūd.

Arī pati Ņina lēni izgaist un ar grūtībām atpazīst savas ticības reālijas – medaļoto žaketi un Uzvaras pieminekli, kurš filmas noslēgumā arī pazūd no šīs pasaules.

Tā vietā Rīgas telpā pagaidām ir tukšums. Vai tā būs vieta, kurā satiksies un norims karojošo sociālo atmiņu kari? Staņislavs Tokalovs un Valdis Celmiņš ar savu darbu uzdod sarežģītus jautājumus, bez kuru atbildēšanas nav iespējama saliedētas sabiedrības izveidošanās Latvijā. Filmas autori gan apgalvo, ka viss būs labi, bet to, kad tas būs un, kā to panākt, īsti nesaka. Iespējams, tas būtu jājautā Kultūras ministrijai un Nacionālajai apvienībai, kura jau gadu desmitiem ir atbildīga par iekļaujošas un saliedētas sabiedrības veidošanu. Tomēr skatoties uz Irinu, Ņinu un Raulu, var redzēt, ka līdzšinējā politika šo ģimeni nav sasniegusi. Viņi joprojām ir tur – aiz stikla.

Filmas pēdējā kadrā kamera atrodas uz lodžijas un vēro, kā istabā Irina sukā savas mammas garos, sagulētos matus. Spējš caurvējš aizcērt lodžijas logu, tas saplīst. Rūts sabirst pie kameras statīva kājām. Tomēr starp kameru un tās vērotajiem varoņiem paliek vēl viens logs. Filma Viss būs labi pavisam noteikti sašķaida kādu neredzamu robežu un ļauj mums pieiet tuvāk cilvēkiem, pret kuriem liela Latvijas sabiedrības daļa jūt dusmas. Manuprāt, tieši tāds ir mākslas darbu uzdevums – ļaut cilvēkiem panākt cits citam pretī un sākt sarunāties. Klusu un mierīgi.

Filmas īpašie seansi ar režisora piedalīšanos un diskusijām - kinoteātrī Splendid Palace 18., 20. un 23. martā, informācija ŠEIT.

Atsauces:

1. Litas Madonna / Madonna Litta atrodas Ermitāžā Sankt-Pēterburgā un muzejs, neskatoties uz citiem viedokļiem, uzstāj, ka tas ir paša Leonardo da Vinči darbs. - Aut. piezīme. 

Komentāri

OLGERTS
22.03.202318:37

Ir tik mīļi vērot, kā tikšana galā ar okupācijas sekām (milzīgais skaits okupācijas laikā iepludināto Latvijai nepiederīgu cilvēku ir okupācijas rezultāts) tiek prasīta no vienas partijas un vienas ministrijas:) Tāpat interesanti, ka pēc noklusējuma tiek pieņemts, ka šī problēma atrisināma Latvijas spēkiem vien, bez Krievijas reāliem pūliņiem šo lietu sakārtot (KF repatriācijas programmas darbojas, bet neefektīvi). Vēl - "skatoties uz Irinu, Ņinu un Raulu, var redzēt, ka līdzšinējā politika šo ģimeni nav sasniegusi" - kādai jābūt politikai, lai tā sasniegtu cilvēku, kura mentālais stāvoklis neļauj tam apzināties pat savu atrašanās vietu? P.S. Neesmu NA vēlētājs.

Zigrīda
03.04.202315:40

Vecmāmiņa man likās ļoti simpātiska. Nesaprotu tos, kas raksta, ka viņa izliekas kaut ko nedzirdam, vai viņas mentālajam stāvoklim pienākas noteikta politika. Tie, kas tā raksta, nav tuvu redzējuši vecu cilvēku, kam tuvojas aiziešana. Par Irinu neko negribu teikt.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan