KINO Raksti

Vai var iemācīt animāciju?

19.07.2022
Vai var iemācīt animāciju?
Zīmējums - Edmunds Jansons, speciāli Kino Rakstiem

Latviju arvien pamatotāk var dēvēt par animācijas lielvalsti, pilnmetrāžas filmas top cita pēc citas, taču paradoksāls ir fakts, ka animācijas skolas vai augstskolas Latvijā nav, tuvākā iespēja iegūt animācijas maģistra grādu atrodama Tallinā… Par animācijas izglītību un iespējām sarunājas režisors un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs Edmunds Jansons un Tallinas Mākslas akadēmijas animācijas profesors Īlo Pikkovs / Ülo Pikkov. Sarunu vada Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja, režisore un kuratore Anna Zača.

Anna: – Šī intervija mēģinās rast atbildes uz jautājumu, vai var iemācīt animāciju un kā to darīt? Šis jautājums tiek uzdots tieši autoranimācijas kontekstā, un tieši jums, kas esat starp šābrīža nozīmīgākajiem autoranimācijas pārstāvjiem Baltijā un vienlaikus arī izglītības spēki. Paši esat mācījušies pie nozīmīgiem animācijas māksliniekiem – gan lokāli, gan starptautiski labi pazīstamiem autoriem. Kāda ir šo autoru loma jūsu radošā rokraksta veidošanā?

Edmunds, Anna un Īlo šāgada Ansī festivāla pieņemšanā

Īlo: – Lai sāk Edmunds, viņš ir vecāks. (Abi smejas.

Edmunds: – Labi, es sākšu. Visi animācijas meistari, ar kuriem esmu sastapies, ir savā ziņā kļuvuši par maniem skolotājiem. Vispirms gribu minēt Ansi Bērziņu un Rozi Stiebru, viņi man iemācīja šo profesiju. Vēroju, ko viņi dara, kā viņi veido filmas, iemācījos pamatus, viņi ir mani skolotāji. Pēc tam īsu brīdi studēju Maskavā, tur apgrozījās daudz leģendu – Noršteins, Hitruks, Tatarskis, Hržanovskis –, bet viņus grūti nosaukt par maniem skolotājiem. Ja nu vienīgi kaut kādā ziņā Fjodors Hitruks, kurš gan iemācīja nevis profesiju, drīzāk tādu kā prāta stāvokli, veidu, kā viņš vērtēja studentu darbus, kā tos analizēja un pievērsa uzmanību detaļām. Tas uz mani atstāja zināmu iespaidu. Vēlāk, studējot Tallinā, Prīts Perns sniedza jaunas idejas, kas būtiski mainīja manu domāšanas virzienu. Bet ir arī daudz autoru, kurus nekad neesmu saticis, tomēr viņu filmas ir mani ietekmējušas.

Īlo: – Man arī jāsāk ar Prītu Pernu, jo viņš bija mans pirmais skolotājs. Animāciju sāku mācīties ļoti agri, tūlīt pēc vidusskolas, tolaik man bija 18 gadu, un manā agrīnajā karjerā Prīta ietekme bija ļoti spēcīga. Ir pat viena konkrēta doma, kas nāk tieši no viņa, – Prīts ir daudz mācījis studentus, un acīmredzot no pieredzes teica, ka tie, kas fanātiski aizraujas ar kādu vienu stilu, nekad nekļūs par labiem režisoriem. Esmu par to daudz domājis, un tas saistīts ar to, kurus cilvēkus gribu pieminēt kā tos, no kuriem būtu iespaidojies, – vienmēr esmu mēģinājis aizgūt dažādas domas, nevis sekot kādam vienam autoram.
Vēl es gūstu daudz ierosmes arī no citām jomām, piemēram, literatūras vai pat no meža. Var vērot kokus un ieraudzīt, ka no tiem kāds ir ļoti interesanti audzis, apvijies ap akmeni vai tamlīdzīgi. Un tas var kalpot par paraugu kam citam, iedvesmot veidu, kā kaut kas tiks darīts.

Edmunds: – To tu labi pateici – ietekme var nākt no dažādu jomu profesionāļiem, tie var būt mūziķi, gleznotāji vai rakstnieki. Jautājums vairāk ir par to, kā būt radošam cilvēkam, kā dzīvot dzīvi radošā profesijā. Jo tas ir pavisam atšķirīgi no ierastās dzīves. Un tieši to šie piemēri var iemācīt.

Īlo: – Tagad, kad pats esmu pasniedzējs, vairāk cenšos būt vadītājs, ne tik daudz skolotājs. Man šķiet – ja pārāk grib kādam līdzināties, tad zaudē radošuma prieku. Kad mākslas skolā redzu studentus, kas ir simtprocentīgi mangas fani, man tomēr jādomā – viņi nekad nekļūs par neatkarīgiem kino autoriem. Tas ir tāpat kā ar medu –

labāko rezultātu bite dabū tad, kad sajauc pati savu medu no dažādiem ziediem. Tāpat ir ar sekošanu citu cilvēku stilam vai idejām.

Anna: – Citiem vārdiem, vai jūs teiktu, ka ir svarīgi iemācīt domāšanas veidu, prāta stāvokli, parādīt, kā atrast citādu domāšanas veidu un kā to materializēt, vizualizēt animācijā? Piemēram, tēlotājmākslā ir svarīgi prast zīmēt, gleznot, rīkoties ar amata instrumentiem. Kādi instrumenti vajadzīgi nākotnes animācijas autoram?

Edmunds: – Tas ir visai plašs jautājums, kas ietver pasniedzējus un programmas. Ir būtiski parādīt veidus, kā studenti var izteikties, ierādīt viņiem dažādas tehnikas, bet tas nav pats svarīgākais. Mūsu studentiem pirmais uzdevums ir veidot pašportretu animācijā, viņiem jāmēģina sevi vizualizēt. Tas, protams, ir joks, bet savā ziņā šis uzdevums parāda virzienu, ceļu uz pašiem sevis izprašanu, uz apjausmu, kā atrast pašiem savu balsi animācijā. Tā var būt unikāla, bet viņiem tā jāatrod. Un nākamais solis ir rakstīšana – viņiem jāsaprot, kā savienot divus teikumus, kā veidot stāstu, kā no idejas nonākt līdz grāmatas noslēgumam. Tie ir galvenie soļi.

Īlo: – Jā, es piekrītu. Ir ārkārtīgi svarīgi cilvēkus iedvesmot. Un to var panākt dažādos veidos – piemēram, rādīt foršas filmas vai uzaicināt uz savu darbnīcu, parādīt, kā tu pats strādā. Bet es reiz guvu iedvesmu no kulinārijas raidījuma televīzijā, no Džeimija Olivera! Jo viņš teica, ka patīkamam jābūt ne tikai galarezultātam, bet arī pašam ēst gatavošanas procesam. Atceros, ka tad, kad absolvēju kino skolu, biju ārkārtīgi kritisks. Animācija man bija kaut kāds sāpīgs process, kas liek nemitīgi ciest, kur rezultāts nekad nav perfekts un visu vasaru nākas pavadīt, strādājot pie filmas. Tas bija nomācoši un nebaudāmi. Bet, kad sāku veidot abstraktu animāciju, sāku izbaudīt pašu procesu. Un arī studentiem cenšos iemācīt, ka animācijas process jāizbauda, ka tam nav jābūt sāpīgam, – to iemācījos no Džeimija Olivera.

Edmunds: – Lieliski. Patiesībā tas tieši šobrīd ir ļoti svarīgi – studenti negrib gadiem ilgi strādāt pie vienas īsfilmas, viņi grib ieraudzīt rezultātu pēc iespējas drīzāk. Un mēs meklējam, kā izbaudīt pašu darba procesu.

Režisors Īlo Pikkovs darbā pie savas filmas "Letting Go" (2017)

Anna: – Ja runājam par iedvesmu, kas ir svarīga mācību procesa sastāvdaļa, tad kā jūs attiecaties pret kopīgu filmu skatīšanos un analīzi?

Edmunds: – Domāju, ir svarīgi domāt par filmām un tās analizēt – ne tikai „patīk / nepatīk” līmenī. Jāspēj argumentēt savu viedokli, tas ir ļoti svarīgi. Kad es reizēm runāju ar kino senioriem no Rīgas kinostudijas laikiem, piemēram, Jevgeņiju Paškeviču, kas tur strādāja 70.–80. gados, man uznāk skaudība par to, kā viņi apsprieduši katru filmu, notikušas garas diskusijas… Tas autoram dod spēku tālākiem soļiem, tāpēc runāt par studentu darbiem ir nepieciešams.

Īlo: – Protams,  ir ļoti svarīgi filmas analizēt. Mēs to parasti darām semināros. Animācijai ir ļoti plaša forma – dažas animācijas domātas galerijām, un šīs filmas vairāk vajadzētu analizēt kā laikmetīgo mākslu. Tur nav galveno varoņu, tā ir pilnīgi cita pieeja. Bet citas filmas ir tradicionālākas un tās var analizēt pēc kino principiem.
Man liekas, tas periods, ko minēja Edmunds, bija animācijas zelta laikmets. Tolaik nebija tik daudz filmu un tās varēja pamatīgi analizēt, katra pirmizrāde bija liels notikums. Mūsdienās animācija aizvien vairāk līdzinās fotogrāfijai – ir digitālais laikmets, vai nepieciešams analizēt katru fotogrāfiju? Tās ir tik viegli radīt! Pirms digitālā laikmeta fotogrāfs bija profesija, agrāk uz pasākumiem algoja fotogrāfu, bet kas notiek tagad… Domāju, tāds brīdis pienāks arī animācijā, tā aizvien vairāk kļūst par mūsu ikdienas sastāvdaļu, un pastāv arī tāda animācija, kuru nav jēgas analizēt. Man liekas, tas arī ir jāapzinās – ka animācija ne vienmēr ir dziļi māksliniecisks kino, dažkārt tā var būt tikai ekrānsaudzētājs.

Edmunds: – Bet pat tad jābūt sarunai – kā saprast, kur beidzas ekrānsaudzētājs un kur sākas kas vairāk.

Īlo: – Piekrītu.

Darba materiāls no Edmunda Jansona topošās filmas "Weekend"

Anna: – Jūs kādreiz bijāt studenti un tagad esat pasniedzēji. Kā atšķiras jaunie studenti? Kurp virzās jaunā animācijas paaudze? Man ir neliela pieredze ar studentiem un esmu novērojusi, ka patiesībā ne visi kā noslēguma darbu vēlas taisīt filmas.

Edmunds: – Nezinu, dažreiz pats domāju, kas agrāk bija citādi un kāpēc man šķiet, ka studentiem vairāk vajadzētu līdzināties mums viņu vecumā. Varbūt mainījies režisora, autora statuss. Tagad tam vairs nepiešķir tādu nozīmi, kādu tam piešķīru es. Kā jau tu minēji, ne visi grib kļūt par režisoriem vai autoriem – drīzāk izmantot animāciju savā ikdienas dzīvē. Režisora statuss mazinās, tā vairs nav tik prestiža profesija. Un tas ietekmē arī motivāciju.

Anna: – Tā ir sarežģīta sistēma, jo mācību ietvaros ne visiem ir nepieciešams radīt filmu, ja viņi to nevēlas. Varbūt mākslas akadēmijā ir vieglāk rast risinājumu – viņi var veidot izstādi vai kādu citu projektu. Vai tāpat ir arī Igaunijas Mākslas akadēmijā? Vai tomēr studentiem mācību noslēgumā ir prasība veidot filmu?

Īlo: – Jā, viņiem jābeidz ar filmu. Bet es piekrītu Edmundam, ka, iespējams, režisora statuss ir mazliet mainījies. Jaunākai paaudzei ne vienmēr ir svarīgi iegūt statusu, viņiem var būt citi mērķi.
Bet ir vēl kādas izmaiņas, ko esmu pamanījis, – varbūt to ietekmējuši sociālie tīkli un visas digitālās ierīces. Mana paaudze un vecākas paaudzes domā tādā kastīšu sistēmā, vienmēr ir termiņš, kurā kaut kas jāpabeidz. Piemēram, semestra beigās jāiesniedz darbs, lai nopelnītu vērtējumu. Bet mūsdienu studenti atrodas tādā kā plūsmā – viņi kaut ko padara, tad nozūd, pēc kāda laika atkal uzrodas, viņiem visiem ir savi projekti, Instagram un TikTok konti, vēl citi sociālie mediji. Pat ja viņi taisa filmu, tad paralēli publicē klipus; viena un tā pati filma paralēli dzīvo kaut kādā filmas taisīšanas realitātes šovā. Tas ir kas jauns, tas nav formāts ar sākumu un beigām, ar nosaukumu un beigu titriem. Tas ir plūdums. Ir filma, bet ir arī kaut kādas epizodes, kas nav daļa no filmas, bet tiek paralēli izplatītas sociālajos medijos, tāda pastāvīga, nebeidzama plūsma. Tikmēr es vēl domāju kā tāds vecs zemnieks – nāk vasara, jāpabeidz iesāktie projekti, nāk ziema – vajadzētu kaut ko sagatavot. Tagad viss ir vairāk plūstoši. Nevaru pateikt, vai tas ir labi vai slikti, bet tāda ir mūsdienu realitāte.

Edmunds: – Man liekas, no tā viņi gūst tādus mazus gandarījumus pirms filmas, un vairs nav vajadzīgs lielais gala rezultāts, jo viņi jau ir parādījuši mazas daļiņas un guvuši skatītāju reakciju. Vairs nav vajadzīgs sasniegt virsotni.

Īlo: – Neesmu drošs, vai tu zini, bet no mūsu skolas nāk animācijas filma Vanamees (Vecā vīra filma, Latvijā izrādīta festivālā Riga IFF, Ievas Vieses recenzija ŠEIT). Neskatoties uz to, ka autori uztaisīja pilnmetrāžas filmu, tik un tā bija arī atsevišķi klipi, reklāmas; viņi gandrīz katru dienu filmu popularizēja, publicēja jokus, gatavoja mēmes. Un viņi uz to raugās kā uz vienotu kopumu. Viņiem ir šis animācijas tēls un, kad viņi saskata iespēju vai iedvesmu uztaisīt īsfilmu vai reklāmu, vai vienkārši kādu smieklīgu bildi, vai produktu, ko pārdot… Tā ir tāda pastāvīga plūsma, kurā nevar pateikt – tā, tagad darbs ir pabeigts. Tas raksturo šo jaunā veida kino veidošanu un domāšanu – mērķis nav noslīpēts produkts ar pirmizrādi, līdz kurai nevienam nerāda, kas notiek aizkulisēs.

Runājot par mācību sistēmu – kad es sāku savu animācijas karjeru, dominēja tā saukto guru jeb meistaru sistēma. Bija jāiestājas kādā universitātē studēt animāciju, tur bija kāds pazīstams mākslinieks, kurš mācīja savu stilu. Es sevi drīzāk redzu kā dīdžeju, kas spēlē dažādu mūziku, iepazīstina ar dažādiem stiliem. Es arī uzmanīgi klausos, kādas ir studentu vēlmes, un, ja mūsu departamentā kādā jomā nav pietiekamu zināšanu, tad varu noalgot attiecīgu pasniedzēju. Līdzīgu sistēmu esmu redzējis animācijas vidē citviet, esmu ceļojis, bijis festivālos, uztaisījis vairāk filmu nekā studenti, bet nekādā veidā nemēģinu uzdoties par meistaru vai guru, drīzāk esmu padomdevējs un cenšos izprast viņu vajadzības un noorganizēt to, kas studentiem nepieciešams. Esmu vairāk menedžeris, nevis guru.

Anna: – Tev kā departamenta vadītājam ir iespējas to darīt, tu vari izvēlēties priekšmetus, kas studentiem jāapgūst. Tādā ziņā Edmundam ir citādi, jo viņš nav departamenta vadītājs, viņam jāiekļaujas stingrā LMA struktūrā.

Edmunds: – Jā, tā ir galvenā atšķirība. Mēs negatavojam animācijas režisorus. Studenti var veidot filmu, bet tā nav prasība, viņi var gatavot izstādi vai ko citu. Animācija ir tikai daļa no programmas. Tāpēc man tas ir sarežģīti, jo es redzu, ka dažkārt tas viņiem mazina motivāciju. Tā kā animācija var būt visai sarežģīts process, tad viņi bieži izvēlas to, kas ir vieglāk.
Bet, runājot par jauno paaudzi, – domāju, ka viņiem nemaz nav pieņemama doma par pasniedzēju-guru.

Arī man kā pasniedzējam 80% darba ir klausīšanās. Cenšos saprast, ko studenti vēlas, un tad viņiem palīdzēt.

Īlo: – Mums tādā ziņā ir labi, jo procesa gaitā es varu veikt izmaiņas. Atkal jāatgriežas pie dīdžeja profesijas – ja gribi, lai publika dejo, bet neviens nedejo, tad jāspēlē aktīvāka deju mūzika, pat ja biji ieplānojis ko citu. Un otrādi – ja gribi izbeigt ballīti, maini mūziku. Tāpat arī es varu veikt izmaiņas, un katrā priekšmetā es aicinu vieslektorus. Protams, pastāv budžeta ierobežojumi, nevaru uzaicināt, ko vien gribu, no otras pasaules malas, taču man ir iespēja veikt izmaiņas mācību gaitā.

Anna: – Vai jūs varētu ieskicēt dažus svarīgākos priekšmetus, kuras mūsdienu animācijas studentam vajadzētu apgūt? Piemēram, varbūt tā ir anatomija… Kam būtu jābūt nākotnes autora darbarīku lādītē? Ja jūs varētu izveidot animācijas programmu no nulles, ko jūs tur iekļautu? Man šķiet, tas daļēji atbildētu uz jautājumu „kā mācīt animāciju”.

Īlo: – Esmu centies pievērst uzmanību animācijas mākslinieciskajai vērtībai. Diezgan bieži cilvēki animācijā saskata tikai komerciālu izklaidi, tāpēc man šķiet svarīgi programmā iekļaut arī filozofiju, lai veidotos labāka izpratne par vizuālo stāstniecību. Kopumā iemācīt stāstīt stāstu man šķiet vissvarīgākais. Jo galu galā animēšanas tehniskā puse varbūt ir svarīga studiju laikā, bet vēlāk vari nolīgt kādu, kas to dara, vai arī strādāt kopā ar vairākiem cilvēkiem studijā. Bet kā izstāstīt stāstu – ne tikai klasiski, bet arī abstrakti, piemēram, atstāstīt kaut ko septiņās fotogrāfijās… Kā stāstīt, lai raisītu cilvēku interesi, kā pasniegt vizuālu informāciju, vizuālu darbību.

Edmunds: – Man arī viena no svarīgākajām lietām animācijas režijā šķiet stāstu stāstīšana. Arī izpratne par dažādiem stāstu veidiem – ne tikai lineāriem, bet arī abstraktiem. Un arī vizuālā domāšana. Ir svarīgi saprast, ka tas ir kas ļoti īpašs – šeit netiek lietota valoda, burti, bet attēli. Ir svarīgi studentiem mācīt, kā tas viss strādā, un ļaut viņiem izmēģināt. Visas citas lietas, manuprāt, ir svarīgas attīstībai, dzīves izpratnei. Ja studenti nezinātu ne vēsturi, ne filozofiju, ne kino vēsturi, ne mākslas vēsturi – viņi nezinātu, ka mums visapkārt ir tik daudz ideju. Viņi būtu kā baltas lapas un domātu, ka visu zina. Bet izrādās – jau pirms mums daudz kas ir bijis. Un to ir svarīgi apgūt. Filozofija un mākslas vēsture ir nepieciešamas, lai izprastu dzīvi.
Ja runā par animācijas prasmi, tad ir labi, ja studenti prot dažādas tehnikas, pārvalda programmatūru un zina, kā strādāt ar kameru un gaismu. Bet tie visi ir tikai instrumenti. Augstskolā var iemācīties domāšanas veidu, kā ne tikai izstāstīt stāstu, bet arī pasniegt ideju.

Īlo: – Un ir vēl viens izšķirošs moments. Pēdējā laikā esmu daudz domājis – ja salīdzina ar tradicionālākām disciplīnām, piemēram, medicīnu, fiziku vai matemātiku, kur universitātēs pasniedzēji un profesori māca pierādītus un zināmus faktus, māca, kā izārstēt cilvēkus ar pārbaudītām metodēm… Taču animācijā un mākslā vispār koncepcija nemitīgi mainās – mēs mācām nākotnes režisorus, tāpēc ir ļoti svarīgi apmeklēt festivālus, dažādus animācijas pasākumus, lai redzētu, kurp animācijas nozare virzās, kādas ir jaunākās tendences, kādi ir jaunākie animācijas stāstniecības veidi… Mēs mācām kaut ko tādu, ko paši nezinām. Domāju, ir svarīgi to atcerēties. Ir svarīgi iedvesmot cilvēkus, lai viņi atklāj jaunas tehnikas, lai ir radoši un sapludina vairākas filmu veidošanas metodes. Protams, arī vēsture ir svarīga, būtiski zināt, kas animācijā paveikts līdz šim. Bet vienlīdz nozīmīgi ir iedvesmot atklāt jaunas teritorijas. Medicīnā to nevar darīt, jo, studiju laikā eksperimentējot, vari nodarīt pāri pacientam. Bet animācijā tieši ir uzdevums nevis kopēt to, kas bijis, bet radīt ko jaunu.

Kadrs no Īlo Pikkova filmas "Ķermeņa atmiņa / Body Memory" (2011)

Anna: – Gribu parunāt arī par to brīdi, kad saprotat, ka students nekļūs par režisoru, bet redzat, ka varbūt viņš ir izcils animators.

Edmunds: – Es vienmēr cenšos studentus iedvesmot, teikdams – ja esi labs animators, šī ir brīnišķīga profesija, nav obligāti jākļūst par režisoru. Ir vairāki studenti, par kuriem zinu, ka viņi negribēja veidot filmas, bet viņiem ļoti patika pats animācijas process.

Anna: – Paldies tev par to! Varbūt Igaunijā negadās šādas situācijas, bet vismaz Latvijā ir noteikts skaits studentu, kas pabeidz LMA un kļūst nevis par režisoriem, bet animatoriem. Un bez viņiem nākotnē nevarētu pastāvēt autoranimācija, jo režisoriem vienmēr pienāk brīdis, kad vajadzīga palīdzība.
Varbūt vēl viena animācijas režisoru īpašība, kas būtu jāapspriež, ir pacietība. Vai pacietību var iemācīties?

Edmunds: – Pacietība nav vienīgais rādītājs. Vērtība var būt arī ārkārtīga ekspresija un emocionalitāte, ir svarīgi to saprast. Bet, protams, animācija ir arī meditācija. Ir taisnība, ka reizēm gribas, lai process būtu ātrs. Taču es vēroju, ka līdz ar ātrumu daudz kas tiek zaudēts. Tajā ļoti lēnajā procesā ir liela vērtība. Ir labi, ka ir ātra animācija, taču es teiktu, ka ir nepieciešams saglabāt arī lēnās gatavošanas prasmi.

Īlo: – Beidzot esam nonākuši pie galvenā! Bet labā ziņa ir tā, ka animācija ir tik plaša. Tāpat kā literatūra, kurā ir vieta gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan mākslinieciskajam, gan komerciālajam, pastāv ļoti dažādas pieejas. Mēs jau par to runājām, ka animācija var būt arī kaut kas cits, nevis kino. Pat mūsu rektors lieto daudz emotikonu, tas ir emocijas un ikonas apvienojums, un mūsdienās tie ir animēti – kāds māj vai smaida. Tā ka animācija varbūt ir nākotnes valoda. Vērojot šābrīža politisko situāciju – ja vispār ir iespējams šo krīzi pārvarēt un atrast kādu ceļu, lai tuvinātos, tas iespējams vienīgi caur kultūru. Un varbūt animācija ir daļa no tās. Agrāk bija tāds slavens animācijas festivāls Krok, kas mēdza notikt pārmaiņus, vienu gadu Krievijā, nākamajā gadā – Ukrainā. Nezinu, vai tas kādreiz vēl varētu notikt. Katrā ziņā raugos uz animāciju arī kā uz ļoti spēcīgu instrumentu, lai savienotu atšķirīgas kultūras un atšķirīgus viedokļus, pat risinātu valodas problēmas. Piemēram, emotikonus taču lieto visā pasaulē – ja ar kādu sarunājies un neatrodi pareizo vārdu, vari aizsūtīt smaidiņu. Tas būtu jāiekļauj, kad mācām animāciju. Protams, klasiskā kino režija ir mūsu programmas centrā, bet paralēli ir daudz citu animācijas virzienu, ar kuriem būtu jāiepazīstina.

Zīmējums - Edmunds Jansons, speciāli Kino Rakstiem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan