Piezīmes par 2017. gada Ansī starptautisko animācijas festivālu un filmu tirgu MIFA – par komiksu nūģiem un talantu pēddziņiem, par skatītājiem kā zivtiņu simtiem, par zombijbusiņu un Ķīnas spiedienu, par darbu filmu tirgus Latvijas stendā un poļu animatoru pieņemšanu rožu dārzā un, protams, par lieliskām filmām, dažas no tām arī onlainā noskatāmas.
Jūlija vidū mēs – Ieva, Sabīne un Anna no Latvijas Animācijas asociācijas un Eva no Nacionālā Kino centra – devāmies uz Ansī [[1]] starptautiskā animācijas festivāla filmu tirgu MIFA, „animācijas pasaules sirdi”. Šādu tēlainu apzīmējumu nozīmīgajam industrijas tikšanās pasākumam piešķīrusi studija Folimage draiskā pašreklāmas treilerī ar ēzelīti Arielu un klasesbiedriem, Francijā populāru komiksu grāmatu un animācijas filmu personāžiem. Treileri iesāk jautājums: „Vai daudz jūs zināt tādu festivālu, kur nokļūst seansos, minot pedāļus?”[[2]]. Tie, kas pabijuši animācijas svētkos nelielajā Alpu pilsētā, zina – divas no būtiskākajām festivāla lokācijām (centrālo tikšanās vietu kinoteātrī Bonlieu un MIFA tirgu majestātiskajā viesnīcā Imperial) savieno promenāde gar zilpelēku kalnu ieskauto ezeru. Mīties starp norises vietām var gan ar iznomātu riteni pa aleju ezera krastā, gan ar ūdensvelosipēdu starp gulbjiem, pīlēm un laiviņām ūdenī. Mēs, tiesa gan, visbiežāk pārvietojamies ar kājām, autobusu vai kādu no festivāla mikriņiem, kuri, reklamējot mākslinieka Artūra De Pina un režisora Aleksa Dikora filmu Zombillenium, apzīmēti ar vampīriem, zombijiem un citiem mošķiem.
Franču-beļģu kopražojuma filma, kas bija ieguvusi nomināciju Kannu festivālā, gan nesaņēma nevienu no festivāla apbalvojumiem, taču brīvās biļetes uz seansiem tika izķertas dažās sekundēs, jaunieši to apsprieda mākslas krodziņā uz salas un komiksu kafejnīcā, un jau festivāla laikā parādījās filmai veltītas recenzijas portālos un vlogos.
Vienā no festivāla pirmajām dienām, ieraudzījusi briesmoņu busiņu zīmīgajā vietā, metos skrējienā uz to un tikai pusmetra attālumā apstājos ar neveiklu apjautu, ka vadītāja tur vēl nav. Pieturvietā skanīgi smejas divas sievietes un jautā man, kā gan es grasos tagad braukt. Nu, varbūt zombiju busiņš var pārvietoties bez vadītāja, es minu. Tā es iepazīstos ar Dienvidāfrikas animācijas pārstāvēm un vēlāk, apciemojot viņu stendu, uzzinu par reģiona animācijas stratēģiju, apvienojoties un meklējot sadarbības partnerus. Viņas apliecina, ka Ansī festivāls arvien ir labākā vieta, kur sastapties dažādu mērogu animācijas veidotājiem no visas pasaules.
Nevar paiet garām
Kā zināms no kino vēstures, Ansī jau sešdesmitajos gados aizsākās starptautiska sadarbība starp animācijas veidotājiem, skatītājiem un pirmajiem jomas teorētiķiem. Līdz ar pirmā festivāla norisi un asociācijas ASIFA dibināšanu iesākās pieaugoša virzība uz starptautisku sadarbību, kas astoņdesmitajos gados ļāva pat padomju bloka māksliniekiem (tai skaitā Igoram Kovaļovam, Pritam Pjarnam un Pjotram Dumalam) piedalīties meistarklasēs un skatēs ārpus Padomju Savienības robežām.
Arī šodien Ansī kalpo par platformu animatoru sadarbības ģeogrāfiskā mēroga paplašināšanai, šogad pastiprināti pievēršoties Ķīnas un Dienvidkorejas strauji augošajām industrijām. Festivāla ietvaros tiek noslēgts starptautisks līgums, kas paredz no 2019. gada Seulā rīkot Ansī zīmola Āzijas apakšfestivālu.
Šāgada festivāla fokusa valsts ir Ķīna, kuras filmas tiek izceltas skatēs un īpašās programmās, un Ķīnas industrijas tirgus zona aizņem ievērojamu daļu pirmā paviljona stāva – pārvietojoties starp abiem būves līmeņiem, tai nav iespējams paiet garām. Tomēr brīžiem, gluži aiz dusmām, šāda vēlēšanās rodas. Viens no festivāla daudzsološākajiem pilnmetrāžas projektiem, Dzjaņa Liu melnā komēdija Have a Nice Day par mūsdienu urbāno ķīniešu dzīvi tika izņemta no festivāla programmas pēc spiediena no Pekinas varas iestādēm.
Festivāla organizatori to izlēma nerādīt, atzīstot, ka baidās apdraudēt filmas veidotājus ar politisku izrēķināšanos. Filmas producents Čens Jans norādīja, ka šī ir filma par cilvēku likteņiem un alkām, Ķīnas kinoindustrijai vajadzētu ar to lepoties un nemeklēt tai kopīgo ar politiku. Starp kritiķiem filma tiek uzskatīta par jauna art-house animācijas viļņa aizsācēju Ķīnā.
Latvija pa kreisi no Ķīnas
Daudzo stendu labirintā pārvarot dažus pagriezienus pa kreisi no Ķīnas, atrodams manāmi mazāks stends ar norādi Latvian Animation. Uz tā letes priekšpuses ir Animācijas asociācijas logo un, garām ejot, pirmo uzmanību saista abstraktas, krāsainas, putuplastā cirstas figūras, plakāti un bultas pie sienām – mākslinieku Rūtas un Arta Briežu izstrādātais noformējums.
Ekrānā uz letes redzami jaunāko latviešu animācijas filmu treileri, blakus monitoram stāv uzlīmes, skrejlapas un bukleti, tiem pāri bez mitas franču, angļu un krievu valodā ceļo jautājumi un atbildes par latviešu animācijas filmām. Festivālu organizatori un producenti pienāk steidzīgi, jautā tieši, atstāj savas vizītkartes un paņem mūsējās. Ja saruna ir garāka, par to esam vienojušies jau e-pastos. Starptautisku iniciatīvu veidotāji pārliecinoši stāsta par mazo valstu iespējām sadarbībā, un, ja paskatāmies mazliet šaubīgi, saka – tas nekas, mēs arī esam postpadomju valsts un vēl tikai mācāmies uzticēties cilvēkiem.
Ik pa brīdim, plati smaidot, pieklīst tirgotāji, kas skaita jau iemācītus tekstus – vai arī jūsu studijā visi nikni kož zīmuļos, gaidot, kamēr projekts renderējas? Ar mūsu programmatūru tā nebūs! Studenti nāk bariņos, ilgi skatās ekrānā treilerus un tad kaunīgi pašķirsta kādu bukletu vai palūdz uzlīmi. Izsaka sajūsmu par filmu tehnikām. Ņem visus materiālus, ko vien dod.
Ar lielu un šķietami neviltotu interesi noklausās Latvijas animācijas vēsturi. Tad paiet dažus soļus un visu to pašu atkārto pie Ungārijas paviljona.
Dienas vidū temperatūra pārsniedz trīsdesmit grādus, un dienā, kad uz brīdi pazūd elektrība, mēs saprotam, cik būtiska ir ventilācija tirgus paviljonā ar 3000 akreditētiem dalībniekiem. Izdziest ekrāni ar klipiem un treileriem, gaismas kastes un spīdošie uzraksti, cilvēki ar virtuālās realitātes brillēm apstājas kustības vidū. Pamazām sāk pāri klāties apdullinošs karstums un bezgaiss. Uz happy hour banketa galdiem nosēžas mušas. Līdz brīdim, kad elektrība atgriežas, viss notiek kā palēninājumā, ko pavada satrauktas balsis, uzjautrinātas balsis un ūdens bunduļu klundzēšana dažos pietiekami prātīgajos stendos, kas ir ar tiem apgādājušies. Paši prātīgākie gan droši vien ir tie, kas aizlavās uz turpat blakus vizošo ezeru.
Daži soļi atvēsinošajā ūdenī, un apkārt ir tikai zilas debesis, zili kalni, un zils rāma ūdens plašums.
Komiksu nūģi un talantu pēddziņi
Tāpat kā tirgū, festivāla seansos publika ir krāšņi daudzveidīga, šeit var sastapt komiksu nūģus un mākslas kuratorus, talantu pēddziņus no industrijas gigantiem (DreamWorks, Cartoon Network), studentus un filmu veidotājus no visas pasaules. Var nonākt saviesīgās sarunās poļu studiju pieņemšanā rožu dārzā vai stāvgrūdām pieblīvētā vecpilsētas pagalmā pie horvātu animatoriem, bet tikpat labi var atlaisties zālienā ezera krastā, kur vakaros ikviens, ar vai bez akreditācijas, var skatīties brīvdabas seansus. Gan pļavas zālienā, gan kinoteātra zālē publika nekautrējas apliecināt savu attieksmi pret ekrānā redzamo. Aplausi noskan filmas beigās, un vēlreiz, ja zālē iedegas gaisma un kājās pieceļas režisors vai režisore. Vissskaļākās ovācijas tomēr iegūst nevis filmas vai to autori, bet veiksmīgi aizlidinātas papīra lidmašīnītes, kam paveicas piezemēties uz skatuves. Klusums starp filmām nav iedomājams, jo īpaši vēlajos seansos, – publika apliecina savu klātbūtni, pakšķinot lūpas kā zivtiņu simti arvien piesilstošajā auditorijas akvārijā.
Festivāla programma sadalīta vairākos blokos – oficiālā atlase, kas iekļauj gan konkursa, gan ārpuskonkursa skates un īpašos seansus, atsevišķas ārpusatlases programmas, kas veltītas fokusa valstij vai festivāla klasikai. Pusnakts īpašie seansi rāda gan erotisko filmu programmu, gan Satosi Kona filmu Perfect Blue, gan programmu ar nosaukumu WTF Programme, kurā iekļauta, piemēram, arī nesen sociālajos tīklos visai populārā filma Hi Stranger.
Pārsteigta konstatēju, ka starp maniem šī gada festivāla favorītiem ir vairākas leļļu filmas – gan zviedrietes Nikijas Lindtrotas fon Bāras muzikālā filma The Burden par vientuļāko kvartālu uz zemes, kas vēlāk iegūs īsfilmu kristāla balvu, gan slovēņu autora Leona Vidmara trauslais ceļojums atmiņās Slovo, gan vācu režisores Annes Breimanes sirreālā kauliņu spēle filmā Nocturne / Nachtstück. Varētu jau uzskaitīt vēl virkni lielisku darbu, piemēram, ungārietes Judītes Vunderas filmu Bond, kas veidota ar tik iedarbīgiem tēliem, ka nerodas nekāda pretestība pret paredzamo dzimumlomu sadalījumu.
Vai igauņu-horvātu režisores Kintisas Lingrēnas burvīgo, asprātīgo un bezgala cilvēcīgo Manivaldu, kuru filmas veidotāji un producents Draško Iveziču iecerējuši attīstīt par seriālu, izmantojot īsfilmu kā pilota sēriju.
Taču vislabprātāk es noslēgšu šo rakstu ar divām man mīļām Ansī filmām, ko jebkurš var bez maksas noskatīties online. Pirmā ir tasmāņu animācijas režisora Feliksa Kolgreiva psihedēliskā filma Double King, otrais ir Stīva Katsa veidotais Mobija dziesmas klips, kas ieguva žūrijas balvu kategorijā “TV un pasūtījuma filmas”.
Ansī festivāla treileris sākas un beidzas ar devīzi – “Ansī, Ansī, visskaistākais starp festivāliem”. Tur nav daudz, ko piebilst.
