Kā šodien jūtas jaunietis, kurš gatavojas dzīvi saistīt ar animāciju? Vai viegli atrast savai pasaules izjūtai atbilstošu veidu, kā par sev nozīmīgiem jautājumiem domāt un runāt animācijas valodā?
No sešām vidējās profesionālās izglītības iestādēm Latvijā, kur iespējams iegūt ceturtajam profesionālās kvalifikācijas līmenim atbilstošu izglītību šajā jomā, visvairāk audzēkņu katru gadu absolvē Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu. Šajā mācību gadā 17 animācijas programmas studenti izvēlējās beigt skolu ar animācijas autordarbu, un katram no viņiem vajadzēja risināt sev svarīgas tēmas, vienlaikus arī ievērojot kvalifikācijas darbam noteiktos kritērijus, kas apliecina iegūto profesionalitātes līmeni.
Pasaules izjūta un animācijas valoda
Kvalifikācijas darbus animatoru grupai vadīja pasniedzējas Agnese Ivane, Ingrīda Pičukāne un Ieva Viese, kas sekojušas savu audzēkņu ideju un projektu attīstībai; noslēguma etapā pievienojās Vivianna Maria Stanislavska, kas palīdzēja formulēt raksturīgāko tēlaino elementu un to izcelt katra audzēkņa veidotā plakātā savam darbam. Agnese Ivane un Ieva Viese atzīst, ka jaunieši izvēlas risināt nebūt ne vieglas, toties eksistenciāli būtiskas tēmas. To, kā domāšana virzījusies no personisko pārdzīvojumu apceres uz to izteikšanu animācijas valodā, sniedz šis ieskats animācijas programmas absolventu darbos, to tapšanas procesā un pirmās auditorijas – vērtēšanas komisijas – viedokļos.
“Man paveicies būt komisijā šajā skolā jau vairākus gadus un priecāties, skatoties absolventu kvalifikācijas darbus. Šī ir skola, kur animāciju attīsta un dod jauniešiem iespēju iepazīt to no visām pusēm,” saka komisijas priekšsēdētāja, animācijas režisore Dace Rīdūze. “Tematu izvēle pēdējos gados ir diezgan līdzīga – dominē nāves tēma, depresija un garīgās veselības problēmas. Tāda sajūta rodas, citu pēc cita lasot, pētot un vērtējot tik daudz darbu, kuru tematika ir smaga, iespaidīga, nopietna, tumša.” Paaudzes noskaņojums devis nopietnu izejmateriālu radošam darbam, un kvalifikācijas darbu procesā audzēkņi meklējuši līdzekļus, kā savu redzējumu un izjūtas pārvērst animācijas izteiksmē, caur to gan sev, gan citiem paplašinot animācijas valodas piedāvāto iespēju amplitūdu.
Pāreja no jūtīgo punktu definēšanas uz atbilstošu medija izteiksmes līdzekļu atrašanu atklājas dažādu veidu un tehniku darbos – tajos personiska vai paaudzei atpazīstama pieredze iegūst formu sirreālās situācijās, vizuālās metaforās, tēlu kustībā, telpas modelēšanā, skaņā un žanra izvēlē. Pirmais piemērs (un pirmais aizstāvētais darbs) ir īsfilma, kur satraukums par pasauli un vidi pārtop sirreālā pazemes organisma tēlā – Kristaps Amatnieks sev izvirzījis mērķi “izveidot īsmetrāžas animācijas filmu, kas parāda, kā cilvēku iejaukšanās un dabas ekspluatācija kaitē visiem”. Animācijas filmas darbība risinās zem Ogres novada Zilajiem kalniem, “kur pazemē mīt milzīgs, dzīvs organisms”, bet alās dzīvo kādreizējais pētnieks GT, kurš uzzina, ka organisma mītnes vietu plānots paplašināt ar spridzekļiem. Kvalifikācijas darba teorētiskajā daļā – esejā Sirreālisma pielietojums animācijā, pasniedzot reālas problēmas – Amatnieks aplūko sirreālas animācijas filmas kā veidu, kas ļauj apvērst ierastās hierarhijas un iztaujāt antropocentrisko skatījumu uz pasauli.
Cits darbs pievērš uzmanību akadēmiskajai videi un sieviešu redzamībai zinātnes vēsturē. Skyler (Agneses Dikas) kvalifikācijas darba mērķis ir “izveidot animācijas īsfilmu, kura, salīdzinot dažādu paaudžu sieviešu pieredzi, apskata sievietes vietu akadēmiskajā vidē, ilustrējot gan jau panākto izaugsmi, gan vēl ejamo ceļu”. Kā uzskatāmu piemēru filmā ievedot izcilo ķīmiķi, Nobela prēmijas laureāti Irēnu Žolio-Kirī (1897–1956), autore atklāj, cik ierobežota, turklāt caur noteiktu prizmu skatīta, ir pieejamā informācija par sievietēm zinātnē. Esejā un dialogos Skyler sasaista vēsturisko tēmu ar mūsdienu jautājumiem par sieviešu darbu, apstākļiem un atalgojumu akadēmiskajā vidē. Filma veidota rotoskopijas tehnikā, tēlu animāciju savienojot ar filmētiem foniem, tādā veidā apvienojot dokumentalitātei pietuvinātu skatījumu ar animācijas izteiksmi.
Ance Ūdre vēlējusies “izveidot pārdomu raisošu animācijas īsfilmu par vardarbīga, prasīga radošo priekšmetu pasniedzēja ietekmi uz skolēnu”, aicinot skatītājus reflektēt par šīs problēmas aktualitāti mūsdienās. “Kvalifikācijas darba tematika ir cieši saistīta ar pašas autores personīgo pieredzi un vēlmi informēt cilvēkus par šo aktuālo problēmu,” raksta Ūdre. “Darba galvenā varone piedzīvo pret sevi vērstus skarbus skolotājas žestus un redz, kā pasniedzējas rīcība ietekmē citus skolēnus. Animācija paver arī ieskatu galvenā tēla psihiskajā stāvoklī, uztraukumu, trauksmi un citas negatīvās emocijas ilustrējot ar līniju mudžekli ekrāna malās.” Esejā autore aplūko vizuālās metaforas kā animācijas līdzekli, kas palīdz cilvēka iekšējos pārdzīvojumus un garīgās veselības pieredzi attēlot vizuāli un emocionāli uztveramā, valodas barjeru maz apgrūtinātā veidā. Atsaucoties uz rakstnieces Elizabetes Ellas Refaijes piedāvāto pieeju, Ūdre nošķir stilistiskās metaforas, kas iedarbojas caur krāsu, līniju, tekstūru un tēlu stilizāciju, un telpiskās metaforas, kurās nozīmi rada tēla mērogs, izvietojums un attiecības ar vidi.
Darba emocionālo iedarbību pastiprina arī skaņu celiņš un mūzika. “Muzikālo materiālu animācijai sacerēju un ierakstīju pati, iekļaujot tajā nelielus motīvus no dažādu laiku komponistu daiļrades, bet pārsvarā izmantoju brīvas improvizācijas,” stāsta Ūdre. “Tās tapa, skatoties uz pabeigtajiem animētajiem klipiem, jo tā bija visvieglāk atrast nepieciešamo emocionālo noskaņu.”
Gluži citu pieeju, kā skatīties uz apkārtējo pasauli, piedāvā Kristīne Deksne, kuras animācijas – trīsdimensiju īsmetrāžas komēdijas Vietvārdi – mērķis bijis radīt darbu, “kas ar humora palīdzību spēj izcelt dažādu vietvārdu īpatnības, rosinot skatītāju pievērst lielāku uzmanību ikdienā sastopamiem īpašvārdiem”. Ievadā Deksne norāda, ka darba ideja radusies, katru nedēļu braucot uz Rēzekni un pa ceļam redzot pieturu Kūkas, – “Nevarēju tur apstāties, bet nosaukums aicināja fantazēt.” Esejā Deksne aplūko komisma radīšanas līdzekļus animācijā, īpaši pievēršoties tēlu ķermeņa valodai, mikrokustībām, pārspīlētām reakcijām un precīzi izplānotam kustības ritmam. Viņa uzsver, ka animācijā kustība spēj aizvietot vārdus, jo uztvert tēla emocijas, situācijas absurdu un komisko efektu skatītājam palīdz animētā tēla ķermenis, negaidītas reakcijas un pauzes.
Šie piemēri rāda, ka kvalifikācijas darbos animācijas valoda tiek meklēta ļoti atšķirīgos reģistros – no vizuālām metaforām, kas ļauj pietuvoties neērtai un sāpīgai pieredzei, līdz komiskai personāža kustībai un fantāzijas atraisīšanai, ko izraisa ikdienišķi vietvārdi.
Pašizpratnes ceļš
Komisijas loceklis, Latvijas Mākslas akadēmijas docents Vents Āboltiņš apliecina, ka šobrīd arī citās mācību iestādēs jūtama ievirze uz smagu un drūmu tēmu izvēli. „Acīmredzot tas ir trendīgi, bet es neteiktu, ka mākslīgi uzspēlēti. Man šķiet, tas ir mainījies pēc Covid, kad bija dots laiks pabēdāties un padomāt par eksistenciālām problēmām. Kopumā ir augusi emocionālā inteliģence. Man šķiet, ka šis ir tā viļņa rezultāts, kas radies, vērojot sevi – kā tu uzvedies, kas esi –, un analizējot – vai jūties priecīgs vai bēdīgs, vai dzīve ir laba vai slikta. Cilvēks nonāk pie dažādiem secinājumiem un, ja nenonāk pie secinājumiem, tad nonāk pie vēl vairāk jautājumiem. Šodien šie jautājumi ir jau krietni padziļinātāki. Un man šķiet – nav slikti, ka mēs cilājam šādas tēmas. Skaidrs, ka vidusskolas līmenī tas vairāk ir vingrinājums vai dziļi personisks terapeitisks darbiņš, taču tas noteikti var transformēties arī par kaut ko tādu, kam ir stipri augstāka kvalitāte. Un emocionālā inteliģence, ko var iegūt studiju procesā vai gatavojot kvalifikācijas darbu, manuprāt, nav slikta lieta.”
Sevis vērošanu un izjautāšanu apliecina vairāki darbi, kas seko cilvēka mēģinājumam saprast savu vietu pasaulē – kas ir mājas, ko nozīmē būt redzamam vai pazust citu skatienam, kā sadzīvot ar zaudējumu un kā radošs process var palīdzēt atkal izveidot saikni ar sevi un citiem.
Justīne Kārkliņa vēlējusies “izveidot animācijas īsfilmu par ilgošanos pēc mājām un cerību”. Esejā viņa pievēršas māju tēlam kā identitātes un piederības metaforai, uzsverot, ka mājas var būt saistītas gan ar ģeogrāfisku vietu, gan kopienu, un attiecības ar tām var mainīties, saglabājot nozīmi cilvēka pagātnē un pašizpratnē. Šie vērojumi materializējas filmas tēlā – krītoša zvaigzne Dānijas piekrastē pārtop cilvēka veidolā un “pavada atlikušo vasaru, apgūstot peldēšanu, alfabētu, prasmi ēst pie galda un smaidīt no sirds”.
Federikas Volkanes darbā Neredzamais pašizpratnes jautājums saistīts ar redzamības un neredzamības pieredzi mūsdienu sabiedrībā. Autore pievēršas pretrunai starp informācijas pārsātinātību, kurā indivīds var pazust uz pasaules notikumu un ziņu fona, un nepārtrauktas novērošanas laikmetu, kur neredzamība var kļūt par apzinātu vēlmi. Viņas trīsdimensiju īsmetrāžas animācija, kas veidota piedzīvojumu fantastikas žanrā, seko jaunietim, “kurš neparedzamu apstākļu dēļ kļūst neredzams un dodas piedzīvojumos tālu prom”. Trīsdimensiju animācijas vidē radītā jaunā, spokaini tukšā realitāte, kas brīva no sabiedrības nemitīgās uzraudzības, paver jaunas vietas un noslēpumus. “Jaunieša izvēles atklāj viņa patieso nostāju pret pasauli, un viņa neredzamība kļūst par sabiedrības vienaldzības atspulgu.”
Īdena Zariņa (Izabellas Rebles) kvalifikācijas darba, īsfilmas Kūna izstrādi virzījusi personiska zaudējuma pieredze un vēlme radīt saturu jauniešiem, “it īpaši kvīru jaunatnei Latvijā, ļaujot saprast, ka tu neesi viens”. Sākotnēji iecerētā komēdijas īsfilma autora emocionālā stāvokļa iespaidā pārtapa “par psiholoģijā balstītu izpausmes rīku”, kurā viņš apzināti ļāvis darba vizuālo identitāti noteikt pašreizējām emocijām. Paralēli animācijas izstrādei autors izmantojis arī biblioterapiju, lai tiktu galā ar “piemēram, vientulības, vainas, bezcerības sajūtām”, un pētītos avotus iekļāvis animācijā.
Autors atklāj, ka jauc dažādas tehnikas, “primāri tādas, kas pieprasa fizisku un taustāmu iesaisti”. “Īsfilmu veidoju sev ierastajā rotoskopijas tehnikā. Mājās spēlēju viena aktiera teātri un nofilmēju saturu katrai filmas ainai; filmēto materiālu pārklāju gleznotajam fonam un pārzīmēju uzmetumu animācijai. Tā kā rotoskopijas materiāla filmēšanas laikā nav iespējams visu kontrolēt, tad tālākais Apple planšetes animācijas programmā ToonSquid tika veidots kā zīmētā animācija – izmantojot pārspīlējumus, pievienojot sekundārās darbības un mainot to, cik kadros tiek veikta kustība. Fonu māksla tika veidota ar trīsdimensiju modeļiem un fotogrāfiju kolāžām, kas kalpoja tikai kā kontūrlīniju pamats, ko digitāli apgleznoju. Darbs ir pamatīgi saistīts arī ar literatūru un tekstiem; man mīļākā procesa daļa bija tipografikas izveide un literatūras izpēte. Teksts ir radīts kā egoistiskas atdzejošanas / tulkošanas hibrīds no trim avotiem – Elizabetes Kibleres-Rosas On Death and Dying, viņas un Deivida Keslera On Grief and Grieving un Fernandu Pesoa The Book of Disquiet. Lasāmie teksti tika izprintēti, fotografēti ar Sony kameru, apstrādāti un pārveidoti par animācijas elementiem. Toties tipografika tika veidota ar papīram uzspiestiem, tintes spilventiņā pamērcētiem paša veidotiem švammes materiāla zīmogiem. Pats ierakstīju arī skaņas efektus un skaņas studijā vadīju nu jau kuplu četru aktieru teātri.”
Pēc darba aizstāvēšanas autors secina, ka animācijas veidošanas process un gala rezultāts var kļūt par nozīmīgu līdzekli sēru pieredzes apzināšanā, vienlaikus veicinot piederības izjūtu un savstarpēju atbalstu cilvēkiem ar UDHS vai citiem līdzīgiem traucējumiem, kā arī kvīru un transkopienai. “Mēs esam, mēs spējam būt nozīmīgi nozaru pārstāvji, mēs spējam būt laimīgi, mūsu darbi ir svarīgi”. Šo tēzi apstiprina arī jaunais režisors Andrejs Brīvulis, kurš atzīst, ka šis bijis “mans favorīta darbs. Pats aizmirsos stāstā, nepavisam neskatījos kā skolēna darbu, skatījos kā filmu”.
Kopiena, kopība un identitāte
No pašizpētes un iekšējās pieredzes darbi ved tālāk pie jautājuma par to, kā cilvēks atrod savu vietu kopienā – starp mājām, valodām, tradīcijām un sabiedrības priekšstatiem par vērtīgo.
Komisijas locekle, režisore un pedagoģe Agita Ijaba spriež: “Man šķiet, te nebija paviršu darbu. Jaunieši ir domājoši un iedziļinās. To, ko viņi ņem, viņi ir paņēmuši nopietni. Katram tēma bija rūpīgi izdomāta. Esmu komisijā otro gadu un secinu, ka pastrādāt kvalifikācijas darbu aizstāvēšanā ir ļoti noderīgi, jo tu ieraugi spoguli tam, kas notiek sabiedrībā un „ir gaisā”. Viņi tomēr, ja tā drīkst teikt, ir lieli bērni – tikko vēl bija mazi bērni, tad pusaudži, un tagad stāv uz pieaugušo sliekšņa. Viņi taisa filmas par to, kas viņus interesē. Es nezinu, vai tas tā sakritis tieši šim kursam, ka ir tik daudz iekšējo sāpju, kuras jāizdabū ārā, un viņi tās izstrādā. Piemēram, tāda tēma kā karš. Man liekas, pirms dažiem gadiem tā bija grūti iedomājama, bet šobrīd parādās. Atnāk mācīties ukraiņu bērni un jaunieši, mēģina integrēties mūsu sabiedrībā, un parādās filma, kura jautā – kā es varu iedzīvoties te, starp latviešiem un ukraiņiem, starp savu pagātni un tagadni? Kā es to daru? Kā jūtos? Kā dzīvoju? Viņi jautā sev – kas mani vispār interesē, kas man ir svarīgs? Un tad viņi taisa par to filmu. Man tas šķiet forši.”
Darjas Krivodubas (Daria Kryvodub) kvalifikācijas darba Kamēr deg gaisma sākumpunkts ir personiska pieredze, pārvietojoties starp Ukrainas un Latvijas kultūras telpām. Iepazīstot latviešu ziemas maskošanās tradīcijas, autore tajās atpazīst ritmiskus, ornamentālus un simboliskus elementus, kas sasaucas ar bērnībā pieredzēto ukraiņu vertepa tradīciju.
Esejā, kuras tapšanā Darja Krivoduba konsultējusies ar folkloras ekspertiem, autore salīdzina latviešu budēļu tradīcijas ar ukraiņu vertepu, meklējot tajās kopīgus rituālās darbības un vizuālās organizācijas principus. Viņa iezīmē arī abu tradīciju atšķirīgos kontekstus – latviešu masku gājieni saistīti ar pagānisku ziemas rituālu, mājas aizsardzību, auglības veicināšanu un simbolisku saikni ar senču un dabas pasauli, savukārt ukraiņu verteps balstās kristīgajā Kristus dzimšanas stāstā, kuram laika gaitā pievienojušies sadzīviski un satīriski elementi. Tomēr abās tradīcijās autore saskata līdzīgu telpas veidošanas loģiku – maskas, ornamentika, ritms, kustība, atkārtojums un dalībnieku mijiedarbība veido teatralizētu kopienas ainu.
Šis salīdzinājums kļūst par pamatu kvalifikācijas darba Kamēr deg gaisma izstrādei, kurā latviešu un ukraiņu ziemas tradīciju vizuālie tēli tiek krustoti, mēģinot radīt jaunu māksliniecisku interpretāciju, kas respektē abu kultūru atšķirīgo izcelsmi un autentiskumu.
Viktorija Trojanovska (Viktoriia Troianovskaia) izvēlējusies radīt animētu video ukraiņu grupas Flëur dziesmai Bākas sauciens. Darba mērķis ir veidot to kā zīmētu animācijas īsfilmu ar fantāzijas un psiholoģiskā šausmu žanra elementiem, kurā sēras, izolācija un personības izmaiņas pēc tuva cilvēka zaudējuma tiek atklātas caur mistiskiem tēliem un simbolisku vidi. Jūra, bāka un monstroza jūras dievība kļūst par varones iekšējā stāvokļa atspoguļojumu, ļaujot ietērpt tēlos bēdas, vainas apziņu un zaudējumu kā pakāpenisku iekšējas transformācijas procesu. Komisija uzteic – dziesmas vārdi un tēli animācijas filmā risinās paralēli, brīžiem satiekoties, tomēr neiekļūstot bīstamajā burtiskas ilustrācijas teritorijā.
Juta Gubanova nav baidījusies pievērsties kara tēmai un izvēlējusies veidot īsu animāciju par karavīru un kara balodi, kas šķitis interesants koncepts pretkara filmai. “Iedvesmojoties no labi pazīstamā miera simbola – balta baloža –, kvalifikācijas darba autore cenšas attēlot pretkara vēstījumu, izmantojot parastu pelēku balodi, kas ir arī īpaša izvēle, lai parādītu paralēles starp parastu putnu un parastu cilvēku,” – tā Gubanova pamato savu ieceri darba teorētiskajā apcerē.
Esejā autore aplūko kara attēlojumu animācijā kā politiski un emocionāli piesātinātu procesu, kurā animācija var gan palīdzēt apzināt traumu un saglabāt vēsturi, gan kļūt par manipulācijas, dehumanizācijas vai ideoloģiska skatpunkta nesēju. Analizējot Lī Sevidža īsfilmu Mikimauss Vjetnamā / Mickey Mouse in Vietnam (1969), Hajao Mijadzaki filmu Vējš pieņemas spēkā / The Wind Rises, 2013) un Ari Folmana Valsis ar Baširu / Waltz with Bashir (2008), Gubanova pēta, cik izšķiroša nozīme kara animācijās ir perspektīvai, vizuālajai tehnikai un tam, kā tiek līdzsvarota personiskā pieredze, vēsturiskā atmiņa un atbildība pret attēloto realitāti. Juta uzskata, ka “māksla un animācija ir politiska. To var izmantot, lai paustu mūsu jūtas par dažādām tēmām, izteiktu viedokļus par pasauli un politiku, atspoguļojot mūsu pašreizējo pasaules stāvokli gan apzināti, gan neapzināti.” Gubanovas animācijas darba Sarkanā dūja darbība norisinās Otrā pasaules kara laikā Polijā, tāpēc autore uzsver: “Man bija jāveic arī nelieli pētījumi, zīmējot fonus, jo īsfilmas notikumi risinās konkrētā valstī un laikā. Gribēju, lai skati un detaļas tajos ir pēc iespējas adekvātāki.”
Edvards Lūsis izpētes daļā pievēršas varoņa tēla pārmaiņām animācijā, salīdzinot klasisko varoni, kurš ir gandrīz neuzveicams drosmes, lojalitātes un taisnīguma simbols, ar mūsdienīgāku varoni, kura nozīmi nosaka nevis ārējais izskats, bet rīcība, vērtības un raksturs. Mainoties sabiedrības priekšstatiem, animācijā arvien svarīgāka kļūst varoņa cilvēcība – arī spēcīgs tēls var būt ievainojams un kļūdīties, tāpēc ir skatītājam tuvāks. Autora praktiskais darbs Varoņa zīmogs veidots kā komēdija. Animācijas filmu režisors Andrejs Brīvulis komentē: “Humors lika pasmīnēt, oriģināls likās risinājums par varoni, kas atrasts galīgi necilā stāvoklī. Bet stāsta struktūra, montāža un izstrādātā pasaules uzbūve likās kā viegls mājiens, ka šī varētu būt pirmā no vairākām sērijām, kas varētu tapt un, iespējams, arī taps”.
Līdzsvarā starp smagumu un spēli
Viens no būtiskākajiem noslēdzošā mācību posma uzdevumiem bija atrast līdzsvaru starp sākotnējo emocionālo impulsu un animācijas valodas jautājumiem. Lai gan spēcīga tēma var radīt vēlmi aptvert ļoti plašu pieredzes lauku, fokusa noturēšana nozīmē atgriezties pie savas profesionālās kompetences kā pozīcijas, no kuras virzīt domu, – meklēt savām zināšanām un iespējām atbilstošāko veidu un līdzekļus, kā iegūto pieredzi padarīt skatāmu, kustīgu, ritmisku, telpiski vai vizuāli organizētu animācijas darbā. Audzēkņi katrs savā veidā runā par izolētību, ievainojamību un grūtībām būt pasaulē, vienlaikus pārbaudot animācijas kā medija izteiksmes līdzekļus, tehnikas un formas izvēles.
Rakvela Mendoza (Raquel Mendoza) kvalifikācijas darba teorijā un filmā mērķtiecīgi izvērtē divdimensiju un trīsdimensiju animācijas veidu iespējas. Esejā autore aplūko jaukto animāciju kā metodi, kas “apvieno zīmētās un trīsdimensiju animācijas priekšrocības, ļaujot vienlaikus saglabāt stilizācijas brīvību un izmantot trīsdimensiju animācijas precizitāti, konsekvenci un efektivitāti”. Filmas stāsts seko tēlam, kurš pēc drauga nāves noslēdzas no sabiedrības. Kad viņa priekšā parādās Dvēsele, pieskāriens tai pārceļ galveno tēlu trīsdimensiju retrofutūristiskā pilsētā, un ceļš atpakaļ uz mājām kļūst par pakāpenisku drauga nāves pieņemšanas procesu.
“Lai gan trīsdimensiju animācijai ir savas grūtības konkrētās ainās, tā nodrošina proporciju konsekvenci, ko bieži ir grūti panākt tradicionālajā animācijā, kur pārzīmēšana ir sarežģīta prasme,” Mendoza secina. Tādējādi jauktā animācija viņas darbā kļūst par praktisku veidu, kā savienot stilizētu emocionālo izteiksmi ar trīsdimensiju vides sniegto stabilitāti. Saskaroties ar grūtībām laika pārvaldīšanā, Mendoza ievēro, ka arī tādi paņēmieni kā kadra tuvināšana un kameras kustība palīdz ritmiski aizpildīt animācijas nepilnības un noturēt darba vizuālo plūdumu. Tas palīdz saglabāt konsekvenci plašajā iekšējās pasaules vizualizācijā.
Marija Rihtere tiekusies izveidot animācijas īsfilmu, “kurā atspoguļotas cilvēka bailes no nākotnes, pārmaiņām un straujā laika ritējuma”. Ievadā lasāms, ka “kvalifikācijas darba autore jau aptuveni trīs gadus pārmēru bieži pamana sevī nostalģijas izjūtu. Kādā brīdī tas viņu satrauca, un viņa sāka domāt par to, kādas vēl ar šo izjūtu saistītas parādības ir viņas dzīvē. Gandrīz katru dienu, pati to neapzinoties, autore izteikusi frāzi “cik ātri skrien laiks!” un pamazām sapratusi, ka aizplūstošā laika sajūta jeb bailes no tā patiešām aizņem daļu viņas dzīves, jo tieši šī sajūta maina viņas ikdienu.”
Attīstot laika jēdzienu plašāk, Rihtere esejā aplūko nostalģiju kā emocionālas iedarbības līdzekli un, balstoties uz analizētajiem avotiem, noslēgumā secina, ka “animācijā, izmantojot krāsas, apgaismojumu, priekšmetus, mūziku un situācijas, iespējams aktivizēt skatītāja personīgās atmiņas”, tā apstiprinot autores izvirzīto hipotēzi, ka “nostalģija animācijā pastiprina skatītāja emocionālo iesaisti, animācija spēj radīt dziļu emocionālu iespaidu un veicināt pārdomas par personīgo pieredzi”.
Savdabīgu un nedaudz negaidītu savienojumu piedāvā Lindas Neikas zīmētā animācijas īsfilma Vēlāk par prokrastināciju, kurā šī ikdienā pazīstamā atlikšanas pieredze tiek skatīta, izmantojot šausmu žanra paņēmienus – skaņas dizainu, vizuālu spriedzi, tempu un bailes no nezināmā. Esejā Neika uzsver, ka “arī klusums var radīt baiļu sajūtu”, īpaši brīžos, kad tas “atstāj skatītāju bailēs par to, kas notiks tālāk”.
Madaras Jēkabsones kvalifikācijas darbs Ārpus laika balstīts personiskā zaudējuma pieredzē, pēc brāļa nāves meklējot veidu, kā ar animācijas palīdzību runāt par sērām, vientulību un emocionālu traumu. Darba mērķis ir, “izmantojot vizuālo estētiku un simboliku, izveidot animācijas īsfilmu, kas skatītājam rada emocionāla mierinājuma sajūtu, redzot kā citi (pat izdomāti tēli) izdzīvo zaudējumu un turpina dzīvot”. Esejā Sensitīvu tēmu attēlojums animācijas filmās autore aplūko animāciju kā mediju, kurā simboli, metaforas, krāsa, kompozīcija, skaņa un ritms ļauj pietuvoties sarežģītiem pārdzīvojumiem drošā un skatītājam uztveramā formā. Stopkadru animācijas filma seko dvēselei, kuras dzīve cilvēka ķermenī ir aprāvusies, tagad viņa nonākusi vietā, “kurā laiks vairs neeksistē”, un dodas cauri atmiņu fragmentiem, emocijām un neatbildētiem jautājumiem.
Alises Dzelmes mērķis bijis “izveidot īsfilmu, kas attēlo halucinācijas daļēji reālistiskā veidā, nedemonizējot cilvēkus, kuriem tās varētu būt”. Īsfilma paredzēta skatītājiem no 15 gadu vecuma, jo autore strādā ar garīgās veselības tēmu un vēlas to pasniegt pietiekami atbildīgi, rosinot atvērtu sarunu. Sižets attēlo drāmu un tēlu savstarpējo attiecību sarežģītību, lai veicinātu skatītāju izpratni. Darbā Dzelme pievēršas halucināciju attēlojumam animācijā, iebilstot pret, viņasprāt, populārajos medijos bieži sastopamo priekšstatu, ka halucinācijas vienmēr ir vardarbīgas, dramatiskas vai parādās tikai tēla krīzes brīdī. Viņu interesē ikdienišķāks un niansētāks skatījums, kur halucinācijas var būt saistītas ar komentāriem par apkārt notiekošo, paranoju, maldiem un sarežģītām attiecībām ar realitāti. Dzelmes zīmētajā animācijas īsfilmā Ko es redzu halucinācijas ir viens no faktoriem, kas ietekmē divu tēlu savstarpējās attiecības un spēju uzticēties, pastāvot līdzās reāli redzamajam kā vēl viena pieredzes daļa bez pārspīlētas īpašas nozīmes.
Arīnas Sapietes kvalifikācijas darbs Dievu rokās paredzēts pieaugušo auditorijai (16+), jo tajā ir “ietvertas spēcīgākas tēmas un vardarbības attēlojums. Īsfilmas mērķis ir ne tikai ar spēcīgu vizuālo noformējumu atstāt iespaidu uz skatītāju, bet arī ļaut viņam pašam saprast redzēto. Īsfilmas stāsts ir pilns ar notikumiem, sižeta pavērsieniem un simboliku, kas atstāj vietu brīvai interpretācijai. Šajā darbā es pētu Dieva jēdzienu nevis kā kādas konkrētas reliģijas pārstāvi, drīzāk kā būtni, kurai lemts atkārtot dzīves ciklu un rūpēties par mirušajiem”.
Esejā Reliģiskā simbolika animācijas filmās Sapiete aplūko simboliku kā veidu, kādā mūsdienu mediji turpina pārstāstīt senus reliģiskus motīvus, vienlaikus atļaujoties tos interpretēt brīvāk, tai skaitā piešķirot Dievam pretrunīgas vai biedējošas iezīmes. Salīdzinot filmas Ēģiptes princis / The Prince of Egypt (1998) un Dzelzs plauša, / Iron Lung (2026), viņa parāda, ka animācija spēj attēlot gan reliģiska stāsta majestātiskumu un brīnuma pieredzi, gan apokaliptisku pasaules izjūtu, kurā dievišķais kļūst nežēlīgs un grūti izskaidrojams. “Tāpēc mediji ar šādu simboliku un tematiku mēdz gūt lielus panākumus – pareizi izpildīti, tie kļūst par ārkārtīgi vērtīgu mākslas darbu, ko ir interesanti analizēt.”
Šajā sadaļā animācijas valoda parādās ciešā saskarē ar teorētisko izpēti – divdimensiju un trīsdimensiju attiecības, šausmu žanra pauzes, nostalģiska krāsu un skaņas vide, stopkadra simbolika un halucināciju ikdienišķošana nosaka, kā skatītājs sastopas ar autora piedāvāto tēmu. Ar formas izvēli saistītie lēmumi palīdz kvalifikācijas darbu autoriem noturēt tēmai raksturīgo intonāciju un pārvērst to filmas situācijā, ritmā un skatīšanās pieredzē.
Gaišas beigas un tālāk par beigām
Noskatoties uz lielo skaitu darbu, kuru tēma ir sēras, vientulība, bailes, karš, piederības meklējumi un psihiskās pieredzes sarežģītība, īpaši būtiski šķiet tas, ka šīs filmas nepaliek smaguma izjūtā kā galapunktā. To atzīst arī Dace Rīdūze: “Patiesībā jā – pat ja tēmu loks šogad ir apmēram tajā pašā sfērā kā iepriekšējos gados, tomēr šogad visiem darbiem ir gaišas beigas. Iepriekš ir bijis tā, ka viss sākas slikti un beidzas vēl sliktāk, bet tagad, varētu teikt, ir tendence, ka fināls tomēr iet uz gaišo pusi.”
“Un, tas, manuprāt, ir veselīgi,” papildina Vents Āboltiņš. “Saprast – ja stāsts ir par depresiju un arī virsrakstā ir Depresija, tas obligāti nenozīmē, ka jārāda – re, mēs nomirstam, visi apkārt nomirst, pasaule eksplodē. Tā nav. Ir veselīgi saprast, ka šīs negatīvās un šķietami negatīvās lietas ir neizbēgamas. Tāpēc jāatrod veids, kā drīzāk iziet tām cauri, nevis piespiedu kārtā izvairīties. Konstatēt, kas ir kas, un beigu beigās iegūt no tā, nevis izvairīties un izvairoties sačakarēt savas smadzenes”. Šī iešana cauri negatīvām izjūtām sasaucas ar iedrošinājumu ielūkoties iekšējā pasaulē, ko Āboltiņš raksturo kā “tiesības būt” – “Tā ir apziņa, ka tev ir tiesības būt, lai arī kas notiktu, lai arī cik priecīgs, bēdīgs, tāds vai šitāds – tev ir tiesības būt. Tajā brīdī, kad tev iedod šādas tiesības, ir stipri lielāka iespēja izjautāt sevi – kas īsti es esmu? Kas man patīk, ko es gribu? Tie ir lielie jautājumi. Un atbildēt sev pašam uz tiem nav tas vienkāršākais, it sevišķi šajā vidusskolas vecuma posmā.”
Lai gan izglītības programmu Komunikācijas dizains ar specializāciju audiovizuālajā komunikācijā Latvijā var apgūt vairākās mācību iestādēs, katrā no tām kvalifikācijas darbi tiek izstrādāti mazliet atšķirīgi gan veidošanas procesā, gan rezultāta formātā. Taču augstākais vērtējums ir, ja profesionālās kvalifikācijas darba kvalitāti pieaicinātā žūrijas komisija novērtē kā pilnvērtīgu mākslas darbu, un tas bija vairākkārt dzirdams arī šāgada RMMT darbu aizstāvēšanas procesā.
Gaišās beigas šāgada kvalifikācijas darbos iezīmējušas kustību cauri sarežģītai pieredzei un spēju atrast tai atbilstošu formu animācijā. Šis gads atklāj jaunus autorus, kuri savu jautājumu, teorētisko izpēti un izvēlēto tehniku apliecinājuši tā, ka spēj uzrunāt skatītāju. Dace Rīdūze uzsver, ka visi nupat absolvējušie animatori tiek ļoti gaidīti darbā filmu nozarē. “Daudzi tālāk dosies mācīties uz ārzemēm, bet tik svarīgi ir, lai viņi atkal atgrieztos un vismaz daļa tomēr atrastu darbu animācijas jomā Latvijā. Īpaši ceru uz jauniem radošajiem spēkiem leļļu animācijā!”
