Latvijas jubilejas gadā, kad simtgadi svin arī Lietuva un Igaunija, daudzi pasaules kinofestivāli pievērš īpašu uzmanību Baltijas valstu kinematogrāfijai. Viens no pirmajiem šajā pavasarī bija festivāls "GoEast" Vācijā, kur notika Baltijas kinovēstures simpozijs ar kinozinātnieku priekšlasījumiem un nozīmīgu filmu seansiem.
22. aprīlī Vīsbādenē noslēdzās starptautisks Baltijas kino vēsturei veltīts simpozijs Hibrīdās identitātes, kas notika kinofestivāla GoEast ietvaros. 2001. gadā dibinātais GoEast Vīsbādenes pilsētā Rietumvācijā, līdzās Kotbusas festivālam Austrumvācijā, ir svarīgākais Austrumeiropas un Centrālās Eiropas kinomākslai veltītais pasākums vācu valodā runājošajās zemēs. Citu festivālu vidū GoEast izceļas ar to, ka paralēli konkursa programmai un jauno kinoveidotāju atbalstam rīko
ikgadējus simpozijus, kas veltīti kādam šī reģiona kinovēstures aspektam – būsim godīgi, nebūt ne populārākajām tēmām kinomīļu lokā.
Kopš 2017. gada 1. oktobra festivālu vada nīderlandiešu producente Helēna Gēritsena (Heleen Gerritsen), pirms tam septiņus gadus šajā amatā bija Gabija Babiča (Gaby Babić).
Šāgada simpozijā piedalījās 15 kino pētnieki un režisori no visām trim Baltijas valstīm, bet pavadošajā programmā bija iekļauti kopumā 26 kinodarbi - spēlfilmas, dokumentālās un animācijas filmas, kas sniedza pārskatu par šo valstu kino vēsturiskā griezumā. Latviju simpozijā pārstāvēja kinozinātniece Inga Pērkone, Nacionālā kino centra vadītāja un kinozinātņu doktore Dita Rietuma, abas šī raksta autores Zane Balčus un Elīna Reitere, dokumentālā kino pētnieks un zinātnieks Ābrams Kleckins, bet filmu programmā savus darbus pieteica režisore Laila Pakalniņa.
Kaut Baltijas valstu kinozinātnieki savā starpā sadarbību jau uzsākuši, šī bija pirmā reize, kad Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dažādu laiku šedevri tika demonstrēti un apspriesti vienā programmā – to izveidoja austriešu kuratore Barbara Vurma, kas ir arī simpozija rīkotāja.
Simpozijs apliecināja, ka mums savu vistuvāko kaimiņu kinomākslā vēl ir daudz nezināmā.
Par igauņu animāciju vai lietuviešu blokbāsteru Neviens negribēja mirt / Niekas nenorėjo mirti (1966, režisors Vitauts Žalakēvičs) esam vismaz dzirdējuši, bet liels atklājums bija lietuviešu 60.- 90. gadu dokumentālo filmu programma, Egona Līva stāsta Velnakaula dvīņi ekranizācija Jūtas / Jausmai, kuru 1968. gadā uzņēma Algirdas Dausa un Almantas Grikevičus, vai Kaljo Kīska 1968. gada spēlfilma Ārprāts / Hullumeelsus, kas veidota pēc Viktora Lorenca scenārija (to latviešu kinodramaturgs uzskatīja par vienu no saviem labākajiem darbiem).
Simpozijā vairākkārt tika uzsvērts, ka būtisku lomu kino vēstures rakstīšanā spēlē filmu pieejamība. Arī tad, ja mums kino vēsturē šedevru ir vairāk, starptautiskai auditorijai var parādīt tikai to, kas ir digitalizēts un restaurēts atbilstoši mūsdienu tehniskajiem standartiem, turklāt tikai to, kam ir tulkojums vismaz angļu valodā.
Piedāvājam nelielu sarunu ar simpozija galveno organizatori Barbaru Vurmu, iezīmējot GoEast simpozija būtību, izaicinājumus un viņas atklājumus šī gada Baltijas valstu programmā. Barbara ir kinozinātniece un pētniece, kuras galveno interešu lokā ir Austrumeiropas un padomju kino, mediju teorija un dokumentālais kino. Viņa ir pētījusi Dzigas Vertova kolekciju Vīnes kino muzejā (šis pētījums pieejams arī grāmatas formātā), tāpat Barbara piedalās filmu atlasē gan festivālā GoEast, gan DOK Leipzig un citos kino notikumos.
Kā tu raksturotu, kas ir goEast simpozijs? Kā un kad tas radās?
Ja nekļūdos, tā bija Hansa Joahima Šlēgeļa ideja, viņš strādāja festivālā jau kopš pašiem pirmssākumiem. Viņam bija vēlme vismaz vienu festivāla īpašo programmu veltīt kino vēsturei, un nevis vēsturei kā tādai, bet meklēt kādu īpašu tēmu, ko izcelt. Viņš bija nozīmīga persona, ļoti labs Austrumeiropas kino pazinējs, ar ļoti plašu kontaktu tīklu, lai arī ne vienmēr spēja piešķilt vajadzīgo dzirksteli simpozija norisē.
Gadu gaitā festivālā ir mainījušies vadītāji, un pamazām es nonācu līdz šim statusam. Mēs kopā ar Olafu Milleru organizējām simpoziju par studiju Ļenfilm, pagājušā gada tēma bija Austrumeiropas kinoveidotājas sievietes – izdevās ļoti īpaša un plaši apmeklēta programma. Kad domājām, kādu tēmu izvēlēties šogad, festivāla jaunā direktore Helēna ieteica Baltijas valstis.
Tēma man šķita ļoti interesanta, sarežģītākais bija piekļūšana pašām filmām. Pētīju dažādu filmu sarakstus un domāju – iepriekšējā gadā iedziļinājāmies sieviešu radošajai darbībai, bet te manā priekšā ir Baltijas valstu kino mantojums, un visu šo filmu autori ir vīrieši, ļoti maskulīna situācija.
Kā tu raksturotu, kas ir simpozija auditorija?
Pagājušajā gadā mums izdevās piesaistīt lielu auditoriju, arī daudz jaunu cilvēku. Festivālam kopumā ir ļoti smagi jāstrādā, lai piesaistītu skatītājus, un tas attiecas arī uz simpoziju. Festivāla apmeklētāji mainās – tagad tie ir ne tik daudz nostabilizējušies industrijas pārstāvji, cik jauni cilvēki, kas šeit brauc attīstīt savus projektus.
Nav tik svarīgi, vai simpozija tēma ir kriminālžanrs, sievietes, vai kas cits – ar pētniecisku ievirzi veidotam notikumam nav viegli piesaistīt auditoriju.
Man personīgi tā īpašā lieta, kas piesaista simpozijam, ir fakts, ka tas atrodas krustcelēs starp akadēmisko vidi (es strādāju universitātē), un festivālu jomu, kurā arī esmu iesaistīta. Tā ir ideāla kombinācija, jo mani garlaiko tīri akadēmiska vide, kurā dominē dažādu teoriju radīšana un pavisam minimāla filmu skatīšanās, bet arī tikai no filmu skatīšanās es drīz vien pagurstu. Tā ka simpozijs ir šo divu pavedienu savienošanās.
Es apzinājos, ka Eiropai Baltijas valstu kinovēsture ir praktiski nepazīstama, tāpēc filmu programmā vairāk koncentrējos uz senākām filmām. Kaut gan caur Lailas Pakalniņas, Audriusa Stoņa un igauņu animatoru filmām mums izdevās sasaistīt pagātni ar šodienai tuvāku laiku. Pirms vai pēc filmām mēs cenšamies vakaros rīkot garākas sarunas vai tikšanās ar autoriem. Festivālā tik daudz kas notiek vienlaikus, tāpēc ir grūti pievilināt skatītājus vēsturiskām un mazāk zināmām filmām, turklāt kinoteātrī, kas atrodas tālu no festivāla centra.
Kā tu nonāci līdz simpozija veidošanai un kā tiek izvēlētas tēmas?
Festivāla bijusī direktore Gabija mani iesaistīja programmas atlasē, 2012. gadā mēs ar Olafu jau rīkojām Ļenfilm simpoziju. Pēc tam vienu gadu viņš veidoja programmu viens, tad atkal es, tad mēs kopā, tā ka tas nav stingri noteikts, ka noteikti man tas ir jādara. Turpmākajiem simpozijiem man ir padomā jau vairākas idejas – ir arī citas kinematogrāfijas, kā Baltija, kas būtu jāatklāj, – piemēram, bulgāru kino. Bērnu tēma mums jau ilgāku laiku ir padomā, reizēm arī politiskas aktualitātes nosaka tēmu. Nav mums tāda īsta piecgades plāna – ir dažādas idejas, un skatāmies, ko iespējams realizēt. Šīgada simpozijs notika, pateicoties finansiālam atbalstam no Baltijas valstu kino institūcijām.
Tagad, jau pēc simpozija beigām, kā tu vērtē, kas bija tavs lielākais ieguvums?
Es ieguvu ļoti daudz – pirms tam jūs man bijāt tikai vārdi, bet tagad mums ir izdevies satikties personīgi. Mums ir arī regulārie simpozija apmeklētāji, no kuriem dzirdēju ļoti labas atsauksmes – esot bijušas ļoti labas filmas, un tas ir interesanti, ka jums tā ir klasika, bet mūsu skatītāji tās redz pirmo reizi. Ir starp tām arī negaidīti pārsteigumi, kā lietuviešu spēlfilma Velna līgava – padomju laikā, 1973. gadā uzņemta filma, kurā skūpstās divi vīrieši, un filmu caurstrāvo izteiksmīga dejošana.
Un, protams, arī Uldis Brauns. Varbūt arī cilvēki ir par viņu dzirdējuši, bet iespēja pašiem novērtēt ir pilnīgi kas cits. Man šis bija viens no interesantākajiem simpozijiem – prezentāciju tēmas bija ļoti plašas, uzstāšanās ļoti labi sagatavotas, kas ne vienmēr tā notiek. Un es ļoti priecājos redzēt, ka jūs apmeklējāt cits cita lekcijas, man radās sajūta, ka es nevienam neko neuzspiežu, šo Baltijas valstu savstarpējo saikni, bet jums pašiem tas ir interesanti, izmantojot arī iespēju tīkloties, iepazīties. Ceru, ka tas atvērs durvis tālākai sadarbībai, apmaiņai ar informāciju, pētījumiem.
Tev jau bija priekšstats un iepriekšējas zināšanas par Baltijas valstu kino, bet tomēr – kādi bija tavi galvenie atklājumi?
Es biju redzējusi Rīgas poētiskās skolas filmas pirms daudziem gadiem Leipcigā, bet tās vairs nav precīzas atmiņas, un filmu, ko noskatīties, mums šeit nav. Kad jūs rādījāt Ulda Brauna filmu Sākums (1961), tā bija lieliska, tas ir viens no maniem atklājumiem.
Arī Ārprāts, par kuru stāstīja Lauri Kerks, un vēl vairākas citas, kas tika rādītas simpozija prezentāciju laikā. Man ir sajūta, ka atkal esmu gatava orientēties uz dokumentālo kino – šeit mums bija viens seanss, bet Leipcigā dokumentālo filmu festivālā būs Lietuvas filmu programma, un esmu gatava turpināt vēl.
Kā tu prognozē, kas notiks ar simpoziju turpmākajos gados?
Es domāju, jautājums ir ne tikai par to, kas notiks ar simpoziju, bet kas notiks ar kino vēsturi kopumā.
Es jau trīs gadus pasniedzu universitātē, un nākas novērot, ka studenti vairs neiet uz kino, viņi nezina atšķirību starp filmas uztveršanu kinoteātrī, īstos apstākļos, un YouTube skatīšanos mājās.
Starp šo jautājumu un simpozija statusu arī pastāv svarīga saikne. Iespējams, kino recepcija varētu būt kādreiz mūsu tēma, mēs esam atvērti dažādām ierosmēm, gan teorētiskām, gan vairāk uz praksi balstītām.
