KINO Raksti

Brīdinājums no senas nākotnes

15.02.2017

15. februārī pulksten 20:30 kinoteātrī „Kino Bize” īpašs seanss – pasaules kino klasika, Frica Langa mēmā filma „Metropole / Metropolis” (1927) tiks demonstrēta pilnā un atjaunotā versijā.

Ziniet, mēdz būt tā, ka veca, īpaši mēmā kino skatīšanās līdzinās mājasdarbu pildīšanai. Lūk, antiutopijai Metropole (1927) jau 90 gadi, varētu domāt, ka skatītājam tā jāatdzīvina, negribīgi ziedojot savu dārgo laiku un spēkus. Tomēr Frica Langa melnbaltā filma ir pavisam cits gadījums.

Vizionāra avangards

Filmas veidošanas laikā Vācijā valdīja politiskas pārmaiņas un kinematogrāfa uzplaukums. Kara reālijas joprojām bija kā svaigas brūces sadragātās nācijas miesā, un ekspresionisma autori soļoja zem mākslinieciskās sacelšanās karogiem. Vizionārs Frics Langs atainoja drausmīgas šausmas un fantastisku grotesku, eksperimentējot ar formu un ejot arvien dziļāk alegorismā.

Viņa Metropole ir avangardisks zinātniski fantastiskais autorkino eposs, kas kļuvis par artefaktu vai laika kapsulu. Noskatīties Metropoli ir kā ieraudzīt pagātni, tagadni un, iespējams, arī nākotni.

Ir jūtama laiku saskaņa. Filma ir izteiksmīgs tehnofantāzijas un bībeliskās mitoloģijas, asarainas melodrāmas un krāšņa ekspresionisma hibrīds. Langa darbs ir pārspīlēts, operiski teatrāls, plašiem vēzieniem veidots.

Šī mēmā filma nonāca stiprā valstisko ideoloģiju, tajā skaitā arī fašisma un komunisma ietekmē. Metropole kļuva diža ne tikai sava mēroga dēļ – filma ir metaforām bagāta, turklāt māksliniecisko un ideālistisko (vai reālistisko) skatījumu satikšanās mānīgā nākotnē antiutopijas žanru raksturo vēl joprojām. Frics Langs radījis vienu no visbrīnišķīgākajām kinematogrāfa vēstures lappusēm. Pārspīlēto dekorāciju noformējums ir apbrīnojama Art Deco un gotikas sintēze, uzskatāmi redzama zināmas urbānistiskas ekspansijas abstrakta un absurda ilustrācija. Filma stāsta par pārgalvīgu sacelšanos pret despotismu un cīņām par sociālo vienlīdzību, un tas notiek uz pastāvīgi transformējošās industriālas ainavas fona.

Varētu domāt, ka Metropole ir mītisks un romantisks trilleris, tomēr robeža starp patieso un izdomāto ir ļoti nenoteikta. Langs šo robežu pārvar un iznīcina ar sižetiskās un vizuālās divdabības palīdzību. Konfliktu starp strādnieku šķiru un valdošo eliti, nevainīgu cilvēku vajāšanu un pilsoniskas frustrācijas viņš ilustrē ar stilizēti futūristisku audeklu.

Sociālpolitika un mīlestība

Lielā nākotnes pilsētā saasinās sociālpolitiskā krīze. Vara tiktāl aizmirsusies, ka uzspļauj strādnieku šķirai, uz kuras kauliem Metropole uzbūvēta. Būtībā pilsēta celta, balstoties netaisnībā. Metropole kļūst par ekspluatācijas un tirānijas sinonīmu. Izmantojot pilsētas iedzīvotāju, kā arī demoralizētās, individuālismu, greznību un baudas godinošās elites vadoņa Jo Fredersena uzticību, ar šīm sabiedriskajām pretrunām slepeni manipulē kāds Mefistofelim līdzīgs zinātnieks Rotvangs. Tikmēr pazemotie darbaļaudis, smokot dūmos un ciešot no industrializācijas augļiem, filmā attēloti pilnībā izsmelti, viņu galvas ir nolaistas, uz bezpersoniskajām drānām ir tikai numuri, viņi pārvietojas mehānistiski ritmiski, taču smagnēji, kā staigājoši miroņi – līdz brīdim, kad sāk dumpoties.

Nevajadzētu aizmirst, ka Metropole ir arī stāsts par mīlestību.

Sižeta centrā ir jaunie mīlētāji Freders un Marija, kurus vada jūtas, atšķirībā no Rotvanga un Fredersena, kas savukārt paļaujas uz intelektu. Acīmredzot, prāts ir bojāeja, bet emocijas – mūsu viss. Turpinot aparteīda tēmu: izgudrotājs Rotvangs, kuram viena roka aizstāta ar metāla protēzi, ir ļaunā ģēnija tēls, un šis ģēnijs netic šķiru izlīgšanai. Piebildīšu, ka atsauce uz ļaundara mākslīgo roku vēlāk pārmiesojusies Kubrika satīrā Doktors Streindžlavs / Dr. Strangelove or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb (1964).

Neprātīgais Rotvangs, greizsirdības un seksuālas kaisles apsēsts, tiecas nopostīt pilsētu. Tomēr galu galā neģēlis cieš fiasko, jo parādās mesiāniskais Freders jeb tā sauktais Starpnieks – pilsētas galvas dēls. Arī Rotvanga vārda izvēle nav nejauša – „Rot” tulkojumā no vācu valodas nozīmē 'sarkans', autors mums dod mājienu, ka Rotvangs varētu pārstāvēt sarkano, komunistisko fronti.

Īstā un viltus Marija

Runājot par mīlestību, būtu jāpiemin arī sievietes – viņas Metropolē vīrieti pārvērš naivā bērnā, kas iecerētā dēļ spējīgs pat uz slepkavību. Sievietes tiek parādītas caur Marijas un viltīgā Rotvanga radītās Cilvēka-Mašīnas tēliem. Pirmoreiz ar Mariju, tāpat kā ar Frederu, publika iepazīstas Prieka dārzos. Jauno puisi ieskauj puskailas dāmas, taču, kad parādās Marija, tērpta vienkāršā apģērbā, meitene viņu burtiskā nozīmē nohipnotizē. Langs kopā ar operatoru Karlu Freindu ap Marijas figūru rada īpašu, viegli dūmakainu mirdzumu, maģisku auru gan tad, kad viņa pirmoreiz parādās dārzā, gan tad, kad viņa katakombās uzrunā darbaļaudis, tādējādi pielīdzinot viņu bībeliskajai Marijai vai, precīzāk, Dreijera Žannai d'Arkai.

Tikmēr Cilvēks-Mašīna, kas pieņēmis Marijas veidolu, izpaužas kā baisas sievietes tēls, kas, dejojot erotiskās dejas elitei, tiek pielīdzināts Bābeles staigulei. Miesaskārīgi vīrieši apgrābsta viltus Mariju, līdzīgu nuāra “femme fatale”, kamēr īsto Mariju ieskauj bērni, kuriem draud briesmas. Langs sievietes attēlo polāri: vai nu godājama un pilnvērtīga, vai kritusi, netikla un velnišķīgi viltīga. Neviens līdz pat pašam finālam (jāatzīstas, pārāk idilliskam) nav spējīgs saprast, vai robotiskā viltus Marija, kas vadījusi proletariāta pretošanos, ir īsta vai jukusi, un šis duālisms apspēlēts kā pamata pazušana zem darbaļaužu kājām.

Paralēles pēc pusgadsimta

Salauztais, bet vīrišķīgais proletariāts velkas pa Metropoles pazemi, verdziski strādājot gigantpilsētas labā, kamēr virszemē ietekmīgās augšas bezrūpīgi bauda ķermeņa kultu, brīvību un varu. Šeit gandrīz nav iespējams neieraudzīt citu šedevru – Ridlija Skota neo-nuāra filmu Pa asmeni skrejošais / Blade Runner (1982) – un neatzīt Metropoles ietekmi.

Turklāt Metropole bija ne tikai novatoriska, bet arī pravietiska – Langs deva mājienu par bīstama vācu revanšisma iespējamību. Būtu vietā piebilst, ka Metropole ir maskēti Zvaigžņu kari. Lūk, jaunais dumpinieks (Freders) pievienojas nemierniekiem (proletariātam), apgūst viņu reliģiju un nostājas uz sava tēva (Fredersena) gāšanas un viņa impērijas (Metropoles) iznīcināšanas ceļa. Vēl kāds būtisks Metropoles sinonīms – Eizenšteina Streiks (1925), kur atainota strādnieku sacelšanās pirmsrevolūcijas Krievijā. Arī Eizenšteins ir pazīstams kā simbolists (tiesa gan, montāžas), piemēram, labi zināmajā ainā, kur sadumpojušos strādnieku kadri mijas ar nokautu lopu kadriem. Langs un Eizenšteins rada neparastas un savdabīgas pasaules un jaunas nozīmes.

Runājošais tēls – Molohs – ir bībelisks briesmonis, šeit attēlots kā milzīgs industriālais spēks, kas pārtapis vergturī. Mašīnas iegūst pārsvaru pār saviem radītājiem, bet filmas vide ir tik izaicinoša uztverei, ka nav vajadzības pēc vārdiskas ekspozīcijas. Īsts vizuālais gardums. Molohs bez žēlastības aprij proletariātu. Koncentrācijas nometnes alūzija? Tiesa gan, būtne izrādās tikai baisa Fredera ilūzija, kas iekļuvusi drūmajā Metropoles pavēderē, kur pilda raupjus rutīnas pienākumus.

Nebūt ne nejauša un ļoti tieša saikne Metropolei ir ar iznīcībai nolemto Bābeli – debesskrāpi pilsētas centrā sauc “Jaunais Bābeles tornis”.

Diktatora Jo Fredersena tornim – monolītam megapoles kodolam – ir arī skaidri saskatāms atspulgs drūmajā Skota filmā piramidālās celtnes Tyrell veidolā. Skota filmas sākumā skatītājs redz apbrīnojamu Langa antiutopijas tulkojumu: Losandželosa, 2019. gads, Tyrell korporācijas mutuļojošie skursteņi un ēka – šī korporācija pieskata un apsargā nākotnes pilsētu, līdzīgi kā Bābeles tornis.

Starp citu, Langa filmā arī mākslīgā intelekta pētīšana ir rādīta jau sen pirms tā laika, kad šīs tēmas apspriešanai pievērsās masas. Šeit, protams, prātā nāk Aleksa Gārlenda kamertrilleris Ex machina (2015), kur cilvēks-robots mīlīgas meitenes veidolā savu ziņkāri par ļaudīm demonstrē tikpat vēsi, bet vērīgi kā robots-viltus Marija.

Jaunā Bābele ir megapole, kas, gluži kā viņas priekštece, iegrimst vardarbības un dekadences virpulī. Pilsēta, līdzīga Betmena Gotham-city Tima Bērtona filmās (1989 un 1992) – plašs labirints ar augstceltnēm, kas tiecas apmākušajās debesīs; vieta, kur cilvēks ir pazudis un dezorientēts. Darbības rezultāts ir brāzmains sabrukums jeb Pastardiena. Jau atkal aiz viltus Marijas rotaļīgās dejas priekškara atdzīvojas Nāves statuja, kas soļo pa pilsētu ar savu izkapti. Metropoli kontrolē verdziska dehumanizācija, kas beidzas ar slepkavībām un briesmīgiem plūdiem. Piebildīšu, ka gan Bērtona, gan Langa filmas noslēdzas baznīcā: Betmenā Džokers, turot Vikiju Veilu, saduras ar Cilvēku-sikspārni milzumaugstas katedrāles smailē, savukārt Metropoles fināls notiek pie katedrāles ieejas – tiek noslēgts pamiers starp Frederu, viņa tēvu un Mariju.

Simbolu virtene

Simbolu pārpilnība. Marija – māte, jaunā cilvēces laikmeta sludinātāja. Viltus Marija – postošā kārdinātāja. Pūļa spēks un personības spēks. Iezīmējas gan individuālā elle ar Molohu, gan aristokrātu paradīzes dārzi, gan piecstaru zvaigzne, kas kvēlo virs zinātnieka-Frankenšteina un viņa lolojuma; gan bībeliskas atsauces, gan Marseljēzas motīvs, gan Bābeles staigule, kas mudina uz dumpi, gan satracinātā tauta, kas raganu nes uz sārtu. Aptuveni šāda sociāli filosofiska virtene, kas spīguļo vācu ekspresionisma apvalkā.

Langs ir trakulis, kurš spēj divarpus stundas garu kinolenti piepumpēt pilnu ar visām gaumēm atbilstošām ideoloģijām.

Tomēr autora galvenā tēze ir – revolūcija un dumpis ir bezjēdzīgs un nesaudzīgs ļaunums, kas nenes neko citu kā vien nāvi. Un ka saimniekam un strādniekam būtu jāvienojas, ieklausoties sirdī. Citiem vārdiem sakot, buržuāziskās sabiedrības saglabāšana – strādnieku un kapitālistu sarokošanās – ir iluzora, bet tomēr cerība, autora utopiskais humānisms. Kāds noteikti sacīs, ka tāda iedoma nav uz labu. Pat, ņemot vērā Herberta Velsa izteikto aizrādījumu par muļķību un tuvredzību, kādā attēlots progress, kā arī par filmas sižeta pārmērīgo jutekliskumu, tomēr iespēja, ka sociālisms un kapitālisms varētu salīgt mieru, krasi atšķiras no tā, kas pasaules vēsturē noticis iepriekš. Un tāds samākslots fināls var būt kā kompromiss, tā arī ideālu nodevība.

Kam mums to vajag?

“Kur slēpjas Langa Metropoles spēks?” – jūs jautāsiet, – “kam man to vajag?” “Tā ir kinoābece fantastikas radīšanā,” es jums atbildīgi teikšu. Milzizmēra dekorāciju izmantošana, augsti pilsētu masīvi, kameras rakursi, kas rada ārpuszemes iespaidu – tās visas ir nodevas cieņai pret Langa izgudrojumiem. Frics Langs kļuva par futūristu iedvesmotāju.

Individualitātes iznīcināšana un tautas paverdzināšana ir tēmas, kas kaut vai Pola Verhovena satīristiskajā trillerī Robots policists / RoboCop (1987) aizvien vēl ir svaigas – cilvēka brīvības, apziņas un zemapziņas vadāmība, attieksme pret vardarbību un noziedzību, kā arī sabiedrības vajadzību aizmiršana. Metropole sākas ar strādājošiem mašīnu mehānismiem – pilsētas pamatu –, bet sirreālistiskajā Aleksa Projā Tumsas pilsētā / Dark City (1998) megapoles milzīgo mērogu arhitektūra burtiskā nozīmē kustas un pārveidojas.

Metropoles vizuālās un tematiskās atbalsis atrodamas arī Endrjū Nikola filmā Gataka / Gattaca (1997), kā arī Lika Besona filmā Piektais elements / The Fifth Element (1997). Šajās filmās vientuļi dumpinieki pretojas diktatūrai, vai tā būtu personības vai korporatīvā kapitālisma tirānija. Savukārt Lēnijas Rīfenštāles filmā Gribas triumfs / Triumph des Willens (1935) iekļautās epizodes ar ļaužu masām Hitlera laika svinīgajās parādēs atgādina agrīnās Langa ainas ar soļojošajiem strādniekiem; tiesa gan, pacifistiskā, antitotalitārā Metropoles vēstījuma pēdas Rīfenštāles propagandā nav palikušas, režisorisko viltību nomaina biedējošas nacistiskā režīma reālijas.

Gan Langa trakā zinātnieka tēls, gan karš pret mašīnām vēlāk reproducēti dažādos veidos – šeit prātā nāk leģendārais Terminators / The Terminator (1984, režisors Džeimss Kamerons). Taču gan Langam, gan Kameronam, gan Skotam aukstā mašīna parādās dzīva cilvēka veidolā. Galu galā arī revolucionārā fantastika Matrikss / The Matrix (1999) ir patapinājusi Metropoles ideju – cilvēku un mašīnu, personības un sabiedrības opozīciju, kur nemiernieku rindās rodas Izredzētā figūra: bija Freders, bet tagad ir Džons Konors un Neo. Filmās figurē arī dopelgangers jeb varoņa tumšā puse – cilvēks un robots, glābējs un slepkava.

Un, ja ar to vēl ir par maz, tad plaisa starp proletariātu un buržuāziju lieliski parādīta fantastiskajā bojevikā Elizeja / Elysium (2013), kur bagātie mīt greznībā, atrauti no nabagiem, un elpo svaigu gaisu, kamēr netīrais proletariāts smagi strādā rūpnīcās un dzīvo, bezpalīdzīgi saspiedušies graustos. Frics Langs un Nīls Blomkamps demonstrē sociālo nevienlīdzību un tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku – abās filmās ekspluatējamie saceļas pret bagāto eliti, tikai Metropolē zinātne ir dēmonisks ļaunums, bet Elizejā cilvēks progresīvās tehnoloģijas izmanto kā instrumentu ietekmēšanai (mehāniskais skelets uz Meta Deimona ķermeņa) un izdzīvošanai (ārstējošās medicīnas mašīnas). Pat savā neveiksmīgajā filmā Robots, vārdā Čapijs / Chappie (2015) Blomkamps tiešā veidā atkārto Metropoles galveno tēzi:

“Starp galvu un rokām ir vajadzīgs vidutājs – sirds”.

Un, lūk, nu jau Langa mākslīgā pasaule izskatās pēc objektīvas īstenības. Cilvēces vēsture, kā parāda kino vēsture, ir cikliska. Blomkamps un Langs vienkārši un pamācoši spriež par to, ka tad, kad „augšas nevar, bet apakšas negrib”, tad par neapmierinātības risinājumu kļūst savstarpēja atklāsme, kas darbojas kā sabrukuma ideoloģiskā forma.

Fantastika runā par svarīgo

Rezumējot – Metropole nav nekāda fantāzija, ko atstāt aizmirstībā. Tā ir aģitacionāla līdzība, elegants kinolīdzeklis tiem, kas, domājams, nobijās no boļševistiskās revolūcijas. Filmas veidotāji pieskaras patvaldības un patiesības tēmām, radoši daudzveidīgā kinolente ir patiesi simfoniska – tā sentimentalitāti sasaista ar vulgaritāti, šausmām un bramanību.

Šī ir sava laika Tumsas pilsēta, kas atgādina, ka fantastika nekad nav vienkārši fantastika – izmantojot arhetipus, tā runā par svarīgo.

Gan Alekss Projā, gan Frics Langs met izaicinājumu veselajam saprātam.

Jā, Metropoles sižets ik pa brīdim ir pārblīvēts, bet zināma stāstījuma sadrumstalotība var pat izrādīties tā vērtība, kas filmu padara par iztēli rosinošu haotisku murgu. Nemaz nav tik daudz filmu, kuras spētu būtu tik satraucošas. Abi vizionāri meistarīgi pēta pasaules kārtības saprašanas un veidošanas tēmas. Fantastika ir rūgtās patiesības saldā glazūra. Iezīmējas dižens futūristiskās pilsētas tēls – kā cilvēciskā izmisuma eskalācija. Un, lai arī Tumsas pilsēta no Metropoles pārņēmusi valdošās šķiras despotisma attēlojumu un rāda varas eliti kā parazitējošus atnācējus, abu detektīvkino autori vislielāko uzmanību pievērš tieši cilvēka dzīves vērtībām.

Informācija par filmas seansu kinoteātrī Kino BizeŠEIT.

Attēlos kadri no Frica Langa filmas "Metropole".
No krievu valodas tulkojusi Zane Volkinšteine

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan