KINO Raksti

Jevgeņijs Paškēvičs. Gargabalnieka vientulība

20.10.2020

„Filma pārsteidz ar faktūru blīvumu, fizisku intensitāti, ar bagātīgu operatora un mākslinieka izdomu un fantāziju. Tas ir ansambļa darbs augstā mākslinieciskā līmenī.” Tuvojoties pirmizrādei, visus šos epitetus varētu veltīt spēlfilmai „Ko zina Klusā Gerda”, taču kinozinātnieks Agris Redovičs tos virknē par… Jevgeņija Paškeviča pirmo lielo spēlfilmu „Cilvēka dienas” (1989), kas jau pirms 30 gadiem apliecināja estētisku mērķtiecību, garīgo jaudu, pārliecību un spēku. No turienes nāk radošās enerģijas vēriens, kuru režisors attīstījis arī jaunajā filmā.

…Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs…
/Rainis, Kalnā kāpējs, krājumā Tālas noskaņas zilā vakarā, 1903/

Aizaug takas nestaigātas, noput logi neatvērtie, reiz tik rosīgajā Šmerļa nostūrī snauž dīvainas ēkas, vairāk līdzīgas skumjai kapličai, nevis Rīgas kinostudijai, kā vēsta netīrais un pabalējušais uzraksts ceļmalā. Sen izsapņoti sapņi par mirušo dvēseļu atdzīvināšanu, samītas cerības par jaunas dzīvības ienākšanu pamestajos mūros. Kas bijis, tas nenāks vairs… Tik atmiņas kā spoki klīst tukšajos gaiteņos.

Kinostudijas galvenās ēkas kreisajā spārnā reiz strādāja dokumentālisti – 90. gados to oficiāli nosauca par Rīgas Dokumentālo filmu studiju, līdz tam – vienkārši hronika. Desmitiem gadu tur darbojās mūsu kultūras asinsritei tik nepieciešamā, dzīvi urdošā filmētāju kopa, kas priekšniekus un priekšnieciņus dažkārt padarīja visai nemierīgus. Hronikas kabinetos, projekcijā, gaitenī un operatoru „svētnīcā” – kabīnēs –, it visur varēja atrast aktīvus ļaudis, kas apsprieda uzņemto, strīdējās, meklēja risinājumu, domāja, kā veiklāk iemānīt filmā svarīgu zemtekstu vai jēgu. Jevgeņijs Paškēvičs atceras:

„Rīgas kinostudijas laikā mēs visi skatījāmies viens otra materiālus un runājāmies par tiem, teicām viens otram nepatīkamas lietas attiecībā uz filmu, bet mēs nekad neteicām nepatīkamas lietas viens par otru.” [1]

Bez šaubām, bija hronikā sava meistaru hierarhija – garīgi kūtrie tur nejutās ērti, bet jaunā paaudze varēja harmoniski iekļauties rosmes pilnajā gaisotnē. Arī jaunais dokumentālists Žeņa Paškēvičs. Starp priekšniecības mīluļiem vai kino kritiķu izceltajiem talantiem viņš noteikti nebija. Bet gāja savu ceļu, kino un īstenību samērojot. Lūk, viņa stāsts, kas jau kļuvis par klasiku: „Savu lēmumu kļūt par režisoru es noformulēju 16 gadu vecumā, kad nokļuvu kinoteātra Blāzma kinoseansā, kurā bija pieci cilvēki – es viņus viegli varēju saskaitīt kontrgaismā. Viņi visi sēdēja pirms manis, kad tajā rādīja Ingmara Bergmana Zemeņu lauku. Bergmanu es neuzskatu par radniecīgu dvēseli, jo pats esmu pavisam citādāks, bet viņa filma lika man zaudēt prātu – es kā ģimnāziste vēl trīs dienas lidinājos pa gaisu, rakstīju par to kaut kādas piezīmes, bet nebija neviena, kam es tās varētu izlasīt. Tajā vecumā bija daudz nodarbošanos: mūzika, literatūra, glezniecība, un es par to visu interesējos, bet par kino sapratu – tas ir mans! Man tur vajag būt. Tā ir mana stihija, es tajā jūtos kā zivs ūdenī.”[2]

Kadrs no filmas "Cilvēka dienas"

Sarunās Paškēvičs vairākkārt uzsvēris – mana īstā augstskola ir hronika. Tagad vien dažus vairs var sastapt no kādreiz „neuzvaramās kohortas”. Rindas kļuvušas tik retas… Dzīve izmētājusi mūs pa nepārredzamās laiktelpas stūriem. Kur kurais, sirmi un līki, lepni vai sirdsapziņas saēsti, aizelsušies, pēc slavas un mantas dzenoties, izmirkuši alkoholā, noputējuši vienaldzībā, pusakli, puskurli, pusklibi, ar sirdīm caurumotām, katrs savā kaktā smejam un kaucam, un draugus vairs nesasaucam… Ir pagājis laiks.

Kā daudzi hronikā, Jevgeņijs Paškevičs laiku pa laikam taisīja kinožurnālus Padomju Latvija, divus trīs gadā, visvairāk 1979. gadā – sešus. Tā, protams, bija kaut kāda kino prakse, kaut kāda iztikšana, bet īstu prieku šie darbiņi nesagādāja „ne pašam, ne Sašam”. Kinožurnālu lipināšana mākslinieka sirdi reti var iesildīt. Taču kolēģu uzmanību piesaistīja emocionālais, svaigi elpojošais stāsts par kāda skolotāja pirmo darba gadu – Noveles pa telefonu (1978, operators Juris Podnieks, teksta autors Hercs Franks), Paškēviča diplomdarbs Maskavas kinoinstitūtā. Kinostudijas plānā tas skaitījās kinožurnāls Padomju Latvija Nr.20/21, jo, raugi, īsfilmu sarakstā vieta jaunajam režisoram toreiz neatradās.

Bija jāgaida gadiem ilgi, līdz studijas plānos varēja iespiesties arī kāda Paškēviča iecere. Bet gargabalnieka spītība viņam piemita jau toreiz. Žeņa sagaidīja savu laiku un radīja dokumentālā kino meistardarbu Garā diena (1981, operators Sergejs Nikolajevs) – veltījumu savam vectēvam, kalējam tālos Latgales laukos. Režisors bija atradis dzīves un filmas ritma perfektu sabalsojumu. Konkrēto norišu fiksējumi kinolentē gūst pārlaicīgu dimensiju. Var sajust eksistenciālo dzīļu karsto elpu, Dieva un mīlestības nepārejošo klātbūtni, un tas ir vairāk kā kino, tā ir saplūsme ar īstenību. Mītiskā pārcēlāja Hārona laiva no Bēdu upes ieslīd mūžībā. Dvēsele aizlido. Sfinksas mīkla atminēta.

Kadrs no filmas "Garā diena" (1981)

Vai pēc šī nevīstoši izcilā darba Jevgeņija Paškēviča stāvoklis dokumentālo filmu studijā uzlabojās? Taču nē. Filmu ar lielām grūtībām izdevās nodot priekšniecībai, kas tajā saskatīja visu ko citu, tikai ne darba cilvēka cildenumu. Paškēvičs saprata, ka hronikā viņa nākotnes izredzes ir plānas un nolēma mainīt savu kino profilu. 1984. gadā viņš uzņēma spēles īsfilmu Infanti, kas turklāt pēc papīriem ir nevis Rīgas kinostudijas, bet Mosfiļm radošās apvienības Debija produkcija.


Savulaik populāra bija Tonija Ričardsona filma Gargabalnieka vientulība / The Loneliness of the Long Distance Runner (1962), pēc britu rakstnieka Alana Silito stāsta par vienkāršu puisi, kurš nonācis labošanas darbu kolonijā un tur sāk trenēties skriešanā. Un skrienot galvā lien dažādas domas. „Ja man būtu teikšana, es netērētu laiku, lai celtu cietumus, kur sēdināt visus okšķerus, visādus priekšniekus, viņu stilīgās maukas, papīru smērētājus, dažādus ierēdņus un parlamenta deputātus. Nē, es viņus uzreiz liktu pie sienas, viņi taču mūsējos sen jau būtu apšāvuši, ja tikai spētu saprast, ko nozīmē īsts godīgums, bet to nu viņi nesaprot un nekad nesapratīs, dievs ir mans liecinieks.”[3]

Ja ne gluži tādas, tad līdzīgas domas, šķiet, nākušas prātā ne vienam vien, savā prātā pārcilājot lemttiesīgo kārtējos gājienus bezmorāles laukā. Varbūt arī Žeņa rūgtumam sirdī ir reizēm pievienojis kādu skarbāku vārdu. Ir jau taisnība – priekšnieku un politiķu vidū goda vīri ir liels retums. Var lamāt viņus, cik ādā lien, ja no tā paliek vieglāk.

Katram ir sapnis brīvību gūt. Bet zinām gan, cik tā nosacīta. Tiekšanās uz lielu filmu, tas nozīmē – uz lielu darbu, bet galu galā tomēr tad pats tu vari lemt, pats spriest, pats ciest, pats uzvarēt un zaudēt vari.

Tā ir gargabalnieka vientulība: „Labi skriet garā distancē: tu skrien viens, pavisam viens, neviena visapkārt, neviens tevi nekaitina, neviens nemāca, kas jādara, neviens nekūda aplaupīt bodīti, ielīst tajā pa sētas durvīm no sānieliņas. Reizēm man liekas, ka nekad neesmu bijis tik brīvs, kā tās divas trīs stundas, kad es izskrienu uz takas pie vārtiem un pie resnā kailā ozola pagriežos krustojumā.”[4] Ir iesvīst vērts, šo brīves mirkļu dēļ. Līdz lielai filmai vērts ir grūto ceļu noiet un nesaļimt.


„Dievi bija piesprieduši Sīzifam sodu: nemitīgi līdz pašam galam velt kalnā milzīgu akmeni, kas pats no sava svara tūlīt atkal ripoja lejā. (..) Pašā galā ilgajai piepūlei, kas mērāma ar telpu bez debesīm un laiku bez dziļuma, tiek sasniegts mērķis. Tad Sīzifs noskatās, kā akmens īsā brīdī noripo lejas pasaulē, no kuras viņam to vajadzēs velt kalnup. Viņš atkal nokāpj ielejā.”[5]

1989. gadā Jevgeņijs Paškēvičs sāka savu Sīzifa gaitu. Un dievu nolēmums nav laužams. Tīksmie brīves / darba brīži ir tik īsi pret garajiem gadiem, kad smagais akmens atkal no jauna jāveļ un jāveļ kalnā.

Kadrs no filmas "Cilvēka dienas"

Pirmā lieldarba Cilvēka dienas[6] uzņemšana iegadījās vēl tajos laikos, kad režisoram nauda filmēšanai nebija skraidot jāmeklē. Šai ziņā padomju laiki bija ērti, galvenais – vajadzēja iekļūt sarakstā, izdabūt cauri instancēm savu iecerēto scenāriju, un tad viss notika, protams, noteiktos domāšanas un iztēles rāmjos. Taču 1989. gadā šie kritēriji jau bija stipri izļodzīti, un priekšnieki ne Rīgā, ne Maskavā īsti nezināja, ko atļaut, ko aizliegt.

Cilvēka dienas ir kino diptihs par pēterburdzieti Alekseju Infantjevu dažādos viņa dzīves posmos. Pirmā daļa Mīlestība risinās drīz pēc Staļina nāves, 1954/55. gadā, galveno varoni jaunībā ļoti izteiksmīgi tēlo Vitālijs Skvorkins, tolaik vēl Teātra augstskolas students (cik zināms, kopš 1994. gada dzīvo Parīzē, strādā teātrī, filmējas). Otrā daļa Bezmiegs risinās 1989. gadā, laikā, kad irst par stabilām kļuvušās vērtības un dzīve lielajā padomju impērijā sāk zaudēt dienišķo jēgu. Alekseju Infantjevu pusmūžā atveido Ļubomirs Laucāvičs, pazīstams Lietuvas teātra un kino aktieris, vēlāk piedalījies arī nelielā lomā Paškēviča filmā Golfa straume zem leduskalna (2012).

Filma pārsteidz ar faktūru blīvumu, fizisku intensitāti, ar bagātīgu operatora un mākslinieka izdomu un fantāziju. Tas ir ansambļa darbs augstā mākslinieciskā līmenī. Paškeviča pirmā lielā filma – un tāda estētiskā mērķtiecība, garīgā jauda, pārliecība un spēks. Toreiz tas pārsteidza, un pārsteigtu arī šodien, ja vien filmu būtu iespējams redzēt. Radošās enerģijas vērienu režisors saglabā un attīsta savos nākamajos lieldarbos Golfa straume zem leduskalna (2012) un Ko zina klusā Gerda (2020).


Cilvēka dienu pirmās daļas problemātikā iezīmējas 17 gadus veca jaunieša mīlas kaislības. Seksuālā dziņa pret nedaudz vecāku, pieredzējušāku, erotiski pievilcīgu precētu sievieti Asju, ko tēlo izskatīgā Natālija Lapina (kinoaktrise un dziedātāja, kas savu karjeru turpinājusi Amerikā), jaunieša apziņā transformējas par visaptverošām mīlas jūtām, kādas mūs nereti piemeklē ne tikai agrā jaunībā. Seksuālā neveiklība, mulsums un bezgalīgas ilgas uz ekrāna jūtamas miesiski un skaidri. Mīlēšanās komunālā dzīvokļa aizdurvē, tukšais dzelzceļa vagons Jaungada naktī, vagona durvis, kas veras vaļā un ciet, pēc tam sniegota mežmala klusa. Aust rīts, vīns neizdzerts, rasols sasalis, un neko vairs negribas, tik sals lien klāt. Miesa iegūta, bet vai dzīve? Ko darīt ar dzīvi? Rīt taču, tāpat kā šodien, naudas nebūs, un inteliģentā māte (Ludmila Maksakova) pārmetoši lūkosies. Gribas taču dzīvot. Bet kā?

Kadrs no filmas "Cilvēka dienas"

Abās filmas daļās parādās viena un tā paša sapņa vīzija, kas ar grandiozu, neapvaldītu izdomu realizēta Spilves lidostā. Vienuviet ir orķestris, kāds pirms seansiem spēlēja lielākajos kinoteātros, tukši soli klausītājiem, izpletņlēcējs, hipodroma braucējs, karavīri, alus bārs un gluži neaptverams kopums, kāds tik sapnī iespējams.

Infantjevs turpat pie galdiņa kafejnīcā. Gan jaunībā, gan pusmūžā viņš tur redz sevi dominējošā neliela priekšnieka lomā, bet kā lūdzēju – Asjas dubultnieci (Olga Šepicka, Rīgas Jaunatnes teātra aktrise, filmējusies vairākās Rīgas kinostudijas filmās, arī Golfa straume zem leduskalna), vulgarizētu, bet joprojām seksuāli pievilcīgu. Sapnī Infantjevs it kā kompensē mātes, Asjas un nesakārtotās sadzīves iedragāto pašapziņu.

Brieduma gados, kad dzīve ar savu neizprotamību, neatrisināmo uzdevumu gūzmu mudina novērsties no tās, sapnis atgādina, ka reiz ir justs kaut kas īsts un cerības bijušas, ka dzīve pavērsīsies savā skaistumā un mīlestībā. Bet tā nav noticis. Piepildījuma nav. Nav gandarījuma par nodzīvoto laiku. Varbūt tā nemaz nebija dzīve, tikai caur pirkstiem izslīdējis laiks. Tā ir nesamierināma atsvešinātība neizprotamā pasaulē. Ne Dievs, ne kāda cita prāts tevi vairs neglābs.

Skumji dramatisks ir Infantjeva laiks daļā Bezmiegs. Nomirst sieva, paliek divas meitas, kas jāaudzina. Darbs studijā Diafilma – it kā saistīts ar kultūru, it kā ar mākslu, bet tik tālu no kādreiz sapņotā, cerētā. Zīmīgi – jaunībā iegūtā personiskās nepilnvērtības sajūta mūža otrajā pusē transformējas krievu klasiskajai literatūrai raksturīgajā liekā cilvēka problemātikā (Ivans Turgeņevs). Sešdesmitgadnieku prozā tā bija Vasilija Aksjonova iecienīta tematika. Latvijas un arī padomju kino kontekstā Cilvēka dienas ir viens no spēcīgākajiem vēstījumiem par lieko cilvēku, kas nonācis pašā dzīves malā. Dažus gadus vēlāk izcilais sešdesmitgadnieku paaudzes kino režisors Marlens Hucijevs uzņēma savu pēdējo lielo filmu Bezgalība / Бесконечность (1991), maz zināmu, bet metaforiski ļoti bagātu darbu par inteliģentu cilvēku pusmūžā, kurš pamet visu, aizbrauc uz savu jaunības pilsētu un secina, ka dzīvei kļūdu labojums nav iespējams. Arī viņš ir dzīves malā. Pilnīgi lieks. Krievu Amarcord, tikai skumjāks.

xxx

1989. gadā Latvijas filmas vēl bija padomju impērijas kino sastāvdaļa. Mūsu kinematogrāfam tas nebija slikts gads. Radās nacionālās pašapziņas piepildīti vēstījumi – Aivara Freimaņa Dzīvīte un Aloiza Brenča seriāls Zītaru dzimta. Tapa arī Jāņa Streiča Carmen horrendum, kuras vēstījumā latviskā pacilātība neietilpa, tāpēc šīs filmas vispārcilvēciskais traģisms, estētiskā perfekcija tika pa īstam novērtēta daudzus gadus vēlāk.

Arī Paškēviča Cilvēka dienas nesa it kā svešu vēsti par mums tālu realitāti kaut kur Krievijā, Pēterburgā, toreiz vēl Ļeņingradā. Bez sociālpolitiskām faktūrām, paliekot tikai indivīda projekcijā, Paškēvičs pārliecinoši parādīja 1989. gada apjukušo laiku.

Atcerēsimies, ka toreiz visa dzīve pie mums bija tikpat maucīga kā visā padomijā. Deficīts un rindas veikalos, benzīna trūkums, reketieri, bandīti, spekulanti, prostitūtas un veikli ļautiņi, kas biznesa projektiņus prata aši apgrozīt, iestāžu apjukumu izmantot. Starpība tikai tā, ka mūspusē tik daudzi bija pārņemti ar nacionālās atbrīvošanās idejām, ar valstiskās neatkarības alkām.

Lai kā cilvēks uzsvērtu savu savrupību, neatkarību no sociālajiem procesiem, no politiskajām norisēm un trokšņa, tas viņu ierauj, neļauj palikt ārpus, liedz pasīvi noskatīties apkārtējā juceklī, patosa pārņemtajos ļaudīs, kas brīvības karogiem rokās, ar tautiskiem lozungiem sirdīs pulcējas baros un kliedz, afekta pārņemti. Kādu laiku var rāmi sēdēt pie bāra letes un iemalkot ko stiprāku, gaidot, kamēr troksnis ārā norims. Bet tad noteikti kāds ieskries, lai kaut ko ierautu, pieslies karogu un teiks: „Nu ko, mīlīši, vareni mēs viņiem parādījām, kas te saimnieks!” Šādās noskaņās Cilvēka dienas nekādi neiekļāvās.

Filmu iznomāšanas kantoris nopirka tikai vienu filmas kopiju un parādīja to pāris reizes nomales kinoteātros, kur tukšajās zālēs vien daži vīriņi iegriezās paģiras izgulēt.

Tā reizēm notiek. Piepildījās viedās kinokritiķes Ditas Rietumas paredzējums: „Cilvēka dienas ir vērtība sevī – filma ir lemta dzīvot savu, skatītāju ignorētu dzīvi.”[7]

1989. gada sociālpolitiskā haosa zīmes padomju impērijas kino vispārliecinošāk pauž Kiras Muratovas Astēniskais sindroms / Астенический синдром (1989). Saskarē ar realitāti galveno varoni pārņem neatvairāms nogurums un miegs. Mēs zinām, ka ļoti tuvu šim stāvoklim ir arī Aleksejs Infantjevs Paškēviča Cilvēka dienās. Muratova atteikusies no sev raksturīgā psiholoģisma, pievēršoties sociālai ekscentriādei, plakātam, cerot kļūt vairāk sadzirdama. Traģiska bezcerība. Sociāls neprāts, ko labāk neredzēt. Izkliedēta nolemtība. Tomēr filma iegājusi kino vēsturē kā pārliecinoša laikmeta vēsts. Tāpat kā Aleksandra Sokurova Aptumsuma dienas / Дни затмения (1988) vai Otrais loks / Круг второй (1990), kurai erudītais kino zinātnieks Mihails Jampoļskis veltījis lielisku eseju, izceļot filmas unikalitāti: „Otrais loks ieved kinematogrāfā trūkstošu posmu – nāvi tās metafiziskā nozīmē. Mnēziskās pēdas te iegūst jēgu, jo tas ir miruša ķermeņa nospiedums. Pasaule iegūst pilnību un zaudē valodu, ko piebeigusi „pasaules afāzija”. Runām vairs nav vietas. Atveras klusuma, pieskārienu, ķermeniskuma, faktūru, manipulāciju, pēdu, imitāciju, simulakru valstība – cita kino valstība.”[8]

Kadrs no filmas "Golfa straume zem ledus kalna"

Lielās kontinentu plaknes dreifē, diendienā to redz tikai Dieva acs, bet nogrimst Atlantīda un vesela kultūras cilts tiek ierauta atvarā, no kura vairs neiznirst.
Vēstures laikmeti arī dreifē. To saceltie viļņi ierij daudzus, kas likteņa nejaušības vesti, nokļuvuši lūzuma plaisā. Jaunas kontūras pasaulei rodas, un ne miņas vairs no ļaudīm, artefaktiem, sāpes tik atmiņā dzeļ par laimi neizjusto, par slavu neiegūto, par mīlu nesastapto.

Lūk, šādā laikmetu plaisā iekrita Jevgeņija Paškeviča Cilvēka dienas. Un tagad ne krievi to zina vairs, ne mēs, Latvijā. Nu darbs ir kino arheologiem.


Kopš Cilvēka dienām pagājuši trīsdesmit gadu. Jevgeņijs Paškēvičs uzņēmis vēl divas filmas. Augusi pieredze, meistarība. Gargabalnieka prieki bijuši īsi. Paškēvičs nemeklē skatītājus, nevada tos pa spožu ideju takām, neizsniedz savu simbolu vārdnīcu, taču klusībā cer, ka skatītājs ieies viņa filmas Noslēpumā, ieies un sajutīs mākslas garu un Patiesības maigo pieskārienu. Bet Paškēvičs noslaucīs sviedrus, ievilks elpu un atkal ķersies pie sava Sīzifa darba.

„Bet Sīzifs māca augstāko uzticību, kas noliedz dievus un pārstata klintis. (..) Cīnīšanās uz virsotnēm viena pati ir pietiekama, lai piepildītu cilvēka sirdi. Ir jāiztēlojas laimīgs Sīzifs.”[9]

Foto no filmas "Cilvēka dienas" - Jānis Buls

Atsauces:

1. Ilze Auzāne. Oskarotās ēnu spēles, Diena, 12.10.2010. 
2. Turpat. 
3. Алан Силитоу. Одинокий бегун, М., Искусство, 15. стр. 
4. Алан Силитоу. Одинокий бегун, М., Искусство, 11. стр. 
5. Albērs Kamī. Mīts par Sīzifu, R., Daugava, 2002., 155., 157. lpp 
6. Cilvēka dienas (1989), scenārija autors Sergejs Solovjovs (pēc Andreja Bitova tāda paša nosaukuma romāna), operators Dāvis Sīmanis, mākslinieks Vasilijs Mass. 
7. Dita Rietuma. Latvijas aktierkino (1986-1990), Literatūra un Māksla, 18.10.1991. 
8. Михайл Ямпольский. Смерть в кино. Искусство Кино, 1991. №9., 63. стр. 
9. Albērs Kamī. Mīts par Sīzifu, R., Daugava, 2002. 

Komentāri

Raitis
23.06.202209:16

Lielisks raksts! Kur var redzēt šīs filmas? Ieintriģēja!


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan