KINO Raksti

Latvijas kino jaunie laiki. Vismaz piecas perspektīvas

19.02.2022
Latvijas kino jaunie laiki. Vismaz piecas perspektīvas

Kolektīvā monogrāfija „Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020”, kas iznākusi apgādā „Dienas Grāmata” Ingas Pērkones un Ditas Rietumas redakcijā, apliecina Latvijas filmu nozares briedumu – gan kinematogrāfiski, gan institucionāli.

Pandēmijas laikā plašākas publikas uzmanībai garām paslīdējis fakts, ka latviešu kino gluži nesen ne tikai uzdzirkstīja valsts simtgadei, bet arī pats atzīmēja simt gadu jubileju. Pirmā latviešu filma, Viļa Segliņa inscenētā Es, karā aiziedams pirmizrādi piedzīvoja 1920. gada 9. novembrī -  tieši gadu pēc vēsturiskajām cīņām par Rīgu un divus gadus pēc valsts proklamēšanas, savukārt 1921. gada 25. aprīlī tika dibināta akciju sabiedrība Latvju Filma – pirmais filmu nozares uzņēmums jaundibinātajā Latvijā. Fakts, ka latviešu kino māksla un industrija principā ir neatkarīgās valsts vienaudzes, pats par sevi varētu arī nebūt nozīmīgs, ja ne svarīgā loma, kāda kinomākslai ir modernā cilvēka (paš)apziņas veidošanā – kameras acs, kadra rāmis un empātija, kas veidojas, ne tikai skatītājam identificējoties un jūtot līdzi varonim stāsta peripetijās, bet arī izbaudot cilvēciskās emocijas krāšņos pietuvinājumos, veido (priekšstatu par) realitāti, cilvēka vietu tajā un aptuveni, toties visiem saprotami ieskicē, kā tieši sapratīsim abstraktus jēdzienus – piemēram, mīlestība, cildenais vai sabiedrība.

Tādēļ, sakot “latviešu kino”, noteikti var domāt par latviskumu, ko tas veido, identitāti, ko latviešu filmas attīsta, un sociālo pieprasījumu pēc šīs funkcijas pildīšanas. Tas kļūst īpaši skaidrs, ņemot vērā, ka 100 gadu garās latviešu kinovēstures jaunākā posma apmeklētākās filmas – Dvēseļu putenis (2019, režisors Dzintars Dreibergs) un Rīgas sargi (2007, režisors Aigars Grauba) – pievēršas tam pašam laikam un notikumiem, ko iemūžināja pirmā filma, kas nav saglabājusies, – strēlniekiem Pirmā pasaules kara notikumos un Brīvības cīņās. Vai tas nozīmē, ka, neskatoties uz stilistikas un tehnoloģiju attīstību, vēstures, kultūras un ideoloģiju slāņiem, kaut kas mūsu domāšanā par nacionālo kino nemainās? Vai arī pirms trīsdesmit gadiem esam no jauna atgriezušies punktā, kurā ir svarīgi sākt runāt par tiem pašiem jautājumiem vēl un vēlreiz, šoreiz 21. gadsimta kontekstā un kinovalodā? Vai varbūt lūzums veidā, kā valsti traktējam, noticis tieši pēdējā desmitgadē, kā grāmatas nodaļā Stāsti par valsti secina Inga Pērkone? Kā atšķiras laikmetīgais latviešu kino un kādās attiecībās tas ir, no vienas puses, ar šodienas kinomākslas tendencēm, no otras puses, ar padomju laika tradīciju, no trešās – ar Latvijas sabiedrību un valsti?

Uz šiem jautājumiem atbild kolektīvā monogrāfija Ingas Pērkones un Ditas Rietumas redakcijā Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020, noslēdzot nacionālā kino pirmo simtgadi ar apjomīgu, daudzpusīgu un padziļinātu pārskatu par nedaudz mazāk kā trešdaļu no latviešu kino laikmeta.

Pētījuma koncepcija balstās precīzi izvēlētā un sakārtotā dažādu perspektīvu montāžā. Katrs raksts veido patstāvīgu vienību, un tomēr visi kopā – veselumu, secīgu izklāstu, tādējādi savā ziņā grāmatai sekojot paša kino loģikai, kas savulaik ieviesa jaunus noteikumus realitātes atklāšanai. “Kino acs dzīvo un kustas laikā un telpā; tā savāc un ieraksta iespaidus pilnīgi citādā veidā, nekā cilvēka acs. Kinokamerai nekādā gadījumā nav obligāti jāimitē cilvēka ķermeņa novietojums skatoties vai fakts, ka cilvēks uztver noteiktu skaitu vizuāla fenomena īpašību; kamera, kas ir tehniski uzlabota, uztver vairāk un labāk,” tā pirms gandrīz simts gadiem kino skatījumu un spēju izzināt patiesību raksturoja Dziga Vertovs[1]. Izsekot šai atšķirībai visos tās dažādajos veidos noteikti ir viens no izaicinājumiem – jārespektē ne tikai tematiskā, saturiskā, žanriskā, stilistiskā un modālā, bet arī medijtehnoloģiskā un piekļuves formu daudzveidība, kas kinematogrāfijā laika gaitā kļuvusi jo svarīgāka. 

Kadrs no Brigitas Eglītes filma "Vienīgā fotogrāfija" (2008) - ilustrācija grāmatas nodaļai "Nacionālā kino koncepts un konteksts"

Grāmatas centrā tātad ir kino kā mākslas veids, kas ne vien spēj aptvert un ar savu vēstījumu pakļaut salīdzinoši plašu un neviendabīgu auditoriju, bet arī, izmantojot audiovizuālās valodas līdzekļus, uzrunā indivīdu emocionāli un strukturē viņa izpratni par pasauli ar prasmīgi izstāstītu stāstu modeļiem. Neskatoties uz pēdējos gados piedzīvotajām izmaiņām piekļuves un patēriņa formās un praksēs, kino joprojām ir viena no visplašāk iecienītajām kultūras nozarēm – kultūras daļa, kura lielā mērā veido sabiedrības locekļu vērtību sistēmu, gaumi un attiecības. Tomēr kino ir arī salīdzinoši jauna māksla, kuras pētniecības un ar to saistīto pamatzināšanu apguves nepieciešamība izglītības programmu ietvaros nav pašsaprotama, tādēļ svarīgi ir gan nodrošināt tādu izpratni par kino procesiem, kas ļautu publiski apzināties kinomākslas nozīmīgumu nacionālās kultūras tradīcijā, gan arī veicināt izpratni par kino kopumā – žanriem, stiliem, stāstiem, audiovizuālās valodas īpatnībām, tehnoloģiju izmaiņām un personību rokrakstiem.

Šajā kontekstā jaunizdotā monogrāfija ir unikāls darbs, kas saistošā un organiskā veidā paveic šķietami neiespējamo – apkopo svarīgākos faktus un atziņas par trīsdesmit gadu posmu, kas pagājuši pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, latviešu kinomākslā (vēsturiskā perspektīva), vienlaicīgi diskutējot svarīgākos teorētiskos jautājumus (teorētiskā perspektīva), ieskicējot stila un paņēmienu jautājumus (estētiskā perspektīva), piedāvājot pārskatu par spēlfilmām, dokumentālajiem un animācijas darbiem atsevišķi (žanriskā perspektīva), kā arī iezīmējot svarīgākās tendences un pat mēģinot piešķirt skatu no iekšpuses (personiskā perspektīva).

Šī perspektīvu savīšanās līdzās plašajam materiālam, ko lieliski pārvalda autoru kolektīvs – Latvijā atzītākie un zinošākie kino pētnieki un jomas profesionāļi –, tāpat kā izdevies mēģinājums latviski runāt un rakstīt par sarežģītiem teorētiskiem jautājumiem, uzskatāms par grāmatas lielāko sasniegumu, turklāt par vērtīgu to padara jau pats fakts, ka tā dokumentē pārmaiņas – pietiekami plašo laika posmu, kurā veidojas mūsdienīgs nacionālais kino. Zīmīgi, ka viens no vairākiem Ditas Rietumas rakstiem veltīts programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei rezultātiem – Simtgades kino bija ne vien varēšanas pierādījums, bet arī sava veida noietā ceļa mēraukla.

Trīsdesmit gadi, kas aplūkoti grāmatā, ir ievērojams posms nacionālās valsts vēsturē, sevišķi ņemot vērā kinoražošanas tehnoloģiju un izplatīšanas ceļu daudzveidību un specifiku.

Kinomākslai ir īpašas attiecības ar sociālo dzīvi, ekonomiku un politiku, tieši tādēļ svarīgi saprast kino vietu šajās attiecībās un mijiedarbību ar citām jomām. Strīdīgs jautājums nereti ir pats jēdziens “nacionālais kino”, tāpēc apsveicama ir ideja ievadīt grāmatu ar Dārtas Ceriņas teorētisko diskusiju par šo terminu un vairākiem Ditas Rietumas rakstiem par Latvijas kino nozari starptautiskā / ekonomiskā kontekstā (pievēršoties gan producēšanai, gan izplatīšanai un auditorijai; vienā no rakstiem – arī kopražojuma filmām). Savukārt par kino mārketingu saistībā ar vēsturiskajām filmām rakstījusi Inese Boka - Grūbe.

Pret vides svārstībām kā ekonomiskā, tā politiskā nozīmē kinojoma ir īpaši sensitīva, tādēļ zināšanas par to ir ļoti nozīmīgas ne tikai tiem, kas apgūst kino profesionāli, bet jebkuram, kas vēlas orientēties masu komunikācijā, kultūrā un sabiedriski politiskajos procesos. Daudzpusīgi tverts, plaši kontekstualizēts un piemēriem skaidrots nacionālā kino koncepts atbalsta mūsdienīgu izpratni par kino kā darbības jomu.

Apsveicami ir arī tas, ka monogrāfijas turpinājumā, kur autori pievēršas kino kā mākslas specifikai, tas darīts, mijot teorētiskus uzstādījumus un novērotus vēstījuma fenomenus ar atsevišķu žanru izpēti. Tādi ir Danielas Zacmanes, Zanes Balčus, Ievas Vieses - Vigulas u. c. raksti; sevišķi gribētos atzīmēt nodaļu, kas izvērtē latviešu animācijas attīstības vēsturi tirgus apstākļos, un Ingas Pērkones rakstu par sievietēm pilnmetrāžas spēlfilmās. Vēsturiski aprakstošo un fenomenoloģisko metodi papildina Elīnas Reiteres raksta biogrāfiskā pieeja un žanru spilgtāko pārstāvju portretējumi.

Kadrs no Vladimira Leščova filmas "Spārni un airi" (2009) - titulbilde grāmatas nodaļai par animāciju

Svarīgs ir ieskats operatora darba sarežģītajā specifikā, paņēmienu un zīmju kopumā; Dāvis Sīmanis iepazīstina gan ar mūsdienās strādājošiem latviešu operatoriem, gan ar vēsturisko tradīciju un mantojumu. Šajā nodaļā uzsvērta arī tehnoloģiju un inovāciju loma kinovalodas attīstībā. Tā kā kino ir māksla, kas balstīta tehnoloģijās, svarīgi saprast to lomu vēstījuma veidošanā. Šeit saredzu arī iespējas nākamajiem pētījumiem – domāju, ka skats uz izmaiņām kinematogrāfijā būtu vēl pilnīgāks, ja atsevišķa uzmanība tiktu pievērsta arī citiem kinovalodas un kultūras elementiem (piemēram, montāžai, skaņai / mūzikai utt.). Galu galā pēdējie trīsdesmit gadi bijuši digitalizācijas procesa iezīmēti, un tas izmainījis ne vien aparātus, bet arī loģiku. Turklāt dažādas digitālo mediju attīstītās formas (3D grafika, 360 grādu video, VR) un interaktīvie stāsti iezīmē vienu no kinomākslas robežjoslām, kurā notiekošie eksperimenti, iespējams, ietekmēs kinomākslas nākotni.

Tehnoloģiju attīstība ietekmē arī kino apriti un vērtēšanu. Ar gandarījumu izlasīju Ingas Pērkones rakstu, kas veltīts kino pētniecības, analīzes un kritikas attīstībai, tādējādi padarot to par daļu no kopējās perspektīvas – attīstīta, objektīva un zinoša kinokritika ir svarīga gan nozarei, gan sabiedrībai, tādēļ šis raksts piešķir monogrāfijai īpašu pilnību. Tomēr līdzās profesionālajai kritikai filmu izvērtēšana notiek arī dažādos sociālajos medijos un internetu forumos, kinoblogeri vērtē filmas arī tradicionālajos medijos, tādēļ domāju, ka būtu interesanti un savlaicīgi pievērst uzmanību arī šim fenomenam latviešu publiskajā kultūrā, kuras daļa ir kino. 

Noslēgumā jāuzsver, ka kolektīvā monogrāfija pierāda Latvijas filmu nozares briedumu, ko apliecina ne tikai filmas, bet arī institucionalizācija – nacionālā kino sakārtošanā un saliedēšanā liela loma ir gan 2017. gadā dibinātajai Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajai Filmu skolai, gan Nacionālajam Kino centram, kas arī pagājušā gada nogalē atzīmēja 30 gadu jubileju.

Grāmatas zinātniskās redaktores Inga Pērkone un Dita Rietuma atvēršanas svētkos 2021. gada decembrī

Foto - Aija Melbārde, no Latvijas Kultūras akadēmijas publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Vertov, Dz. Kinoks: A Revolution, in Kino-Eye: The Writings of Dziga Vertov, ed. Annette Michelson, trans. Kevin O’Brien, University of California Press, 1984, pp 15. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija