Kinorežisoram Gunāram Piesim 19. jūnijā apritētu 85. Portāls filmas.lv piedāvā tiešsaistē skatīties Nacionālā Kino centra restaurētu Gunāra Pieša filmu „Sprīdītis” (1985), bet Kino Raksti ieskatās šīs filmas tapšanas laikā rakstītajā režisora dienasgrāmatā, kas 2012. gadā nonāca Rīgas Kino muzeja krājumā kā dāvinājums kopā ar apmēram 300 citām „vienībām” no Gunāra Pieša rakstu un fotogrāfiju arhīva. Pārdomas par kinomākslas attīstību, kinokritikas sūtību un filmu veidošanas procesu, bet arī skarbi un nesaudzīgi vārdi par sevi un citiem.
2012. gadā, kad negaidīti atrastais Gunāra Pieša arhīvs nonāca Rīgas Kino muzeja krājumā, muzeja pētniece Līva Pētersone laikrakstā Diena rakstīja:
„Grūti ierobežotā teksta apjomā pateikt, kas bija un ko latviešu kino nozīmēja režisors Gunārs Piesis (1931 – 1996). Kaut sacīt varētu un vajadzētu daudz, aiz cieņas pret nu jau aizgājušu laikmetu un “nogrimušu Atlantīdu”. (..) Ir pienākusi iespēja atklāt personisko – cilvēku aiz kinorežisora Pieša vārda, daudz intīmākā un šokējoši skaudrākā līmenī.”
(visu rakstu lasiet ŠEIT).
Dienasgrāmata, kas tapusi trīs gadu garumā (1981-1983), apliecina, ka Piesis visai pamatoti uzskatīts par vienu no emocionāli sarežģītākajām personībām Latvijas kino vēsturē – viegli ievainojams, bieži depresīvs, nesaudzīgs pret citiem, tomēr arī par savām spējām pārliecināts, gudrs un analītisks prāts. Publicējam dienasgrāmatas fragmentus, saglabājot Pieša stilu un visai haotisko datējumu; redakcijas komentāri iespēju robežās paskaidro minētās personas, filmas u.c.
Dienasgrāmatas teksts cita starpā liecina – ideja par iespēju ekranizēt Annas Brigaderes lugu „Sprīdītis” pirmoreiz parādās 1982. gadā, un gandrīz savādi lasīt, ka šīs krāšņās un šķietami vieglās filmas tapšanas process bijis tik smags. Varbūt pie vainas arī paša režisora emocionālais stāvoklis – divus gadus pēc 50. jubilejas viņš dienasgrāmatā raksta: „Ārkārtīgi neracionāli izmantoju atvēlēto dzīves laiku. Labākais posms jau garām. Taupīgāk ar atlikušo”.
1981. gads
Svarīgi, cik nozīmīgus mērķus mēs uzstādām sev savā daiļradē. Pašpārliecinātība var skaudri sodīt, radīt situāciju, kad slavināti tiek pseidoideāli, pseido nozīmīgums. Tas nopietni var traucēt progresam, paaudzes sociālās domas izveidošanai. Katrs mākslinieks gaida atzinību, taču ne katrs darbs to ir pelnījis. Arī mūsu kinomākslas attīstība ir visai sarežģīts process. Ir nozīmīgāki, kultūras vēsturē stabili savu vietu ieņemoši mākslas darbi un ir arī vienīgi kārtējā filma, filma kā peļņas avots grupai, tās veidotājiem. Izvērtēšanas kritēriji ļoti svarīgi mums visiem, svarīgi tai mākslas nozarei, kurā strādājam, kurai esam atdevuši visu savu dzīvi, savas domas, savu emocionalitāti. Svarīgi, kāds garīguma klimats ir ap mūsu kinomākslu, cik lielā mērā šī māksla kalpo savai tautai, tās šodienai, tās rītdienai. Liela talanta veidots darbs būtu tā kā jāatšķir no sīkas apdāvinātības, pat vienkārši no tikai profesionāla darboņa veikuma. Sīki mērķi sīkā izpildījumā.
Neobjektīvi izvērtēt var jebkuru darbu, jebkura cilvēka daiļradi, vienīgi lai pierādītu pats savu lielumu, savu „dziļumu”, savu izcilo „filozofiju”. Pašapzinīga aktivitāte vēl nebūt nav jāuztver kā patiesas vērtības būtība.
(..)
Enerģiski rīkoties, pierādot sava veikuma lielumu, var arī grafomāns. Svarīgi, kā sabiedriskās domas veidotāji reaģē uz šādu parādību.
Bet, ja nu daudzinātā filozofiskuma vietā ir kompilācija, manipulēšana ar sazagto, pārņemtām vispārzināmām patiesībām? Tad laikam jau jāsaka acīs un asi negatīvi jānovērtē.
Filmas faktiskās vērtības noteikšana tās iznākšanas brīdī – recenzēšana, lamāšana vai slavēšana – vēl nav tās vietas un nozīmīguma apzināšana. Filmai tautā ejot, savs liktenis un, izrādās, par tās nozīmīgumu var diskutēt gadiem ilgi.
Mazliet par mūsu darba kritiķiem. Var patikt un nepatikt – svarīgi, kā to pierāda, pamato, analizē. (..) Kategorisms ir diletantisma pavadonis. Mazāk kategoriski spriedumi iespējami sarunā par mūziku, glezniecību. Kinomāksla pakļauta vissubjektīvākai kritikai, jo operē ar ļoti uzskatāmiem, it kā viegli saprotamiem tēliem, vizuālo „vienkāršību”. Dažāda var būt metaforu uztvere, ritma izjūta, kolorīta un laikmeta arhitektūras uztvere.
Bieži vienkārša, primitīva uztvere agresīvam soģim. Ko iesākt šādos gadījumos?
2. III 81.
(..)
Doma par aiziešanu, nestrādāšanu (kā tas bija pēc P.v.[1]), iespītēšanu – kamēr dod darbu, kamēr kaut cik virzos uz priekšu – būtībā visai neauglīga (it kā citur būtu labāk?). Nav gandarījuma par paveikto. Intrigām bezgala piesārņota vide, trūkst informācijas un strādātprieka, un tai pat laikā vienīgais, ko varu darīt – strādāt, neko neņemot galvā.
Ir vismaz minimālais draugu pulciņš, vismaz kaut kādas simpatijas – milzīgajā antipatiju jūrā. Jāapārstējas, jāsaved nervi kārtībā un vienkārši jāuzmanās. Varbūt nevajaga reaģēt uz patvaļu, kura bijusi un būs. Nežēlība paliks spēkā arī turpmākos gadus. Mazdūšība ne pie kā laba nenovedīs. Pagaidām situacija ar „Laikmetu griežiem”[2] arī nav nemaz tik ļauna. Tas ir pagaidām, līdz parādīsies recenzijas, kuras atkal bojās garastāvokli. Bet to jau arī nevajadzētu ņemt vērā, zinot, kas rakstītāji.
Jārunā par svarīgo tautas pagātnē – tādēļ nemaz tik peļams nav 1905. gada variants. Būtībā no Kinostudijas vadības puses man dota rīcības brīvība. Tas tad nu arī būtu jāizmanto, ne uz ko sevišķi necerot, nerūpējoties par atzīšanu, kuras tāpat nebūs. Var būt arī grāmata par pieredzi, piedzīvoto 20 darba gadu laikā. Paraugoties uz citiem, ir jau arī vēl ļaunākas situācijas ar kolēģiem.
Un kam gan nav bijis konflikts ar vidi, valdošo ieskatu un ideoloģijas paudējiem?
3. III 81.
Mūsu kritika, būtībā būdama slinka un vienaldzīga pret notiekošo pašu mājās, cenšas, kā jau tas provinciāļiem pienākas pēc galvaspilsētas standartiem, visai savdabīgi ar novēlošanos interpretēt t.s. „radošo laboratoriju” – interpretē, protams, neatbilstoši būtībai – pēc situācijas un vajadzības. Neatceros, ka kāds kritiķis būtu tiešām izsekojis filmas tapšanas procesu, dzīvojis līdz veiksmēm un neveiksmēm. Pēc daudziem gadiem tiek vākti „nostāsti”, kā tas bija, bieži tā, kā nu pagadās un ko prasa patreizējā mirklī kādas figūras izcelšanai vai noklusēšanai. Te nu vislielākais jūklis sevišķi žurnālā „Kino”[3]. Ieskicējumi „iz grupas dzīves” un radošā procesa atainojums bieži anekdotisks. Bet galu galā – kas gan nav piedodams mūsu kinožurnālistikai?
14. III 81.
(..)
Pieņemts, ka filmas režisoram, autoriem pieticīgi jāuzklausa jebkura kritika, objektīva vai subjektīva. Jebkādas kritikas ālēšanās apstrīdēšana jau ir nepieklājīga un netaktiska. Nu labi, brīdi sāpina gan neloģiski, ļoti tendenciozi apgalvojumi, tad vispār to vairs neņem galvā (lai jau katrs muld, ko grib).
(..)
Interesanti, vai autori, kuru darbi tikuši iznīcināti, ir atbildējuši saviem kritiķiem, vai pazemībā noliektām galvām uzklausījuši visu, kas gvelzts?
Vai kritizējamam ir atļauts taisnoties?
(..)
Neapmierinātība vispār, ne ievirzoša uz nopietnākām pārdomām, ne stimulējoša uz jauniem darbiem, jo nemotivēta vai pat tendencioza, vienkārši zaimojoša un pazemojoša.
1982
(..)
Izmantot katru iespēju pieteikt sevi, atbildot uz katru uzaicinājumu, pieprasījumu, intereses izrādīšanu. Var pienākt laiks, kad vispār šī piedāvājuma, pieprasījuma nebūs.
Apzināties skaidrāk vidi, apkārtējos cilvēkus – viņu īstumu draudzībā vai vienaldzību, viltību. Jārēķinās, ka cilvēku attiecības vairāk neīstas, divkosīgas, tavās lietās apšaubāma ieinteresētība.
(..)
Katrs grib Būt. Viens var, cits salūst pilnīgi uz visiem laikiem. Ne vienmēr emocionāli kāpinātais izvērtējums vietā un precīzs.
Veikto nevar noliegt, un droši vien to arī neviens netaisās darīt, kaut arī var būt brīži, kad to atceras aktīvāk, kā tas ir patreiz, kad tas nepieciešams. Izmantot visus apstākļus precīzāk, pilnīgāk.
29. novembrī 1982. gadā
Šodien konstatēju – Bigauņos[4] atlauzti dēļi, izsists logs krodziņam. Paņemta āda un vīna muciņa, laikam arī šis tas no traukiem. Izskatās, ka darījis to zinātājs. Pirmā šāda veida aptīrīšana pēc desmit gadiem.
(..)
No 17. līdz 22. nov. Baku – Vissavienības Mākslas kino komisijas sastāvā – Aizkaukāza republiku filmu izvērtējums. Iespaidi Baku kā stimuls darbam, pārdomām.
Cīņa par elementāru komfortu. Mēs uzticamies akli, jo visumā esam nevarīgi. Neieinteresētība, neizpalīdzība, vienaldzība pat no draugu puses. Velti tos meklēt grūtā brīdī. Apnicīgs vienmuļīgums, gļēvums. Maz, reti strādāju, nespēja koncentrēties uz svarīgāko, emocionāls haoss. Izteikta ignorēšana, neko neviens negaida, attiecība līdzinās izsmieklam.
Man vismaz kaut kas pagātnē – ko var piemirst vai neņemt vērā, bet kā citiem – gados jaunākiem? Aktīvie, pasīvie, no skatuves nogājušie, pilnīgi pazudušie – cīņu neizturējušie. Bezcerīga eksistence.
(..)
Visa mana patreizējā stāvokļa pamatā – ieilgusi radošā nevarība, iniciatīvas trūkums, jutekliska pašanalīze, aizvainotība bremzē, rada konfliktus ar apkārtējo vidi, slimīgus pārdzīvojumus, nesaprotamas un nepamatotas depresijas un visu no tā izrietošo. Slikti meklēju pamatu nākamajai filmai[5], nav variantu, pieņemu sliktus variantus (dažreiz), tādēļ vairāk pavadu dīkstāvēs, kas padziļina liekos pārdzīvojumus, kinoļaužu kritisko attieksmi.
Neesmu pareizi izpratis veiksmju periodus, pilnīgi ačgārni plānojis laiku un sevi pēc „Nāves ēnā”[6] un „Pūt, vējiņi!”. Piecu gadu dīkstāve, „izpriecas” starp ļoti neciliem, mazvērtīgiem cilvēkiem, no kuriem pāri palicis vienīgi riebums un drūmas atziņas. (..) Visa rezultātā zaudēts pats dārgākais – laiks. Ne jau nu gluži viss zaudēts, vēl mazliet atlicis, ir iespēja strādāt, kaut vides attieksme vairs nav ideālā, kura tomēr kādreiz pēc veiksmēm bija. Pārāk ilgi „gaidu” komplimentus par kādreiz veikto. Lai arī tas pietiekami nozīmīgi, taču ne šobrīd vērā ņemami. Lai pastāvētu – jābūt jauniem darbiem, meklējumiem, pierādījumam.
(..)
Galvenais ir un paliek – ko jaunu pasaku par savu laiku, kurā dzīvoju. Pagātnes atainojums neaizstāj šodienas problēmu risinājumu. Izbeigt ar ekranizācijām un iemīļoto, visai sarežģīto darbu interpretāciju.
Mēģināt izkļūt no šīs nekonkrētās attiecības pret šodienu, aktīvi meklējot materiālu, vērojot, kontaktējot. Varbūt iepazīties ar Hānbergu[7], vienu no visuzticamākajiem šodienas lauku tēmai. Kādēļ gan nepārspriest konkrēti par darba iespējām (protams, ja viņš neatraidīs). Bet pat tas nav svarīgi. Varbūt atgriezties pie senās pieredzes – iespaidi tiesu zālēs. Kādreiz redzētais, dzirdētais gadiem ilgi palicis atmiņā.
(..)
Vairākas aizsāktās ieceres (ieskaitot Poruku) tā arī palika nerealizētas. Poruks iespējams, ja radīsies forma, kā stāstīt. Pagaidām drusku pagarlaicīga hronoloģija, kaut faktu izpēte rūpīga.
(..)
Galu galā ir jāplāno tematiski, kinematogrāfiski veiksme, efekti. Neņemt darbu vispār, bet pacensties plānot saistošo, pieņemamo, efektīgo.
Vai tāds materiāls var būt „Sprīdītis”?[8] Pasaka var vienmēr būt aktuāla, ja vien šoreiz tā nav pārāk irreāla. Varbūt brīva formas rotaļa, maksimālo simbolu un metaforu lasījums. Teātri taču piekļuvuši šai tēmai.
Veidot variantus, atmetot primitīvākos, piespiest sevi meklēt maksimāli interesanto atrisinājumu. Tātad vispirms tēlaina analīze. Ik dienas jauns risinājums – līdz 20. decembrim, noliktajam termiņam.
Vislabāk to darīt Bigauņos, ja vien neuznāk auksts laiks. Negurķoties un strādāt. Praktiski šovasar daudz arī veikts komforta nodrošināšanai. Arī tas bija nepieciešami visai nolaistā saimniecībā, tikai tagad jāpārbāzējas uz nākošo „atjaunošanās” momentu.
9. augustā 1983. g.
(..)
Viss apbrīnojami muļķīgi un bezcerīgi. Katra diena ar jaunu muļķību, neatbilstošu uzvedību. Prasme sevi disciplinēt darbam, dzīvei, mēģināt tikt ar sevi galā un strādāt, strādāt, jo darbā gan materiālā, gan morālā labklājība. Ieilgusī bezdarbība deģenerē. Ārkārtīgi neracionāli izmantoju atvēlēto dzīves laiku. Labākais posms jau garām. Taupīgāk ar atlikušo.
Depresijas iemesls konkrēts un briesmīgs. Faktiski Gaļinai[9] taisnība. Mēs dzīvojam ārkārtīgi nabadzīgi, it kā nupat būtu tikuši pie iespējām. Muterīte apģērbta ļoti slikti, mājele noplukusi gan no ārpuses, gan iekšpuses. Augšējais stāvs nepabeigts. Zobi neielikti. Un tai pat laikā slinkoju gadiem ilgi, neizmantoju tās iespējas, kuras varētu gūt tieši ar darbu.
(..)
Viss nepieciešamais faktiski ir nopirkts. Vasarnīca, lai kāda, taču iegādāta. Varētu vēl ātrāk savest kārtībā (logi, durvis, jumts). Dēļus un amatniekus.
Nopirkts krāsainais televizors un skaņu aparatūra, labas mēbeles. Pavirši ģērbjamies – tas tiesa. Jāpērk sistemātiski jaunas drēbes.
Ir nosaukums, apbalvojumi un sava vieta ar paveikto. Varēja būt vairāk darbu, aktīva, nevis pasīva pozīcija visās jomās. Patreiz mana rīcība nepiedodami pasīva.
Depresijā emocionāli atzelēju vienu un to pašu, protams, galvenokārt žēlojot sevi, apraudot savu vientulību, nevarību, atstumtību utt. Atkārtojos, apnicis.
(..)
10. aug.
Ko darīt cilvēkiem, kuri, cīnīdamies par savu iedomu staigāt pa cita zemi, apgāž krūmus un kociņus ar sālsūdeni?
Būtībā vienam man uzkrauts bezgala daudz šai cīņā vismaz par ārēju pieņemamību un pieticīgu pieklājīgumu dārzā Bigauņciemā, māju stāvokli, Rīgas dzīvokļa tīrību utt. Pagrūti ar visu to tikt galā bez tiešiem palīgiem, bez radiem un kaut vai tikai simpatizētājiem.
(..)
Filmu iznomāšanas kantora sarakstos ap 50 pasaku – dažas gan uzņemtas stipri sen atpakaļ, citas vēl tīri svaigu kopiju veidā, nenobrūnējušas līdz nepazīšanai. Pamatā Ļenfiļma pasaku „speciālistes” K.[10], kuras pasaka „Pelnrušķīte” sen, pārāk sen piedzīvoja veiksmi, un ik pāris gados pa pasakai – visas kopumā ar lieliskiem aktieriem, no kuriem tā arī neveidojas ansamblis, ar visai savārstītiem priekšmetiem pēc principa: kas pagadās, lai tikai jocīgi, daudz ebreju tautības aktieru, pamatā – pagājušās paaudzes premjeru, režisorei mīļu cilvēku. Pat „jaunie” krietni paveci. Dekorācija stilistiski haotiska, daudz teksta, tādēļ smagnējs iespaids, maz veiksmīgi nospēlētu vietu. Ir izstrādājušies pasaku attēlošanas štampi, no filmas filmā ceļo trafareti paņēmieni.
Acīmredzot, šajā nozarē vajadzīgas „svaigas asinis”, tādēļ arī glavka[11] ieinteresētība.
24. oktobrī. Pirmdiena. Sākas Sprīdītis
(..)
Šodien pēc nedēļas atteicās strādāt Dāvis Sīmanis, jo solījies Krievam, kuru ielaiž ražošanā[12]. Atteikšanās gaitenī, garāmejot. Es nokliedzos ko nesakarīgu par priekšlikumu direkcijai vispār šo filmu likvidēt. Sarunā ar direktoru un partordzi N. nervozēju. Piestiprināti tiks mākslinieks Mass un Jānis Mūrnieks (vienīgais patreiz brīvais). Piespiest Sīmani direkcija nevar, jo trīsi neizmantoti atvaļinājumi. (..) no četriem brīviem [māksliniekiem] – Baloža, Merkmaņa, Šildknehta un Masa – izvēlos pēdējo.
Ne vienu, ne otru lāga nezinu, bet labi, ka vismaz citā sastāvā veidosies grupa (..).
Bet laikam jau visa pamatā „ieplīsusī” autoritāte, daudzās, dažādās negatīvās runas, iekavēts scenārija nodošanas termiņš, pieplacis entuziasms. Grūtā kolēģu izvēles rotaļa, īstā sabiedrotā meklēšana, vilšanās un iegūšana.
Katrā ziņā visa šī piekrišanas, pārdomu, atteikšanās un aiziešanas „rotaļa” – gaiteņos, grimētavā, garāmejot neliecina par nopietnu pieeju lietai, par simpatizējošu attiecību. Viss notiekošais caurstrāvots ar īpatnu ņirgāšanos, „atriebību” par kādreizējo (Sīmanis par „Spēli”[13] (..)).
Bet vispār visu notiekošo nevajadzētu pārāk nopietni ņemt pie sirds, pārdzīvot. Viss notiekošais piemirsīsies un zudīs kā nebijis, paliks vienīgi sadarbība ar šai nepatīkamajā procesā atrastiem. Atliek minēt, vai patiešām viss piedāvātais tik neinteresants, vai zemtekstā visam citi motīvi? Kolēģu un koleģialitātes studiju vārdā arī tas ir interesanti. Tā ir mūsu īstenības pasaciņa, kuru visi spēlējam, priekšspēle, izklaidēšanās.
Atklāti runājot, šādā aspektā savus kolēģus redzu pirmoreiz, cik kurš interesants, psihopāts, nelietis vai profesionāls āksts. Raksturu studijām ir materiāls, un arī tas noderēs.
Visa šī spēlīte ir nepieciešama, lai izvēlētos īstākos, uzticamākos, sastrādāties spējīgos, ilgstošā periodā grūtu darbu uzņemot. Šī priekšlaicīgā varēšanas un gribēšanas pārbaude arī nepieciešama.
25 X 83.g.
Ļoti nervoza (..) saruna ar nākošo filmas mākslinieku Vasiliju Masu. Viņš neslēpj, ka nevar ciest ne sarakstīto scenāriju, ne režisoru, ne piespiedu kārtā iedoto darbu. Viņš īgns un sašutis, iemests vidē, kur nav autoritātes un viss riebjas. Runājam gan par to, ka varētu uzticēties, kaut Ločmeles filmā nekas sevišķi interesants mākslinieka darbā nav[14]. Piekrīt.
(..)
Zvana Jānis Mūrnieks – gan piespiests strādāt ar šo darbu, tā zaudējot iespējas nākošo strādāt ar Aļiku[15]. (esot pārmetumi). Iebildumi pret mūsdienīgiem iestarpinājumiem, jo pasaka dzīvos arī nākamajās paaudzēs un tad brīnīsies, kam tas viss vajadzīgs. [Mūrnieks] gribētu strādāt ar Balodi[16], lai taču runājot, viņš gribot. Kādēļ ar varu piespiest Masu, ja viņš negrib.
30. X
Nemitīgi apzelēju sava niecīguma un nevarības tēmu. Grūtsirdība šai sakarā kļuvusi jau tradicionāla. Neglābjami slīdu lejup, arvien vairāk zaudējot nozīmību un autoritāti apkārtējos.
Kaimiņi jūt mazvērtīgumu un kļūst nekaunīgi, pat rupji. (..) Radi neliekas ne zinis – ne zvana, ne ciemojas. Īgnums pāraug naidā un pilnīgā vienaldzībā. Šķiet, te nu vairs nekas nav darāms. Man draud pēc gadiem pilnīga vientulība un pamestība.
(..)
21 XI 83.
(..)
Kapu svētkos parastā aina. Vija, mutere, es ar Bigauņu ziediem pie visiem radiem, bez tiem vēl pie Zaļkalna, Akuratera, Poruka...
Burāni stiepj lapas.
Mutere par „pēdējo” dzimšanas dienu.
„Apsargi” milzu kvantumos – kā visnozīmīgākajā gada notikumā.
Visvairāk sveču pie Klintes[17] un Zābera[18] kapa. Patētiska atminēšana, vai vienkārši kāds jāizraugās un tā piemiņu tā skaisti un neparasti. Sabiedrībai nepieciešams kults, tā pielūgsmes rituāla daļa rada svētlaimi, ētiski – estētisku baudu.
Aprunājamies ar Braslu[19] pie pieturas. Viņš viens te – kapos, un brauc uz Im. K.[20] koncertu.
Satiekam Streiču[21] ar ģimeni. Kādēļ neiepazīstinu ar savējiem? Nelāgi! Netālu no Čakstes Krilovs[22] ar sieviešu „kaudzi” – ģimenes draudzenes.
(..)
Vakar naktī, t.i., no 28 XI uz 29 XI miris Ojārs Vācietis – viens no nozīmīgākajiem, dziļākajiem mūsu paaudzes dzejniekiem.
Pēdējos gados abpusēji bijām novērsušies, nevēlējāmies draudzēties, kaut sen atpakaļ ļoti simpatizējām viens otram. (..) No darbiem, iecerēm arī nekas nesanāca, scenārijs pēc „Tās dienas acīm” tā arī netika uzrakstīts, kaut apmeklējām Gaujienu, Ojāra dzimto pusi, vietas, kur bija dzīvojuši darba prototipi. Tas bija skaists brauciens.
Bijām Jūrmalā kopā pie Vizmas, bijām sirsnīgi, emocionāli, īsti. No visa tā atmiņā palikuši šādi tādi krikumi. Jāmeklē vecās piezīmēs – varbūt tai laikā kaut ko pierakstīju. Bet kāda tam gan visam jēga? (..)
Atceros pastaigas pa Vecrīgu, naktis Daugavmalā. Mēs visi toreiz vēl ticējām romantiskiem rēgiem vecajos mūros. (..)
Glabāšot pretēji RS[23] vēlmēm – Carnikavā. Tur Ļudai[24] mājiņa, mātei vai radiem, un nu prom no oficiāliem „panteoniem”. Pieticīgi un atturīgi. Izteicis vēlēšanos, tur lai tiktu glabāts. Tātad zināja, ka drīzumā...
[Datuma nav, decembra sākums]
"Sprīdītī" – cilvēku savstarpējo attiecību tēma – tieši tā, kā mūsu dzīvē. Mazam „supermenim” palīdz necilais, negaidītais. Kas viņa rīcībai piešķir pārliecību, varēšanu?
Atspēlēt uzticēšanos, šaubas, varēšanu – pagaidām haotiska impresija (slēptā ideja – saturs īsti neapjēgts – to precīzāk rež. Scenārijā – precizējot uzdevumu, visu pārrakstīt).
Savādie zvanītāji Vārda dienā, savādie apmeklētāji. (..) Zvana Ēlerte[25], Ļuda. Andrejs Piesis – radinieks – mātes brāļa dēla dēls – vēl nav redzēts.
(..)
13.12.83.
(..)
Nekas nav pareizi no tā, ko daru – (..) savu grūtību izklāstīšana „ieinteresētām” gadījuma rakstura figūrām, haotiska, skaļa, tukša lietu kārtošana – tas viss galu galā pretīgi un smieklīgi.
Bet nu, kas noticis – noticis, izlieto nesasmelsi. Pārāk vientuļais, atšķirtais dzīves veids kontaktēšanas brīdī rada ačgārnās izpausmes formas. Pamatā nervozēju, nejūtot ticību izvēlētam darbam (pārāk jocīgam un absurdam!).
Katra tēla rīcības raksturojumu – kas ir viņa uzvedības iemesls un kāda šī uzvedība?
Tēli simboli, tēli – vispārinājums, groteski un vienreizēji.
Kādēļ speciāli visi kā sarunājuši pārbauda sīko puišeli ar lielo dūšu?
14.12.83.
Šodien saskaitītas visu iesniegtās tāmes un rezultāts ir graujošs – 845 000 rubļu. Neiedomājama summa par niekiem. Vienīgais mierinājums, ka kaut kas „skaists” un neparasts nepieciešams bērniem. Bet par ko gan vispār netiek izgāzta nauda? Jāatstrādā režisora scenārijs tā, lai būtu vismaz pašiem apmierinājums.
Vēstule no Maskavas nedaudz īgna, jo nav jau ņemti vērā aizrādījumi un ierosinājumi iesniegtajā kinoscenārija variantā.
Šodien Fundamentālās bibliotēkas reto grāmatu un rokrakstu nodaļā skatām vecās 18. g.s. teātra trupu viesizrāžu afišas, tērpu lapās – daudz neparasta un noderīga.
Rīt ar tāmi uz Maskavu. Atkritīs Bruzītes[26] izstādes apmeklējums (atklāšana) – toties Maskavā Birutas Baumanes[27] izstāde.
(..)
1984 žurkas gads
Pirmā 84. g. darba diena. Asa, pilnīgi lieka vārdu spēle ar jauno direktoru[28], rīt tikšanās ar grupu. Grūti gaidīt sirsnību un iejūtību no pilnīgi svešiem cilvēkiem. Galvenais jau laikam, lai neizraisītos lieki ekscesi, viss tiktu laikā nodots. Darbs neiedomājami grūts, situācijā, kad esmu zaudējis jebkādu vidi, draugus, pat paziņas. Nervozitāte, izmisums, histērija – brīžiem.
„Dzīve ir tīrā spēle – viss atkarīgs no mazumiņa” – no amerikāņu mūzikla.
(..)
Pilnīga, katastrofāla vientulība, mistrota ar nosodāmiem ieradumiem... pat, lūk, rakstīt, zinot, ka viss tiek reiz pa reizei pārlasīts tur, kur nākas. Bet vai nav vienalga?
Viņi nedrīkst pamanīt vārgulību, neorganizētību, nevarību – visu to, par ko šeit rakstu
IZPLĒSTA LAPA
7. I 83 [patiesībā 84]
TV Rīga pl. 21:30 „Laikmetu grieži”. Skatoties – garlaiko. Nepatīk samākslotā runāšana, neīstās intonācijas, sevišķi Dumpis – Mārtiņa tonējumā[29], barons (Vazdiks[30]). Neprecīzs arī Aigars[31].
Vispār – savāds darbs, it kā inscenējuma ziņā vērienīgs, taču pilnīgi nepārliecinošs. Darbīgums pārvērties pašmērķī – trūkst pauzes apdomai. Viss pārblīvēts, sakāpināts līdz eksaltācijai, neīsts. Gribot negribot jāpiekrīt šīs filmas negatīviem vērtētājiem, kas jau toreiz attiecās pret filmu visai kritiski (Līce, Matīsa, Freimane[32] un daudzi citi). Visumā viņiem taisnība – darbs nav izdevies, filma iznākusi nepārliecinoša un ar to nav ko lepoties. Mēģināt vēl nebūt nenozīmē uzvarēt.
(..)
19 I 84.
Spriežot pēc notiekošā, ir dota pavēle apturēt „Sprīdīša” ielaišanu ražošanā, rodot iemeslu izformēt grupu, jo ne par kādu kopražojumu jau nevar būt runa. Tam neatbilst figūras un tādēļ jau nav, ko kārtot. Direktors izvairās aprunāties, ražošanas daļa vispirms aizlaiž atvaļinājumā visa kārtotāju K.[33], tad, nesaņemot apstiprinājumu par ielaišanu, arī citus – operatoru, otro režisoru, mākslinieku. (..) tiek gatavota rezerve, atvietotājs – Brenča divsēriju filma[34] (kurai steidzīgi tiek rakstīts scenārijs). Lija Brīdaka[35] var arī neko nezināt, nemaz jau nerunājot par pārējiem redkolēģijas locekļiem.
Čehi it kā nedod atbildi, taču kādi ir faktiskie iemesli, to būtu interesanti noskaidrot. Kā rīkotos, attiektos direktors, ja tam būtu pavēlēts nolikvidēt šo filmu? Apmēram tā, kā patreiz. Bet varbūt tā ir pavēle no attiecīgām instancēm? Nav „baumas” bez iemesla – atlikt uz 1986. gadu (nodošanu) pagaidām. Vēlāk ir iespēja likvidēt vispār. (..).
Es varu velti plosīties un mēģināt apturēt šo likvidācijas procesu, velti šobrīd rakstīt režisora scenāriju, kuru nevienam nevajag. Starp citu, K. ieteikums bija nevienam nedot pavairoto scenāriju – tātad viņš tīri labi zina, kas notiek (..). Kaut arī kinoscenārijs apstiprināts, tā ielaišanu var arī atlikt (arī finansiālu apsvērumu dēļ). (..) Iemesls var būt arī gauži šaubīgais scenārijs, uz kuru faktiski nav vērts tērēt naudu. Jau tā visu laiku ir kaut kas tērēts, taču samērā nedaudz, un tas norakstāms.
Patreiz novilcinot ielaišanu, ir iespēja radīt situāciju, kad nevarēs vairs to vispār uzņemt. Tātad kaut kur kaut kas ir kategoriski pretī, par ko noteikti zina direktors, taču pagaidām negrib par to runāt, tādēļ it kā objektīvu iemeslu dēļ tiek izformēta grupa.
Neieejot ražošanā, kādā situācijā nonāku es? Varbūt mana bezdarbība arī kādam nepieciešama. Nākošais etaps var būt arī atlaišana no darba zināmu iemeslu dēļ. Kaut kas jūtams gaisotnē. Laikam jau ne tikai „Sprīdīša” kvalitātes. Bet var arī būt tikai tās.
Es jau sen intuitīvi jūtu, ka nav labi, taču neko nespēju padarīt.
(..)
Grūtuma ziņā šis darbs ir ārkārtīgi nepateicīgs. Līdzīgi „Ziedošam tuksnesim”[36] pēc stilistikas nebijis pie mums un tādēļ vidē, kur eksperimentam grūti eksistēt. Viens donkihotisms veidot tādu filmu. Visi izmēģinājās un tā arī netika galā vēl pagaidām.
Iemesls neatkarīgs no manis (trūks nauda, nebūs kopražojums utt.). Atliek meklēt nākošo – tikai vienkāršāku, vieglāk uztaisāmu, tātad uzminēt – ko īsti.
23 I
(..)
Lai viss risinās pats, kā tam jānotiek – skraidot neko panākt nevarēšu – vienīgi pats sevi nostādu pazemojošās situācijās. Paralēli rakstīt vieglu mūsdienu scenāriju, atrast ekranizējamu darbu! Negaidīt, kas tālāk notiks.
(..)
[ar citu pildspalvu un citā rokrakstā. - Red.]:
Es varu psihot un nervozēt, diez ko pierādīt vai draudēt, mani neielaidīs ražošanā daudzu apsvērumu dēļ.
(..)
Ko iesākt tālāk? Mēģinu it kā kaut ko sagrābt, aizsākt... Viss tas velti! Atkal nokavēts un pazaudēts laiks.
Ar scenāriju uz citu studiju?
(..)
Nu 53 gadu vecam aiziet no kinostudijas tikpat kā neiespējami, kaut nav arī normālu pašizpausmju iespēju. (..) Izturēt, koncentrēties un izdarīt patreiz darāmo, pārvarēt kāpināto psihopātisko attieksmi pret visu, beigt nervozēt un racionālāk attiekties pret visu. (..) Lietišķākas un konkrētākas attiecības! Nemaisīties lieki pa studiju, bet paveikt darāmo, kas patreiz vienīgi iespējams. (..) Strādāt šo nedēļu, neskraidot un nogaidot. Nevarības un histērijas demonstrējumi ne pie kā laba nenovedīs – ņemt to vērā.
(..)
(..) Mani avoti sarunā par Dž. Tomazi[37]
1) Bossani ievadvārdi romānam
2) sievas liecība, izteikumu citēšana
3) avoti runā pretī viņas teiktajam, apgalvotajam
4) avotu satuvināšana, datumi (notikums konkrētā vietā un laikā). Salīdzinājumā fakti sāk dzīvot pilnīgi jaunu dzīvi.
Faktiski mūs ved paši fakti, kuri atklāj daudz ko tādu, kas pilnīgi nebija paredzams. Vēsturiskā realitāte nežēlīga.
9 III 84.
Domājot par iespējamām tēmām „Daugavai”. Vienīgais žurnāls, kas pieprasa, kam rakstu pēc tik daudz nevarības un klusēšanas gadiem... Viņiem tas ierasti – man neparasti, tāda kā svētku reize, negaidīta un īstā brīdī (izmisuma un nevarības brīdī!). (..)
Rakstīt par mazzināmām tēmām. (..) Eiropas melnie kabineti. Nejaušais atradums un informācija par notiekošo Nāgeļa laikā[38].
Interesantas lietas varētu būt „Letonikas” retumu nodaļā (ja nemaldos, Pallena gravīru kolekcijā).
Profesora Čiža atklātne Porukam – pirmpublikācija (milzīgais materiāla klāsts paliek neizmantots).
Varētu būt portretskices – Urusevskis, Kalatozovs. Atmiņas par Dovženko[39].
Rozes (Rozé) glezna Hammers.
Jubilejas izstāde – pati pirmā mākslinieku gleznu izstāde provincē Koknesē. 1904. g. 80 gadus atpakaļ. Kas izstādījās, ar kādiem darbiem. Informācija „Mājas viesa Mēnešrakstā” Nr. 7 1904. g. (..)
10 III 84.
(..)
Tikai viena dzīve! Vairāk nebūs neviena diena, neviens gads... Nepilnīgi nodzīvota – atbildīgs pats. Nevienam nekāda daļa. Pats gļēvs, pats neprasīgs, nevarīgs. Jāņem viss iespējamais un interesantais! Nevajaga „pagaidām”. Visu konkrēti un pilnīgi. Gļēvums un nevarība – nepiedodami. Jocīgo rotaļu spēlēt ar patiku, nevis piespiesti, nemitīgās bažās!
Rēķināties ar to, ka vēl var būt ļaunāk, bezjēdzīgāk un pavisam slikti, tādēļ nespļaut akā, kamēr nav iemesla. Vēl pagaidām var iztikt...
Trešdien, 14. martā 1984. gadā
(..)
Pazaudēt visu, kad pāri pusmūžam – tas jau ir ļoti dramatiski, lai kā arī nerunātu un neizliktos. Nav teikts, ka šie apstākļi nav speciāli radīti.
Jādomā par to, ko iesākšu nākotnē. Kurp braukt, ko strādāt? Nu jau gan studijas atstāšana vairāk kā reāla.
(..)
30. III. 84.
(..)
Turpat L. un M. par kinostudijas filmām ļoti daudz slikta... (klišejas, nemākulība, neemocionāli)[40]. Rakstīt raksta un rakstīja, rakstīs, bet pilnīgi nekas nemainīsies. Filmas labākas nekļūs, rakstītāji nīgrāki un zobgalīgāki gan.
Vai filmu var pielīdzināt grāmatai? Grāmatas, pat visai viduvējas, recenzē saudzīgāk. Mūsu filmas kaitina, vairs neinteresē skatītāju pat republikā. Tās nav notikumi, par kuriem ir vērts runāt un uztraukties.
1. aprilī 84. g.
(..)
Te nu iemesls dziļam pesimismam, un ne tik vien man. Nedroši jājūtas pēc diezgan nežēlīgas un veikli izteiktas kritikas par pagājušā gada filmām „Lit. un M.”. Viktors Avotiņš[41] jūtas brīvi un drastiski (kopā ar Starodubcevu[42] stacijā sēdēdami un kājiņas šūpodami!). Viss, kas tiek izgatavots Rīgas kinostudijā, viņam un avīzei riebj. Stereotipi, skatītāju trūkums, vājš režijas darbs, izkropļoti literārie pirmavoti... Būtībā ņirgāšanās par visiem... Sevišķi tiek Dunkeram un Ločmelei
Atzīts vienīgi ar zināmām nolaidēm Streičs (..).[43]
Nevar teikt, ka V. Auziņš [domāts Avotiņš. – Red.] nemotivē teikto. Tomēr uzbrūkot nežēlīgi kāpina jau tā pastāvošo bezizejas un depresijas sajūtu.
Visi nevarīgi, tāpat kā es... Vienīgi tie sistemātiskāk strādā...
Kas atbildēs, ka mūsu dzīves cikls paiet tik nožēlojami, tik bezcerīgi neinteresanti un vienmuļi? Nabaga jaunie, kuri pilsētā neko neatrod sev ikdienas prieciņiem. Kā izsmiekls rindas pie prastām kafejnīciņām... Viņiem pat priekšstats nebūs, kas vispār var būt...
(..)
Daudzveidība – melnajā grāmatu tirgū. Katrs savu – grāmatas, markas, plates, džinsi. Grāmatas var izvēlēties dažādas un negaidītas. Šodien vērtīgākais itāliešu prozas antoloģija (1942), vācu grāmata par masāžu un Gulbja romāns[44]. Viss interesanti, vismaz tā sadzīvojot ar pagātnes neparastību šodien, pagājušo kulmināciju...
Viss garīgums – pagātne, patreizējais ne par ko nespēj dot pilnvērtīgu informāciju.
(..)
Nakts no 1 uz 2 aprīli 84. g.
(..)
Briesmīgs skats, kā vannā mirušā vecīša meita ar vīru vantēja ārā veļu, grāmatas, traukus – visu, kas ar viņu saistījās, kā plēsās pie izgāztuves trīs lietu savācēji (jaunais pat spēra vecajam). Tika izsviestas visumā labas mantas... Mētelis, veļa, uzvalks, trauki, grāmatas. Viņš bija lasījis „Karogu”, daudz žurnālu, dzejas sējumiņi... Nu viss lidoja izgāztuvē. Abi izmetēji veselīgi, kareivīgi, truli savā taisnīgumā... Tomēr stipri riebīga situācijas pēc vientuļa cilvēka nāves, kuru neatzīst meita un znots...
Viņš dzēra... Bet kas tad cits tam atlika tik stindzinošā vientulībā.
(..)
6. maijā 1984. g.
(..)
Nu jocīgā scenārija rakstīšana. Vajadzība spiež, tādēļ ierasti dragā Irīna[45]. Parakstot gatavo, pakļaušu sevi nolemtībai. Gļēvums vēršas pret mani. Izniekotā Brigaderes pasaka – pārveidota līdz nepazīšanai, pielāgota šķietami internacionālam standartam, klišejota bezdvēseles... Mani ievelk kā atvarā un neviens to nepiedos. (..) Neticu darāmajam, neredzu filmu. Viss, šķiet, būs liela, bezjēdzīga izgāšanās, jo maz kas pasakāms ar šo mēslu...
(..)
14. augustā ? [jautājuma zīme rokrakstā. - Red.]
(..)
Savdabīga „cilpa” Sprīdītis – nelaime gadiem ilga un neizdevīga. Nepārdomāti studija uzbāž šo mēslu, es piekrītu un vairs netieku nost no šī dīvainā āķa...
(..)
Šodien mutere, visu „Lit. un Mākslas” lapu izpētījusi, nosaka „Visi strādā, tu slinks...” Pat kaimiņiene jautā – vai darbā nav jābūt.
(..)
Salīdzinājumā ar visiem apkārtējiem neveiksminiekiem, es tomēr varu vairāk veikt (ha!)
(..)
24. augustā 1984. gadā [PĒDĒJAIS IERAKSTS KLADĒ]
Ne no šā, ne no tā, bez iemesla šodien atkal Irīnas dīvainā nekaunība un provokatoriskā, izaicinošā runāšana.
Atgādinu par Zariņa „Kapelmeistaru”[46], kuru viņa vienu dienu iesaka, otru noliedz (ja viņai būtu jāraksta, viņa nevarētu, nezinātu, kā utt.). Viņa neko tamlīdzīgu neesot teikusi, lai es neizdomājot.
Viņa neesot Māra[47], ar kuru varot visādi, viņa parādīšot, atbraukšot pakaļ un uz psiheni prom (!?)
(..)
29. augustā tikšanās ar Imku dziesmu tekstus muziku.
Daudziem jautājums – kāpēc es nestrādāju
Četri bezdarbības un nevarības gadi – pazaudēti un nokavēti
lieki nodzīvoti.
Es nevaru bez labdabīgas vides, sirsnīgiem cilvēkiem
