Art-house kinoteātru auditorija ir stabila, bet padzīvojusi, un kinoteātra apmeklējums ir atmirstošs brīvā laika pavadīšanas veids – pie šādiem secinājumiem nonāk vācu kinoizplatītāji Leipcigas Mākslas kino gadatirgū / FilmKunstMesse, kur Kino Rakstus pārstāv Elīna Reitere. Galvenais jautājums ir – vai ar likumsakarīgām tendencēm var un vajag cīnīties?
Mēs jau atkal esam pārcēlušies dzīvot uz citu pilsētu, un tas nozīmē, ka es kā Kino Rakstu Vācijas korespondente turpinu apgūt šīs zemes kinofestivālu ainavu. Tagad dzīvojam Leipcigā, un mans pirmais ziņojums no šejienes ir piezīmes par Leipcigā septembra beigās notikušo Mākslas kino gadatirgu.
Tas ir lokāls, uz vācu filmu nozares profesionāļiem orientēts pasākums, kur satiekas art-house kinoteātru īpašnieki un filmu distribūcijas kompānijas, pārrunā filmu izplatīšanas problēmas un, protams, skatās kino. Šī ir vieta, kur kino programmu veidotājiem tiek izrādītas filmas, kas tikai pēc vairākām nedēļām vai pat mēnešiem nonāks iznomā –
jo ne katrs mazā kinoteātra īpašnieks var atļauties aizbraukt uz Kannām vai Venēciju.
Distributori te atklāti stāsta, uz kurām filmām liek ļoti lielas cerības, un izklāsta iecerēto filmu izplatīšanas stratēģijas. Protams, tā kā esam Vācijā, tad īpašs uzsvars ir uz jaunākajām vācu filmām, uz filmu pirmizrādēm ierodas arī vācu kinozvaigznes. Toties vakaru seansi domāti Leipcigas parastajai kino publikai, arī viņiem ir dota iespēja šīs filmas novērtēt un to zvaigznēm pieskarties.
Ņemot vērā, ka Kino Raksti ir medijs nozares profesionāļiem, savā rakstā pievērsīšos kino distribūcijas aktuālajām problēmām, nevis vācu zvaigžņu aprakstam. Kaut, protams, atradās arī daža laba sakarība ar Latviju – piemēram, daļēji Rīgā un Latvijā uzņemtā filma Vakardienas ziedi / Die Blumen von gestern (režisors Kriss Krauss, Latvijas partneri - Film Angels Productions) gadatirgus ietvaros saņēma Vācijas art-house kinoteātru apvienības balvu kā 2017. gada labākā vācu spēlfilma.
Būtiskākā filmu demonstrētāju problēma jau visus pēdējos gadus, protams, ir aizvien rūkošais kinoskatītāju skaits.
2001. gads bija pēdējais, kad vācu kino izrādītāji varēja uzrādīt vēlāk nepārsniegtu uzrāvienu kinoteātru apmeklētāju skaita ziņā, kopš tā laika apmeklējums samazinājies par 34%. Art-house kinoteātri šajā ainavā ieņem īpašu vietu – no tiem, salīdzinot ar vispārējiem statistikas datiem par kino apmeklējumu, skatītāji tik ļoti prom neplūst. Taču šis fakts saistās ar kādu citu statistisko rādītāju – art-house kinoteātru apmeklētāju vidējo vecumu. Mākslas gadatirgus ietvaros Vācijas Kino lietu pārvaldes / Filmförderungsanstalt prezentētajā statistiskajā pētījumā par art-house kinoteātriem un to apmeklētājiem 2016. gadā tika secināts, ka art-house kinoteātru skatītāju vidējais vecums ir 48,5 gadi, tātad par 10 (!!!) gadiem lielāks, nekā statistiski vidējam kino skatītājam.
Taču man radās iespaids, ka vācu art-house kinoteātri to neuztver kā problēmu, jo paralēli norit viņiem izdevīga tendence. Šobrīd pensijā aiziet tā sauktā baby boomer paaudze – cilvēki, kas Vācijā dzimuši no 50. gadu vidus līdz 60. gadu vidum, kad, salīdzinājumā ar Otrā pasaules kara laiku un pēckara gadiem, tika pieredzēts 20. gadsimtam nebijis dzimstības rādītāju uzrāviens.
Tātad apmēram vēl vismaz divdesmit gadus art-house kinoteātriem ir paredzams salīdzinoši liels, bet, vēl jo svarīgāk, konstants apmeklētāju pieplūdums, jo pensionāri šī žanra kinoteātrus apmeklē ne tikai regulāri, bet arī izteikti biežāk nekā citas pētījumā aptaujātās grupas – vismaz 7 reizes gadā.
Zinot šos statistikas datus, nav jābrīnās, ka, līdzās klasiskajiem drukātajiem reklāmas materiāliem – plakātiem un flaieriem –, kinoteātri un filmu distributori jaunāko kinotirgus pienesumu reklamēšanai izmanto praktiski tikai Facebook, jo tas ir sociālais tīkls, kuru Vācijā visbiežāk lieto ļaudis, kas vecāki par 35 gadiem, savukārt no 50-59 gadus vecajiem vāciešiem puse lieto tieši FB. Tiesa, sociālo mediju lietojuma jautājumā vācu art-house kinoteātriem vēl būtu, ko mācīties, tāpēc šogad pirmo reizi šī tirgus ietvaros notika Europa Cinemas organizētas darbnīcas, kurās Lielbritānijas art-house kinoteātru tīkla Picturehouse pārstāvji ne vien sniedza ievadu sociālo tīklu lietojumā, bet arī stāstīja savu pieredzi, kā viņi, izmantojot pašu savāktos apjomīgos datus par kino apmeklētājiem, ļoti mērķtiecīgi uzrunā dažādas mērķauditorijas. Viņu piemērs šajā gadījumā bija e-pastu biļeteni (newsletters), kas tiek izsūtīti nevis masveidā visiem, bet gan pieskaņoti apmeklētāju interesēm, vecuma grupām un tamlīdzīgi.
No Picturehouse prezentācijas man visspilgtāk atmiņā iespiedās kinoteātru tīkla akcija Dog Friedly Screenings – filmu seansi, uz kuriem suņu īpašnieki drīkst ņemt līdzi savus mīluļus. Kinoteātrim tas gan nozīmē piedomāt par detaļām, piemēram, plediem, ko noklāt uz grīdas, kur suņiem atlaisties, un – kas nav mazsvarīgi – laikus nolīgt tīrīšanas uzņēmumu, kas pēc šādām akcijām pamatīgi iztīra kinozāli.
Jāpiebilst, ka, domājot par dažādām mērķauditorijām un to atšķirīgajām vajadzībām, Picturehouse organizē arī seansus skatītājiem, kas slimo ar autismu.
To, ka šādas kino pēcpusdienas ir ārkārtīgi nepieciešamas, kinoteātriem Picturehouse apliecina paši kinoskatītāji – Antonijas Lidder bloga ieraksts par to, ko viņas četrus gadus vecajam, ar autismu slimajam dēlam nozīmē Tima Bērtona filma Frankenvīnijs, izlasāms ŠEIT. Šis esot visu laiku vislasītākais ieraksts Picturehouse blogā, linku uz to savā Facebook lapā publicējis arī pats Tims Bērtons. Jā, tas ir stāsts par kino pozitīvo spēku, tomēr man šajā gadatirgū neradās iespaids, ka kino distributori un paši kinoteātri būtu sākuši nopietni domāt, kā cīnīties par to, lai arī pēc trīsdesmit gadiem Vācijā kāds vēl ietu uz kino, nevis pavadītu vakarus Netflix sabiedrībā.
