Pieklājīgā sabiedrībā tā nejoko! – šī varētu būt pirmā reakcija uz „Vecā vīra filmu / Vanamehe film”, kas iekļauta Rīgas starptautiskā festivāla (Riga IFF) programmā „Home Made Animated”. Jā, mazliet atgādina seriālu „Dienvidparks”, ar kuru izauguši šīs filmas autori, igauņi Miks Megi un Oskars Lehemā. Tomēr vērīgam skatītājam šī ir iespēja palūkoties uz pārmaiņām, ko animācijai atnesis interneta laikmets.
2013. gadā latviešu interneta vidē strauju popularitāti iemantoja komiskas flash animācijas īssērijas Pētera dzīve, kas absurda manierē vēsta par jauna vīrieša Pētera priekiem un nedienām, pārsvarā centrējoties ap viņa paradumiem ar alkoholu jeb dziriņu. Igaunijā ap to pašu laiku līdzīgu popularitāti guva divu minūšu leļļu filmiņas, kuru centrālais personāžs ir Vecais vīrs. Šīs humora vēsmas tobrīd ienāca no jaunas paaudzes satura veidotājiem, kas uzauguši, var teikt, līdz ar audiovizuālo aktualitāšu pāreju no televīzijas uz internetu.
Abus tipāžus raksturo necils izskats un izteiksmīga runas maniere (Pēterim spilgtas frāzes kā “Lohs esi?”, vecajam vīram – pārveidota balss), daudz rupjību un vispārpieņemtu normu pārkāpumu (vardarbība, arī pret bērniem), ironija un pašnicinošs humors. Vides attēlojumā dominē pretīgais kā estētiska kategorija, gan pilsētas, gan lauku ainavās izcelts nepatīkamais, neērtais, tālu no tūrisma bukletos un idilliskās ainavās atveidotā. Abi personāži daudz lieto stipro alkoholu, nespēj diez ko sekmīgi veidot attiecības ar līdzcilvēkiem un pārsteidz skatītāju ar pārspīlētiem izgājieniem, teiksim, parubīties bez drēbēm blakus Ušakovam vai iebāzt galvu govs pakaļā.
Šie sociālajos tīklos un ballīšu rītos skatītie jautrie nieciņi diez vai kādreiz nonāktu kino recenzijā, ja vien… igauņu Vecā vīra sēriju veidotāji nebūtu saņēmuši valsts simtgades programmas finansējumu pilnmetrāžas filmas tapšanai. Šāds Igaunijas kino institūcijas lēmums pamatīgi aizkaitināja daudzus profesionālās leļļu un ne tikai leļļu animācijas veidotājus, liekot izskanēt labi zināmām frāzēm par sabiedrības debilizāciju, bet tās – kā to ņem! – var vienlaikus liecināt par runātāju aizspriedumiem vai konservatīvismu un tajā pašā laikā būt pilnīgi patiesas. Vienīgais veids, kā noskaidrot kaut ko vairāk – meklēt filmā. Vecā vīra filma ir uzņemta, piedzīvojusi vairākus seansus starptautiskos festivālos un mulsuma pilnas recenzijas interneta portālos, kurās mēģināts saskatīt pat tiešu piena industrijas kritiku. Tagad tā atceļojusi arī līdz festivālam Riga IFF.
Ievadā iezīmētā filmas vēsture un saikne tās saņemtajam atbalstam ar popularitāti YouTube nav vienīgais aspekts, kurā vērts šo darbu skatīt caur interneta tendenču prizmu. Tāda ir arī filmas audiovizuālā valoda.
Vecā vīra filma atbalso intonāciju, kas bija raksturīga divtūkstošo gadu sākuma / vidus televīzijas un interneta vietņu absurdajām, bezkaunīgajām un brīžiem uzsvērti bezjēdzīgajām animācijas filmām.
Filmā atrodami gan izplatīti šo animāciju tropi, gan tiešas atsauces. Tāpat kā tēva tēls Pētera dzīvē veidots pēc 2009. gada mēmes[1] Slenderman, Vecā vīra ciltsraksti ietiecas dziļi agrīnā interneta populārās animācijas dzīlēs, brīžiem uzvilnījot brīvi plūstošu humoru, brīžiem atgādinot par naivumu, ar kādu tolaik daudzi raudzījās uz šīs jaunās telpas nepieradināto bezkaunību.
Ar gonzo pieeju
Vecā vīra kinopiedzīvojumu sākums meklējams Igaunijas Mākslas akadēmijas animācijas nodaļā, kur filmas animators Pēters Ritso izdomāja personāžu ar pārveidotu balsi. Kā stāsta režisors Miks Megi, viņu animācija neguva īpašu atsaucību ne starp pasniedzējiem, kas bija vīlušies filmu mākslinieciskajā kvalitātē, ne citiem kursabiedriem, kas diplomdarbu veidošanā bija ieguldījuši trīs gadus rūpīga darba. Megi un Ritso, lietojot “vairāk tādu gonzo pieeju”, uztaisīja filmu pāris nedēļās. Autori arī īpaši neaizrāvās ar pārdomām, kas varētu būt filmas mērķauditorija, un veidoja to galvenokārt pašu izklaidei. Tad viņi ievietoja animāciju YouTube. Vecais vīrs internetā strauji atrada skatītājus, kļuva par vietējo mēmi un veikli pārauga interneta seriālā, kura lapai šobrīd seko vairāk nekā 25 tūkstoši lietotāju. Vai iespējams, ka šīs filmas valodā jau sākotnēji bija elementi, kas raksturīgi tieši interneta animācijas valodai?
Filmas režisori un scenāristi Miks Megi un Oskars Lehemā dzimuši 1987. un 1988. gadā, tātad iepazinuši gan televīziju iepirktās svaigās ārvalstu animācijas, gan internetu, kolīdz tas Igaunijā kļuva pieejams, un auguši līdz ar to. E-pasta vēstulē Miks Magi stāsta: “Es burtiski izaugu ar Dienvidparku. Un līdz ar internetu ienāca flash animācijas no [interneta vietnes] Newgrounds – Badger badger badger, tad Salad Fingers, Robot Chicken.”
Laikā, kad arī Latvijā TV3 pārraidīja amerikāņu melnā humora seriālu Dienvidparks / South Park (tas bija naktīs pēc mūzikas raidījuma ZTV, vēl pēc tam sekoja seriāls Lazarete), animācija sāka pieņemt aprises kā pateicīgs medijs tam, lai runātu par citur nepasakāmo. Par vulgāro, par šausmīgo, par sabiedrībā valdošo absurdu. Tā ļāva brīvu vaļu sadistiskām fantāzijām un arī medija pašrefleksijai. Katrā Dienvidparka sērijā kāds nogalināja vienu no zēniem, Keniju, bet nākamajā sērijā Kenijs, protams, bija atkal dzīvs, tāpat kā Megija Simpsone nekad nepārstāja būt zīdainis, tāpat kā visas disfunkcionālās komēdijseriālu ģimenes vienmēr palika kopā, pārvēršot visu par joku un aizmirstot līdz nākamajiem titriem. Dienvidparks uzjundīja dziņu izjaukt šo animācijas tēlu neievainojamību, un internetā tā uzņēma vēl plašākus apgriezienus, piemēram, kontrastējot bērnu animācijas filmās ierastus, pūkaini mīlīgus zvēriņus ar vardarbīgiem, asiņainiem skatiem, kur tie tiek samalti vai sazāģēti (Happy Three Friends). Tolaik tik populārās vietnes Newgrounds satura veidotāji bija lietotāji, kas nebija atkarīgi no producentiem, finansējuma, mākslinieciskām ambīcijām, un
pat klikšķu daudzums divtūkstošo gadu vidū nebija nozīmīgs rādītājs.
Vecā vīra filma izmanto līdzīgi ironisku intonāciju, tā rāda atsvešinātu brutalitāti – piemēram, ainā, kur govs iedur ragu festivāla apmeklētāja krūtīs, bet apkārtējie aicina savainoto mīlēt govi un nejaukt labās vibrācijas. Vardarbība ir tikai viens no ārējiem izpausmes veidiem intonācijai, kura ir krietni plašāka – tā aptver neērtības sajūtu par pasauli, par ķermeni, par visa šī attēlojuma estetizāciju, par samiernieciskumu. Vecā vīra filmā pilošs vecis ratiņkrēslā svīst saldo krējumu, pār viņa mezglotajām miesām slīd smalki nostrādāti veca piena pilieni, kuru animēšana un uzņemšana tuvplānos filmas veidotājiem prasījusi nenoliedzamu laika patēriņu. Šis neērtais ķermeniskums tuvojas izstīdzējušajiem pirkstiem, ar kuriem Salātpirkstis pieskaras atslēgām, karotēm, rūsai. Attēlojumā ieslēpts tāds kā retorisks jautājums: “Ir nu gan dīvaini, vai ne?”
Vecā vīra filma neaprobežojas ar retoriskiem jautājumiem, bet mēģina kārtot animācijas-mēmes audiovizuālo valodu plašākās struktūrās, lai vēstītu izvērstu stāstu. Izvirzītais mērķis gan iezīmē šādas izteiksmes svaiguma potenciālu, gan atklāj neatrisinātus strupceļus.
Īsmetrāžas joki garumā
Miks Megi un Oskars Lehemā veidojuši darbu pusi uz pusi, kā saka Megi, “uz labu vai uz ļaunu” izaicinot viens otru atļauties arvien vairāk absurditātes. Filmas ritmā patiesi nolasāma gluži vai repa / stendapa sacensībai tipiska gatavu joku vērpšana, rindojot tos citu aiz cita, un tas brīžiem novērš jebkādu uzmanību no centrālās darbības virzības. Nevarētu gan droši apgalvot, ka tas uzskatāms par īpašu mīnusu, jo sižeta pamatā ir nevienmērīgi koordinēta pakaļdzīšanās un cīņa starp vairākiem spēkiem. Pie vecā vīra uz laukiem ieradušies mazbērni, kurus vīrs cenšas apmācīt lauku darbos, pamatīgi nostrādinot un liekot slaukt pavisam nomocītu govi. Mazbērni ļauj govij izbēgt. Vecā vīra priekštecis, Vecais Piena vīrs, zina teikt, ka neslauktas govs tesmenis uzsprāgs, tāpēc visi metas glābt situāciju – Vecais vīrs ar mazbērniem grib atgūt govi, Vecais piena vīrs – to iznīcināt.
Ar spriedzi iesāktā darbība risinās neviendabīgi, neveidojot pietiekami skaidru attīstību. Brīžiem nozīmīgākie pavērsiena punkti šķiet nevietā izstiepti, komisma kāpinājuma vietā radot nevienmērības sajūtu. Arī vizuāli iespaidīgākās ainas (festivāls, nakts mežā, lāča vēders, govs-robots) mazliet pazūd aiz nesavāktās darbības. Montāža (Oskars Lehemā) vairāk balstīta asprātībā (plikam dibenam seko vārpu klāti pauguri), nevis stāsta skaidrākā izklāstā. Tas ir diezgan nepatīkams zaudējums, jo filmas komandu veido astoņi mākslinieki / mākslinieces un deviņi animatori/-es, starp kuriem ir augsta līmeņa profesionāļi.
Tā kā Vecā vīra piedzīvojumi attīstījās no studiju laikā tapušā materiāla, kad stāstu popularitāte pieauga, būtiskās stilistiskās izvēles jau bija izdarītas. Turpmākās sērijas atbalsoja sākotnējo izskatu, brīžiem izmantojot mazliet smalkākas uzņemšanas tehnikas, brīžiem ļaujoties jau ierastajai “jebkas derēs” pieejai. Saņemot finansējumu pilnmetrāžai, filmas komanda saskārās ar līdzīgiem izaicinājumiem, kā Dienvidparks, pieaugot tā auditorijai, stabilitātei un resursiem, – kā padarīt šo darbu vizuāli pievilcīgāku, neliekot personāžiem zaudēt atpazīstamību. Rezultāts ir neparasts un visai eklektisks leļļu animācijas darbs, kur izteiksmīgas gaismas, darbība vairākos plānos un smalkas animācijas detaļas sadzīvo ar centrālajiem tēliem, kas runājot nekustina mutes un kam mati ir plastilīna masa.
Gan Mikam Megi, gan Oskaram Lehemā Vecā vīra filma ir pirmais šāda līmeņa projekts, un filma noteikti būtu ieguvusi, ja scenārija veidošanā būtu iesaistīts vairāk pieredzējis speciālists. Filma uzskatāmi parāda atšķirību starp īsmetrāžas jokiem un vajadzību pēc saistoša vēstījuma pilnmetrāžā. Šķietami skaidri formulētā tēze, ka arī vecam sunim var iemācīt jaunus trikus, tiek vilkta un stiepta garumā kā veca gumija, līdz jebkādas secinātspējas vietā skatītājs paliek ar kaitinoši iebakstītu didaktiku. Galu galā, filmas vecuma cenzs ir 12+, un grūti saprotams, tieši kam tad autori cenšas piedāvāt dzīves pamācības. Tiem, kam ir 13, kā viņiem tolaik, kad skatījās Dienvidparku?
Diemžēl tas arī nav vienīgais vecišķais filmas slānis. Tas pat ir salīdzinoši dzīvi apliecinošs slānis.
Līdzīgi kā citas divtūkstošo gadu mēmes, ko daudzi tolaik naivi interpretējām kā ironiju par rasismu / seksismu / vardarbību, izrādījās par augsni rasismam / seksismam / vardarbībai bez ironijas,
arī animācijas valodas vienībām ir potenciāls vai risks pārvērsties no joka, kas balstās nepareizībā, par nepareizības normalizēšanu.
Normalizēta un ne īpaši smieklīga ir bērnu pēršana, braukšana pie stūres smagā reibumā, vienīgā kaut nedaudz aktīvā sievietes tēla hiperseksualizēšana un kopējā attieksme, kas drīzāk pieļauj personāžu izņirgšanu, nevis nonākšanu pie viedokļa transformācijas asprātīgā domu apmaiņā. Nav jau tā, ka pats par sevi kāds no šiem elementiem būtu izskaužams, jo īpaši absurdā komēdijā, tomēr šajā gadījumā diezgan uzkrītoši trūkst pašrefleksijas par pateikto. Īsfilma var beigties ar bērnu, kuru pastumj āliņģī zem ledus, un skatītājs nolasa, ka šeit mēs smejamies par to, kādā absurdā var aiziet audzināšanas metode, kas saka, ka jārūdās, jāmāca izturība. Pilnmetrāžas filmā mēs redzam sievieti ar milzīgām krūtīm un pieguļošā kleitā trinamies gar piena pudeli. Un viss, pārejam uz nākamo ainu. Noper un izsmej bērnu. Nākamā aina. Šīs neizrisinātās, nesakārtotās epizodes kļūst par to, par ko citkārt divtūkstošo bērni jeb milleniāļi šausminās – par „būmeru humoru”. Ne par ironiju par būmeru humoru un pat ne smieklīgāko no būmeru humora. Par bezjēdzīgu un sen novecojušu klišeju atražošanu.
Vecā vīra filma ir būtisks mēģinājums apgūt teritoriju, ko paver animācija-mēme ar tai raksturīgo amoralitāti, brīvību, bezkaunību, dzīvīgumu. Tomēr filmai trūkst strukturālas bāzes, lai šīs kvalitātes iznestu un attīstītu pilnmetrāžā. Viena no mēmju lielākajām vērtībām mūsdienu vidē ir to spēja rosināt jaunas variācijas, motivēt jaunas, jaudīgākas mēmes. Es ceru, ka to šī filma paveiks.
Vecā vīra filma (2019, Miks Megi, Oskars Letemā) – otrdien, 20. oktobrī 16:00 Splendid Palace Mazajā zālē un online.rigaiff.lv