Nacionālā kino balva "Lielais Kristaps" katru gadu atklāj arī jaunus vārdus, un šogad spilgtākais no tiem atrodams animācijā - Lizetes Upītes debijas īsfilma "Nakts pastaigas" izpelnījusies kopā piecas nominācijas un gribētos cerēt, ka noslēguma ceremonijā Lizete kāps uz skatuves pēc balvas, tāpat kā 2014. gadā, kad viņas "Vakars uz ezera" tika atzīts par labāko studentu filmu.
Lizetes Upītes vārdu pirmo reizi izdzirdēju pēc vakariņām animācijas pētnieku un producentu lokā Tallinas Black Nights festivālā. Mēs toreiz ēdām picu, un lielākā daļa vakariņu viesu vēl uzkavējās restorānā, taču es un Animation World Network dibinātāja Annika Tenēža cēlāmies kājās, nolēmušas steigties uz pēdējo animācijas filmu seansu. Paguvām gan atrast kinoteātri, gan iegādāties našķus un vīnu, un savlaicīgi iekārtojāmies patukšajā zālē, kur turpinājām pie galda iesāktās sarunas par animācijas estētiku. Annika Tenēža vada animācijas skolu La Poudrière – vienu no trim Francijas Kultūras ministrijas atzītajām kinoskolām (blakus Femis Film School un CEEA, Conservatoire Européen d’Ecritures Audiovisuelles).
Kādā brīdī Annika man teica – bet latviešu meitene Lizete arī pie mums ir uztaisījusi lielisku filmu, Vakars uz ezera!
Es biju ļoti pārsteigta, jo neko par Lizeti nezināju. Vēl pēc sarunas ik pa laikam iedomājos par šo noslēpumaino Lizeti, bet, kad Latvijas Animācijas asociācijā beidzot satikāmies un iepazināmies, man bija iespēja ieskatīties viņas darbos un ieklausīties uzskatos par darbu animācijā un kopienas nepieciešamību kino vidē, – teicu Lizetei, ka gribēšu viņu intervēt Kino Rakstiem. Pagāja vēl mazliet laika, līdz ar filmas Nakts pastaigas iznākšanu iezīmējās skaidrs konteksts, un tā nu mēs oktobra sākumā satikāmies kafejnīcā Tērbatas ielā, malkojām smiltsērkšķu un upeņu karstos dzērienus, un beidzot sirsnīgi parunājām par animāciju, kopienu un dzīvi.
Ieva Viese: - Sāksim ar Nakts pastaigām. Kā tu nonāci līdz filmas idejai?
Lizete Upīte: - Man pašai bija tāds piedzīvojums, naktī ejot cauri mežam. Man vienmēr ir patikušas tās baisās sajūtas, kad tu nokļūsti tumsā un it kā jau esi drošībā, tomēr tāda kutelīga tā sajūta. Vēl arī brālis mani vienreiz nenormāli pārbiedēja mežā, man likās, tur noteikti ir mežacūka! Man liekas, jebkurā filmā kaut kas nāk iekšā no tevis paša un no cilvēkiem, ko sastopi, viss jau ir saistīts.
Šī filma ir izteikts autorprojekts, ideja bija vienā mirklī atnākusi, es viņu uzrakstīju, uzzīmēju skici, man bija storyboard jau gatavs. Tas bija 2017. gada pavasarī, man bija viss sagatavots, lai sāktu strādāt pie filmas Rīgas ceriņi, es biju domājusi, ka tā būs mana debijas filma, tāds ļoti liels un mīlēts projekts, kas lēnām tapa. Bija atrasts producents, viss gatavs, bet man vajadzēja gaidīt uz atbildēm par rezidenci Francijā, vai es tieku tur iekšā un vai man ir līdzekļi ražošanai. Tā nu man bija seši mēneši brīva laika, es dabūju naudu Nakts pastaigu ražošanai un vienkārši sāku taisīt filmu, bez jautājumiem, vienkārši iemetos tur iekšā. Sākumā bija ļoti jocīgi, ka pēkšņi viena mīlēta projekta viducī iegāja vēl viens. Nācās pārslēgties, jo Nakts pastaigas, man liekas, ir arī mana pirmā filma, ko var rādīt ģimenēm ar bērniem, tāda maigāka un naivāka; tā bija interesanta pārlēkšana.
Kādus sešus mēnešus pie filmas strādāju viena pati, un tad bija tik nenormāli patīkami, ka man pēkšņi pievienojās montāžas režisore, pievienojās Ģirts Bišs ar skaņu... Tas bija skaisti, ka es pēkšņi vairs nebiju viena pati.
Visās savās filmās es neizmantoju mūziku, tikai skaņas ierakstus, man ļoti patīk strādāt ar īstajām skaņām, un Nakts pastaigās tas bija īpaši svarīgi – radīt to sajūtu, ka visas maņas ir super saasinātas, ka tu ieej tajā klusajā mežā, un tas klusums ir tik ārprātīgi kluss, ka tur pilnīgi sāk džinkstēt ausīs, kaut kādas mazās skaņas pārtop par milzīgām skaņām un tu vairs nevari saprast, vai tu tiešām kaut ko dzirdēji, vai nedzirdēji, vai tas bija īsts, vai neīsts... Tāpēc man bija baigais prieks satikt Ģirtu Bišu.
Meklējot skaņas, viņš arī bija aizbraucis uz Kuldīgas mežiem – nemaz nezinādams, ka mans stāsts arī patiesībā notiek Kuldīgas mežos; tie, man liekas, ir paši skaistākie meži!
Viņi vienkārši aizbrauca un arī iegāja tumsā ar to savu mikrofonu, un pēkšņi kaut kas tiešām sācis brakšķēt, viņš esot drausmīgi pārbijies un izskrējis laukā no meža.
Tas arī bija brīnišķīgi mūsu filmas ražošanā – ka arī skaņu režisors patiešām piedzīvoja tās šausmas mežā. Man liekas, no filmas skaņu dizaina var just, ka viņš pats ir sajutis to. Teiksim, visādi tie sīkie trokšņi ir daudz skaļāki un spēcīgāki, varbūt pēkšņi tur dzirdami trokšņi, ko mēs nedzirdam ikdienā... Viena no tādām lietām bija liesma, ko meitene tur rokās, cerot uz drošību, – bet, protams, tās liesmas dēļ viņa neko apkārt neredz, tumsa ir kā melna siena... Mēs ilgi meklējām pareizo troksni, kā skan liesmiņa. T-t-t-t-t... Un tad – kā sitas naktstauriņa spārni un kā viņi varētu sprakstēt, kad tiek apdedzināti liesmā. Beigās tomēr atradām, un es esmu ļoti priecīga par rezultātu.
Šī filma bija arī pirmā reize, kad es taisīju kastingu. Tā ir forša, tā ir īstenībā brīnišķīga lieta – man likās, ir tik viegli apzināt un atrast aktierus, un uzaicināt uz kastingu; viņi bija tik ļoti entuziastiski un priecīgi piedalīties! Es tā ļoti kautrīgi aizrakstīju feisbukā ziņu, ka taisu filmu un gribētu uzaicināt pamēģināt ierakstīt balsi; uzrakstu savu telefona numuru, un pēkšņi man zvana atpakaļ – jā, jā, mēģinām, taisām! Tādā veidā es iepazinos ar Ģirtu Krūmiņu un Ievu Segliņu, un viņi bija tik brīnišķīgi, ka pēc testa ieraksta es viņus arī uzreiz sarunāju uz Rīgas ceriņiem.
Nu jā, Nakts pastaigās ir vairākas ļoti svarīgas lietas. Pirmā ir bailes, bērns ir ieķēries tajā gaismā, kas it kā rada sajūtu, ka viņš ir drošībā, bet īstenībā meitene ir vēl nedrošāka, jo visi var redzēt viņu, bet viņa neko neredz. Tāpēc izaicinājums ir pārvarēt tās loģiskās bailes un atteikties no gaismas, lai varētu izbaudīt gājienu mežā.
Otra lieta, kas man noteikti bija svarīga, ir saruna ar tēvu, attiecības ar tēvu. Pastaiga caur mežu naktī ir kaut kas tik ļoti romantisks un spēcīgs, tas ir tāds īpašs moments starp bērnu un tēvu. Un tēvs nevis māca bērnu, ka vajag darīt tā un tā, bet drīzāk tā kā filozofē kopā ar bērnu, dalās savā skatījumā par gaismu, par tumsu... dod meitai iespēju izvēlēties, kam viņa piekrīt, kam nepiekrīt. Tā ir svarīga lieta filmā. Tur nav tā, ka pēkšņi kaut kas sākas, kaut kas krakšķ, tūlīt kaut kas baigi uzbruks un tūlīt būs baigās beigas... Tā ir drīzāk tāda pieredze – viņi iegāja mežā, viņiem bija kopīgs moments, un viņi izgāja laukā. It kā jau meitene iemācījās – ā, jā, bez gaismas ir labāk! Bet es varu saderēt, ka viņa nākamreiz neies atpakaļ mežā bez gaismas, ļoti iespējams, ka viņa vēl vismaz pāris mēnešus to nedarīs. Tomēr viņai tagad ir drosme, kas ir atnākusi tajā brīdī, kad tu jau esi nonācis atpakaļ pie gaismas.
Pastāsti, ko tev nozīmē nominācijas Lielā Kristapa balvām.
Es nenormāli priecājos! Atceros, kad biju maza un skatījos televīzijā Lielo Kristapu, man likās, ka tur visi ir lieli un baigi talantīgi cilvēki.
Tāpēc tagad man liekas pilnīgi neticami, ka varu piedalīties Lielajā Kristapā, un, ja vēl ir nominācija, nu tad vispār... Man šobrīd vienkārši ir tāds patīkams šoks, ka tas notiek.
Pirms tam arī cita tava filma bija nominēta Lielajam Kristapam.
Jā, Vakars uz ezera pat dabūja balvu Labākā studentu filma. Tas bija brīnišķīgs un patīkams piedzīvojums, 2014. gada Lielais Kristaps, tajā laikā es astoņus gadus nebiju bijusi Latvijā, biju aizbraukusi projām, un pēkšņi esmu atpakaļ. Es šausmīgi kautrīgi gāju to filmu iesniegt Lielajam Kristapam, un man ļoti palicis atmiņā, cik silti mani pieņēma, teica – jā, nāc, sniedz! Pirms tam es baidījos – tāds nezināms cilvēks, pa ārpusi izskraidījies... Man patika tā sajūta, ka es tiku tik ļoti pieņemta. Tas, ka ieguvu balvu, tas arī deva tādu baigo boost, ka viss ir baigi forši un viss izdosies, vienkārši jāturpina strādāt.
Šogad tava filma konkurē arī ar spēles īsfilmām un dokumentālajām īsfilmām, jo nav atsevišķas kategorijas animācijas īsfilmai. Kā vērtē šo blakusnostatījumu?
Man liekas, tas ir ļoti labi, ka īsfilmas ir visas kopā. Piemēram, rezidentūrās, kur var attīstīt scenāriju, tas ir pats brīnišķīgākais, ka animācijas filmas saliek kopā ar spēlfilmām. Reizēm liekas – visi domā, ka animācijas filmas ir vairāk par izskatu nekā par saturu, bet tā īstenībā nav. Es biju ar Rīgas ceriņiem tādos European Short pičingos, tur mēs attīstījām scenāriju, un bija kolosāli, ka divas animācijas salika kopā ar fiction filmām. Tad uzreiz veids, kā tu pieķeries scenārijam, ir drošāks un mazliet vardarbīgāks, lai iznāktu pats labākais stāsts.
Tu teiktu, ka Rīgas ceriņos būs mazliet citādāka pieeja, nekā līdz šim bijusi tavās filmās?
Man visās filmās bijis svarīgs scenārijs. Es vienmēr sāku ar scenāriju, tikai tad veidoju attēlu. Katram, kas strādā animācijā, tas ir mazliet citādāk – cits sāk ar zīmējumu, bet man vienmēr viss sākas ar tekstu un ar ideju, tikai lēnām tas apaug ar zīmējumu.
Un vai scenārijs tev ir pilnīgi skaidrs, pirms tu sāc zīmēt, vai arī tas mēdz radikāli mainīties?
Radikāli droši vien ne, bet... Kamēr tu zīmē, tas zīmējums var ierosināt kaut ko izmainīt scenārijā, bet lielākoties scenārijs ir tas, kurš vada zīmējumu.
Kā darbs studijā Atom Art atšķīrās no tavas pieredzes Francijā?
Francijā ir ļoti liela animācijas kopiena, ļoti viegli atrast kādu, ar kuru var dalīties tajās šausmās, ka esi iestrēdzis scenārijā. Tu nejūties viens. Citādi jau ļoti bieži rodas sajūta, ka animācija ir vairāk tāds hobijs, bet tad Francijā liekas – tas ir īsts darbs, jo mūsu ir vairāk.
Un laikam jau cilvēki Latvijā nav pieraduši ar savu darbu dalīties, tāpēc pārsvarā arī sēž un dara to vienatnē.
Nu jā, mēs esam tikai daži Latvijā, kas nodarbojas ar animāciju, bet tāpat cits citu ļoti reti satiekam. Animācijas asociācija, tas ir tāds viens randiņš, kad es tā kautrīgi varu kādam no režisoriem pieiet un pateikt – es labprāt gribētu redzēt, pie kā tu tagad strādā! Pārsvarā jau tomēr katrs savā stūrītī. Es nemāku teikt, kā ir, ja tu strādā lielākā studijā. Vai Animācijas brigāde apciemo Rozi Stiebru, kas taisa filmu? Man liekas, ka visi ir diezgan noslēgti.
Bet tu minēji ierosmi, ko rezidencē dod darbošanās blakus spēlfilmām un dokumentālajām filmām, - varbūt tai nemaz nav jābūt animācijas komandai? Varbūt telpa dialogam vajadzīga īsfilmu režisoriem?
Īsfilmu režisoriem arī, noteikti. Man liekas, jo vairāk mēs runājam, jo labāk būs. Es atceros, kad pirmoreiz sāku rakstīt, piedzīvoju gandrīz vilšanos – tu raksti scenāriju, un uzreiz nekas nesanāk! Izrādās, vajag strādāt un vairāk strādāt, bet Latvijā cilvēki ļoti reti dalās pārdzīvojumā par to, ka nesanāk... Pirms trim gadiem Lielā Kristapa ietvaros bija atbraukuši ciemos Stefans Objē ar Vensanu Patāru, kas taisīja multeni par indiāni, kovboju un zirgu (A Town Called Panic), vienkārši fantastiskākie režisori, un man tā patika, kā viņi runāja par to, kā mocījušies scenārijā un kā viņiem nav sanācis. Viņi ir kolosāli režisori un autori, un pilnīgi kā tāds akmens no sirds noveļas, uzzinot, ka tas viss ir normāli, tas ir process, kamēr tu tiec līdz galarezultātam.
Baigi grūts darbs tomēr ir taisīt filmu, tu ieliec visu savu dvēseli... Un jāprot pieņemt lēmumus. Tu raksti un raksti to scenāriju, un vienā brīdī ir jāpasaka – okei, šitais būs īstais. Tu uztaisi tos varoņus – okei, šitie būs īstie. Uztaisi kadru plānu – okei, šis būs īstais. Ir jāuzticas pagātnes sev, kas pamazām izvēlējās to visu, un vienkārši jātaisa; galu galā tu pavadi sešus mēnešus, un tās ir četras minūtes... Tad vēl montāžā kaut ko nogriež, un tas īstenībā ir labi – man patīk, ja ir drosmīgs montāžists, kurš neatstāj liekus kadrus tikai tāpēc, ka tu pie tiem esi strādājis drausmīgas nedēļas.
Nu jā, tu pavadi visus tos mēnešus, un beigās tev ir tāds četru minūšu projekts, par ko tu pats, protams, esi priecīgs, bet tad tās šausmas, kad cilvēki saka – kā, tikai četras minūtes?!
Kā es pirmo reizi rādīju vecmāmiņai savu diplomdarba filmu no Francijas... tā bija četru minūšu filma, ko es taisīju sešus mēnešus. Apsēdinu vecmāmiņu, nolieku datoru – nu okei, es tev parādīšu to filmu, tu esi gatava? - Jā, jā. - Tu esi tiešām gatava, tu esi pārliecināta? - Jā, jā, es esmu pilnībā pārliecināta. - Viņa apsēžas, tad tomēr – ā, nē, tomēr kaut kā labāk iesēdīsies, paga, kur viņai kafija palika? Un tad tagad beidzot sāk skatīties, bet tur jau viss ir noticis. Un vecmāmiņa pilnā nopietnībā prasa – kā, viss? Man liekas, viņas balsī pat šausmas ieskanējās – cik mēnešus tu ar to pavadīji?!
Tomēr pēc pāris dienām viņa man zvanīja, bija kaut ko televīzijā skatījusies – ka ir arī tāda leļļu animācija, un tā neiet ātrāk.
Pastāsti par savu diplomdarba filmu!
Vakars uz ezera. Latviešu valodā ļoti labi skan, jo tur ir traģisks iznākums filmas varoņiem, tāpēc tas vakars uz ezera ļoti labi strādā.
Tā ir filma, ko es uztaisīju, pabeidzot skolu Francijā, La Poudrière. Speciāla skola, tur nemāca animēt, bet māca ražot filmas. Katru gadu uzņem ne vairāk kā astoņus skolēnus, un tad mēs visu laiku strādājam pie projektiem. Mums nav tur skolotāju, ir tikai direktore un sekretāre, bet viņi aicina katru dienu vieslektorus, profesionāļus, ar kuriem mēs strādājam, kopā taisām projektus, vai viņi palīdz mums veidot savas filmas. Tapa vairākas filmas, otrajā gadā – Vakars uz ezera. Tas bija uzdevums – četras minūtes, un īstenībā tas ir forši. Īsfilmas vispār ir baigi labā lieta, man patīk, ka īsfilmās uzreiz ir jāķeras pie lietas. Tur nav nekādi garie ievadi, bet tajā pašā laikā tu vari atrast arī tādus miera mirkļus.
Jā, filmai bija arī neliels budžets, lai mēs varētu atrast komponistu, montāžistu, ir vajadzīgi arī kādi animatori uz vienu dienu, divām. Tā arī bija laba mācība – budžets šausmīgi maziņš, tāpēc katra diena ir svarīga.
Tu nāc no mākslinieku ģimenes.
Kad biju pavisam maziņa, jau tad zināju – kaut kādā veidā man jāiet uz mākslu. Gan vecvecāki bija mākslinieki, gan mani vecāki, trīs paaudzēs. Sapratu, ka man arī ir kaut kas jādara mākslas jomā, bet uzreiz sev pateicu – es nezīmēšu. Gribēju būt pilnīgi citādāka un atšķirīga no saviem vecākiem un vecvecākiem. Izdomāju iet uz kino – man likās baigi forši, ka tu vari stāstīt stāstus un dalīties emocijās, taisot filmas.
Pēc vidusskolas iestājos Baltijas Filmu un mediju skolā Igaunijā, tur bija ļoti interesanti, mēs taisījām dokumentālo kino un īsfilmas, bet visu laiku likās – kaut kas vēl pietrūkst, kaut kas pietrūkst... Aizbraucu Erasmus programmā uz Portugāli un domāju – ja reiz man kaut kas pietrūka, tad tagad izbaudīšu visu ko, iešu uz pilnīgi visām nodarbībām. Sāku gleznot, sāku zīmēt, uztaisīju savas pirmās animācijas filmas. No sākuma es ar šausmīgām aizdomām skatījos uz animāciju, jo man likās – pirmkārt, es taču esmu pārāk nepacietīga! Un otrkārt – nu kā tas tagad būs, tajā animācijā, sanāk man pilnībā visu kontrolēt?
Dokumentālajā kino man tik ļoti patīk, ka tādas foršas nejaušības notiek – kāds iekrīt kadrā, kaut kas apgāžas... Animācijā tev tas viss ir jāparedz.
Bet pēc tam es sapratu, ka īstenībā tas ir amazing un ārkārtīgi interesanti, ka tu pats visu kontrolē. Tu vari, teiksim, dabā noskatīties kaut kādas interesantas cilvēku reakcijas vai kustības un tad ielikt animācijas filmā. Un tad arī sapratu, ka mana nepacietība ļoti labi darbojas animācijā, jo tās dēļ es nenormāli ātri strādāju, tādā diezgan lielā tempā.
Nu, un tad vienā brīdī es jau zināju, ka beigšu Igaunijas skolu ar animācijas filmu, ko taisīju Portugālē. Tajā brīdī piezvanīja mana mamma un šausmīgi smējās klausulē, jo es taču viņai pirms pāris gadiem biju teikusi, ka nekad nezīmēšu, netaisīšu animācijas filmas, un tur nu es biju, un taisīju 12 kadrus sekundē. Tāds ir tas lielais stāsts par animāciju.
Kas tad bija tavs diplomdarbs Igaunijas skolā?
Tā bija filma cut-out tehnikā, aplikācijas tehnikā – par tēvu, kurš kolekcionē kaķus - My Dad Collects Cats. Par apsēstībām.
Skolā neviens nevarēja saprast, ko ar to iesākt, neviens nav beidzis to filmu skolu ar animācijas filmu. Nebija vispār tāda novirziena, mums ļoti nopietni mācīja kino un televīziju, bet pēkšņi es tur ar savu animācijas filmu... Tas bija diezgan amizanti, viņi nevarēja saprast, kam dot to filmu vērtēt, jo kā tad varēs to novērtēt... Tā arī beigās nesapratu, vai kāds vispār to filmu ir skatījies un lasījis manu projektu. Man likās – droši vien nav, vismaz tā man izskatījās pēc skolas direktora reakcijas. Viņš tāds ļoti entuziastisks, vienā brīdī ienāca, paskatījās uz manu projektu – tur ir tāds kadrs, kur tēvs kaķus izkarina kā veļu uz striķa, un direktors teica – o, man tā patīk! Viņš nopriecājās, ka es esmu uztaisījusi filmu par kaķiem. Viņš nezina, par ko tā filma patiesībā ir...
Jā, izklausās diezgan vardarbīgi, bet filma nav vardarbīga, viņa ir ļoti sirsnīga – kā tēvs tos kaķus karināja... var paskatīties Youtube.
Kurai auditorijai tu filmas rādi ar vislielāko prieku?
Manas filmas ir vairāk pieaugušajiem. Un visvairāk man prieku rada tie brīži, kad nostrādā kāds filmā ielikts ļoti mazs un slēpts joks – visi cilvēki skatās, un pēkšņi viens šausmīgi iesmejas. Tad liekas – yesss, baigais kaifs! Tieši tas, ka nevis smejas visi, bet ir trāpījis kādam tas slēptais humors. Baigi labā sajūta.
Tava pirmā animācijas filma tātad ir tā, ar kuru tu pabeidzi Igaunijas skolu? Un tajā brīdī, kad tu stājies La Poudrière, tev tā bija vienīgā filma, vai tu vēl kaut ko biji uztaisījusi?
Es vispār Portugālē uztaisīju trīs filmas. Pirmo animācijas filmu uztaisīju mājās ar fotokameru un 36 kadriem, ar mazo digi-ziepi, un sanāca forša animācija. Pēc tam bija filma par vīrieti ar aizšūto muti – Sewed-up Man, gandrīz kā "aizšūtais vīrietis". Tas bija stāsts par sievieti, kas ierauga sevī noslēgušos kungu – viņam, izrādās, ir aizšūta mute, un viņš ir ļoti laimīgs ar to savu situāciju, bet sieviete vienkārši nenormāli grib palīdzēt viņam un dara visu iespējamo, lai gan viņš to nemaz negrib.
Un pēc tam nāca Tētis kolekcionē kaķus, filma pat ieguva balvu Berlīnē, Contravision festivālā, tas bija foršs notikums... un ko es darīju pēc tam?
Ā, pēc Igaunijas, iepazīstoties ar animāciju, gāju uz animācijas filmu festivāliem, un tur sastapu režisoru Izu Troinu, kurš redzēja to manu kaķu filmu un teica – ir tāda forša skola Francijā, tev vajadzētu tur tikt iekšā, tā būs tev īstā! Bet iestājeksāmeni tur bija pēc gada, un es atbraucu uz Latviju uz to gadu, atkal meklējot kaut ko jaunu. Visu laiku sanāk, ka es kaut kur pārceļos – biju Igaunijā, pēc tam Portugālē, tad Latvijā, Francijā, tagad atkal Latvijā. Ja filma ir tapusi Latvijā, tā ir pilnīgi citādāka, un būtu pilnīgi citāda, ja būtu veidota Francijā vai Portugālē. Jā, man ļoti patīk, ka ir tādas ietekmes jūtamas.
Bet tās Sēnītes...
Tas bija tas gads starp Igauniju un Franciju, es vēl kaut ko meklēju, un nekad nebiju mācījusies augstskolā Latvijā. Toreiz iestājos maģistros vizuālajā komunikācijā, Mākslas akadēmijā, un tas bija interesants piedzīvojums – bija ļoti savādi mācīties skolā, kur informācija nāk iekšā tik nenormāli viegli, jo viss ir tavā valodā... Tā bija riktīgi forša pieredze, bet tad es iestājos La Poudrière, pabeidzu to, pēkšņi esmu atpakaļ Latvijā un tad sapratu – jāpabeidz tā Mākslas akadēmija. Tāpēc radās Sēnītes. Man nav laika, tā bija vairāk tā kā filma vienai izstādei, tāpēc viņu daudz uz festivāliem nesūtīju, bet ar laiku palika mazliet žēl par to... likās, filma it kā pazuda, tieši manis dēļ, ka es viņu nesūtīju. Kopš tā laika es zinu, ka filmas ir jāsūta.
Vislabāk jau, protams, ja ir kāds, kas tavā vietā sūta filmas uz festivāliem. Es nezinu, kā tas ir citiem režisoriem, bet pēc tam, kad filma pabeigta, ir tāds... tu esi ielicis sevi visu tur iekšā, un tad ir grūtības saņemties un teikt – jā, šitā filma jāsūta kaut kur! Man liekas, visi iekrīt totālā depresijā pēc filmas pabeigšanas, domā, ka nekas tur nav labs… Un tad ir tik labi, ja kāds cits tavā bez emocijām vietā pasaka – viss ir forši, sūtām!
Bet šogad biju ļoti patīkami pārsteigta, ka vairāki festivāli vienkārši uzaicināja rādīt tās Sēnītes. Kaut kā viņi atrada to filmu, un es priecājos, ka filmai tika dota otra iespēja, kuru es varbūt biju noskaudusi.
Jā, tā ir, man liekas, ārkārtīgi grūta lieta – beidzot uzticēties tam, ko tu esi vairākus mēnešus taisījis, un palaist prom. Tāpēc es tagad biju diezgan pārbijusies par to 23. oktobra pirmizrādi Nakts pastaigām RigaIFF ietvaros, šī ir citāda filma, nekā manas pārējās.
Protams, tik un tā var just – Lizete tur ir filmā, bet viņa ir citādāka. Ļoti iespējams, arī tāpēc, ka es ar šo filmu gribēju izmēģināt kaut ko jaunu. Pēdējos gados es visu laiku strādāju ar 2D, tradicionālo divdimensiju animāciju, tur viss ir tik kontrolēts… Man gribējās kaut ko brīvāku, domāju – cik forši būtu pamēģināt gleznot uz stikla, kaut kā miksēt tehnikas, vai kaut ko aplikācijas animācijā pamēģināt. Tāpēc tā filma tapa tādā eksperimenta veidā, miksējās dažādas tehnikas.
Caur to es piedzīvoju tādu lielisku sajūtu, kad man nācās uzbūvēt milzīgu konstrukciju tiem pāris kadriem, kur izmantoju gleznošanu uz stikla… tu vienmēr esi zīmējis kaut ko tādu maziņu, pāris centimetri, tev ir sajūta, ka nekas te nav taustāms, bet tajā brīdī, kad tu uzbūvē to milzīgo konstrukciju, man pēkšņi likās – jā, es taisu filmu! Tas viss ir serious!
Kuri ir tie kadri, kur tā konstrukcija tiek izmantota?
Tur, kur tie visi tauriņi, kad bērns sāk tā kā apžilbt, tajā brīdī viss kadrs arī tā kā izplūst, tāpēc vajadzīga tā gleznošana uz stikla. Ja tās līnijas būtu tikpat tīras kā vienmēr, nebūtu tas efekts. Teiksim, tā liesmiņa ir ziedlapiņas, kas kustās.
Tas arī bija interesanti – kad es jau biju daļu noanimējusi 2D tehnikā un sāku gleznot, tad, protams, tu uzglezno tos pirmos kadrus, un pēkšņi tev liekas – a-a-a, tik nenormāli kruti, viss, filma jātaisa šitā!
Jā, laba tehnika, es labprāt to pamēģinātu vēlreiz. Bet tur arī vajag lielu pacietību – tu glezno, tev arī jābildē, pēc tam tās bildes jāsaliek konkrētā secībā, tas prasa ļoti lielu pacietību, kuras man ļoti bieži nav. Savukārt 2D tehnikā tu uzreiz redzi rezultātu, uzreiz nospied play un skaties – okei, kustas, nekustas, kā kustas, vai jāpārtaisa...
Kā tev liekas, vai animācijas režisoram vajadzīgs kāds īpašs pedantisms? Kā tu saki – ja glezno, tev jāliek tie kadri pēc tam īstajā secībā, tāpat zīmējumi. Nu kā, ja viņi tur sajuks, tas taču būs traki!
Jā... Rīgas ceriņiem pirmie uzmetumi sākās 2015. gadā, es kaut kad nesen mēģināju atrast kaut kādu failu un, kā jau katru reizi, dusmojos uz sevi – johaidī, Lizete, tev vajadzēja sakārtot labāk tos failus! Bet cilvēks nevar būt perfekts visur... Ļoti daudzi faili ir ar vienādiem nosaukumiem, tad mēģinu atrast pēc datumiem. Jābūt kaut kādai konkrētai kārtībai, bet katrā filmā tā kārtība ir citādāka, tā ir jāatrod darba procesā. Es nezinu, man katras filmas production ir bijis pilnīgi citādāks, un plānošana ir citāda, pat tad, ja tehnika ir tā pati, bet tēma un veids tomēr atšķiras... Teiksim, šoreiz Rīgas ceriņiem pirmo reizi ir milzīga tabula, tur ir visi zīmējumi iekšā – kas ir izdarīts, kas vēl jāizdara, kurš to darīs… Jo es neesmu viena pati, man ir pirmo reizi uz visu to laiku nolīgta animatore, kas strādā. Man ir, kas krāso Latvijā.
Tādā ziņā režisora darbs ir ārkārtīgi sarežģīts, jo tev visu laiku jākontrolē pilnīgi viss, kas notiek, it kā jābūt konstantā trauksmē – vai viss ir sagatavots darbam, vai tas ir tas, ko tu vēlējies… Nupat pavisam nesen bija tā, ka es gatavoju jaunu kadru animatorei, tikmēr viņa man rāda tikko animēto kadru, tikmēr man sūtās no krāsotājas izkrāsotie faili, un vēl tikmēr es klausos, kādas skaņas man atsūtījuši, vai tās ir īstās, kādas vajag filmai...
Tev visu laiku jābūt tādā pilnīgā kontrolē un pilnīgā mierā. Katrs cilvēks ir citādāks, bet jāspēj ieturēt pilnīgu mieru un visus vadīt uz savu mērķi. Katram, kurš strādā pie tavas filmas, viņam jau arī ir savas idejas un sajūtas par to, kas ir skaists un kas varētu būt pats labākais, bet beigu beigās tam visam ir jāsakrīt un jāiet pa to līniju, kur tu vēlējies doties. Tev visi viņi ir jāved uz vienu galamērķi.
Vai tev ir kaut kādi paņēmieni, kurus tu izmanto, lai saglabātu mieru?
(Lizete smejas). Es... Es smaidu. Un man vienmēr patīk, ja ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es strādāju, mums ir kaut kādas diskusijas. Piemēram, pavisam nesen – ir pēdējais mēnesis, kad mēs animējam, nav daudz laika, bet es pēkšņi nomainu vienu kadru un dodu animēt. Animatore tā skatās, un es nevaru saprast, viņa neko nesaka, bet… eu, kas ir, nu kas notiek?
Viņa saka – tev bija citādāks tas kadrs! – Nu jā, jā, forši, tev nav jāanimē kājas, laiks ietaupās! – Jā, bet ļoti žēl... Mēs sākām runāties, un tad es sapratu, ka nebiju pat pamanījusi – es to kadru esmu no stresa nogriezusi, bet tā saruna man atgādināja, ko es patiesībā gribēju darīt. Dažbrīd tās sarunas ir baigi labās, ir forši paklausīties citu idejas. Pat ja tajā brīdī tev piedāvā pilnīgi citu pieeju, tad tev jāpaskaidro, kāpēc tu gribi savējo, un tajā brīdī tu arī pats labāk saproti, ka tas kadrs nebija tikai tāpat vien, tam visam bija iemesls. Īstenībā tādas sarunas tevi pat motivē turpināt savu ceļu.
Ļoti interesanti, jā.
Katrs jau tajā darbā iet ar lielu mīlestību, īpaši, ja ir mazs kolektīvs.
Vai ir kāds cilvēku tips vai raksturs, ar ko tev īpaši patīk sastrādāties?
Es sapratu, ka man ir ļoti svarīgi, lai cilvēki, ar kuriem strādāju, ir draugi. Mēs varam nebūt draugi sākumā, bet lai mums ir draudzīgas attiecības. Lai es jūtos brīvi, runājoties, jokojot, lai nav kaut kāds tension… Jo, taisot filmu, tas jau tā ir tik ļoti sasprindzinoši, ka nav spēka, vienkārši nav spēka risināt kaut kādas problēmas. Vienkārši gribas, lai viss iet labi, lai arī cilvēki, kas ar mani strādā, jūtas brīvi… Man liekas, tāda laba komunikācija ir ļoti svarīga – lai nav tikai darbs, lai mēs varam arī kopā iedzert un parunāt par kaut ko citu, ne par filmu.
Pieļauju, ka Kino Rakstu lasītājs varbūt var iztēloties spēlfilmas uzņemšanu, kur viss lielais stress ir koncentrējies uz tām dienām, kad ir kameras un viss iekārtots filmēšanas laukumā, bet kā tas ir animācijā? Jums taču darbs ir nepārtraukti, it kā izstiepts vienmērīgā spriedzē uz visiem tiem sešiem mēnešiem. Vai ir kaut kādi posmi, kuros tu tiešām neguli caurām naktīm, vai tas ir kaut kā citādāk?
Kad es neguļu? Tās noteikti nav filmas beigas. Man parasti visas panikas notiek ražošanas vidū, jo tad tu vēl esi gandrīz sākumā, tomēr sākums ar visu to entuziasmu it kā jau pagājis, tagad ir tas vidus, tu neredzi tam visam vēl galu, un ir tāds vājuma brīdis, tas ir vissarežģītākais.
Bet man ļoti patīk, ka tā tas ir – lūk, es sāku strādāt aprīlī, panika man bija jūnijā, un tagad varu mierīgi nobeigt darbu oktobrī.
Tātad, sākot darbu pie filmas, tu jau vari ieplānot, kad tev būs panika, ja?
Man liekas, katru reizi, kad es sāku jaunu projektu, esmu tik ļoti priecīga par to filmu, tik ļoti gribas to uztaisīt, ka es pilnībā aizmirstu par visām tām grūtībām, kas būs. Kad vēlāk reizēm kaut kas nesanāk un es sēžu nelaimīga, iesprūdusi tajā stāstā, tad es saku vīram – nu bāc, nu kāpēc tik sarežģīti ar šito filmu... Un viņš saka – tā bija arī pagājušogad, un tāpat ar iepriekšējo, un vēl iepriekšējo filmu! Un es pārsteigumā - ā! Es vispār to gandrīz pat nebiju pamanījusi, un forši, ka viņš to atgādina, jo tad es saprotu - ā, varbūt tas ir tikai tāds periods, kas tūlīt beigsies, īstenībā jau ir viss kārtībā, nav tik slikti.
Vai jūs ar vīru bieži apspriežat radošās izvēles?
Jā. Īpaši pēc tam, kad atbraucu no Francijas, es tajā brīdī Latvijā nevienu nepazinu, un tas bija tāds grūtāks posms... jo visi draugi, ar kuriem es parasti runātos par filmām, palika tur. Tad ļoti bieži mans vīrs bija tas, kurš klausījās, uzklausīja un palīdzēja, un vēl joprojām, jā.
Tu uzticies viņa viedoklim?
(Lizete smejas). Nezinu, vai varu viņam uzticēties – man liekas, viņš mīlēs pilnīgi visu, ko es taisīšu. Bet, ja viņam kaut kas liekas aizdomīgi, tad viņš man parasti pasaka, un tas ir labi. Ir ļoti svarīgi, lai atbalsts būtu konstruktīvs, un ne kurš katrs var tādu atbalstu tev sniegt. Ja tu nepareizam cilvēkam iedod scenāriju, viņš var vienkārši tev pateikt – ā, kāpēc tā filma ir par mežu, varēja taču būt par jūru! Un tajā brīdī tev vispār dūša papēžos.
Labs atbalsts ir ļoti svarīgs. Lai gan man viens no labākajiem atbalstiem ir vienkārši zināt, ka es neesmu viena ar tām radošajām mokām.
Kad būs pabeigti Rīgas ceriņi?
Viņi būs gatavi februārī un tad tiks sūtīti uz pirmajiem festivāliem, kas parasti ir maijā, jūnijā. Ceru, ka drīz pēc tam atceļos uz Latviju. Tā būs franču filma ar Latvijas kopražojumu, latviski. Man bija brīnišķīga iespēja strādāt ar fantastiskiem aktieriem, bija baigais kaifs, bija baigi forši, interesanti, bija baigi labā pieredze.
Kā tevi atrada tavi Francijas producenti? Caur rezidenci?
Nē, es ar to projektu piedalījos visdažādākajos pičos. Tajā laikā biju Latvijā, un ar tādu sajūtu, ka esmu galīgi viena ar to projektu, tā kā iestrēgusi, tāpēc man gribējās par to vairāk runāt, stāstīt un dalīties, lai dabūtu feedback un jaunu enerģiju. Tāpēc piedalījos vairākās prezentācijās, man ļoti patīk piči, jo tajā brīdī, kad tu stāsti par savu projektu, tu beidzot līdz galam saproti, par ko gribi runāt. Un – vai tas, par ko tu gribi runāt, vai tas vispār ir redzams tavā scenārijā un tavā filmā, jo
dažbrīd, kamēr tu attīsti projektu, tas pats galvenais var kaut kur aizpeldēt. Tad tas pičs ir tāds kā reality-check, vai viss ir savās vietās.
Mans pirmais pičs Parīzē bija ļoti veiksmīgs, pēc tā ļoti daudz cilvēku nāca pie manis runāties, un man ļoti-ļoti patika, jo lielākā daļa nāca tikai tāpēc, lai dalītos savā pieredzē ar smakām. Man ļoti patika tā garā rinda, un tad es pamanīju tur tādu kautrīgu kungu. Viņš stāv, stāv un gaida, kamēr es ar visiem izrunājos, tad viņš iedeva savu vizītkarti, un saka - piezvani man! Tas bija Rihards, mans tagadējais franču producents. Man liekas, viņš tā arī nav dalījies nevienā savā pieredzē ar smaku... Nu jā.
Gan jau tu dzirdēsi vēl citas pieredzes, kad filma iznāks.
Jā, jo Rīgas ceriņi ir citādāka filma, veidota tādā kā dokumentālās filmas stilistikā –balstīta uz īstām intervijām, ko es ierakstīju ar cilvēkiem, kuri dalās dažādos pārdzīvojumos par smakām.
Bet filmā viņus ir ierunājuši aktieri, ja?
Jā, to es izdomāju beigās, lai mums būtu lielāka radošā brīvība – intervijas ierakstīt ar aktieriem, jo tad var mainīt vidi un vairāk spēlēties ar elementiem, lai gan filmas varoņi tik un tā saglabā savu profesiju vai tēlu.
Scenāriju veidot bija īpaši sarežģīti tāpēc, ka ir tik daudz un dažādi tie stāsti; tad kā tu izvēlies, cik daudz un kurus varoņus tu iekļauj, kuru stāstu liec, kuru neliec, atrast to līdzsvaru... Pavisam cita lieta, nekā tad, kad tu taisi filmu ar vienkāršu story line, ar vienu varoni, viņam ir kaut kāds uzdevums, kaut kāds konflikts un tad rezultāts. Šis bija ļoti nopietns un ilgstošs darbs, un man ļoti palīdzēja tas, ka es ar šo filmu braucu uz vairākām rezidencēm Francijā – tas man ļāva paskatīties uz situāciju no malas. Kamēr tu dzīvo Latvijā un taisi filmu par Rīgu, visādas lietas tev liekas pilnīgi normālas. Un tad tu aizbrauc uz Franciju, parunā par tām pašām lietām, un visi francūži šokā – ā-ā-ā, tā nevar būt!