KINO Raksti

Salna pavasarī. 2. daļa: #filmastiešsaistē

01.04.2020

Rakstu sērijas otrajā daļā uzmanības centrā ir filmu demonstrēšana, kas piespiedu kārtā pārceļas vai nu uz rudeni, vai uz internetu. Laikā, kad kinoteātri ir slēgti un fiziska pulcēšanās aizliegta, producentiem jāizvēlas, kad un kur rīkot pirmizrādi, festivāliem jāizvēlas, notikt vai nenotikt, bet skatītāji paliek mājās un pulcējas virtuāli, intensīvi apmeklējot straumēšanas platformas.

Kadrs no filmas "Gaidot Jauno gadu" (2016. Vladimirs Leščovs)

Latvijā tas brīdis, kad jaunākā filma nonāk VoD platformās un televīzijās, atkarīgs no producenta vienošanās ar filmas izplatītāju un platformu īpašniekiem. Taču kinotirgiem nozīmīgākajās pasaules valstīs pastāv tā sauktie distribūcijas logi, katrā valstī atšķirīgi – tikai trīs vai četrus mēnešus pēc kinoteātra pirmizrādes filmu oficiāli drīkst ievietot straumēšanas platformās vai demonstrēt televīzijā (detalizētāk par šo tēmu lasiet Kino Rakstu pētījumā Gadsimta cīņa ir sākusies. Arī Latvijā, 25.02.2019.).

Tagad, Covid-19 ietekmē, arī šis negrozāmais likums ir sācis brukt. Lielākie straumēšanas tirgus spēlētāji Amazon un Netflix jau gadiem cīnījušies par iespēju piedāvāt filmas straumēšanas portālā vienā dienā ar kinoteātra pirmizrādi (t.s. day and date release), taču filmu studijas to nekad nav pieļāvušas, jo kinoražotājiem divi galvenie ienākumu avoti ir kinoteātru biļetes un filmu straumēšana – tieši šādā secībā.

Pirmie, kas kroņvīrusa iespaidā nolēma lauzt 90 dienu izplatīšanas loga principu, bija Disneja studija, kas jaunāko blokbāsteru Ledus sirds 2 / Frozen 2 savā tikko atvērtajā straumēšanas portālā Disney+ ievietoja jau 13. martā, trīs mēnešus pirms sākotnēji plānotā datuma. Kustība šajā virzienā novērojama arī arthouse filmu sektorā – piemēram, marta vidū ievērojamais ASV arthouse filmu izplatītājs Kino Lorber vienojās ar kinoteātriem, ka vairākas filmas, kas Covid-19 pandēmijas sākumposmā šajā valstī bija kinorepertuārā, tiks straumētas virtuālajos kinoteātros. Tāpat arī studija Universal paziņojusi, ka ļaus straumēt vairākas sava kataloga filmas, kuras Covid-19 krīzes sākumā vēl bija skatāmas kinoteātros, un NBC Universal preses relīzē, kas rakstīta šādām relīzēm raksturīgajās optimistiskajās „rūpēs par skatītāju”, viens no uzņēmuma vadītājiem Džefs Šells uzsver – studija negrib skatītājam aizkavēt iespēju šīs filmas noskatīties un negrib arī, ka tās būtu spiestas nonākt kinoizplatīšanā ļoti izaicinošā situācijā, kāda būs pēc Covid-19 krīzes. Tā vietā studija vēloties sniegt iespēju skatītājiem noskatīties šīs filmas par saprātīgu cenu un viņiem ērtā vietā.

Taču jāuzsver, ka visas tās Holivudas filmas, kas tagad pāragri tiek izlaistas tiešsaistē, savu naudu kinoteātros jau ir nopelnījušas.

Turpretī tie darbi, ar kuriem filmu studijas saista lielas cerības attiecībā uz potenciālo peļņu (un cer, ka šie lielformāta blokbāsteri ar saviem gigantiskajiem ieņēmumiem visās vecuma grupās visā pasaulē nosegs citu studijas filmu radītos zaudējumus), tiek pārcelti vismaz uz rudeni – piemēram, kārtējo Daniela Kreiga uznācienu Džeimsa Bonda lomā, filmu No Time To Die, plānotā aprīļa vietā kinoekrānos varēsim redzēt tikai šāgada novembrī. 

Pārkāpt distribūcijas logu principu šajos apstākļos ir gatava pat Francija, kas vienmēr ļoti stingri ievērojusi šo nosacījumu, lai aizsargātu kinoteātrus kā pirmo vietu, kur noskatīties jaunākās filmas. Tomēr Francijas Nacionālais Kino centrs (CNF) pirms nedēļas atļāva tās jaunās franču filmas, kas bija repertuārā kinoteātru slēgšanas brīdī, pārcelt uz straumēšanas platformām, taču ar piebildi, ka šis ir tikai pārejošas dabas regulējums un, pandēmijai beidzoties, spēkā atkal stāsies vecie noteikumi. Sākotnējos protestus no kinoteātru puses tagad ir nomainījusi atbalstoša attieksme, jo CNF savu lēmumu pamato ar nepieciešamību izvairīties no filmu sastrēguma – tāds varētu izveidoties rudenī, kad tur sastapsies gan rudenī plānotās, gan neplānotās filmas.

Latvijā – ir varianti

Kroņvīruss izjauca arī pavasarī plānoto Latvijas filmu pirmizrāžu grafiku, radot filmu veidotājiem un producentiem sarežģītu dilemmu – vai atlikt filmas pirmizrādi uz laiku, kad atkal darbosies kinoteātri, un pakļaut savu produktu sīvai konkurencei, kas rudenī sagaidāma visā kultūras piedāvājuma spektrā, vai arī izmēģināt kroņvīrusa apstākļu sniegtās jaunās iespējas. (Jāpiebilst tomēr – vai „iespēja” šajā gadījumā ir īstais vārds, to mēs sapratīsim tikai kaut kad vēlāk.)

Piemēram, Jevgēņija Paškēviča spēlfilmai Ko zina Klusā Gerda pirmizrāde bija ieplānota aprīļa otrajā pusē, bet tagad tā pārcelta un paredzēta 3. septembrī. Šī vizuāli ļoti izsmalcinātā burleska, kuru filmējis Andrejs Rudzāts, viens no labākajiem Latvijas kinooperatoriem-inscenētājiem, ir darbs, kura novērtēšanai būtisks priekšnosacījums ir kinoteātra lielais ekrāns ar tā sniegto tehnisko kvalitāti, un arī estētiskā pārdzīvojuma intensitāte, kas iespējama vien aptumšotā zālē. (Un vēlreiz jāpiebilst – Kino Raksti tomēr par šo filmu sāks rakstīt jau aprīlī, arī tāpēc, lai palīdzētu tai nepazust rudens burzmā.)

"Ko zina Klusā Gerda" (2020, Jevgeņijs Paškevičs))

Turpretī jaunos ceļus filmu izrādīšanā izmēģinās Latvijas kinodzīves notikums ar cienījamu stāžu – 4. maija Latvijas filmu maratons šogad notiks jau sešpadsmito reizi, bet pirmo reizi – tiešsaistē. Iespējams, maratona ietvaros, bet katrā ziņā tiešsaistē notiks arī Aijas Bley dokumentālās filmas pirmizrāde – stāsts par grupu Inokentijs Mārpls un vecajiem rokeriem Dambi, Skripu un Rudaku savus skatītājus meklēs digitālajā telpā. Pagaidām par to, kā tas viss notiks, nekas vairāk nav zināms – kā jau visi krīzes risinājumi, arī šie top ļoti īsā laikā un neprognozējami radošā procesā, visu šādā formā darot pirmo reizi.

Festivālu mutācijas

Situācijas ķīlnieki ir arī starptautiskie kinofestivāli. Kannu festivāls, kas nosaka visu kinodzīves ciklu gan jaunākajām filmām, gan industrijai, ir pārbīdījis norises laiku no maija vidus uz priekšu, cerot, ka varēs notikt jūnija beigās vai jūlija sākumā. Daudzi no tiem festivāliem, kam bija jānotiek martā vai aprīļa sākumā, ir atcelti, jo nepaspēja izstrādāt alternatīvus pasākuma risinājumus. Savukārt festivāli, kuriem kopš Covid-19 krīzes sākuma Eiropā līdz to norises datumam ir bijis vairāk laika, lai pārtaptu jaunā veidolā, tagad kļūst par sava veida izmēģinājuma poligoniem, ne tikai pārbaudot, kā var organizēt konkursu skates internetā, bet arī cenšoties saprast, kā digitālā vidē radīt festivāla sajūtu.

Taču festivālu lēmums rīkot filmām pasaules pirmizrādes internetā ir ārkārtīgi diskutabls,

jo svarīgākie pasaules festivāli līdz šim piešķīruši būtisku nozīmi tam, lai filmas pasaules pirmizrāde notiktu konkrētā festivāla seansā, tieši uz šī festivāla sarkanā paklāja, un internetā izrādītām filmām vairs nepievērsa nekādu uzmanību. Līdz ar to šobrīd filmām, kam plānotā pasaules pirmizrāde piespiedu kārtā pārceļas uz festivāla online versiju, var tikt ierobežotas tālākās iespējas tikt izrādītām citos līdzīga kalibra festivālos (ja tie vispār notiks), sacensties par balvām un starptautisko uzmanību. Turklāt, ja ieilgs periods, kad kinoteātri ir slēgti, šīm filmām samazinās arī iespējas gūt peļņu no izrādīšanas kinoteātros, jo tās piedzīvos milzu konkurenci ar jaunākām kinolentēm, kas tagad ar savu pirmizrādi nogaida, kad procesi atsāksies. Tādējādi šīs tiešsaistē pirmizrādītās filmas būs spiestas, izlaižot īstu festivālu un kinorepertuāra dzīvi, uzreiz pieņemt VoD platformu piedāvājumus.

Savā ziņā kā Mērfija likumu variācija izklausās fakts, ka pirmā Latvijas filma, kas pasaules pirmizrādi piedzīvos šādā Covid-19 ietekmētā festivāla virtuālajā versijā, būs Lailas Pakalniņas dokumentālā īsfilma Pirmais tilts – aprīļa beigās tā startēs nozīmīgā dokumentālistu festivāla Visions du réel (Niona, Šveice) īsfilmu un vidējā garuma filmu konkursa programmā. Šis atkal ir Pakalniņas kopdarbs ar operatoru Gintu Bērziņu un skaņu režisoru Anriju Krenbergu, un svarīgi uzsvērt, ka tas filmēts tieši uz kinofilmas – kā radošās trijotnes sadarbības sākuma gados –, un arī estētiski vērtējams kā meistaru rokraksta variācija, savā ziņā atgriežoties pie 90. gadu vidū tapušās triloģijas Veļa, Prāmis, Pasts. Tāpēc ir gandrīz ironiski (vai laikmetīgi simboliski?), ka Pirmais tilts, kam titros lasāms veltījums kinolentei, pasaules pirmizrādi piedzīvos digitālā formātā un internetā.

"Pirmais tilts" (2020, Laila Pakalniņa)

Taču, kā apliecina režisore, viņai šajā kontekstā ir svarīgi atbalstīt kinofestivālu – jo, lai gan Covid-19 ir vēlreiz aktualizējis virkni problēmu, ar kurām sirgst pasaules kinofestivāli, tomēr svarīgāk ir nevis kritizēt tos, kas izvēlas iet novatorisko virtuālā kinofestivāla ceļu, bet novērtēt, ka šie festivāli vispār notiek un netiek atcelti. Jo arthouse filmām mūsdienās festivāli bieži vien ir vienīgais veids, kā vispār satikties ar savu publiku, tāpēc tā ir sistēmiska nepieciešamība (ja tas finansiāli un organizatoriski ir iespējams), ka festivāli notiek arī šajos apstākļos. Tiem, kuri šo nedēļu laikā bija spiesti nenotikt, pēc gada varētu būt daudz grūtāk atgriezties publikas uzmanības lokā.

Nionas festivāla rīkotāji plāno, ka visas festivāla filmas sadarbībā ar vairākiem VoD servisiem Šveices iedzīvotāji varēs skatīties par brīvu, tomēr ierobežotā skaitā – katrai filmai festivāla virtuālajā kinoteātrī plānoti 500 skatītāji. Tāpat virtuāli un par brīvu notiks Visions du réel industrijas sadaļa, arī meistarklases, taču tās straumēt varēs interesenti no visas pasaules.

Laila Pakalniņa gan norāda, ka pat viņai, diezgan nekomunikablam cilvēkam, tomēr nepieciešams kontakts ar dzīvu skatītāju tad, kad filma ir beidzot gatava, –

sēdēt zālē un elpot kopā ar skatītāju; arī jautājumu un atbilžu sesijas pēc seansiem un tikšanās ar citvalstu kolēģiem. Tas nav aizstājams ne ar ko, to var tikai festivālā.

Domājot par to, kad Latvijā nākamreiz varētu skatīties filmas, izbaudot neatkārtojamo festivāla atmosfēru klātienē, uzrunāju Rīgas Starptautiskā kinofestivāla direktori Lieni Treimani, kura optimistiski atgādina, ka līdz festivālam vēl ir septiņi mēneši un darbs pie tā šobrīd turpinās ierastajā režīmā. “Es ticu, ka festivāls notiks vislabākajā, tā brīža realitātei atbilstošā veidā. Mēs noteikti atradīsim veidu, kā satikties ar savu skatītāju, bet pagaidām ļaujamies nezināmajam – piesardzīgi, bet vienlaikus optimistiski dodamies uz priekšu. Vērojam, ko dara citi festivāli, atklājam jaunas potenciālas kino izrādīšanas platformas, izsveram, ko no šiem jaunatklājumiem varētu izmantot savām vajadzībām. Festivāla norišu tehniskajai plānošanai vēl ir laiks, skatīsimies, ko nesīs vasara.”

Straumēšana plaukst un zeļ

Kad piektdien, 13. martā, Latvijas valdība izsludināja ārkārtas stāvokli un drīz tika slēgti arī kinoteātri, savu aktīvo kinorepertuāra dzīvi vēl dzīvoja četras Latvijas filmas – Viestura Kairiša Pilsēta pie upes, Dzintara Dreiberga Dvēseļu putenis, Ivara Zviedra Valkātājs un Matīsa Kažas Klejotāji. Uz izmainījušos situāciju filmu producenti reaģēja zibenīgā ātrumā, Matīss Kaža jau 14. martā izplatīja relīzi, ka viņa studijas filmas skatāmas kinoprofesionāļu intensīvi lietotajā, bet plašākai publikai līdz šim mazzināmajā platformā Vimeo, kur filmas skatītājiem var piedāvāt gan par maksu, gan bez tās. Turpat dažādos Vimeo kontos pieejamas arī Pilsēta pie upes un Dvēseļu putenis, filmas Valkātājs un Klejotāji atrodamas arī LMT Viedtelevīzijā un platformā Shortcut – visas par maksu, un par to patiesībā nebūtu ne jābrīnās, ne jāuztraucas, jo šajā ārkārtas situācijā, kad visi citi procesi Latvijas filmu industrijā ir gandrīz apstādināti vai vismaz iebremzēti (kā to varēs lasīt šī raksta trešajā daļā), nelielie ieņēmumi no filmu demonstrēšanas ir gandrīz vienīgā naudas plūsma nozarē.

"Klejotāji" (2020, Matīss Kaža)

Visiem paliekot mājās, kā jau tas bija sagaidāms, ievērojami pieaudzis visu lielāko Latvijas filmu straumēšanas vietņu lietošanas apjoms. Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv šajās nedēļās Latvijas kino skatās četrreiz intensīvāk, nekā parastās darbdienās pirms krīzes; Shortcut / Helio pārstāve Inga Alika-Stroda stāsta, ka pirmajā nedēļā pēc ārkārtas stāvokļa pasludināšanas filmu un seriālu skatīšanās Shortcut platformā trīskāršojusies. LMT Viedtelevīzijā skatīšanās apjoms pieaudzis par 20%, no Latvijas filmām tur lielāku ievērību gūst tās, kurām bijis īsāks demonstrēšanas periods kinoteātros – piemēram, Kārļa Lesiņa Izmisums un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu filmas. Jāpiekrīt LMT Viedtelevīzijas satura vadītājai Annai Rozenvaldei, ka VoD vidē cilvēki labprāt noskatās to, ko nesteidzās skatīties kinoteātros, – tie, pateicoties biļešu cenām, mūsdienās daļai sabiedrības ir luksusa prece.

Reaģējot uz internetā pieaugušo pieprasījumu pēc Latvijas kino, producents Roberts Vinovskis šajās dienās Vimeo platformā atvēris zīmola Latvijas Filma kanālu,

kurā par maksu var noskatīties jaunākās Latvijas filmas (daļu no tām – arī ārpus Latvijas). Šobrīd tur atrodami viņa studijas Locomotive Productions darbi un Dzintara Dreiberga Dvēseļu putenis; iecerēts, ka šim projektam pievienosies arī citi Latvijas filmu producenti. 

Tiesa, pagaidām visas Vimeo ievietotās filmas sastopas ar vienu un to pašu problēmu – šī platforma ir Latvijas skatītājam neierasts vārds, pašam kanālam un tā saturam jāveido mārketinga kampaņas un regulāri jāatgādina par šādu iespēju. Nu, tas viss tad vēl ir priekšā – vēl jau pagājušas tikai divas nedēļas!

Spāņu gripas mācības

Kino vēsturi līdz šim nopietni ietekmējusi tikai viena pandēmija – spāņu gripa, kas plosījās visā pasaulē no 1918. līdz 1920. gadam. Arī tad, piemēram, lielā daļā ASV kinoteātri bija slēgti, filmu pirmizrādes tika atliktas. Tāpat filmu studijas tika slēgtas, taču nevis tādēļ, lai pasargātu filmēšanas laukuma darbiniekus no inficēšanās ar vīrusu, bet gan tāpēc, ka nedarbojās kinoteātri un nebija pieprasījuma pēc jaunas produkcijas ik nedēļu. Un pesimisti jau runāja par drīzu galu šim jaunajam mākslas veidam.

Šodien – pat ja kino industrijai mūsdienās ir citādāka struktūra nekā pirms simts gadiem, varbūt aiz auss var likt Bendžamina Hemptona jau 1931. gadā sarakstītajā grāmatā History of the American Film Industry sniegto rezumē par to, kā spāņu gripa ietekmēja ASV kino industriju: “Tie producenti, kas vilcinājās, zaudēja cīņā par izdzīvošanu. Savu ādu izglāba nevis tie, kuru rīcību diktēja biznesmeņiem raksturīgais apdomīgums un  piesardzība, bet gan tie, kuri rīkojās kā pārdroši šovmeņi un pirmie traucās uz priekšu.”

Ciktāl Latvijas filmu nozarē nodarbinātajiem šobrīd vispār ir iespējas kaut kur traukties, kad Covid-19 diktē mūsu uzvedību, dzīves un darba robežas, par to stāstīs nākamā (un pēdējā) šī raksta sērija.

Raksta 1. daļa #atbalstisavukinoteātri (31.03.2020.)

Raksta 3. daļa #tekautkadbūsdarbs (2.04.2020.)

2014. gada 4. maija Latvijas filmu maratons, brīvdabas seansā - kadrs no Signes Baumanes filmas "Zobārsts" (2005). Foto: Agnese Zeltiņa

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan