Jau gandrīz pusotru gadu sadzīvojot ar globālo pandēmiju, ir pienācis laiks visaptveroši paskatīties uz t.s. „jauno laiku” nestajām pārmaiņām filmu nozarē Eiropā. Kā mazas valsts kino industrijai pastāvēt globālo tendenču plūsmā, no kurām ne visas ir vērtējamas pozitīvi?
Domājot, kam ir visprecīzākais pārskats par šobrīd Eiropas filmu nozarē notiekošo, es nonācu pie Eiropas Audiovizuālās observatorijas (EAO). Tā kopš 1992. gada apkopo un analizē statistikas datus par Eiropas audiovizuālo sektoru. Kopš 2020. gada decembra EAO Konsultatīvās padomes priekšsēdētāja ir Eiropas Kino un TV režisoru asociācijas vadītāja Polīna Dirāna-Vjalle. Laikmetam atbilstoši, mēs satikāmies Zoom platformā, lai izrunātu plašu tēmu loku – no globālo tiešsaistes platformu ietekmes ne tikai uz skatītāju gaumi, bet arī uz visu ražošanas sektoru līdz pat kino nozares darbinieku socioekonomiskajai situācijai un tam, kā nauda nosaka to, ko mēs redzam.
Elīna Reitere: - Līdz pandēmijas sākumam kino industrijā dominēja divas tēmas – daudzveidība un straumēšanas milži. Kā Covid-19 ir mainījis šīs prioritātes un to nozīmi?
Polīna Dirāna-Vjalle: - Covid-19 krīzes pirmais rezultāts bija jau pastāvošo tendenču paātrināšanās. Piemēram, globālo straumēšanas platformu popularitātes pieaugums Eiropas tirgū bija sācies jau pirms krīzes, taču pandēmija to dramatiski paātrināja – aizvien vairāk cilvēku sāka lietot tiešsaistes platformu piedāvāto audiovizuālo saturu. Pandēmijas pirmajos mēnešos labi varēja novērot, cik pārsteidzoši strauji mainās šie mērogi. Bet tam ir arī otrs aspekts – globālās tiešsaistes platformas tagad faktiski iegulda finansējumu arī satura ražošanā, tātad ienāk ne tikai izplatīšanas, bet arī ražošanas tirgū. Ja analizē šo parādību Eiropas audiovizuālās industrijas kopainā, tas nebūt nav vienkārši. Protams, globālie spēlētāji nav vienādā mērā ieinteresēti lielu un mazu valstu ražošanas tirgos, tāpat atšķiras viņu attieksme pret dažādu valodu izplatības mērogiem – interese par lielo valodu teritorijām, kurām ir globāls potenciāls, būs lielāka. Tas viss sasaucas ar globālā eksporta biznesa modeli. Es teiktu, ka par to nevajadzētu pārāk lolot ilūzijas. Bet tās savā ziņā ir interesantas pārmaiņas, jo nes līdzi gan labas, gan sliktas lietas.
Ko tas nozīmē tik ļoti mazai valstij kā, piemēram, Latvija? Vai mēs globālajiem spēlētājiem varam būt interesanti tikai kā filmēšanas vieta, vai tomēr varam būt kaut kas vairāk?
Tas ir jautājums par to, kādu vietu mēs viņiem atvēlam kultūras politikas vai plašsaziņas līdzekļu regulējuma ietvaros, un par to, kā viņi šeit iederas. Ja jūsu teritorijā strādā globālo platformu operatori, kas ar savu uzņēmējdarbības modeli ir pilnīgi neieinteresēti vietējā filmu nozarē, tad jūs nevarat viņus piespiest interesēties par jums, tas faktiski nekur noved.
Pat tad, ja jūs izdomājat regulējumu, viņi to vai nu ignorēs, vai mēģinās apiet,
vai arī atradīs dažādus veidus, kā panākt, lai tas derētu viņiem, bet ne vienmēr kalpotu tam mērķim, kuru vēlaties sasniegt jūs kā vietējā industrija.
Tāpēc patiešām būtu skaidri jāizvērtē, ko censties sasniegt attiecībās ar šiem globālajiem spēlētājiem. Piemēram, ja mēs, pateicoties Eiropas Audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu direktīvai, varētu panākt globālo platformu dalību jauna vietējā audiovizuālā satura veidošanā, panākot, ka tās investē vietējā ražošanā un veicina filmu daudzveidību, tas taču būtu ideāls variants, vai ne? Teiksim, izveidot nodevu sistēmu, kas finansē vietējo filmu fondu, kuram savukārt pēc tam ir iespēja no šiem ieņēmumiem finansēt kino projektus un atbalstīt formātu, formu un tēmu dažādību, sākot no izklaides līdz pat mākslinieciskiem darbiem.
Tomēr, kā es to saprotu, pašlaik direktīvas ieviešanas process mums ļoti skaidri parāda, ka noteiktās teritorijās nemaz neiet šajā virzienā. Ne tikai tāpēc, ka vietējās valdības, iespējams, necīnās par to, bet arī tāpēc, ka šie operatori lobē sev tiesības neiesaistīties lokālajā kinoražošanā, drīzāk skatīties uz šīm teritorijām tikai un vienīgi kā uz interesantām filmēšanas vietām vai pēcapstrādes studijām, nevis kļūt par integrētu vietējās ekosistēmas daļu, kas būtu ilgtspējīgāks risinājums.
Mazu valstu kino industrijas ekosistēmai būtiski ir visi projekti – ar vietējo institūciju finansiālo atbalstu veidotās filmas, kopražojumi, servisa projekti, reklāmu filmēšana un tamlīdzīgi. Taču vienlaikus ārzemju projekti ievieš disbalansu sistēmā, proti, šiem starptautiskajiem projektiem ir atšķirīgs, daudz lielāks budžets nekā vietējiem projektiem. Labā lieta ir tā, ka tāpēc nacionālajā filmu nozarē algas pieaug, tomēr tajā pašā laikā valsts atbalsts vietējo filmu ražošanai paliek nemainīgs vai samazinās. Tāpēc producentiem tas nozīmē, piemēram, samazināt filmēšanas dienu skaitu, bet tas galu galā vienmēr atsaucas arī uz rezultātu. Vai te kultūras politika var kaut kā iejaukties?
Es domāju, tas ir visbūtiskākais. Ja jūs vērtējat tikai tirgus attīstību un nemēģināt iejaukties, tad jūs faktiski atkāpjaties no kultūras politikas veidošanas un ļaujat tirgum izvēlēties attīstības virzienu, kādas filmas būs jāskatās jūsu skatītājiem. Sekas tam būs acīmredzamas ļoti ātri, un pirmkārt būs daudz mazāka audiovizuālo darbu daudzveidība.
Es nezinu, vai tas tā ir Latvijā, bet dažreiz kultūras politika un filmu finansējums sedz arī izplatīšanas izmaksas un palīdz reklamēt vietējo produkciju. Arī šīs iespējas varētu izzust ļoti ātri, ja būtu jāseko tikai tirgus noteiktajām prasībām. Tas, manuprāt, būtu dramatiski vietējiem viņu pašu teritorijās, bet arī kaimiņvalstīs vai pat ārzemēs plašākā nozīmē.
Otra lieta ir ne mazāk svarīga. Ja jūs piesaistāt ārvalstu filmēšanas grupas,
svarīgi, lai viņu ieguldījums ražošanā jūsu valstī būtu stabils.
Citādi, ja ārzemju partneri pēc dažiem gadiem izdomās vairs neturpināt savu uzņēmējdarbību jūsu teritorijā un vairs nebrauks filmēt jūsu valstī, pie kā jūs tad būsiet nonākuši? Pa šiem gadiem jums būs izveidota kopiena ar augsti kvalificētiem speciālistiem, bet nebūs vairs vietējās infrastruktūras, kurā atgriezties strādāt, ja šie globālie spēlētāji pazustu.
Tātad jūs jau esat nonākuši situācijā, kad jācīnās... Nu, "līdz galam" ir mazliet skarbi teikts, bet jūs saprotat, ko es domāju. Ir jācīnās, lai saglabātu konkurētspēju ar citām Eiropas teritorijām vai pasaules reģioniem, kas praktizē tāda paša veida nodokļu atvieglojumus. Tātad jums šajā cash rebate sistēmā būs jāgrūž un jāgrūž iekšā... Un šo spēlētāju piesaistīšana savā ziņā kļūs arvien dārgāka. Tas, manuprāt, ir diezgan bezatbildīgi gan attiecībā uz nodarbinātības nodrošināšanu nozarē, gan ražošanas politiku. Pat ārpus mūsu nozares kultūras aspekta.
Vēl viens ļoti svarīgs spēlētājs filmu nozarē ir skatītājs.
Noteikti!
Bet kā mēs varam līdzsvarot publikas vēlmi skatīties pārsvarā izklaides produkciju un nozares attīstībai svarīgo prasību pēc daudzveidības? Vai tie ir pilnīgi pretēji jēdzieni?
Es tā nedomāju. Jums noteikti bieži sanāk saskarties ar teoriju, ka mūsu nozarē publikai nav nozīmes – piemēram, režisori veidos filmas paši sev un vienkārši aizmirsīs par publikas reakciju. Bet tā nebūt nav. Scenārists, sākot rakstīt scenāriju, domā, kas notiks uz ekrāna. Režisors, pat ja viņš skraida pa filmēšanas laukumu un realizē trakas lietas ar aktieriem, tomēr vienmēr domā, kas nonāks uz ekrāna un kāda būs skatītāju reakcija uz to. Un tas nav atkarīgs no tā, par kāda veida filmām mēs runājam, – tikpat labi tā var radīt gan šausmenes, gan art-house filmas. Tieši tāda pati loģika nosaka montāžu, tas pats notiek, reklamējot filmu – autori meklē skatītāju, kuru varētu interesēt tieši šis stāsts.
Viedoklis, ka skatītājs režisoru neinteresē, šobrīd jau kļuvis par tādu kā karikatūru.
Skaidrs, ka audiovizuālu projektu radīšanas procesā visi domā par skatītāju! Tikai viss ir atkarīgs no tā, kāds mērķis izvirzīts sākumā. Ja mērķis ir izklaidēt, tad, protams, filmai jāsasniedz maksimāli plaša publika, jo jūs jau neizklaidējat bez iemesla un tikai skaistuma vārdā, jūs izklaidējat, lai nopelnītu naudu. Bet ir iespējams gūt peļņu, arī atrodoties art-house kino perspektīvā, – saprotot, kādu tieši publiku jūs meklējat, un saskaņojot savu ieguldījumu ar šāda veida ambīcijām. Un tad notiks, kam jānotiek. Varbūt jūs kļūdījāties, bet varbūt jums tomēr bija taisnība – tas ir šīs industrijas skaistums, ka to nekad nevar zināt iepriekš. Dažreiz jūs nonāksiet pie universāla stāsta, kas var sasniegt, es nezinu, kinoakadēmijas nomināciju vai starptautisku atzinību, un stāsts, kas izskatījās ļoti lokāls, var kļūt universāls. Bet, protams, tas ir riskantāk, nekā izvēlēties tīra izklaides produkta ceļu.
Atgriežoties pie pārmaiņām, kas notikušas kino industrijā Covid ietekmē, jāuzsver vairākas izmaiņas, kas mūs ietekmēs arī turpmāk. Acīmredzama ir tendence atgriezties pie spēlfilmu ražošanas, taču seriālu un TV formātā vai arī on-demand platformu formātā, kas man šķiet diezgan līdzīgi un saderīgi. Es nedomāju, ka publika, kurai patīk izklaidēties, it īpaši no mazotnes, kādā brīdī nemeklēs kaut ko vairāk. Gluži pretēji, es domāju – ja paskatās uz piedāvājumu, ko tirgū iepludina globālās straumēšanas platformas, katram tagad ir iespēja redzēt filmas un seriālus, kas veidoti otrpus planētai, un tos var skatīties ar subtitriem. Tas, kā tiešsaistes skatītāji uztver subtitrus, ir ļoti interesanti. Šķiet, ka praksē tas notiek daudz vairāk, nekā pirms 20 vai 30 gadiem kinoteātros, kur noteiktās teritorijās dublēšana bija galvenais variants, kā demonstrēt citās valodās veidotas filmas.
Tāpēc es domāju, ka šīs pārmaiņas ir arī daudzsološas, jo savā ziņā publikas gaume kļūst ļoti daudzpusīga. Ne tikai ģeogrāfiskā ziņā ir daudzveidība, tāda pastāv arī stāstos, un tā jau ir mazliet vairāk nekā vienkārši izklaide. Es domāju, ka mēs pēdējā pusotra gada laikā esam pārdzīvojuši kaut ko tādu, kas padarījis zināmu izklaides veidu mazliet bezjēdzīgu. Tagad cilvēks domā – OK, jūs mani izklaidējāt, es uz brīdi esmu aizmirsis savu covid postu, bet nu gan dodiet kaut ko vairāk! Un tajā brīdī nākam mēs – Eiropas valstu kino – ar savu piedāvājumu, kuram ir dziļums, kuram ir kaut kas sakāms, kuram ir savs skatpunkts. Un tam ir milzīga vērtība globālajā izklaides laikmetā.
Varbūt tas šobrīd ir Eiropas kino zīmols – mums ir savi unikālie skatpunkti.
Skatpunkts kā Eiropas kino industrijas stiprā puse?
Noteikti! Pasaules audiovizuālajā tirgū valda milzu konkurence, tikai visi visur rada masveida izklaidi, kamēr mums, eiropiešiem, ir kaut kas tāds, kā nevienam citam nav. Protams, tas nav tik tieši, bet jūs saprotat, ko es ar to domāju. To nevajadzētu uztvert kā vājumu. Tieši otrādi, tā ir mūsu stiprā puse, uz kuru balstīties. Man tas atgādina fragmentus no pagājušā gada sarunām ar Agnešku Holandu un Verneru Hercogu. Šie ir cilvēki ar saviem stāstiem un savu sakāmo, ar ļoti izteiktu viedokli. Un viņi no tā nebaidās, viņi uzskata, ka viņiem ir sava vieta. Un tā arī jums – ir jāieņem sava vieta šajā vidē, kaut, protams, praksē ir tas mazliet sarežģītāk.
Praksē mēs saskaramies ar to, ka pat starptautiskie kinofestivāli no konkrētām teritorijām sagaida noteikta veida stāstus. Jūs zināt, visas šīs ļoti depresīvās Austrumeiropas filmas. Vai mēs varam kaut kā izmainīt šo teritoriālo pieeju?
Es domāju, ka jums taisnība. Cerības un priekšstati vienmēr ir sarežģīta lieta, jo tā ir vienkārša alternatīva reālam kuratora un redaktora darbam; tur atkal savu lomu spēlē kultūras politika. Mēs zinām, ka šie stāsti nav vienīgie, mums ir dažādi stāsti, bet tos popularizēt – tas ir aktīvi darāms darbs. Ir jāklauvē pie festivālu durvīm un jācīnās par vietu – domāju, ka nav neiespējami to izmainīt, ja kādam ir šāds mērķis.
Jūs jau vairākkārt minējāt kuratoru nozīmi. Kas tad šajā straumēšanas laikmetā veic kuratora darbu, kā jūs domājat?
Nauda.
Bet kam par to būtu jāatbild?
Šobrīd globālajos straumēšanas portālos kuratora darbu veic nauda, tas balstās viņu biznesa modelī. Tā ir mūsu problēma. Jo izvēle, kuru virza nauda, nekad nemeklēs jaunus talantus, nekad nepievienos jaunus stāstu veidus, tā darbojas drošā un pārbaudītā veidā. Tāpēc kuratora darbs jāuzņemas festivāliem, kritiķiem, varbūt arī pašiem filmu veidotājiem – un tas, man jāsaka, ir diezgan grūti. Cerības, kuras producenti un izplatītāji liek uz talantu uzvārdiem kā zīmoliem, lai veidotu auditoriju savai filmai vai seriālam, tagad tikai pieaug. Filmas veidotāja darbs savas filmas reklamēšanā vairs nav ceļojumi pa festivāliem. Nē, tagad jums jābūt Twitter kontam vai Instagram kontam, pašam šādā veidā jābīda savs produkts. Es domāju, dažiem cilvēkiem tas ir ļoti ērti, jo viņi aizrautīgi ar to nodarbojas. Citiem tā nav, un tas kļūst par viņu vājo punktu. Un, starp citu, par šo darba daļu nevienam nemaksā...
Es īsti nezinu par pārējo pasauli, bet izplatītāji visā Eiropā, veidojot savas komunikācijas stratēģijas, ļoti daudz domā par to, kā apvienot tradicionālos saziņas veidus ar jaunajiem tiešsaistes rīkiem, viņi ļoti azartiski un efektīvi aizsniedz visdažādāko publiku saviem nišas produktiem. Taču tas nav kaut kas tāds, ko var divos teikumos izskaidrot politikas veidotājiem. Ir dažādi mūsu sektora aspekti, kurus cilvēki no ārpuses nesaprot. Piemēram, fakts, ka art-house filmām vidējais skatītāju vecums ir mazliet lielāks nekā vidēji nozarē. Tā pati par sevi nav slikta lieta, tie ir skatītāji, kas ilgojas pēc reālas dzīves skatījumu dažādības, tāpat bieži viņi ir spējīgi tērēt vairāk naudas par kinoteātra biļeti vai VoD skatīšanos. Vienkārši, ja jūs reklamējat art-house filmu, jums tas ir jāņem vērā – kā aizsniegt tieši šo publikas segmentu. Tas nebūs tāpat kā ar bērniem, kuri veido Tik-Tok video. Labu biznesa modeli veido spēja pazīt savu mērķauditoriju un sasniegt to ar pareizajiem līdzekļiem.
Jūs sākāt runāt par nenoteiktību kino industrijā. Šobrīd Latvijas Kultūras akadēmijā top pētījumu projekts par mūsdienu Latvijas kino industriju, un darbā pie šī projekta mani nepatīkami pārsteidza sociālā situācija nozarē – kamēr tehniskās profesijas var sev nodrošināt nepārtrauktu darba procesu un regulārus ienākumus, tikmēr radošo profesiju cilvēki (piemēram, scenāristi un pat režisori, kas uzņem filmas ar salīdzinoši lieliem budžetiem) veido jaunu sociālo šķiru – prekariātu[1]. Kā tad iedrošināt jauniešus sākt strādāt šajā jomā?
Ziniet, tas ir interesanti. Mēs veicām pētījumu, lai noskaidrotu, kāds ir audiovizuālajā jomā strādājošo autoru sociālekonomiskais profils visā Eiropas Savienībā, un aina izrādījās patiešām ļoti biedējoša arī man tā bija atklāsme. Mēs savā nozarē mēdzam domāt no projekta līdz projektam, un, apskatot gada ienākumus, izrādījās, ka režisori atalgojuma un ienākumu ziņā ir vājākie no vājākajiem. Piemēram, scenāristu gada ienākumi ir ievērojami lielāki nekā režisoriem, un tas tāpēc, ka režisoriem ir pilnīgi atšķirīga darba plūsma – viņi nevar vienlaikus strādāt pie vairākiem projektiem. Ražošanas laikā ir fāzes, kurās to var darīt, bet ir fāzes, kurās nevar. Turklāt, paātrinoties darba ritmiem filmēšanas laukumā un pēcapstrādē, cilvēki konkrēto projektu noslēdz pēc vairāku mēnešu darba uz absolūtas spēku izsīkuma robežas, un tad viņi nevar tik ātri pievērsties nākamajiem projektiem. Režisoriem ir mazliet jāatgūstas.
Paši cilvēki to noliedz, nozare to īsti nevēlas redzēt,
bet šo ražošanas ritma paātrināšanos piedzīvo arī tehniskajās profesijās strādājošie. Visi projekti parasti cieš no līdzekļu deficīta, tāpēc jāstrādā patiešām ātri un dažreiz pat apstākļos, kas vienkārši nav cilvēkam piemēroti. Šķiet, ka tā ir pieaugoša tendence, un tas ir ļoti satraucoši. Piemēram, pandēmijas laikā bija pilnīgi skaidrs, ka filmēšanas grupām rodas papildu ražošanas izmaksas, taču vajadzēja sasniegt tieši to pašu rezultātu īsākā laika posmā ar lielākiem ierobežojumiem.
Kāpēc mūsu nozares darbinieki nestreiko? Lai to izdarītu, ir nepieciešama kritiskā masa, bet kino jomā visi strādā no projekta uz projektu. Cilvēki grib pabeigt filmu, pabeigt sēriju, lai pēc tam darītu citas labas lietas. Tāpēc mums nav tāda refleksa pateikt: "Nu gan vienreiz pietiek!" Filmu nozarē nodarbinātie mēdz paveikt vairāk, neatkarīgi no konteksta. Lai arī tā ir ļoti slavējama īpašība – šī apņemšanās pabeigt projektu, lai tur vai kas –, es uz to skatos kritiski. Piemēram, strādājot pie izklaides projekta, tam tā nevajadzētu notikt. Jābūt noteikumiem, kas nepieļauj situāciju, ka darbinieki, kas strādā kā frīlanseri, beigās ir tik noguruši, ka viņiem nepieciešami trīs mēneši, lai atgūtu spēkus.
Es domāju, viņiem tam nav laika. Tehniskajās profesijās nodarbinātie Latvijā strādā gandrīz bez pauzēm, ejot no projekta uz projektu, savukārt radošajās profesijās nodarbinātajiem bieži vien ir citi darbi, kas nodrošina regulārus ienākumus, – piemēram, pasniedzēja darbs universitātē utt.
Tieši tā. Izdegšanas līmenis ir kaut kas tāds, kas parasti nav redzams uz āru, un kinocilvēkiem nepatīk izrādīt savu patieso stāvokli... Viņi domā, ka to var nēsāt kā ordeni.
Jo ir tas šovbiznesa vilinājums, apsolījums par sarkano paklāju Kannās un tamlīdzīgi…
Es domāju, tā ir neatbilstība, kuru ļoti svarīgi uzsvērt, it īpaši tad, ja ražošanas uzstādījumos mēs aizvien vairāk ejam izklaides virzienā. Risks šeit ir ļoti skaidrs – mēs kļūstam par sociālā dempinga zonu globālajam izklaides biznesam. Un tad šāds prekariāta darbs ir pilnīgi nepieņemams visos iespējamos veidos. Lai to atzītu par nepieņemamu, jums pat nav jābūt īpaši kreisi noskaņotam. Ja jūsu ģimenē kāds strādā šāda veida darbu, tas jūs novedīs līdz ārprātam, tas ietekmēs jūsu attiecības.
Kā es saprotu, dažādās Eiropas valstīs ir dažādi sociālie palīdzības pasākumi cilvēkiem, kas strādā filmu nozarē, jo problēma ir tieši šie periodi starp projektiem un jautājums, kā tad izdzīvot. Latvijā šādas aizsardzības sistēmas nav. Padomju laikā gan darbojās tā sauktā dīkstāve, kad periodos starp filmām ne tikai režisori, bet arī filmu direktori un citi saņēma, šķiet, 66 % no vidējās algas. Tā bija sociāli droša sistēma.
Šajā kontekstā svarīgi uzsvērt, ka mūsu pētījums demonstrēja –
85 % audiovizuālo darbu autoru visā Eiropā ir ārštata / freelance darbinieki.
Es domāju, reālie rādītāji ir vēl augstāki, bet šie vismaz ir dati, par kuriem varam būt pārliecināti. Tas noteikti kaut ko pasaka arī par sociālo pabalstu pieejamību mūsu nozarē nodarbinātajiem, un tas attiecas ne tikai uz bezdarbu, bet arī uz veselības apdrošināšanu un pensijām. Jau tagad ir vesela paaudze, kam teorētiski pienāktos pensija, bet tā ir tik maza, ka viņiem vienkārši jāstrādā līdz nāvei. Protams, tas kaut kā atbilst radošu cilvēku domāšanai – viņiem ir, ko teikt, līdz pat mūža galam. Bet, ja paskatās uz visiem strādājošajiem, īpaši pieaugot šai konveijera stila izklaides ražošanai, tad sistēma patiesi ir slima. Jā, situācija ar dažādiem atbalsta mehānismiem dažādās valstīs ir atšķirīga, bet viena konstante atkārtojas – nav pētījuma, kas aptvertu to visu.
Mēs bieži sakām – tāpēc, ka filmu nozarē strādājošie pārsvarā ir nodarbināti frīlanseru statusā un gandrīz netiek pie sociālajiem pabalstiem, viņiem vajadzīgi autoratlīdzību maksājumi. Tā ir taisnība. Taču audiovizuālo darbu autori nav pielīdzināti mūzikas autoriem, viņiem autoratlīdzības maksājumu kopaina ir ļoti fragmentēta. Ieskatoties Eiropas kartē, jūs redzēsiet, ka dažās valstīs viņi saņem autoratlīdzību no kinoteātriem, bet citās nesaņem. Un situācija tiešsaistē vispār ir smieklīga. Reizēm man kāds saka – ak, es esmu skatījies to franču filmu Netflix, tas ir fantastiski! Un es atbildu – jā, varbūt franču autori no jums saņems autoratlīdzību, ja jūs to skatījāties no Francijas teritorijas, bet, ja es to skatos no citas pasaules valsts, tad nekur nav teikts, ka šīs filmas veidotāji saņems atlīdzību par to.
Esmu dzirdējusi, ka autoriem mēdz būt ļoti diskutabli līgumi, jo paši mākslinieki bieži vien neorientējas juridiskajos jautājumos…
Tāpēc mēs mēģinām panākt zināmu progresu šajā jomā – ar autortiesību direktīvu, kas tiek ieviesta no šāgada 7. jūnija. Reālistiski domājot, mēs, protams, visu neatrisināsim uzreiz, turklāt autoratlīdzībām līdzi nāk savi izaicinājumi – pat ja no juridiskā viedokļa jums būs tiesības tās saņemt, šobrīd ir daudz tehnisku aspektu, kas apgrūtina to saņemšanu. Būs vajadzīgs laiks, lai jauno sistēmu nostabilizētu un padarītu par patiešām efektīvu mehānismu, radot pamanāmus ienākumus autoriem. Pa to laiku mēs paliekam situācijā, ka freelance darbinieki lielāko daļu ienākumu saņem no līgumiem, kādus nu tos ir parakstījuši. Un, ja viņi nespēj vienoties ar producentu par tālākiem ienākumiem no projekta izplatīšanas, tad vienkārši paliek iestrēguši ar ļoti zemiem ienākumiem, bez sociālajiem pabalstiem un ar maziem honorāriem.
Iznāk, ka tas pat nav darbs, tā ir aizraušanās.
Atgriežoties pie straumēšanas platformu problemātikas, jūs minējāt, ka tiešsaistes portāliem ir daudz datu par platformu skatītājiem un viņu vēlmēm. Vai jūs redzat, ka šādā situācijā pastāv riski, vai arī tajā ir kādi pozitīvi aspekti?
Mēs zinām, ka globālās tiešsaistes platformas vāc ļoti daudz un dažādus datus par savu lietotāju uzvedību, taču mēs īsti nezinām, kā viņi tos izmanto. Mēs zinām, ka tam noteikti ir iespaids uz to, kāda veida saturu jums algoritms piedāvās skatīties. Tāpat, protams, tas spēlē savu lomu tajā, kāda satura ražošanā šie nozares spēlētāji ir gatavi ieguldīt. Iespējams, ka nākotnē tas arvien vairāk ietekmēs arī pašu radošo procesu. Bet tas potenciāli izaicina pašu autorības jēdzienu, tāpēc tas ir kaut kas patiesībā prātam neaptverams – kā mēs tad definēsim intelektuālo īpašumu, kāda būs māksliniecisko lēmumu pieņemšanas kārtība. Vai varat iedomāties automatizēta radošā procesa potenciālu? Domāju, līdz globālo tiešsaistes platformu ienākšanai šāda veida attīstību pat nebija iespējams iedomāties. Bet šobrīd viss, kas ar to ir saistīts, vēl ir futūristiskas spekulācijas. Es zinu, ka nākotne šobrīd ir tuvāk nekā agrāk, bet vienlaikus – nevajadzētu steigties.
Taču, runājot par datiem, kas ir šo globālo nozares spēlētāju rīcībā, jāuzsver, ka te ir disproporcija. Viņi par savu lietotāju uzvedību zina ļoti daudz, taču satura ražotājiem un izplatītājiem šie dati pagaidām nav pieejami. Tāpēc mēs strādājam kā ar aizsietām acīm. Tas ir patiešām problemātiski, jo, kā jau teicu, mēs taču nestrādājam tikai biznesa pasūtījumu dēļ, mēs visi strādājam auditorijas labā. Aizmirsīsim uz brīdi par naudu. Ja jums kā autoram nav ne jausmas par publikas reakciju uz to, ko jūs darāt, tad kā jūs varat attīstīties savā radošumā? Kā Hičkoks kļūtu par šo apbrīnojamo režisoru, atstājot tik spēcīgu iespaidu uz skatītājiem, ja viņš neko nebūtu zinājis par to, kā reaģē cilvēki, kuriem viņš veido savas filmas? Man ir aizdomas, ka viņš nebūtu tālu ticis.
Domāju, ka platformām šis ir nopietni jāapsver – ja viņi pārāk daudz informācijas par skatītāju reakcijām paturēs sev, viņi tādā veidā noslāpēs radošās attīstības potenciālu. Būšu mazliet ļauna, bet varbūt tas ir izskaidrojums, kāpēc dažreiz šajās platformās, meklējot noteiktas lietas, jūs vienkārši neatrodat nekā tieši sev kā skatītājam. Tas vienmēr ir viens un tas pats mehānisms, ko viņi piedāvā, vieni un tie paši stāsti, un tu saproti – man šeit nav vietas.
Un pēdējais jautājums. Kas izdzīvos pēc Covid – filmu festivāli, kinoteātri vai tikai VOD?
Es domāju, sākumposmā būs ļoti grūti, jo de facto daži nespēs tikt sveikā cauri –
pandēmijas trieciens kino nozarei bija pārāk smags,
dīkstāve bija pārāk ilga, īres un licenču maksas ir ļoti augstas. Par to būs zināma cena jāsamaksā. Tiesa, kamēr mums joprojām ES dalībvalstīs kultūras politika nodrošina valsts finansiālo atbalstu filmu nozarei, arī tie uzņēmumi, kuri būs spiesti pārtraukt darbu, pēc pāris gadiem atradīs spēku atkal piecelties kājās. Tas tikai prasīs mazliet laika. Es zinu, ka no ražošanas viedokļa tas ir mazliet pretrunīgi, jo filmu nozarē ir daudz mazu un vidēja izmēra uzņēmumu. Bet, ja jums ir daudz šāda formāta firmu, tas nozīmē, ka tās var ātri pazust, bet tikpat ātri var parādīties arī jaunas.
Mums vajadzētu novērtēt neticamo enerģiju, kas valda filmu nozarē gan no radošās puses, gan no biznesa puses – pat ja tas ir mazāka mēroga bizness nekā globālās straumēšanas platformas,. Es domāju – tikmēr, kamēr kultūras politikā ir vēlēšanās atbalstīt nozares darbību, tikmēr nozare atradīs veidus, kā pielāgoties. Šī ir ļoti elastīga darbības joma, īpaši ražošanas segmentā.
Tāpēc es domāju, ka prasmes nepazudīs. Uzņēmumi var nogrimt, un par to patiešām sāp sirds, jo tā var tikt zaudēti veseli filmu katalogi – darbi, kas bija gatavi pirms pandēmijas vai tās laikā, taču netika izplatīti un vienkārši pazudīs no publikas acīm.
Jēdziens „zaudētās filmas / lost films“, iespējams, iegūs jaunu nozīmi.
Tieši tā, un lietas, kas tika paveiktas pirms krīzes, pēc tam vairs nevarēs nekur redzēt. Te parādās zināmi zudušās paaudzes aspekti arī no radošā un ekonomiskā viedokļa. Bet es domāju, ka enerģija radīšanai vienmēr ir, un, ja mēs nepiedzīvosim pilnīgu kultūrpolitikas atkāpšanos no kultūras finansiālā atbalsta sistēmas, tad cilvēki nozarē atgriezīsies. Starp citu, arī festivāli ir diezgan elastīgi savā darbībā. Mēs, protams, redzēsim, ka daži samazinās apjomu, daži uz laiku noklusīs. Tomēr, atklāti sakot – lai kas arī notiktu,
radošie cilvēki ir tik ietiepīgi!
Es domāju to, par ko tikko runājām –, ka viņi tik un tā nenopelna īpaši daudz naudas. Un pēc manas pieredzes cilvēki, kuri nepelna daudz naudas, parasti izdzīvo daudz labāk. Viņi ir spēcīgi, viņi spēj to visu pārciest. Šī izturība un vēlme kaut ko pateikt citiem palīdzēs uzvarēt cīņu par pastāvēšanu.
Es domāju, ka lēmumu pieņēmējiem, kuriem ir teikšana kultūras politikas jautājumos, arī sabiedrisko raidorganizāciju pārstāvjiem un citiem, būtu svarīgi neaizmirst, cik tas ir svarīgi, lai māksliniekiem būtu dotas tiesības un finansiālais atbalsts izpausties, jo viņi izstāsta stāstus no vietējā skatpunkta. Viņi noliek spoguli sabiedrības priekšā. Un šis spogulis nav tāds, kuru vadītu tikai nauda vai sava veida globāla reprezentācijas sistēma. Tā ir jūsu balss. Starp citu, tāpēc jau skatītāji tik ļoti dusmojas, kad viņiem nepatīk savas valsts kino, jo viņi to uztver kā savu balsi, bet, ja tas spogulis nav glaimojošs… Es ceru, ka ir izpratne par to, jo mēs, protams, pārejam uz laiku, kad valsts naudas kādu laiku būs ļoti maz. Bet tas nav maz, tas ir domāts demokrātiskam procesam, vietējo kopienu labklājībai. Ir ļoti svarīgi, lai jūsu priekšā nebūtu spoguļa, kuru kontrolē tikai ārēji ieguldījumi vai pilnīga izklaide. Ir nepieciešams kaut kas vairāk. Un, es domāju, tas ir jautājums, ko mēs uzdosim līdz laika galam – kā nodrošināt šāda spoguļa pastāvēšanu.
Tātad mūsu intervijā ir bijis viss emociju spektrs – no ļoti nomācoša līdz pilnīgam optimismam par nākotni.
Filmu nozarē strādājošie ir cīnītāji. Cilvēki šajā biznesā ir patiešām spēcīgi, es katru reizi brīnos un izjūtu pazemību, kad runāju ar saviem kolēģiem. Dažreiz viņi gan mani arī biedē, būdami patiešām skarbi un mazliet ar rūgtumiņu, bet es domāju, ka arī tas ir jāciena.
Projektu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ekrāns".
