Dokumentālists, kurš mainījis kinovēstures gaitu, piešķirot jaunu elpu klasiskajam „cinéma vérité”; entuziasts, kuram jaunībā izdevās iedibināt jaunu „autorkino manieri” tāpēc, ka neviens viņu īsti neņēma par pilnu un paša tēvs brīnījās, kāda jēga ir visu dienu filmēt, kā māsa mazgā suni… Pirms 34 gadiem Ross Makelvijs / Ross McElwee (1947) reiz jau bija Latvijā un iepazinās ar Rīgas dokumentālistiem, tagad viņš atbrauca atkal, rādīja savas filmas Rīgas Pasaules kino festivālā un kopā ar dokumentālisti Kristīni Briedi gan runājās uz kinoteātra „K.Suns” balkoniņa, gan satikās ar savu filmu skatītājiem kinoteātrī „Kino Bize”.
Rīgas Pasaules filmu festivāla ietvaros ar retrospektīvu un meistarklasi viesojās izcilais amerikāņu neatkarīgā dokumentālā kino režisors, par autobiogrāfiskā kino pionieri dēvētais Ross Makelvijs, kurš savās filmās nozīmīgas filozofiskas, sociālas un politiskas tēmas aplūko caur paša personiskās dzīves un ģimenes prizmu. Filmas raksturo humors, ārkārtīgs vieglums un atklātība, ar kādu autors vēsta par viņu interesējošiem notikumiem vai aspektiem sabiedrībā, īpašu uzmanību pievēršot savas dzimtās Amerikas dienvidu štatu cilvēku un viņu pieredzes atainošanai.
1990. gadā Ross Makelvijs piedalījās Roberta Flaertija seminārā, kas notika Jūrmalā, tobrīd jau slaveno dokumentālā kino simpoziju ietvaros, un pulcēja tolaik vēl padomju un ASV filmu veidotājus un teorētiķus. Intervijas sākumā kopīgi pārskatām videoierakstus no Flaertija semināra, kurus Rosa atbraukšanai par godu mums izpētīšanai iedevis Rīgas Kino muzejs. Toreiz Makelvijs bija atvedis uz Latviju savu vēlāk jau par šedevru atzīto filmu Šērmana maršs / Sherman's March (1985), kas izraisīja lielu klātesošo interesi gan toreiz, gan arī šoreiz – šāgada aprīlī, kad to varēja skatīt Makelvija retrospektīvā Kino Bizē.
Video redzam, ka ir 1990. gada septembris (jau pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija, taču Padomju Savienība vēl pastāv) un pie Mellužu komponistu nama, kur notiek seminārs, vienlaicīgi plīvo gan Ukrainas, Igaunijas, Lietuvas, Latvijas un ASV, gan Padomju Savienības karogi. Agris Redovičs intervē Rosu Makelviju par Šērmana maršu un jautā: “Vai es esmu pareizi sapratis šo vēsturisko ironiju, kāda bija ietverta filmā? Vai tā tur ir?” Makelvijs saka “jā, pat ļoti!” un cenšas skaidrot: “Tas ir tāpat, kā ja kāds 20. gadsimtā mēģinātu izsekot Napoleona maršrutam karagājienā uz Maskavu un pa ceļam iesaistītos dīvainās attiecībās ar padomju sievietēm…”
Šajā brīdī sarunas dalībnieki – pats Ross Makelvijs, viņa sieva, korejiešu režisore Hjun Kjung Kima / Hyung Kyung Kim, kas arī piedalās festivālā ar savu filmu par korejiešu dezertieriem, un Kristīne Briede – aiz smiekliem gandrīz nogāžas no krēsliem uz kinoteātra K. Suns balkoniņa, kuru intervijas vajadzībām laipni atvēlējusi kinoteātra direktore Aīda Zviedre. Jāpiebilst, ka ieraudzījusi, kas stāv uz viņas sliekšņa, Aīda sekmīgai sarunas norisei atvēlēja arī kafejnīcas bāra dzērienkarti uz sava rēķina.
Kristīne: – Ir vēl viens disks, ko man pagaidām tehnisku iemeslu dēļ nav izdevies nokopēt. Tur redzama liela, patukša un auksta zāle, kurā sarkanos krēslos sēžat jūs kopā ar jaunu sievieti, abi runājaties un smejaties, tad kamera panoramē pa kreisi, un tur sēž divi vecāka gadagājuma semināra dalībnieki, kas skaudīgi noskatās.
Ross: – Un tagad es esmu tas vecis, kas skaudīgi noskatās… (Smejas.)
Kristīne: – Nu, daudz materiāla tur nav.
Ross: – Liels atvieglojums to dzirdēt!
Kristīne: – Ko vēl jūs atceraties? Un kā jūs vispār nokļuvāt tajā grupā un atbraucāt uz tolaik vēl Padomju Savienību, kas jau atradās pussabrukuma stāvoklī?
Ross: – Man bija divi marķieri. Pirmkārt, Berlīnes mūris, kas tika sagrauts 1991. gadā, un otrkārt – 1990. gadā faktiski beidza pastāvēt Padomju Savienība. Tā ka es ierados tieši starp šiem diviem notikumiem. Iemesls, kāpēc es atbraucu, bija tas, ka amerikāņu dokumentālisti pirmo reizi varēja satikties ar padomju filmu veidotājiem, rādīt cits citam savus darbus un runāties. Tas bija visai īss brīdis, un man tas likās interesanti – tāds mazs lodziņš, kurā pēkšņi parādījās padomju filmmeikeri, un izrādījās, ka viņiem tagad ir pilnīga brīvība – pēkšņi var taisīt filmas par ko vien vēlas. Tomēr viņiem bija atlikusi vēl tikai viena iespēja uztaisīt kaut ko par vēl tolaik eksistējošās sistēmas naudu, jo pēc tam būs jāmeklē finansējums un atbalsts citos veidos. Vairs nedarbojās padomju kino finansēšanas sistēma, un man liekas, ka viņiem bija ļoti lielas raizes par to. Taču bija arī jūtams, ka viņi ir ļoti pacilāti par iespēju, ka tagad var brīvi strādāt un cenzors viņiem neteiks, ka nedrīkst. Sajūsma bija ļoti liela, bet tajā pat laikā apziņa, ka tā ir viņu vienīgā iespēja – vēl pēdējā labā filma, kam būs jākalpo par vārtiem, caur kuriem viņiem būs jānavigē pa brūkošās Padomju Savienības drupām.
Kristīne: – Tā viņi jums stāstīja?
Ross: – Jā, bet to varēja arī sajust. To prieku par brīvību. Tomēr viņi arī teica, ka ir nobažījušies par to, kas notiks pēc tam. Jo padomju sistēma tādā ziņā bija ļoti atbalstoša, viņi visi filmēja uz 16mm vai 35mm, un mums tas likās kaut kas brīnumains – redzēt šo filmu kvalitāti. Tādā poētiskā stilā. Filmas, ko toreiz redzēju, vēl aizvien ir manā atmiņā. Pelešjans un viņa filma Gadalaiki (1975), vai tu esi to redzējusi?
Kristīne: – Šo neesmu. Es redzēju viņa jaunāko filmu Daba / La nature (2020) – montāžas filma no visas pasaules.
Ross: – No Armēnijas?
Kristīne: – Nē, no pasaules, materiāls apkopots no visurienes, ieskaitot internetu.
Ross: – Ā, interesanti. Tu uztaisīji filmu par viņu un citiem dokumentālistiem?
Kristīne: – Ne par viņu, tā bija par baltiešiem – latviešu, lietuviešu un igauņu dokumentālistiem. Bet tā bija apmēram par to pašu laiku, un daļu no filmas varoņiem jūs satikāt tajā seminārā.
Ross: – Kosakovskis rādīja savus Belovus, kas bija laikam viņa debija. Sokurovs bija, bet viņš laikam nav latvietis.
Kristīne: – Nē, viņš ir krievs, un Kosakovskis arī, bet tur bija arī ukraiņi.
Ross: – Jā, Zagdanskis.
Kristīne: – Pēc tam, kad jūs atsūtījāt foto, es sameklēju informāciju – viņš 1992. gadā emigrējis uz Ameriku.
Ross: – Jā, viņš ir patlaban Ņūdžersijā. Mēs kādu laiku kontaktējāmies. Viņš devās uz Ameriku ar savu sievu un meitu, sieva bija bioloģe un mediķe, un pēc Černobiļas viņai bija skaidrs, ka tur ir bīstami palikt. Bet bērns aug, tāpēc viņa pārliecināja Andreju, ka jābrauc prom. Pēdējais, ko dzirdēju, ka viņš izveidojis kabeļtelevīzijas kanālu vietējiem krieviem, kas emigrējuši uz Ņūdžersiju un Ņujorkas apkārtni. Tur ir daudz krievu, viņam ļoti labi veicas, un viņš ir atradis veidu, kā turpināt uzņemt filmas.
Kristīne: – Otrs vīrietis fotogrāfijā ir Rodņanskis, atceraties? Viņš kļuva par ļoti ietekmīgu producentu – producējis, piemēram, Zvjaginceva filmas Leviatāns un Jeļena. Rodņanskis nav putinists, un Zvjagincevs arī taisa tādas filmas, kas Krievijā aizliegtas, tāpēc, tā teikt, būt par viņa producentu nav vienkārši.
Ross: – Es saprotu. Bet, jā, tā bija brīnišķīga pieredze, pabūt te toreiz. Amerikāņiem bija iespēja noskatīties filmas, kas ļoti atšķīrās no mūsējām, un visa tā estētika, ko mēs redzējām… Tas bija ļoti iedvesmojoši. Man liekas, arī viņiem mūsu filmas likās interesantas, jo tās bija pavisam citādākas. Šērmana maršs, piemēram.
Kristīne: – Es pajautāju Ivaram Seleckim, kas bija viens no mūsu puses organizatoriem tajā pasākumā, kā viņiem patika Šērmana maršs, un viņš teica – visi bijuši pilnīgi apburti un brīnījušies, kā tas iespējams, – filmēšanas grupa viena cilvēka sastāvā ar vieglo kameru uz pleca un sinhrono mikrofonu.
Bet man ir jautājums, ņemot vērā to, kas patlaban pasaulē notiek – kā tiek ranžēta informācija, kas, neskatoties un plašo pieejamību un pat pārbagātību (vai tieši par spīti tai) polarizē sabiedrību… nu, piemēram, es nesaprotu, kā mēs pēc kara vispār varēsim sarunāties ar Krievijas iedzīvotājiem, no kuriem viena liela daļa jau gadiem augusi ar pilnīgi atšķirīgu pasaules bildi. Kādas ir jūsu atmiņas par cilvēkiem no tā 1990. gada? Tas bija pirms 34 gadiem, bet PSRS šeit bija valdījusi jau 50 gadus un Krievijā vispār 70. Dokumentālisti, ko satikāt, kādi jums viņi likās? Vai bija kādas īpatnības viņu pasaules uzskatos, ko pamanījāt?
Ross: – Nē, viņi bija ļoti atvērti – attiecībā uz filmu veidošanu, fascinēti un tiešām ļoti, ļoti ieinteresēti. Attiecībā uz citām lietām – man tiešām nepatīk lietot šo vārdu, jo tas nav jauks, bet viņi bija ļoti seksistiski. Piemēram, ārkārtīgi izbrīnīti, ka puse no amerikāņu delegācijas režisoriem bija sievietes. Viens no komentāriem režisorei, kas bija uzņēmusi filmu par Nikaragvu, diezgan negatīvi vērstu pret ASV valdību, bija – kā gan jūs, tāda jauka, jauna sieviete, uzņēmāt tādu filmu?! Pat mums toreiz likās – paga, par to taču galīgi nav runa, viņa ir režisore!
Nu, tādas mazas nesaprašanās tur bija. Viņi, tie septiņi vai astoņi režisori, varbūt vienkārši nezināja, ka sievietes var arī taisīt filmas. Tas bija mazliet dīvaini, jo Amerikā tajā laikā sievietes stāvoklis sabiedrībā bija ļoti aktuāla lieta.
Kristīne: – Jā, šeit tā gluži nebija. Padomju laikā mums gan bija dažas režisores un pat divas kinooperatores, tomēr viņu bija ļoti maz, īpaši dokumentālajā kino.
Mēs ar Ivaru Selecki runājām arī par to ārkārtīgo atvērtību Šērmana maršā, kas mani, piemēram, pat tagad pārsteidza – filmā visi ir tik brīvi, neko neslēpj, tik viegli un ērti jūtas kameras priekšā. Tas, protams, saistīts ar jūsu piegājienu un meistarību, bet arī paši cilvēki, kas filmā darbojas, ir tik priecīgi tur būt. Jūs esat mums iedevis amerikāņu dienvidu štatu iedzīvotāju dzīves garšu, un viņi tik ļoti atšķiras no amerikāņiem, ko pārsvarā redzam meinstrīma filmās…
Ross: – Man liekas, Šērmana maršs ir ļoti citāda filma arī priekš amerikāņiem.
Kristīne: – Bija sajūta, ka tas, ko jūs darāt, uzņemot filmas, ir
tas pats, ko lielākā daļa cilvēku patlaban dara ar saviem mobilajiem telefoniem – staigā apkārt, filmēdami un komentēdami. Vienīgā atšķirība, ka jūs spējat no tā visa izveidot stāstu.
Plus zinātkāre, protams. Bet vispār – šādā stilā mūsdienās jebkurš varētu taisīt kino, vai ne?
Ross: – Jā, tagad tas kļuvis ļoti populāri.
Kristīne: – Tomēr ne visi spēj uztaisīt to stāstu. Šodien noskatījos Ziņas pulksten sešos / Six o’clock News (1996)…
Ross: – O, jā! Man gribētos, lai viņi būtu izvēlējušies to parādīt šeit, festivālā.
Kristīne: – Jūsu filmas ir tik personīgas – pēc to noskatīšanās rodas sajūta, ka jūs esat kļuvis skatītājam par brāli, nu, katrā ziņā par tuvinieku, un visi grib zināt, kas tad notika tālāk. Vienīgā, ko vēl nepaspēju noskatīties, ir Fotogrāfiskā atmiņa / Photographic Memory (2011). Tas arī ir turpinājums jūsu stāstam, vai ne?
Ross: – Jā, un viņa (Ross norāda uz sievu) ir nākamajā. Tā patlaban tiek veidota, es ceru to pabeigt šovasar, bet varbūt arī ne. Tas ir ļoti smagi. Pēc dēla nāves divus gadus es vienkārši pārstāju darīt jebko. Brīžiem domāju, ka filma, ko biju iecerējis, mana dēla nāves dēļ vairs nav patiesa. No laba prāta es nedalos ar šo informāciju, bet vakar pēc seansa kāds man pajautāja, un es izstāstīju. Nākamā filma būs par to un vēl arī citām lietām.
Es varu par to runāt, bet tas būs arī filmā, un man pārāk daudz nepatīk to stāstīt.
Kristīne: – Skaidrs. Parunāsim tad par rakstniecību. Jūs esot to studējis.
Ross: – Jau vidusskolā es rakstīju stāstus un rakstus studentu laikrakstam, un mans skolotājs teica – priekš jauna cilvēka es rakstot pat ļoti labi, varbūt man vajadzētu iestāties kaut kur, kur rakstniecība tiek mācīta kā profesija. Es aizgāju uz universitāti ar ļoti labu radošās rakstīšanas programmu, un sāku rakstīt. Man tīri labi veicās, bet tad iepazinos ar citiem studentiem, kas nāca no netālās mākslas skolas un fotografēja, un es piereģistrējos mākslas skolas foto kursā. Patiesībā es gribēju mācīties kino, bet nevarēju iestāties, jo tur jau priekšā bija pilns ar tiem studentiem no mākslas skolas. Taču fotogrāfiju man ļāva studēt.
Tas man bija tāds pagrieziena punkts. Divus gadus es fotografēju – piemēram, taisīju bildes vēstures biedrībai, fotografēju ēkas. Tad caur kaut kādiem ģimenes kontaktiem dabūju darbu televīzijas studijā – ziņās pulksten sešos un tamlīdzīgās vietējās programmās. Tas bija interesanti, un es izdomāju – varbūt man labāk tomēr taisīt tās kustīgās bildes, nevis foto. Un pieteicos kino studijām, eksperimentālai programmai Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MIT).
Kristīne: – Tas ir ļoti slavens institūts.
Ross: – Jā, interesanti darbi no turienes nākuši.
Kristīne: – Vai tur vēl aizvien māca kino?
Ross: – Tagad māca digitālo kino un medijus, bet tolaik viņi meklēja visādus radošus veidus, kā izmantot kustīgo attēlu. Es to redzēju un sapratu, ka tas ir tas, ko es gribētu darīt. Man ļoti patika veids, kā mums pasniedza. Viņi galvenokārt mācīja tehnisko pusi, un kad tu biji beidzis, tad bija pilnīga brīvība darīt, ko vien katrs gribēja. Mana pirmā filma ir Šārlīna / Charleen or How Long Has This Been Going On? (1977) – īsfilma par manu skolotāju, kas man faktiski nākusi līdzi no filmas uz filmu.
Kristīne: – Jā, Šārlīna ir gandrīz visās jūsu filmās. Man likās fascinējoši, ka viņa bija dzejas skolotāja – fantastiski, ka valsts skolās kaut kas tāds ticis mācīts. Un viņas skolotājs savukārt bijis Ezra Paunds?
Ross: – Jā, viņai par to patika runāt. Nu, te sanāk mazliet tāds namedropping (mētāšanās ar slavenību vārdiem), bet Šārlīnai bija attiecības ar viņu. Vai tu vispār zini kaut ko par Ezru Paundu?
Kristīne: – Tikai to, ka viņš bija ļoti ievērojams dzejnieks.
Ross: – Ir mazliet sarežģītāk. Viņš pieslējās Itālijas fašistiem, kas savukārt bija pieslējušies Vācijas fašistiem. Pēc kara Ezra Paunds tika apcietināts, un daži amerikāņu dzejnieki gribēja viņu glābt, sacīdami, ka viņš ir ļoti apdāvināts, bet vienkārši mazliet traks, un lūdza – vai cietuma vietā viņu varētu ievietot psihiatriskajā slimnīcā, jo tiesāt gluži nevajadzētu.
Tā viņš nonāca Svētās Elizabetes psihiatriskajā slimnīcā Vašingtonā, kur Šārlīna, toreiz jauna, 17 gadus veca meitene, viņu sameklēja un iekļuva slimnīcā, samelodama, ka esot Paunda meita. Viņš tad bija jau vecs, apmēram manā tagadējā vecumā, bet viņa bija ļoti skaista, un Paunds bija sajūsmā – sak, no kurienes pēkšņi šis eņģelis?! Paunds viņu bezmaz adoptēja, un esmu pārliecināts, ka gribēja vēl ko vairāk, bet tas nebija ļauts, jo viņš tomēr atradās psihiatriskajā slimnīcā. Bet viņš mācīja Šārlīnu un rakstīja viņai vēstules, dažas no tām ir tajā īsfilmā.
Kristīne: – … kur viņa tās pārdod…
Ross: – …lai varētu samaksāt savai meitai skolas naudu.
Kristīne: – Tātad viņa bija jūsu skolotāja?
Ross: – Jā, nu, kad es saku „skolotāja”… Viņa rīkoja darbnīcas, ar kurām brauca no skolas uz skolu. Tas nebija tā, ka mēs mācītos trīs mēnešus, tās drīzāk bija trīs dienas vai piecas dienas. Mums ASV ir tāds Valsts mākslas atbalsta fonds, kas atbalsta visādas mākslas aktivitātes – gan rakstniecībā, gan kino, gleznošanā un tēlniecībā. Tagad viņi tik daudz vairs neatbalsta, jo ir citi laiki, bet tolaik tā bija brīnišķīga programma māksliniekiem. Viens no atbalsta veidiem saucās Dzeja skolās, un Šārlīnai kaut kā izdevās iekļūt tajā programmā Ziemeļkarolīnā – tur viņa dzīvoja un bija galvenā persona, kas to organizēja. Pati brauca pa visām skolām, un viņai maksāja tik daudz, ka viņa varēja no tā dzīvot.
Kristīne: – Filmā viņa organizē skolasbērniem vienreizējus dzejas festivālus un koncertus, es nekad neko tādu nebiju redzējusi. Tie bija vareni!
Ross: – Tie bija patiešām vareni! Es tajos dzejas koncertos piedalījos, spēlēju vijoli – šausmīgā kvalitātē ar šausmīgu ansambli. Reiz uz koncertu atnāca mans tēvs un vienkārši aiz kauna gandrīz zemē iegrima.
Jā, Šārlīna bija lielisks spēks manā dzīvē, un es iedomājos, ka diplomdarba filmu varētu taisīt par viņu, jo Šārlīnai apkārt vienmēr viss notiek.
Kristīne: – Jūsu darbos ir novērojama kontinuitāte jau no pašas pirmās filmas. Jūs filmējat savus piedzīvojumus un visu laiku būvējat tālāk to pašu stāstu, līdz ar to pamazām izveidojies pamatīgs arhīvs no iepriekšējām filmām. Un, tā kā stāsts turpinās, tad jūs to arhīvu ik pa laikam velkat ārā un varat iemontēt nākamajā filmā.
Ross: – Jā, tas notiek aizvien biežāk un biežāk.
Kristīne: – Man šķiet, tā ir veiksme, ja jaunam cilvēkam tik agri gadās tik radošs skolotājs un draugs kā Šārlīna.
Ross: – Tā ir. Tātad, MIT es pabeidzu ar filmu par Šārlīnu un jau sāku iegūt mazliet tādu kā pats savu dzīvi. Mani ielūdza to filmu parādīt MOMā (Modernās mākslas muzejā Ņujorkā).
Kristīne: – Cik saprotu, tolaik nebija daudz tādu kā jūs, vai ne? Jūs bijāt tāds mazliet oriģināls dīvainis, pozitīvā nozīmē, un neviens tā īsti nesaprata, ko jūs darāt?
Ross: – Jā, un tieši tāpēc es varēju taisīt tās filmas tādas, kādas es taisīju. Es nezinu, vai tu ievēroji vienu meiteni Šērmana maršā – tur viņu ir daudz, bet ir tāda Kerola – viņa bija juriste, ļoti gudra.
Kristīne: – Ievēroju. Jūs mēģinājāt viņu pierunāt, lai viņa jūsos iemīlas, un uzbāzāties ar šo lūgumu tik argumentēti, it kā būtu tiesas zālē, bet viņa izrādījās juriste…
Ross: – Nu, lūk, es viņu atkal filmēju kādus 30 gadus vēlāk un teicu – man laikam jāmēģina atvainoties, ka toreiz tā iejaucos viņas personīgajā dzīvē. Viņa sāka smieties un teica:
“Ros, tas, ko tu toreiz tā arī nesaprati, – neviens taču tevi neņēma nopietni! Neviens nedomāja, ka no tā kaut kas iznāks!”
Es biju tāds radošais individuālists, kas kaut kā vazājās apkārt ar kameru.
Kristīne: – Neviens nedomāja, ka tur beigās sanāks īstas filmas…
Ross: – Nē. Viņi smējās par mani.
Kristīne: – Jūs jau pats arī par sevi smējāties. Tā aina Šērmana maršā, kur jūs sēžat pie ģimenes pusdienu galda un tēvs, tāds solīds amerikāņu dakteris, jautā:
– Nu, ko tu šodien darīji, Ros?
Un jūs atbildat:
– Es filmēju.
– Ko tu filmēji?
– To, kā mana māsa un viņas vīrs mazgāja suni.
Tēvs norij kumosu un mēģina savaldīgi:
– Okei, un kam gan tas varētu būtu noderīgi? (Smejas.)
Bet jūs tur drusku izspēlējāt ar viņu, vai ne?
Ross: – Es zināju, ka viņš nav īpaši pozitīvi noskaņots pret šādu nodarbi, tikai nezināju, ko viņš teiks. Bet es paredzēju (smejas), ka viņš kaut ko komentēs, jo biju jau dzirdējis līdzīgus komentārus iepriekš. Viņš bija ārsts – cilvēks, kuram bija ļoti metodiska dzīve. Viņa prātā visam bija savs cēlonis un rezultāts, un viņš gribēja saprast, kādu rezultātu es varētu iegūt no tās filmēšanas. Tā nu tā aina radās. Vienā piegājienā, es jau vairākus dublus netaisīju.
Kristīne: – Tam es ticu, jo redzēju, kā jūs paironizējāt par televīzijas ziņu reportieru grupu Ziņās pulksten sešos, kas nāca jūs filmēt jūsu dzīvoklī un… nāca iekšā veselas trīs reizes.
Ross: – Jā, man liels prieks, ka tas humors nolasās, jo man nav pārliecības, ka cilvēki no citām kultūrām to spēj uztvert. Bet tēvi jau visiem ir.
Kristīne: – Jūs esat ļoti labi portretējis savu ģimeni. Ar mīlestību, tādu kārtīgu ģimeni ar stabilu darbu, atalgojumu, visu sakārtotību un jaukajām attiecībām, kurā tad pēkšņi iemaldās viena melnā avs, kas visu dienu nodarbojas ar to, ka filmē slapju suni. Un ko jūsu studiju biedri tajā laikā filmēja? Kaut ko pavisam citādāku?
Ross: – Nē, nu, cilvēki eksperimentēja. Ne jau viss bija tik autobiogrāfiski, bet filmēšanas veids bija samērā intīms, un mūsu programmas vadītājs bija Ričards Līkoks, kurš pats ir ļoti zināms cilvēks amerikāņu dokumentālā kino vēsturē. Viņš un Freds Vaizmens, un Penībeikers, un brāļi Meizli, viņi visi taisīja filmas – to, ko sauc par cinéma vérité.
Kristīne: – Lūk, tieši par to gribēju pajautāt. Acīmredzot man agrāk bijis ļoti šaurs priekšstats par to, kas ir cinéma vérité, – proti, ka tas ir kino bez komentāriem un novērojošā stilā, bez autora klātbūtnes iezīmēšanas. Bet tad viņi nosauc jūs par vienu no izcilākajiem cinéma vérité piemēriem. Kā tas nākas?
Ross: – Tā vienkārši nav taisnība!
Kristīne: – Bet tas ir visur kur rakstīts!
Ross: – Tas ir viltus zīmols attiecībā uz mani. Es mīlēju tādas filmas, un daudzas no tām palīdzēja man saprast, ka es gribu taisīt kaut ko tādā veidā. Man patika, ka tur nav ļoti jācenšas kontrolēt, kas notiek kameras priekšā, un arī tas, ka ir ļoti ātri jāreaģē uz notiekošo, jo citādi tu to nedabūsi, – nav iespējams palūgt, lai pagaida, kamēr tu sagatavosi kameru un būsi gatavs filmēt. Tas viss mani uzrunāja, un arī tas, ka autors nav starp filmas varoņiem, viņš ir tikai vērotājs. Ričarda Līkoka un Freda Vaizmena filmās to var redzēt – filmmeikeri neiesaistās, tie netiek filmā definēti kā cilvēki, izņemot to, ka viņi ir lēmuši, kad filmēt un kad nefilmēt, un tad, protams, montāža.
Tas viss man patika, bet mēs jau runājām par rakstniecību, un es turpināju rakstīt – rakstīju dienasgrāmatu par lietām, ko pieredzēju, un tamlīdzīgi. Un tā es laikam sāku domāt, ka vajadzētu izmēģināt citu kinoveidošanas piegājienu – pievienot subjektivitāti, lai filmētājs arī kļūst par kaut kādu varoni filmā. Respektīvi, domāju, kā varētu, izmantojot cinéma vérité tehniku, iekļaut filmā arī pašu autoru.
Kristīne: – Tolaik tā neviens nedarīja?
Ross: – Nē, bija tikai daži, kas izmēģināja visādus eksperimentus. Ir vairāki piemēri, bet to nav pārāk daudz – maksimāli desmit. MITā un vēl dažās vietās.
Kristīne: – Vai meitenes jums tur arī bija?
Ross: – Bija dažas, bet ne institūtā. Bija tāda Amālija Rotšilda, viņai bija filma Oma, mamma un es / Nana, Mom and Me (1974) par viņas ģimeni trīs paaudzēs. Bet man gribējās atrast veidu, kā dot tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esi kaut ko pieredzējis filmējot, kaut kāda veida subjektīvu atbildes reakciju. Tas ir ļoti svarīgi, un es izlēmu paplašināt ierasto tīri faktuālo lauku, pievienojot klāt to, kas vēl notiek filmas veidotāja dzīvē. Mēģināju to uzrakstīt un iedot tam balsi. Mana nākamā filma pēc Šārlīnas ir Pagalmā / Backyard (1984), kuru tu arī esi redzējusi; tā bija gandrīz kā eksperimentāla laboratorija – mans pagalms un mana māja. Es gribēju saprast, vai pietiek divus vasaras mēnešus nodzīvot pa māju, lai uzfilmētu īsfilmu. Likās, ka man tas izdevās. Tā filma nekad netika plaši izplatīta, patiesībā neviena mana filma nav ieguvusi plašu distribūciju, bet tas bija pietiekami, lai es saprastu, vai kaut kas labs no tā var iznākt vai nevar. Tas bija kā pakāpiens uz Šērmana maršu.
Kristīne: – Jā, tur ir atrasts tas stils. Un kā ar visām tām neperfektajām lietām? Tagad ļoti daudzi aizraujas ar tādām vizuālām neperfekcijām, filmlentes galiem, perforācijām, rupjajām malām… Vai tas tā bija modē jau tolaik?
Ross: – Nē, es domāju, ka tā bija vienkārši neprofesionalitāte. Bet es to pieņēmu – kāpēc gan ne, es domāju. Bija arī ļoti daudzi, kas eksperimentēja ar pašu filmas materiālu – ar kadriem, kas pārlec, rulli, kas beidzas un izskrien rakordā; mēģināja to visu integrēt filmā. Es gan nezinu, vai daudzi to darīja tik lielā mērā kā es.
Bet Jonas Mekas – viņš ir tepat no Lietuvas, ja?
Viņš ļoti daudz to izmantoja savās filmās.
Kristīne: – Jā, viņam bija arī tādas radikālas filmas – septiņu stundu garumā tikai strīpas un punkti, kas lēkā... Kad jūs jautājumu un atbilžu sesijā pēc Šērmana marša izstāstījāt, ka pirmā versija esot bijusi astoņas stundas gara un to jūs rādījāt savai fokusgrupai – draugiem, lai saprastu, kas strādā un kas ne, es tieši iedomājos par Jonu Meku. Viņš, kā runā, esot mēdzis aizslēgt kinozāles durvis, lai skatītāji nevarētu tikt ārā un būtu spiesti noskatīties līdz galam.
Ross (smejas): – Tas ir ļoti smieklīgi! Vai viņš par to ir rakstījis?
Kristīne: – Es nezinu, vai viņš rakstīja, vai kur es to dzirdēju… man ir daži draugi, kolēģi lietuvieši, kurus savulaik Jonas Mekas bija ielūdzis uz savu darbnīcu, tā sakot, praksē. Varbūt viņi man stāstīja, starp daudzām citām interesantām lietām par tur piedzīvoto.
Ross: – Tiešām ļoti smieklīgi – es mazliet pazinu Jonu Meku un pilnīgi varu iedomāties, ka viņš kaut ko tādu varētu izstrādāt.
Kristīne: – Vēl viena lieta, par ko iedomājos šajā sakarā. Mums te kādreiz padomju laikos bija tās lielās kinozāles uz 500 –1000 vietām, bija laiki, kad cilvēki stāvēja rindās, lai tiktu uz dokumentālajām filmām, un tagad tā, protams, jau sen vairs nav – katram savs mazais ekrāns mājās vai rokā. Kaut kur, sevišķi vecākajās paaudzēs, vēl aizvien valda tā nostaļģija – nu kā tad tā, ka vairs tā nav! – bet uz dokumentālo kino savākt lielu zāli ir ļoti grūti. Tāpēc man patīk, ka ir tādi mazi kabatas formāta, sinematēkas tipa kinoteātri kā K. Suns, kur mēs te sēžam, vai kā Kino Bize, kam ir tik maza zāle, bet tas var sarīkot saturiski grandiozu festivālu un ielūgt, piemēram, jūs. Atcerējos, ka reiz Ņujorkā netīšām nokļuvu tādā pilnīgi mazformāta ielas galerijiņā, kur Jonas Mekas bija izstādījis savus portretus – Džons Lenons un Joko jaunībā –, un tur bija tik šauri un priecīgi, un pilns… Tā mazā kabatas galerijiņa liecina arī par to neatkarīgo garu, to mazo mākslas faktu, kas patiesībā ir zināmā mērā liels.
Ross: – Mani gan neinteresē slavenības. Man liekas, Jonas Mekas ļoti aizrāvās ar tām, kad ieradās Ņujorkā. Es viņu par to nevainoju, bet liekas, ka tā bija. Džekijas Kenedijas valdzinājums un tamlīdzīgi.
Holivudā Oskaros vienmēr ir kādas trīs vai četras biogrāfiskas filmas par slavenībām, kam bijušas problēmas ar narkotikām vai kaut kādas slimības, tad kāds uztaisa ļoti pārliecinošu filmu par viņu cīņu un ciešanām, un beigās tas varonis parasti nomirst. Es vienmēr domāju – vai tad nav iespējams uztaisīt filmu par normāliem cilvēkiem, kuriem nav tādas, teiksim, reputācijas?
Kristīne: – Bez šaubām, var. Skatoties jūsu filmas, jau vispār rodas sajūta, ka jums nekur nekas nav jāmeklē, viss notiek jums apkārt, jūsu ģimenē. Ziņās pulksten sešos televīzija pārraida reportāžu no viesuļvētras izpostītiem rajoniem, jūs paskatāties – ā, tieši tur, kur Šārlīnas māja! – ņemat kameru plecā un dodaties filmēt pašā notikumu epicentrā ar jau sen pazīstamu un zināmu varoni, turklāt vēl sagadās, ka tieši viņas māja ir sagrauta… Vai arī – noskatāties Holivudas filmu Spožā lapa un jums rodas nojauta, ka tā varētu būt saistīta ar jūsu ģimeni, jo tur figurē tabakas magnāti… un izrādās, ka tā uzņemta pēc jūsu vectētiņa biogrāfijas motīviem, jūs aizbraucat un uzfilmējat visu, tā sakot, no pirmavotiem.
Ross: – Tā ir tāda brīnumaina sagadīšanās, es par to neko nezināju.
Kristīne: – Tas, protams, ir joks – tā ir nevis sagadīšanās, bet attīstīta spēja ieraudzīt lietas un saskatīt, kā tās iekļaujas vai vada jūsu veidoto filmu, visi tie blakusstāsti, ko jūs meistarīgi ievijat. Nenoteiktajā laikā / Time Indefinite (1993) jūs dodaties uz mājām, ir miris jūsu tēvs, notiek bēres; jūs sākat sekot savai ilggadējai mājkalpotājai un dodaties līdzi uz viņas 50. kāzu jubilejas svinībām; tur atkal noskenējas visa tā Amerikas dienvidu būtība ar kādreizējiem melnajiem vergiem un viņu kultūru... Un tad kādā brīdī pie durvīm klauvē Jehovas liecinieks, kas atnācis kopā ar savu mazo meitiņu un faktiski izrādās atslēgas persona – filmas nosaukuma un virziena devējs, jo viņš stāv pie jūsu durvīm, jūs viņu uzklausāt, filmējat, un viņš jums izstāsta par nenoteikto laiku…
Un tā taču ir, ka apkārt ir tūkstošiem lietu, notikumu un personu…
Ross: – Bet vai tad tu nedomā, ka tas tā ir pilnīgi visiem?
Kristīne: – Visiem ir, bet ne visi to spēj redzēt.
Ross: – Ir tāds norvēģu rakstnieks Karls Knausgords, kurš autobiogrāfiski raksta par savu dzīvi daudzos, garos sējumos; viens no tiem saucas Mana cīņa…
Kristīne: – Respektīvi, Mein Kampf?
Ross: – Jā, tur tas humors. Viņš saka – mēs nevaram redzēt lietas, uz kurām raugāmies. Tāpēc – tas ir viņa skaidrojums – viņam ir par tām jāraksta un jārada tās par jaunu. Man liekas, tā ir procesa sastāvdaļa – lai attīstītu maņas, kas liek citādākā veidā skatīties uz it kā normālu dzīvi.
Kristīne: – Mums, baltiešu dokumentālistiem, ir tāds dāņu draugs – sinefils Tue Stīns Millers, kurš jau daudzus gadus konsultē filmu veidotājus. Pirms pāris gadiem viņš intervijā teica, ka 90% no mūsdienu dāņu dokumentālajām filmām tiekot uzņemtas ārzemēs, jo Dānijā dokumentālistiem liekoties – viss tur ir tik garlaicīgi un pareizi, ka nav vairs ko filmēt, tāpēc jādodas uz karstajiem punktiem, kur tie sižeti ir. Cik saprotu, jums ir pavisam pretējs piegājiens?
Ross: – Jā, bet jāņem arī vērā, ka laiki ir mainījušies un cilvēki ārkārtīgi labi apzinās, ka viss, kas uzfilmēts, var parādīties jūtūbā un internetā, tāpēc visi kļuvuši piesardzīgi. Tādu filmu kā Šērmana maršs Amerikā tagad būtu ļoti grūti uzfilmēt.
Kristīne: – Latvijā arī. Cilvēki apzinās, ka filmas tiek montētas un katru iespējams samontēt tā, ka vēstījums ir pilnīgi cits. Mēs, filmētāji, esam pamanījušies ļaudis sāpināt, viņu uzticēšanās nav vienmēr attaisnojusies.
Ross: – Es Hārvardā pasniedzu kino jauniem cilvēkiem, 19–21 gadus veciem, un reizēm domāju – vai tas mūsdienās vispār vairs iespējams? Katru gadu ir 10 studenti, tas nozīmē 10 filmas, kas jārealizē, un ir skaidri redzams, ka tas ir daudz grūtāk nekā agrāk. Agrāk cilvēkiem nebija nekādas sajēgas, ko tu tur dari, bet tagad katram ir aizdomas – kas tur galu galā būs, vai to ieliks internetā… viņi jūt, ka tiek izmantoti. Paskatīsimies, tā sakot, patiesībai acīs.
Kristīne: – Kāda izskatās šābrīža amerikāņu dokumentālā kino scēna? Kā studenti redz katrs savas karjeras attīstību?
Ross: – Daudzi no viņiem pat nespecializējas uz kino, viņi vienkārši grib pieredzēt, kā tas ir – uztaisīt filmu. Tādai vajadzībai dokumentālais kino ir vispateicīgākais, jo nevajag scenāriju, aktierus, tu vienkārši nofilmē kaut ko, samontē to kopā un parādi, bet pat tas jau tagad kļūst grūti. Nupat pagājušajā semestrī bija divi gadījumi, kad studenti bija sākuši filmēt un viņu varoņi vienkārši pārdomāja un pateica, ka viss – tālāk nepiedalīsies. Tāpēc man šķiet, ka aizvien grūtāk ir “iet pasaulē” un taisīt kaut ko, kas saistīts ar īstiem cilvēkiem.
Un viena liela problēma vismaz Amerikā ir, ka filmai noteikti jābūt vērstai uz kādas sociālas problēmas risināšanu – vai tā būtu ekoloģija vai ilgtspējība, vai rasisms, vai LBGTQ+ tiesības… Vai jums te arī tā ir?
Kristīne: – Nu, ir jau. Tagad ir mazliet labāk, bet bija laiks, kad valdīja tāds uzskats, ka mākslai noteikti jākalpo kā instrumentam, lai sasniegtu kaut ko citu, vērtīgāku. Proti, tikai tad tai ir vērtība – kā rīkam, kas palīdz risināt kaut ko citu. Un māksla pati par sevi ir…
Ross: – … laika izšķiešana. (Smejas.)
Kristīne: – Slapja suņa filmēšana! (Smejas.)
Es vēl par Šērmana maršu gribēju pajautāt no politiskās puses. Biju pārsteigta, ka Amerikā tās atomkara bailes astoņdesmitajos gados bija tik jūtamas...
Ross: – Jā, pirms Berlīnes mūra krišanas mēs visi dzīvojām bailēs, tas bija tiešām sirreāli – mēs it kā dzīvojām katrs savu dzīvi, bet zinājām, ka vienā mirklī tas viss var vienkārši beigties. Pietiktu ar vienu bumbu no Krievijas. Nebija jau tā, ka puse Amerikas būtu tā saucamie survivalists – izdzīvotāji, kas dotos kalnos –, tādu bija tikai neliela daļa, bet mūsu prezidents Reigans tolaik runāja ļoti militāros terminos un bruņoja Ameriku ar tolaik visspēcīgākajiem atomieročiem.
Šērmana marša pirmizrāde notika Berlīnes festivālā, un es atceros vāciešu reakciju uz izdzīvotāju ainu filmā. Tā bija briesmīga. Jautājumu un atbilžu sesijā jauna sieviete teica, ka šī aina viņu šausminājusi, jo licies, ka cilvēki gatavojas nevis situācijai „ja būs atomkarš”, bet gan „tad, kad tas būs”, un Berlīne bija tieši epicentrs, kur tas karš varētu sākties.
Kristīne: – Un kad iznāks jaunā filma?
Ross: – Apmēram pēc gada. Vispār es eju pensijā, Hārvardā vairs nepasniegšu. Ir laiks, un arī atmosfēra vairs nav tā, tur tagad tik saspīlēti un naidīgi viss. Nav komfortabli. Protams, ne jau tāpēc es eju pensijā – vienkārši esmu vecs un jādod vieta jaunajiem. Tas pāries, bet mēs esam sasnieguši punktu, kad tas vairs nenes prieku.
Kristīne: – Toties jūsu filmas nes! Nākamajā rītā pēc tam, kad biju pavadījusi divarpus stundas ar Šērmana maršu, es devos cauri visai pilsētai pie ārsta un visu laiku smaidīju. Man tā deva lielu prieku!
Ross: – Cik interesanti! 1990. gadā jūsu dokumentālisti man teica to pašu – pēc filmas noskatīšanās esot palikuši daudz priecīgāki!
Autore pateicas Rīgas Pasaules filmu festivālam un personīgi Mārim Prombergam, LKA Rīgas Kino muzejam un personīgi Ingai Pērkonei, kinoteātrim K. Suns un personīgi Aīdai Zviedrei, LKA Nacionālajai Filmu skolai un personīgi Lāsmai Bērtulei par atbalstu intervijas sagatavošanā.
