Divas svarīgākās lietas Rozes Stiebras filmās un animācijā vispār izrādās ziedēšana un dejošana, bet sirds šodien nozīmē daudz vairāk, nekā pirms simt gadiem, „Ezeriņa laikos”. Par šīm un citām būtiskām lietām – par to, kā uzminēt filmu, par darbu ar šķērītēm un eņģeļa pieskārienu kadram – pēc Kino Rakstu aicinājuma sarunājas animācijas filmas „Sirds likums” režisore Roze Stiebra, filmas mākslinieks, gleznotājs Aleksejs Naumovs un Rozes studijā „Dauka” izaugušais animācijas režisors un mākslinieks Edmunds Jansons.
Edmunds Jansons: – Es domāju, ka tā ir milzu kļūda – uzaicināt mani par vadītāju šajā sarunā…
Roze Stiebra: – Tā arī teiksim – Milzu Kļūda!
Edmunds: – Jā, runāšana nav mans formāts, bet sarunāšanās man patīk, tā ka varbūt mums izdodas saruna, tas būtu jauki. Un, tā kā šī ir saruna Kino Rakstiem, tad būtu interesanti parunāt tieši par filmas veidošanas aspektu. Ir tādi jautājumi, kas man vienmēr vispār globāli bijuši interesanti – no kurienes kas nāk, no kurienes nāk ieceres, kur tās aiziet, cik daudz mēs varam par to zināt? Varbūt mēs varam parunāt arī par konkrēto gadījumu – kādā veidā šī filma tapa soli pa solim, kādi ir izaicinājumi katrā posmā. Piemēram, kad es strādāju ar studentiem, īpaši pirms diplomdarba viņi mēdz nonākt tādā uztraukumā – ko lai dara, ko lai dara, kas tad ir tā mana lielā tēma?! Tad es mēģinu viņiem kaut kādā veidā klasificēt variantus. Teiksim, jūs varat veidot darbu tāpēc, ka jums gribas kaut ko pateikt, jums ir kāds vēstījums, varbūt jūs gribat kādam dot padomu vai dalīties ar kādām emocijām, jūs gribat prieku, jūs gribat pārsteigt, jūs gribat apliecināties, jūs gribat šokēt… Autoru motivācija var būt ļoti dažāda, bet, tiklīdz to kaut kā atrod un nosprauž, tad studentiem, īpaši strādājot pie pirmās filmas, ir vieglāk uzsākt ceļu.
Tāpēc, ja es mēģinātu jautāt jums – kas ir tā motivācija, pirmais impulss? Varbūt vispār, sākot veidot filmas, vai varbūt konkrētajā gadījumā? Kāda ir tā sajūta, kas ir pirms filmas? Kas atnāk pats pirmais?
Roze: – Interesanti, Edmund, man nupat ienāca prātā, ka mēs nemaz sev neuzdevām jautājumu „par ko būs filma”!
Aleksejs Naumovs: – Tā laikam bija.
Roze: – Kaut kā dīvaini. (Visi smejas.) Es tikai nupat apjēdzu, ka mēs par to nemaz nerunājām, mēs aizmirsām izlemt, par ko vispār to filmu taisām!
Edmunds: – Labi, tas ir viens – „par ko ir filma”, bet pats iemesls sākt kaut ko darīt? Nu, piemēram, es mēģināšu uzvedināt… Manā pieredzē ir bijis tā – es lasu kādu darbu, kaut vai to pašu Jaunsudrabiņu, un savā naivumā domāju: “Eh, kā man gribas šo pastāstīt vēl kādam! Tas taču ir tik brīnišķīgi, tas teksts ir tik superkolosāls, gribas to izstāstīt vēl kādam – tajā veidā, kā es to protu…” Tas ir viens virziens – gribas dalīties ar to prieku, ko esmu kaut kur no ārpuses saņēmis. Tad, protams, var būt arī kādas ambīcijas un pašapliecināšanās vēlme, vai arī vēlēšanās dalīties kādā konkrētā emocijā, ko tu pēkšņi esi sajutis. Nezinu, mīlestība vai prieks, vēl arī nezinu, kas ir tie elementi, kas viņu izveidos, bet varu fiksēt emociju kā starta punktu kaut kam.
Aleksejs: – Tāpat kā Fellīni, kad viņš savā filmā nezināja. Visi viņam prasa: “Nu, kas būs?” Un viņš saka: “Es nezinu!” Tas ir normāli, process. Es jau arī – gleznoju kādu ainavu, man prasa – un kā tu to izdomāji? Nu, es aizbraucu tur, meklēju vietu, bet es nezinu, kas būs! Tas jau ir tas labais moments – process, kurā rodas idejas.
Nu, protams, ideja un viss tas nāk no režisora, no Rozes. Es domāju, ka tas ir tāds sākuma punkts. Un pēc tam mēs spriedām, kāda tā filma būs.
Roze: – Jā, Aleksejs pilnīgi precīzi attēloja mākslinieka domu redzējumu, un ir tiešām labi, ja mākslinieks var tik brīvi skatīties. Protams, viņam it kā nebūtu jājaucas filmas literārajā pusē un visos “kāpēc”, viņam jādara savs darbs, jo režisors jau nezīmēs mākslinieka vietā, vai ne? Bet režisoram bez tā, ko tu uzstādīji, nemaz nav iespējams iesākt, un pabeigt ir tieši tikpat grūti kā iesākt.
Tad, kad tev patīk darbs, kad tu jūti, par ko tas ir, tad tev ļoti gribas, teiksim tā, paplašināt šo informāciju, tad tu meklē līdzekļus, kas tev palīdzēs to darīt redzamu – galvenais mākslinieks un vēl citi, kas to darbu pēkšņi padarīs redzamu. Tad tev arī pašam ir jādomā ārkārtīgi daudz. Tik tiešām. Un tas ir pilnīgi pareizi, ka tu nezini, kas tur būs. Bet tu zini, kam vajag būt.
Edmunds: – Jā, ir kaut kāds vēlamais lielums.
Roze: – Jā, ir. Tu nezini, vai iznāks tas, ko tu gribi, bet to, kam tur būtu jābūt, to tu zini. Un faktiski – es pēdējā laikā pie vairākām filmām konstatēju situāciju, ka filma tiek uzminēta!
Aleksejs: – Veidošanas laikā.
Roze: – Jā, veidošanas laikā tu uzmini filmu. Tu dod uzdevumus animatoriem un māksliniekiem, viņi nes savus gatavos darbus, un tu, kaut kāda iekšēja spēka vadīts, saki – der vai neder. Un tad iznāk, ka tu it kā mini, kā salikt kauliņus, kā salikt attēlu, kurš ir kaut kur Visumā, bet tavā galvā ļoti nekonkrēts. Un paldies dievam, ka viņš nav konkrēts! Viņš ir uzminams, un tas pieļauj iespēju mainīt ļoti daudz ko. Mainīt ceļu, saglabājot jēgu, – jo pie viena un tā paša objekta var nonākt caur dažādiem punktiem, pa dažādiem ceļiem. Var nākt lēni un līkumoti, bet var atlidot taisni, īpaši animācijā, kas pieļauj to dažādo formu. Lai gan tagad jau arī dzīvais kino, man liekas, ir pilnīgi pārņēmis animācijas iespējas un dara visu to, par ko mēs kādreiz lielījāmies, ka tikai vienīgie varam izdarīt.
Tātad tev ir jāuzmin – ritms un veids, kā tas notiks. Un tā jēga ir tevī iekšā, tev riņķī apkārt. Viņa ir visur! Virtuvē un guļamistabā, un ej, kur gribi, – visur ir tā filmas jēga, jo viņa tev neliks mieru līdz pēdējam brīdim.
Edmunds: – Un arī pēc tam.
Roze: – Jā, un arī pēc tam. Viņa tev neliks mieru. Un tikai tad, pašās beigās mēs uzminējām arī to vārdisko informāciju, ko izteica filmas varoņi. Jo to, kas viņiem jāsaka un kas viņi tādi ir, kādiem viņiem ir jābūt, – to mēs zinām! Bet kā to izdarīt un kā to panākt? Tie ir trīs, četri gadi…
Aleksejs: – Tas ir režisora darbs, vai ne? Jo es arī apbrīnoju, piemēram, kad skatījos gala rezultātu filmā, – kā režisors var redzēt un izjust to, kāds kadrs ir vajadzīgs! Kur tuvplāns, kur kopplāns, kur skaņa, kur mūzika palīdz… Un, man liekas – Roze jau var teikt, ka nezina, kā būs, bet viņa vismaz noteikti zina, kā nevajag! No tā arī var iet tālāk – ja zina, ka šis nav vajadzīgs, tas arī nav, un tad meklēt ceļu, kā izdarīt to, ko vajag.
Bet vēl es gribu pateikt tādu ļoti pozitīvu lietu – par režisora pietāti pret mākslinieku un viņa darbu. Bija tādi momenti, kad es atnesu darbus un rādu, mēs diskutējam un redzam – kaut kas tur nav… nav animācijas, nav kustība vai tēls pazudis. Un ko Roze izdarīja?! Nākamajā reizē es prasu: “Nu, kā ar to epizodi? Ko darīsim?” Un viņa saka: “Es to izņēmu, jo mākslinieks nevar pārtaisīt, mums vienkārši ir jāpielāgojas. Ja jūs pats tā negribējāt un nebija tādas pārliecības, man arī nav, un mēs to epizodi izņēmām.” Nu, to var mācīties, tādu psiholoģiju…
Arī tāpēc, ka šis jau man ir pirmais tāds darbs ir, es sākumā tā kā centos, bet Roze teica: “Nevajag censties, esiet tāds, kāds esat! Mēs jūs pieņemam, kāds jūs esat, un dariet!” Un tas bija ļoti labi, jo es nejutu, ka man būtu uzlikti rāmji. Protams, vienmēr jau kaut kādi rāmji ir, bet es varēju strādāt brīvi, kā es to izjūtu. Un tas ir ļoti svarīgi.
Edmunds: – Tajā, ko Roze tagad teica, ir daudzas atsevišķas tēmas, par kurām varētu runāt un turpināt, bet man ļoti būtiska likās atziņa, ka filmas tēls nav konkrēts un nemaz nevar būt konkrēts, ja tu gribi, lai tas ir radošs process. Ja tu jau iepriekš zini visu, kā to izdarīt, tad, visticamāk, to nemaz nav vērts darīt, jo tu jau visu zini. Tomēr, es domāju, tā ir tāda īpaša spēja – šo vāji tveramo, nekonkrēto tēlu noturēt savā acu priekšā trīs, piecus, dažreiz desmit gadus… Mēs taču paši pa šo laiku maināmies, un kas tad notiek ar filmas tēlu, ar ieceri?
Roze: – Es te drīzāk varētu jautāt – kā tikt no tā vaļā, nevis noturēt?! Kā aizsūtīt uz veikalu vai vienalga kur? (Smejas.)
Bet es pēdējā laikā atradu priekš sevis tādu pozīciju – strādāt nepārtaisot, nelabojot neko. Es principā nelaboju animāciju, gandrīz nelaboju. Ja mākslinieks atnes savus darbus un kaut kas neder, es to nelaboju, es mainu uzdevumu. Es saku: “Šis neder, ņemsim citu uzdevumu.” Jo esmu pārliecinājusies, ka viņš nevar izmainīt.
Aleksejs: – Tas gan, jā.
Roze: – Viņi nemainās. Animators arī – ja ir kas jālabo, viņš uztaisa… bieži vien pat sliktāk. Dari kā gribi, maini kaut vai simts reizes, ka tas būs tā, bet nav. Un tu esi nelaimīgs no tā, ka nav. Tāpēc tas tad ir veids, kā maksimāli maz domāt gan par tēliem, gan par filmu, – censties domāt nekonkrēti.
Edmunds: – Abstrakti.
Roze: – Abstrakti. Vajag ņemt pēc iespējas plašāku uzdevumu, tad šo plašo uzdevumu dot pārējiem cilvēkiem, kas strādā ar tevi kopā, un tad… dabūt šiem cilvēkiem zināmu brīvību. Jo viņi jau arī nezina, kā būs, bet sāk zīmēt un izmēģina. Un uzzīmē labāko, ko viņi māk.
Edmunds: – Nu jā, tas ir daudz lielāks un patiesāks, nekā tad, ja viņi mēģina pielāgoties kaut kādam eksistējošam priekšstatam par to, kas būtu jāuztaisa.
Roze: – Jā, tieši tā! Viņš atnes uzzīmētu, un tad tu redzi, vai tas ir pareizi, vai nav. Tur ir kopā gan tā uzminēšana, gan arī tīri racionāli tu domā un redzi, vai tas derēs filmas stāstam vai nederēs, vai nāks par labu… Jo tas jau filmas stāstam var arī būt par vāju, teiksim – izskatās „tā nekas” un uzzīmēts ļoti skaisti, bet „ne tur” un „ne tas”. Piemēram, Aleksejs uzzīmēja reiz vienu ļoti skaistu fonu pa visu sienu, patiešām elegants un skaists, un viss… Mēs pieliekam, visi priecājamies, ka labi izskatās, un tad es jautāju…
Aleksejs: – Tad Roze teica: “Neder!” (Visi smejas.)
Roze: – Nē, tad es jautāju Aleksejam: “Bet kur būs tēli? Kur mēs tos ieliksim?”
Aleksejs: – Tas bija tur, kur tās mājiņas, kur sirdi pērk. Man uz galda bija arī tādas sirds paciņas uzzīmētas… Bet Roze saka: “Kur mēs tos tēlus liksim? Kas būs kustība? Kas kustēsies?”
Roze: – Jā, kas? Viens galds uzzīmēts…
Aleksejs: – Tad es saku: “Labi, es visu novākšu.” Novācu visu no galda, uzzīmēju pavisam jaunu un prasu: “Tagad ir labi?” – “Jā, bet vēl kaut ko vajag…” (Smejas.) Tur vajag un tur, un tur…
Roze: – Jā, nu tad mēs to visu arī it kā papildinām...
Aleksejs: – Un vēl bija tā, ka es atnesu arī tos paradīzes, ne paradīzes ziemas dārzus, tāds ļoti ekspresīvs viss. Es rādu, ir pauze, un tad Roze saka: “Jā, kad jūs šito pabeigsiet, uztaisīsiet varbūt pats savu animāciju, tā ka šis ir nākamajai filmai. Tas bija ļoti smalki, bet mums tagad ir cita.” Un es saku: “Labi, visu sapratu! Tas neder.”
Roze: – Jā, atceries? Tu apsolīji mums palīdzēt. Tu teici: “Es jums palīdzēšu to jūsu filmu taisīt.”
Aleksejs: – Man bija tā. Es braucu uz Tūju, kad Roze vēl tur dzīvoja, viņa lasīja man Ezeriņu, un es kā tāds automāts taisīju kadrējumu – pārvērtu skaņu attēlā, un tas man bija ļoti interesanti. Pilnīgi neietekmēti, gandrīz kā sirreālismā – roka kustas, un tu tikai skaties, kas sanāks.
Edmunds: – Pie šī es gribēju vēl pakavēties – par to metodi nepārtaisīt un sagaidīt labāko piedāvājumu. Animācijai tas, protams, ir kaut kādā ziņā arī riskanti. Nu, kā – dārgs medijs! Tā ka, ja kāds mēnesi strādā, uztaisa filmas laika minūti, kas neder, un tad visi izdomā nepārtaisīt un dot citu uzdevumu...
Tomēr ir dažādas darba metodes. Signei Baumanei, piemēram, vispār nav kadrējuma, viņai liekas, ka tas viņu ierobežo. Viņas kadrējums ir teksts, tas dod ritmiku – viņa samontē gatavu filmu kā tekstu un tad to piepilda ar animāciju. No kā tapa jūsu kadrējums? Kad tu saki “Roze lasīja Ezeriņu”, tas bija patiešām Ezeriņš, vai arī jau režisora scenārijs?
Aleksejs: – Mums bija diezgan brīvi, dažreiz es pat teicu: “Vai mēs Ezeriņu neaizmirsām?” (Smejas.) Un tad Roze teica: “Nē, viss ir kārtībā.”
Roze: – Mums bija kadrējums no sākuma līdz beigām. Taisni brīnums, ka mēs viņu nelietojām. Tas, protams, man bija liels pārsteigums, un arī liels darbs, kas nesīs augļus kaut kad citreiz un kādā citā veidā, man nezināmā. Jo mēs zīmējām kadrējumu, kā parasti, un dažreiz es lasīju priekšā tekstu, jo Aleksejs teica, ka tā ir pieradis – ja viņš ilustrē grāmatiņu, tad ļoti rūpīgi izlasot katru vārdu, katru teikumu un katru noskaņojumu, tas viņu iedvesmojot, un viņš cenšas, lai tie zīmējumi atbilstu autoram…
Nu, un es lasu, Aleksejs tikai zīmē un zīmē tos tēlus, bet pavisam nelīdzīgus. Jā, ārkārtīgi interesanta stilizācija, tos tēlus patiešām var pat publicēt, jo viņi ir tik eleganti... Bet es jau tā klusi saku – Aleksej, varbūt mazliet līdzīgākus…
Aleksejs: – Jā, es zīmēju, un Roze saka – bet tā taču nav tā pati princese! Es saku – viņa mainās, te būs mums kustība, un tad arī cilvēks var pamainīties. Nē, Roze saka, tā ir pilnīgi cita persona!
Roze: – Jā, un galvenais – es cerēju līdz pēdējai minūtei, ka pēc tam, kad būsiet pabeidzis to kadrējumu, jūs zīmēsiet tēlus tādus, kā vajag. Es biju pārliecināta un priecājos, un visiem teicu: “Ļoti labs mākslinieks, viņš tik labi zīmē!” Tomēr es arī jau domāju, ka būs grūti pēc tam dabūt tādus, kā vajag, jo viņi ir tomēr ļoti stilizēti, ļoti tālu aiziet…
Aleksejs: – Jā, nu tur bija tik smalki… Roze saka – princesei bante taču ir labajā pusē! Es cīnījos pretī – viņa varēja arī pārlikt uz otru!
Roze: – Jā, Aleksejam bija pilnīgi vienalga, kurā pusē ir bante. (Visi smejas.) Ka tik labi izskatās!
Aleksejs: – Lūk! Ka tik labi izskatās! Lai ir līnija, lai ir skaists kadrs – nu, es tā domāju. Bet Roze saka: “Štrunts par to, līdzīgu vajag!” Tā ka diskusijas bija interesantas…
Roze: – Interesanti gāja, kamēr Aleksejs saprata…
Aleksejs: – Jā, uz beigām es sapratu.
Edmunds: – Tā cīnīšanās jums bija vēl zīmējuma fāzē?
Roze: – Ar zīmuli, jā!
Aleksejs: – Man Roze iedeva tādu ļoti labu mehānisko zīmuli, vēl no seniem laikiem, tam varēja mainīt grafītu. Viņa teica – nu ko tu visu laiku asināsi to zīmuli, tas taču paņem laiku! Viens sabojājās, pēc tam iedeva otru un trešo… Bija ļoti viegli uz pauspapīra zīmēt.
Roze: – Jā, Aleksejs ļoti priecājās, nu tik sāks zīmēt, un viņam, protams, nepietiek vietas… Mēs pielīmējām papīru klāt, pielīmējām vēl, nu jau mums ir šitik liels!
Aleksejs: – Dažreiz tas kadrs bija tik liels kā šis galds.
Roze: – Nu, man ir kopētājs…
Aleksejs: – Kopētājs bija labs! Un Roze kopēja fantastiski.
Roze: – Aleksejs aizbrauca mājās, un tad es kopēju – samazināju, šo to izgriezu pa kluso…
Aleksejs: – Bet arī kompozicionāli tas principā palīdzēja – saprast, kur vispār ko grib, ko negrib. Tā mēs kopā visu to izspriedām.
Roze: – Daži tēli mums bija tiešām vienreizēji, vienkārši kolosāli!
Aleksejs: – Piemēram, vilki kad parādījās – viņi vēl nav cilvēki, bet vairs nav vilki… nu, tas pēc Ezeriņa derēja.
Roze: – Bet galvenais – tie zīmējumi bija interesanti, ļoti pievilcīgi, bet – ne tie, ko vajag! Man, protams, nebija šaubu, ka tikko mēs sāksim taisīt īsto bildi, tā Aleksejs uzreiz sāks zīmēt īstos tēlus un nebūs nekādu problēmu. Bet nu… tā uzreiz vis tas nenotika, tik ātri.
Aleksejs: – Jā, par dažiem personāžiem Roze teica – tas nav tas! Es zīmēju gan no priekšas, gan no sāniem, gan trīs-ceturtdaļpagriezienā… un viņa saka: “Nu, tagad no mugurpuses, lūdzu!” Es saku: “Labi!”
Tā bija ar daudzām lietām – kad mēs kaut ko pārrunājām, tad man bija priekšā pauspapīrs, un Roze saka – nu, nav taču grūti zīmēt uzreiz! Nu, es tā arī darīju.
Edmunds: – Aleksej, un kā tev ir ilustrācijā, strādājot ar tekstu un grāmatām? Vai tas process ir līdzīgs, vai varbūt tur tu ņem uzreiz krāsu? Jo grāmatās ir sajūta, ka tu vienmēr esi ļoti ekspresīvs.
Aleksejs: – Nu, tur man ir dažādi. Dažreiz es izmantoju to konkrētās grāmatas lelli, tad var tos tēlus ar krāsām mēģināt, varbūt parādās, kādus man vajag. Dažreiz es arī uzzīmēju tā uzreiz – nelielu, pēc tam palielinu. Bet ilustrācija, jā, tas ir tāds taustīšanās process. Tagad pēdējā man bija [Ineses] Zanderes grāmata bērniem Izdomā sev auto, tur es taisīju maziņas bildītes, tad lielākas, un tad bija pavisam lielas. Iznāk it kā izvilkt no sevis to tēlu.
Var atcerēties, kā [Anrī] Matisam vajadzēja reiz zīmēt ilustrācijas grieķu traģēdijām; viņam bija iedota grāmata, bet viņš nebija izlasījis ne vienu reizi, ne otru, ne trešo… Izdevējs saka – nu vai tu beidzot vari kaut ko izdarīt!? Un Matiss saka – nu, izstāsti, par ko tur ir! Izdevējs izstāsta, Matiss piesēdās un uzvilka ar vienu līniju – cik tur tā darba! Un izdevējs saka – nu, redz, labi! Viss kārtībā!
Tā ka var jau ļoti dažādi. Man, piemēram, tas, ka es zīmēju tos kadrējumus un lielos formātus, tas man palīdzēja atbrīvoties, lai es nebūtu tik piesaistīts tekstam. Roze teica – nevajag tā censties, vajag brīvi! Nu, un tas man derēja.
Roze: – Es domāju, tā Tūja mums ļoti daudz ko deva…
Aleksejs: – Tūja deva, jā. Labas brokastis un labs darbs. Pēc tam es kā izspiests citroniņš braucu uz mājām.
Edmunds: – Jā, tas ir ļoti intensīvs periods.
Roze: – Ar Alekseju bija ļoti interesanti – viņš zīmē, zīmē, viņš ir pilnīgi pārņemts ar to, bet tad vienā brīdī notiek kaut kāds klikšķis, un Aleksejs saka: “Tagad viss, es braucu mājās.” Tas tiešām bija pat fiziski redzams – jūs jau pats sevi no malas nevarat redzēt!
Un tā mēs izvilkām visu to filmu. Jā, visu vasaru, un es biju pateicīga par to, ka jūs man uzdāvinājāt vasaru.
Aleksejs: – Bet, kad atbraucu pirmoreiz uz Tūju, es skatos – pie sienām gleznas, tādi kā 30. gadu darbi, tā kā kaut kas no Rēriha… tādi abstrakti, krāsas spilgtas. Es ar lielu interesi prasu – kam tie darbi ir? Un Roze saka – mani! Es uzreiz teicu – tad vajag gleznot!
Roze: – Jā, viņš lika man vēl gleznot! (Smejas.)
Aleksejs: – Es teicu – tagad vienojamies tā, ka es iedošu audeklus un krāsas, un tad… Bet Roze saka: “Tikai tad, kad filmu pabeigsim! Tagad es par to negribu dzirdēt neko, neko!”
Nu, tagad filma ir pabeigta, var dot krāsas. Nē, es nopietni! Var uztaisīt izstādi! Pielikt arī no agrākiem laikiem, un tā… Tur viss ir, tur pat stāsts ir, lai gan tie darbi tādi pa pusei abstrakti, konstruktīvi.
Roze: – Tas, redzi, ir vajadzīgs režisoram – jāiepazīst arī mākslinieka darbs! Jo – kā es jums teikšu “ņemiet to otu un uztaisiet šitā”, ja es pati nebūšu pamēģinājusi!
Aleksejs: – Jā, tāpat ir mākslas zinātniekiem arī. Viņiem jāprot arī mazliet kaut ko darīt, lai procesu saprastu.
Roze: – Jā, apmēram tā – lai procesu labāk zinātu. Tev gadās brīvāks laiks, tev ir vasara, ir silts, un tu vari pamēģināt šo un to. Un, protams, ja vēl ir skolotājs, tā ir liela laime.
Edmunds: – Aleksej, jūs minējāt, ka gan kadrējuma procesā, klausoties tekstu, gan arī kā ilustrators jūs it kā izvelkat tēlus no sevis, un es ar savu ilustratora pieredzi šo procesu saprotu. Es arī mēģinu respektēt tekstu, vismaz iztēloties, ko autors ir domājis. Bet, lai kaut kas notiktu un es pats noticētu rezultātam, man ir svarīga sava personīgā reference – kaut kāds stūrītis kaut kur, kāda atmosfēra, kāda gaisma, kaut kāda situācija, ko es varu atcerēties piedzīvojis pats. Vai jums varbūt ir līdzīgi? Vai tajā Ezeriņa tekstā, nu, piemēram, runājot par ziemas dārziem, vai tur ir kaut kāds tāds meklējums – ā, tas ir tas, ko atceros, tā ir tā mana vieta, es tagad uzzīmēšu to vietu šeit!
Aleksejs: – Jā, tas ir ļoti tuvu raksturots. Tieši tas ziemas dārzs man patīk, es esmu daudz gleznojis – gan Maiami ir tādi botāniskie dārzi, gan Rīgā esmu gleznojis; man ir arī tādi izdomāti džungļi, bet tas, protams, nāk no kaut kādiem iespaidiem, ko esmu redzējis. Tāpat arī tā pilsēta, ko es izdomāju, bet tai arī man ir piemērs – Burano sala, tur bija krāsainas mājas, kas mani uzrunāja. Es domāju, fovisti noteikti tur ir bijuši, tikai vēl neatradu nekādus apliecinājumus. Varbūt arī nav bijuši.
Un pils, tur arī ļoti konkrēti – ir tāda izjūta par krāsu, gaismu, ēnu… un tas arī veido vidi, kur tie tēli parādās. Tas ir teikts ļoti, ļoti precīzi – patiešām ir tāds stūrītis, kaut kur smadzenēs parādās: “Aha! To es tagad te ielikšu!” Varbūt pat ne tik apzināti, tieši tā sirreāli…
Un dārzu man bija ļoti liels prieks taisīt, arī tāpēc, ka es taču sensenos laikos pabeidzu monumentālās glezniecības nodaļu pie Induļa Zariņa un diplomdarbs man bija kādi trīs reiz četri metri… Mēs dzīvojām Pumpuros, Jūrmalā, tad tur zālītē varēju to lielo formātu izlikt un apskatīt.
Edmunds: – Es domāju, tajā ziedēšanas un dārza ainā kaut kā saslēdzas divas stihijas – gan Rozes, gan jūsējā. Man liekas, gandrīz visās Rozes filmās ir tādas ziedēšanas un plaukšanas ainas, kas vienmēr ir ļoti efektīgas. Kāpēc viņas atgriežas? Un kurā brīdī jūs zināt – tā, šeit tagad ziedēs!
Roze: – Nu, tā ir kustība! Filmā kaut kam jākustas ir. Dzīvība, jā. Un kā tu parādīsi animācijā dzīvību? Dzīvajā filmā var filmēt portretu, un viņš, pat ja pilnīgi nekustas, vienalga ir dzīvs, vai ne?
Un vēl man animācijā vienkārši patīk šis process, kurš faktiski ir nezināms – kā tieši tas pumpurs plauks, kā tas zieds attīstīsies? Un tas gandrīz arī ir visvienkāršākais, ar ko animācijā var kustību panākt.
Edmunds: – Un kurš animēja to plaukšanu?
Roze: – Gandrīz jebkurš, ja māk zīmēt, var animēt ziedēšanu. Pie ziedēšanas mums dažādi cilvēki strādāja. Lai gan vispār šajā filmā mēs organizējām procesu tā, kā es nekad agrāk nedarīju, – te katrs animators zīmē savu tēlu. Daži pat cits citu nepazina un nebija redzējuši. Es visu saliku kopā.
Edmunds: – Bet kā tas iespējams vienas ainas ietvaros? Piemēram, ja ir jāuztaisa saruna…
Roze: – Jā, es arī neticēju, ka tas iespējams. Bet sarežģīts uzdevums cilvēku paceļ, arī animācijā. Kaut ko tādu speciāli iecerēt man pat murgos nebūtu rādījies, taču dzīve piespiež. Burtiski! Jā. Man ir zēns, kas zīmēja to līgavaini, viņš vienīgais ir uzzīmējis viņu viscaur no sākuma līdz beigām.
Aleksejs: – Un arī labi proporcijas uzreiz kaut kā trāpīja. Viņam pat pieredzes nebija, ja? Vai bija? Bet izjūta laba.
Roze: – Edmund, tavs skolnieks Ralfs. Viņš turklāt nekad nebija tā zīmējis, viņš bija zīmējis visādus…
Aleksejs: – Citus ķēmus.
Roze: – Modernus elementus.
Edmunds: – Un kas notiek situācijā, kad abi šie tēli, kurus katru zīmē atsevišķi, ir vienā kadrā?
Aleksejs: – Nu, tas ir režisora darbs un talants.
Roze: – To es paredzu iepriekš – ko viņi darīs, kā viņi kustēsies… Un, starp citu, mums tie tēli nemaz tik bieži nav kopā kadrā. Ja tu uzmanīgāk paskatīsies filmu, tad redzēsi – ir kadrā viens tēls, tad Aleksejs ar savu glezniecību, tad otrs tēls, un atkal Aleksejs… Lai gan ir arī daudzas vietas, kur ir trīs un četri tēli, es viņus vienkārši salipinu, pirms pat kāds sāk animēt. Man nebija situāciju zīmētāju, jo Aleksejam neviens nemaz nevarēja izpatikt. (Smejas.) Viņš vienkārši ir tik profesionāls un tik labi zīmēja, ka viņam grūti izturēt, skatoties uz tiem neveiklajiem situāciju tēliem, un es par to esmu priecīga.
Tāda unikāla pieredze, varētu teikt. Es tos tēlus sakopēju vajadzīgajā lielumā un vajadzīgajā vietā, ieplānoju, kur viņam jāiet, un tad devu katram animatoram atsevišķi to zīmēt. Palielināju, pamazināju, sagriezu, saliku viņus tādās pozās, kādās būtu vajadzīgs, un… ar šķērītēm. Principā es strādāju ar šķērītēm.
Aleksejs: – Un tā Rozes spēja – sajust proporcijas, kompozīciju, viņa lika tos manus fonus ar tādu fantastisku lieluma izjūtu… Kad mēs procesā kaut ko apspriedām, viņa man rāda – nu, viss ir kārtībā, viss! Tas ir tiešām…
Bet uz beigām man gandrīz vairs vienkārši nerādīja. (Visi smejas.) Mājās Anita, mana kundze, prasa: “Nu, kaut ko parādīja?” Es saku – nē, man neviens nerādīja. Saka, nav līdz galam gatavs.
Roze: – Nerādīja, nerādīja.
Edmunds: – Nu jā, Roze liek savu mozaīku no visiem elementiem…
Roze: – Nācās diezgan uzmanīgi laipot, jo es taču apsolīju pašā sākumā – Aleksej, tā būs jūsu filma.
Aleksejs: – Nē, tas būs Rozes un Alekseja darbs.
Roze: – Jā, bet es uzstāju – zīmējums būs jūsējais. Neviens neatšķirs.
Aleksejs: – Jā, jā, tā viņa man saka: “ Nu, kur te nav proporcijas? Nu nav, bet beigās būs jūsu darbs.” Es saku: “Jā, bet vajag, lai ir kvalitāte!” Un tad dabūju to, ka man uz beigām maz ko rādīja.
Roze: – Mums bija jāsagaida, kamēr jau daudzmaz izskatīsies pēc Alekseja. Tad, kad pielika tos fonus – kā nāk krāsa, tā uzreiz jau bija klāt.
Aleksejs: – Kad ilustrāciju vai ko taisa datorā, tur arī ir krāsas un viss, bet šeit man bija jaunums – es agrāk pat nezināju, ka eksistē tāda ēnošana. Tas nebija viegli, es pat gleznoju ar akrilu tādus paraugus ar ēnām, tas animatoriem palīdzēja izdomāt, kā krīt gaisma. Es saku – gaisma krīt no labās puses, ēna ir tur. Viņiem dažreiz ēna ir otrā pusē, es saku – var jau mainīt, protams, bet lai ir ticami, ja? Ēnošana bija interesanta.
Roze: – Nu, jā, mēs daudz nepievērsām uzmanību, kas no kuras puses spīd.
Aleksejs: – Jā, Rozei tas nav svarīgi. Viņa saka – tā taču ir animācija, tur viss ir iespējams! Tad es pēc tam izmantoju viņas vārdus – tikko viņa saka “Nu, te kaut kas nav...”, tā es uzreiz – tā taču animācija, te viss var notikt!
Edmunds: – Es gribu vēl atgriezties pie paša pirmsākuma, pie stāsta. Tas arī, manuprāt, ir būtiski daudzās Rozes filmās, ka tās ir literāru darbu adaptācijas, pamatā ir Rainis vai Aspazija, vai Viks, vai Skalbe… ļoti, ļoti daudz literatūras. Un es vakar vakarā vēl ar bērniem pārlasīju Ezeriņu… (Visi smejas.)
Roze: – To tev nevajadzēja darīt…
Aleksejs: – …jo izrādās, filmā pilnīgi nekā nav no Ezeriņa!
Edmunds: – Nē, nu ir tomēr. Kodols ir, tā sirds taču ir! Tomēr man ir jautājums par jūsu izvēli. Ezeriņam ļoti būtiskas ir divas nāves – gan svešinieka, gan prinča nāve –, un es domāju, ka tas ļoti daudz ko dod literārajam darbam. Vai jums bija kāda diskusija par to, vai šie upuri filmā ir vai nav vajadzīgi? Kāda bija jūsu motivācija, kāpēc viņi palika dzīvi?
Roze: – Nu, bija diskusija, visu laiku bija, līdz pašām beigām. Es vienmēr teicu: “Es nezinu, vai viņš dzīvs paliks.”
Aleksejs: – Jā, līdz pēdējam brīdim es arī nezināju. Un tad atnāk Roze un saka – nu, es atstāju to princi dzīvu.
Edmunds: – Dejojot ar lapsiņu…
Roze: – Jā, mēs domājām – nu kā tad viņš paliks viens pats? Princese tagad viena, bet tai vismaz tas klauns ir kaut kur tuvumā, bet nabaga zēnam nekā.
Aleksejs: – Tad kopā izdomājām, jā. Pa visiem.
Roze: – Bet redzi, es tev izstāstīšu koncepciju, kas man jau pašā sākumā bija, kad mēs vēl tikai paņēmām to darbu. Ezeriņam to zēnu nogalina, jo viņam nekā nav – pliks, viņam viss atņemts, tikai kaut kādas lupatiņas palikušas. Un viņam ir sirds, bet to sirdi neviens neredz. Bet tas bija laiks, kad faktiski visi mūsu lielie meistari literatūrā rakstīja tādas noveles, un visi žēloja tos nabadziņus, kuriem nekā nav – tikai sirds. Tikai sirds viņiem ir, un sirds neko nenozīmē; visa tā literatūra bija par to, ka mēs dzīvojam tādā pasaulē, kurā sirds neko nenozīmē. Bet tagad, man šķiet, pasaule pa šiem simt gadiem ir vismaz tik daudz mainījusies, ka sirds tomēr kaut ko nozīmē. Pasaule ir mainījusies tieši tik daudz, ka bez sirds tu nevari iesākt it neko. To sirdi var redzēt vai neredzēt, tam nav nozīmes, jo šodien tiek atzītas arī daudzas neredzamas lietas, kurās tomēr sirds piedalās, un bez sirds tu vispār nevari panākt neko. Tādā ziņā pasaule ir diezgan uzskatāmi izmainījusies.
Tāpēc es arī piekritu ņemt scenāristu Matīsu Gricmani, kurš uzrakstīja scenāriju pavisam citādāk, pa jaunam, jo galvenā doma, ko tur bija ielicis Ezeriņš, šodien vairs nespēlē tik lielu lomu kā tolaik. Es esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka šodien noteikti daudz vairāk cilvēku atzīst sirdi, nekā tajos laikos.
Edmunds: – Man šķiet, ka Ezeriņa gadījumā pretstats tiek veidots, liekot vienā pusē sirdi, sirds cilvēkus, sajūtu pasauli, un otrā pusē – prātu, kaut kādu racionālo daļu. Bet filmā jums tas racionālais tiek aizstāts ar varu, vismaz tā to nosaucot un rādot – sirds pret karaļa kroni.
Roze: – Jā, prātu mēs ignorējām, nenostatījām pretī, jo sirds un prāts nemaz nav viens pret otru. Tikai pašās beigās man bija diezgan grūti noformulēt tekstā, kas tad tā sirds īsti ir, jo princesei ir jākļūst par karalieni, un tas man ļoti apgrūtināja šīs problēmas risināšanu. Tad kāda karaliene viņa būs? Ar kādu sirdi?
Un tad man nāca tā atziņa, ka – tu esi savas sirds karalis…
Aleksejs: – Jā, tas ir ļoti interesanti, ko Roze izdomāja.
Roze: – Jo redzi, ja tu esi savas sirds karaliene vai karalis, tas nozīmē, ka tu pārvaldi jūtu pasauli un prātu, un visu, visu pārējo arī… Ne jau velti neviens no viņiem nesasniedz šo līmeni, uz to būtu jāiet ilgi, tas prasītu daudz vairāk teksta un varbūt daudz vairāk izspēles, bet šis nebija tas gadījums. Katrā gadījumā vārdos es to tā varu izskaidrot – ja tu esi savas sirds karalis, tas nozīmē, ka tu cilvēciski esi jau ļoti augstā līmenī, esi sasniedzis daudz ko.
Edmunds: – Tas tad arī ir tas atminējums.
Roze: – Tas ir tas atminējums, kuram man izdevās mazu vārdiņu atrast, bet par to es arī domāju visu laiku, uzņemot filmu. Un arī par to – kas vispār ir sirds? Pierasts ir vienmēr pretnostatīt sirdi un prātu, bet man gribējās to nojaukt, jo man liekas – laikmets pašlaik attīstās tik straujā tempā, un mēs pat īsti nezinām, uz kuru pusi, varbūt uz visām! Un kuru pusi izvēlēsimies tieši mēs? Arī to mēs nezinām. Ir jādomā, bet arī domāšana ir jāmaina.
Edmunds: – Vēl man ir viens jautājums par tekstiem… pat divi jautājumi, jā. Vienu brīdi man likās, ka šajā filmā, salīdzinot ar visām, ko esmu redzējis, ir visvairāk jautājumu. Tāda sajūta, ka visu laiku kāds kādam kaut ko jautā, ne vienmēr obligāti saņemot atbildes – bieži šie jautājumi liekas kā tādi budistu koani, uz kuriem nav iespējama vispār nekāda atbilde.
Roze: – Nu, nav slikti.
Aleksejs: – Es domāju, tas tieši no Rozes ir, visi tie retrīti un viss – viņa taču brauca uz Ēģipti, uz Dienvidameriku un vēl citur kur. Tā meditācija…
Roze: – …braucu jautāt! (Visi smejas.)
Aleksejs: – Jā, visu to jautāt – ko lai es daru ar to filmu? Kā man viņu pabeigt? Ko ar tām sirdīm? Izdomāja, ka sirds ir sevis izzināšana, un tad dabūja atbildi, nu fantastiski!
Roze: – Bet Edmunds gribēja tālāk jautāt, mēs pārtraucām!
Aleksejs: – Jā, piedod!
Edmunds: – Tas bija viens jautājums, bet es pieņemu šo atbildi kā apstiprinājumu, ka tas tā ir. Otrs jautājums par tekstu ir tas, kā skan dialogi, kā viņi veidojas – grūžas cits citam virsū, pārklājas, veido tādu burbuļojošu straumi, varbūt ir pat grūti to uztvert, un tu vienā brīdī saproti – varbūt tam vispār nav nozīmes! Nu nezinu, varbūt var salīdzināt ar Kiras Muratovas kino, kur vienubrīd arī dialogi zaudē nozīmi tāpēc, ka cilvēki, tāpat kā sadzīvē, runā cits citam pāri, neieklausoties un neatbildot… Vai tas ir kāds apzināts paņēmiens un metode, vai varbūt tam ir vēl kāda cita ziņa?
Roze: – Varētu teikt, ka tā ir nejaušība, jo skaņu režisors Matīss Krišjānis praktiski strādāja gandrīz viens pats, lika kopā to skaņu; bija ļoti daudz dažādu tehnisku iemeslu, kāpēc mēs to nevarējām darīt kopā. Es faktiski dabūju redzēt gatavu filmu, iepriekš neizstrādājot, un tas tā ir, kā tu saki, bet tas ir tāpēc, ka Matīsam straujš raksturs un viņš vienu otru manu kļūdu izlaboja – par to es viņam pateicos, ka viņš izlabo režisora kļūdas, viņam neprasot.
Un galu galā es atstāju tā, kā ir, ar to man tā filma izskatījās pēc kino – jo tā diemžēl tagad ir. Kad es skatos filmas, tad dzirdu tieši šādu skaņu, tieši šādā veidā tekstus grūž virsū citu citam, nerunā tieši pretī, un tā tālāk… Un es tiešām nopriecājos, domāju – nu, redz, man arī viena filma vismaz būs… (Visi smejas.)
Aleksejs: – … nevis multene, kur…
Roze: – Jā, kur parasti viss skaisti izrunāts, viss teksti skaidri… Turklāt man bija ļoti interesanti aktieri, Jaunā Rīgas teātra studenti. Pirms trim gadiem ierunāja pirmos tekstus, kad viņus neviens vēl nepazina, un mēs jau tad viņiem teicām, ka tad, kad iznāks filma, viņi būs slaveni…
Aleksejs: – Jā, mēs teicām – jūs būsiet slaveni pēc trim gadiem. Un tā arī ir.
Edmunds: – Vēl man tīri aiz ziņkāres ir tāds absolūti diletantisks jautājums, viens no muļķīgākajiem, bet mani tas patiešām interesē – kas jums dod kādu impulsu, kādi autori jūs ir ietekmējuši? Es mēģināju pats atbildēt, bet nevaru iztēloties, kas varētu būt jūsu autoritātes vai vismaz iedvesmotāji… Vai ir kas tāds, uz ko jūs kādreiz esat atsaukusies? Jo jūsu filmas ir tik absolūti unikālas, autorīgas, personīgas, ka tajās nevar saskatīt nekādas references no kaut kurienes. Vai tomēr kādā brīdī ir bijis kāds autors, kuram gribētos vai nu līdzināties vai kaut kā iesaistīties dialogā ar viņu, kaut kādā veidā turpināt, ko viņš iesācis? Patiesībā tas varbūt ir jautājums abiem…
Roze: – Nu, kurš lai atbild? Aleksejs varbūt pirmais?
Aleksejs: – Man nāk prātā Fellīni. Kad mēs ar Rozi runājām, kā tur to dejošanu taisīt… es teicu, varbūt taisām figūras vienādā lielumā, varbūt kā renesansē… Un Roze teica: “Tā būs jūsu nākamā filma. Fellīni jau to ir uztaisījis.”
Un vēl man ienāca prātā Pīters Grīnevejs – gan tāpēc, ka arhitekts, gan arī visi tie viņa koferi[1]… Tur ir glezniecība, tur ir tāds absurds, kas arī varbūt šajā filmā ir, kur visi runā un neviens otru neklausās; Grīnevejam arī notiek viss uzreiz, nekad nevar saprast, kurā vietā ko klausīties, kurš runā pareizi un kurš nepareizi. Un krāsa viņam ir, kas mani arī ļoti saista.
Roze: – Nu, mani personīgi interesē nebijušais.
Edmunds: – Pārsteigumi?
Roze: – Mani interesē tāda filma, kādu es neesmu redzējusi. Tikai man ļoti maz iznāk laika un iespēju filmas vispār paskatīties. Man patīk ļoti gleznieciskas un tādas… nu, jā, tādas citādākas, ne komerckino, protams. Un Latvijā es redzu iespēju – teiksim, šādā veidā strādāt, kā ar Alekseju; es redzu iespēju izveidot tādas filmas, kas ir neikdienišķas. Un, ja mūsu grūtajos apstākļos nav daudz profesionāļu, tad es redzu iespēju iet caur glezniecību, caur citu mākslu. Teiksim, ja kāds ir augstas klases profesionālis glezniecībā, tad viņu kaut kādā veidā iedabūt animācijā.
Edmunds: – Tā jau jums ir bijis vienmēr, kopš pirmsākumiem…
Roze: – Jā, tas mani interesē. Un, protams, saturs. Saturu man tomēr gribētos arvien dziļāk taisīt. Gribētos to esamību atklāt, arvien vairāk tās kāpostlapas atlocīt, jā. Tikt līdz esamības būtībai – tas mani, protams, interesētu vairāk par visu.
Bet es arī labprāt uztaisītu kādu melnbaltu filmu, kurā varētu runāt visādas muļķības. Jā, man patiktu tāda filma, kur patiešām runātu muļķības, un tās būtu tik muļķīgas, ka liktos pat gudras. Nu, daudz interesantu lietu ir, bet tās tagad jau aizpeld…
Edmunds: – Man vispār liekas absolūti unikāla jūsu sadarbība ar tik daudziem nozīmīgiem māksliniekiem, un tā ir arī kaut kāda ļoti interesanta ķīmija katru reizi – katrā šajā sadarbības gadījumā ir tāda sajūta, ka nu šis tagad ir tas vienīgais un īstais mākslinieks, neviens cits…
Roze: – Jā, jā… Aleksej, jūs esat īstais un vienīgais! (Visi smejas.)
Aleksejs: – Ar to Roze arī uzpērk, saproti? „Es izvēlējos tevi,” un tad tu dod visu, cik vari, lai nesākas kaut kāds īgnums un pārdomas „priekš kam es tevi uzaicināju?!”. Nu, tā ir psiholoģija, tas ir filozofiskais piegājiens tāds, jā.
Edmunds: – Un tik interesanti, ka rezultātā filmā ir pietiekami tīrā veidā redzams gan mākslinieks – kā Aleksejs vai Juris Petraškevičs, vai Helēna Henrihsone… gan arī vienlaikus Roze pati. Kā tas bija vēsturiski un procesā? Varbūt Pasaciņu cikls bija kaut kādā veidā apzināts izmēģinājuma poligons, kurā paskatīties, kā būtu…
Roze: – Nē, apzināti nebija, tur man tas nebija ne prātā. Pasaciņās vienkārši likās ļoti interesanti pastrādāt ar dažādiem māksliniekiem. Helēna droši vien bija tā pirmā spēcīgākā māksliniece, tā bija Anša ideja – uzaicināt filmā Spēlēju, dancoju Helēnu, tieši tāpēc, ka viņa ir tik neparasta, un tādā veidā Rainim pielikt… nē, nevis viņam pielikt, bet padarīt redzamu! Jo daudzus autorus mēs vienkārši nespējam padarīt… ar Ezeriņu tāpat būtu varējuši – ļoti smuki un līdzīgi, kā jau visās filmiņās, skaisti atstāstīt visu stāstu, un cilvēki raudātu, priecātos un tā tālāk, bet man personīgi būtu garlaicīgi tādu filmu taisīt. Tāpēc mēs taisām filmas ļoti maz, un tāpēc liekas, ka vajag katrai kaut ko vēl it kā pielikt klāt.
Edmunds: – Kad mēs runājām par sirdi filmā kā par apliecinājumu tam, ka ir vēl kaut kas lielāks par ikdienišķo, es atcerējos, kā režisore Anna Viduleja no studijas Film Angels jeb Filmu eņģeļi reizēm mēdz teikt, runājot par kino, – jā, šeit ir, šajā kadrā ir tas eņģeļa pieskāriens… Ir tas brīnums, un tas jau, man liekas, ir tas, ko mēs kā skatītāji alkstam piedzīvot. Vai jums pašiem šajā filmā ir tāds eņģeļu pieskāriena kadrs jeb mirklis, kas varbūt pašiem nācis kā pārsteigums? Varbūt tikai pirmizrādē ieraudzījāt, piemēram…
Aleksejs: – Tas ir interesants jautājums, bet tā uzreiz nevar atbildēt. Nu, es varētu teikt – tas ir Rozes pieskāriens!
Roze: – Es, protams, gribētu, lai tāds eņģeļa pieskāriens būtu. Es gribētu ļoti, kurš tad negribētu? Bet es nezinu, kā tā filma skatīsies, es jau arī faktiski viņu neesmu redzējusi. Vienu reizi pirmizrādē, kopā ar angažētiem skatītājiem (smejas), un no tā jau nekādi nevar pateikt. Tagad daudzi mūsu aktieri ir pieteikušies braukt apkārt ar filmu pa Latviju – nu, redzēsim, kā filma dzīvos.
Man šķiet, filmā nav tāda atsevišķa momenta, bet to pieskārienu es izjūtu kā skaņu. Ne to, ko uzrakstījis Valts, kaut kādu citādāku skaņu. Man liekas, tā filma skan mazliet… šodienai vajadzīgajā melodijā.
Aleksejs: – Bet arī tā skaņa, ko Valts uzrakstīja, tā arī ļoti iedarbojas. Roze man to jau sākumā teica – tagad jūs uzzīmējat, mēs animējam, bet būs vēl skaņa, būs vēl trokšņi! Un tas tiešām ir vajadzīgs un palīdz to izprast to kopējo stāstu.
Roze: – Un tad vēl kas interesanti… Jūs jau nepazīstat Alekseju, bet viņam ir tā pati taisnā, dievišķā saite ar augšām, jo viņš, kad glezno, tad nedomā, tāpat, kad zīmē, viņš nedomā. Viņam tas darbs top, un tāpēc viņš dažreiz pēkšņi saka – viss, ies mājās. Noguris. Jo viņam ir šī dievišķā…
Edmunds: – …telefona līnija. Kanāls.
Roze: – Šis dievišķais kanāls, jā. To jūs pats varat nezināt, es tā no malas novēroju – jūs vienkārši gleznojat, jo jums tajā brīdī ir… un jūs strādājat ļoti ātri, jo ilgi jau nevar to noturēt.
Aleksejs: – Tas tā intuitīvi.
Roze: – Jā, intuitīvi, protams. Animācija, protams, ir velnišķīgi grūts darbs, es negribētu nākošajā dzīvē nodarboties ar animāciju. (Visi smejas.) Jā, jo tur ir gan šis spožums jāsaredz, jāpaspēj pamanīt, gan vēl visas pārējās kļūdas vēl jāpamana un jāpamaina.
Edmunds: – Runājot par tādu dievišķo kanālu, es atcerējos, ka sen kaut kad lasīju – bija tāds kinokritiķis Orlovs[2]…
Roze: – Bija, bija. Es atceros viņu.
Edmunds: – …un viņam bija tāds formulējums – par to, kas latviešu animācijā ir atšķirīgs un īpašs. Viņš analizēja kustības raksturu – ka viss ir tāds viegli amorfs, līgani plūstošs un peldošs, un viņa skaidrojums bija tāds, ka Roze savās filmās neanimē kaut kādu realitāti, neataino ikdienišķo dzīvi, bet ataino garīgo pasauli, mūsu ēterisko kodolu. Tā būtu ļoti interesanta atslēga vai prizma, caur kuru skatīties arī uz Sirds likumu – man likās ļoti interesanti, ka tas nav par kaut kādiem fizikas likumiem, nē, tas ir par kaut ko citu. Filmas tēli kustas savā ritmā, jo tie ir garīgi tēli, nevis…
Roze: – Man liekas, tieši ar to animācija atalgo to grūto darbu, par kuru mēs paši maksājam tik dārgu cenu… ka tu attēlo to, ko nevar vārdos nosaukt. Es domāju, tā ir alga par to, ko mēs te ciešam. Animācija dod tādu iespēju, viņa ir ēteriska, tas ir plašs lauks, kur šajā ziņā izteikties. Tas viņai ir, un pateicība viņai par to.
Edmunds: – Un šajā kontekstā man šķita interesanti domāt par to fināla deju. Protams, katrs mēs skatāmies ar savām acīm un no savas pieredzes, un es atceros, kā man gāja, veidojot īsfilmu Goda sardze. Mans filmas varonis nonāk tādā situācijā, kur nav viennozīmīgas atbildes, tur nav melns un balts, tur nav jā vai nē, darīt vai nedarīt. Ir kaut kāds ambivalents stāvoklis, kurā ilgu laiku biju iesprūdis, un vienīgais atrisinājums, kuru es tā brīvi varēju saprast, bija – nu, tagad viņš dejos! Esmu vēl redzējis arī savulaik tādu mazu studiju īsfilmu – par zvirbulīti, kurš mēģināja iemācīties lidot; viņš mēģina un mēģina, un nesanāk. Visi jau aizlidojuši, viņš tur lēkā, un nesanāk, un tad viņš pēkšņi nolemj – “Eh! Dejošu.”
Un arī Sirds likuma fināls ir tāda situācija, kur nav vienas konkrētas atbildes – mēs jau nezinām, kas notiks tālāk, ne ar princesi, ne ar princi. Nu, tad dejosim! Tas droši vien ir arī līdzīgi tai ziedēšanai, tā arī ir kustība.
Roze: – Deja un ziedēšana ir līdzīgas, tikai deja ir daudz grūtāka, jo tur ir vajadzīgi konkrēti soļi un kaut kas vairāk. Bet, no otras puses, ja dejojot atdod sirdi, tad jau pārāk konkrēti to nevar taisīt. Var uzrakstīt ļoti skaidri, kā Ezeriņš to arī bija izdarījis, – uzplēš krūtis, izņem sirdi un atdod viņu, taču animācijā tas būtu pilnīgi neiespējami, katrā gadījumā uzskatāmi ņemt kaut ko no krūtīm un dot kādam otram… nē, tur mums bija ļoti grūti izdomāt.
Aleksejs: – Jo mēs arī bijām pārrunās vienojušies, ka nebūs nekādas asinis un nekā tāda… Būs citādāk. Un tad Roze teica, ka dejos, un tas bija labi.
Edmunds: – Ja man kāds jautātu par tādu eņģeļa pieskāriena kadru šajā filmā, tad, man liekas, šī ir burvīga epizode, kas, manuprāt, strādā. Es skatos un saprotu, ka šobrīd laikam notiek tas – viņš atdod sirdi. Tas jau netiek parādīts, bet tu redzi, kā viss ir beidzies, un saproti, ka šī aina bija tā neredzamā sirds pāreja.
Roze: – Edmund, Edmund, paldies tev! Paldies. Tāpēc vien bija vērts atbraukt šeit, lai to dzirdētu…
