KINO Raksti

Sārta purpura diena skaipā ar Deividu Linču

04.08.2018

Tas bija savāds vakars, kurā nokļuvu ar virsuzdevumu dažas minūtes parunāt par kinorežisora Deivida Linča nozīmi pasaules kontekstos. Jāpiebilst, ka es kā cilvēks, kurš labi pazīst kino industrijas hierarhiju un kastu sistēmu, tā "līdz galam" pat nevarēju noticēt, ka vienā jaukā jūlija vakarā viens no būtiskākajiem un nepieradinātākajiem XX gadsimta amerikāņu režisoriem, Deivids Linčs, ļausies "skype" sarunai ar publiku, kas aicināta uz Jūrmalas "Art Fair".

Un jāatzīstas, arī šis bija baltais plankums manā informatīvajā laukā par šādu pasākumu dzirdēju pirmo reizi, lai gan izrādās, ka jau otro gadu Jūrmalā notiek starptautisks laikmetīgās mākslas gadatirgus Jūrmala Art Fair. Viens no šāgada "hailaitiem" vai kulminatīvajiem momentiem bija Deivida Linča litogrāfiju izstāde un laikmetīgo tehnoloģiju nodrošināta saruna ar režisora cienītājiem.

Linčs ir ne tikai pieredzējis kinorežisors un ikonisku filmu autors (Gumijgalva / Eraserhead (1977), Zilais samts / Blue Velvet (1986), Mežonīgie sirdīs / Wild at Heart (1990), Ceļš uz nekurieni / Lost Highway (1997), Malhollandas ceļš / Mulholland Dr. (1999) un citas), bet arī cilvēks, kuru pilntiesīgi var uzskatīt par kvalitatīvo TV seriālu fenomena radītāju. Jau 1990.-1991. gadā Deivids Linčs uzņēma Tvinpīku / Twin Peaks – pasaules kino un televīzijas pieredzē pirmo seriālu, kurā dominēja spilgta autorība un unikālais Linča autorrokraksts (tas saknes dziļi un sazaroti dzen sirreālismā). Šo seriālu droši var uzskatīt par kultūras fenomenu, kas mainīja TV seriālu paradigmu – bez Linča Tvinpīkas nebūtu bijis iespējams tas kvalitatīvo seriālu bums, kurā dzīvojam patlaban (te gan domāju produkciju, ko pamatā piedāvā Netflix, ne pašmāju TV kanāli u.c.).

Vēl vairāk – pats Linčs faktiski tikko ir spoži atgriezies gan kino, gan TV seriālu laukā, pēc ilgākas pauzes pērn izveidojot Tvinpīkas turpinājumu, kas vienlaikus ir gan tradīcijas turpinājums, gan neprātīgs manifests mākslinieka, autora, ģēnija absolūtai izteiksmes brīvībai. Tie, kas skatījušies Linča Tvinpīku-2017, lieliski zina, ka šis seriāls ir radikālākais izaicinājums TV banalitātēm un skatītājam, kas ar tām audzināti.

Dienā, kad Deivids Linčs bija piekritis 40 minūtes tērzēt ar savas daiļrades cienītājiem teletiltā Jūrmala – Losandželosa, Amerikas prese viņu sirsnīgi sveica ar Emmy balvas nominācijām.

Tā ir augsta profesionāla atzinība māksliniekam Linčam – viņa nerimstošajam radošajam garam un viņa idejām.
Idejas – tas ir vārds, kas sarunā ar Linču izskan visbiežāk. Viņam patīk stāstīt par savām idejām – kā tās rodas, kā tiek glabātas apziņas atvilktnēs, pēcāk izvilktas, apmīļotas un liktas lietā. Atbildot uz jautājumiem, kas Linčam īpaši patīk, viņš izteiksmīgi žestikulē un mudžinās ar rokām, kā vizualizēdams radošo procesu, kas būtībā taču ir ņemšanās ar idejām, to kopšana, lološana, realizācija.

Jāsaka – vakars ar Linču, kurā sākotnēji bija gana daudz nezināmā, izvērtās jaukā pieredzē. Tik atbrīvotu, omulīgu, draisku Linča kungu nebiju redzējusi un satikusi,

lai gan man ir bijusi iespēja būt klāt gandrīz visu Linča nu jau klasisko filmu pirmizrādēs Kannu festivālā. Tieši šis festivāls XX gadsimta 80.-90. gados lielā mērā arī padarīja Deividu Linču par globāli atpazīstamu personību – kultūras ikonu. Kritiķi tolaik par godu Linča filmām pat bija radījuši jēdzienu "neobarbarisms", akcentējot Linča vēlmi šokēt (galu galā sirreālisms un šoks ir nešķirami elementi). Tomēr tik relaksēts Linčs nav bijis nevienā no Kannu festivāla preses konferencēm un intervijām, kas, jāatzīst, laikam jau filmu veidotājiem ir ļoti nervozs formāts.

Deivids Linčs Kannās 2017. gadā. Foto: thewrap.com

Bez šī visa – bez konkrētas filmas, kuru nākas popularizēt, bez konkrētas festivālu sacensības – Linčs ir daudz mierīgāks. Iespējams, sasniedzis jaunus meditācijas un apgaismības līmeņus, un tā nav ironija. Transcendentālā meditācija ir tēma, par kuru Linčs mīl runāt daudz un kaismīgi. Arī pirms skype sarunas paklīda ziņas, ka Linčs ir izteicis vēlmi pamatā runāt un atbildēt uz jautājumiem par meditāciju, nevis par kino vai mākslu. Tomēr viss beidzās labi – jautājumi gūlās kā raibas lupatiņas cits pie cita, arī tie, ko uzdevu es, režisors Uģis Olte, tulkotāja Dace Andžāne un citi klātesošie. Šādās sarunās nav iespējams regulēt jautājumu dramaturģiju, jāļaujas plūdumam un jāmēģina „noķert zivi". (Iespējams, atceraties mazu Deivida Linča grāmatiņu Ķerot lielo zivi. Meditācija, apziņa un radošais gars, ko 2006. gadā latviešu valodā izdeva Dienas grāmata, - tā bija Linča grāmata par meditāciju, idejām un filmām. Arī vakara saruna jūras krastā, kur Linča veidols eksponējās uz plazmas ekrāna, apliecināja, ka meditācija un idejas ir viņa būtības pamatu pamats.

Vēl pirms ļauties kolektīvo jautājumu un Linča atbilžu plūdumam, gribu atgādināt, ka Deivids Linčs ir studējis mākslu – vispirms Bostonā, pēcāk Filadelfijā, Pensilvānijas Mākslas akadēmijā (tieši tur viņš arī sāka eksperimentēt ar kino, veidot īsfilmiņas). Tālab viņa vēlme izpausties kā māksliniekam, gleznotājam un litogrāfiju autoram ir jāvērtē kā profesionāla mākslinieka devums. Man laimējies būt vairākās Linča izstādēs, arī 2007. gada Cartier fonda veidotajā milzīgajā Linča gleznu izstādē Parīzē, ko pēcāk sarunā pieminēs arī pats mākslinieks, citkārt arī nelielā izstādē Ņujorkā. Tās, protams, nav vienīgās izstādes viņa mākslinieka karjerā – tādu bijis daudz. Arī Jūrmalā tika eksponēti 37 Linča darbi – litogrāfijas, kuru cena svārstījās no 1800 līdz 2400 eiro.

Mākslinieka Linča darbi tonāli un pat sižetiski ir tuvi režisora Linča filmām – gleznu faktūras ir smagnējas, tonalitāte piesātināta. Gleznās (vai šajā gadījumā litogrāfijās) ir svarīgs sižetiskais elements, bieži vien intertekstuālas atsauces uz paša Linča darbiem. Tajās ir arī veselīgs ironijas un pašironijas elements, kas nenoliedzami piemīt ne tikai Linča darbiem, bet arī māksliniekam pašam. Un tomēr pēc jūsmīgiem aplausiem un sasauksmes („Hei, Deivid, kā jums klājas?” un tamlīdzīgi), smaidīgajam Linčam parādoties uz plazmas ekrāna, saruna sākas ar ar meditāciju tēmu. Un kāpēc gan ne?

Deivids Linčs: - Kad sāku meditēt, es kļuvu daudz pārliecinātāks par sevi, daudz laimīgāks, daudz enerģiskāks.

Sapratu, ka tas palīdz manam darbam, manām idejām, un tā tas sākās, jau pasen – sāku meditēt Gumijgalvas filmēšanas laikā (Grāmatā Ķerot lielo zivi Linčs raksta, ka sācis meditēt 1973. gadā. - D.R.)

Jūs bieži runājat par idejām, uzticību tām. Gribu zināt, kas notiek ar tām idejām, kuras jums neizdodas realizēt? Vai tās gaida, vai, gluži pretēji, savā veidā jūs soda?

Vispirms jau es idejas mīlu. Vienmēr saku – ja tev galvā iešaujas ideja, kas tevi sajūsmina, tā noteikti ir jāpiefiksē, jāpieraksta, taču ir jāatrod īstie vārdi, lai vēlāk, lasot pierakstus, varētu sajust idejas būtību. Dažreiz idejas nogaida, sēž slēpnī, atvilktnē, dažreiz tās gaida savu īsto mirkli. Un vēlāk, kad izlasu savus pierakstus, tās vai nu rosina citu ideju straumi, vai pārtop kādā mākslas darbā – gleznā. Man kastēs un krājumos ir daudz un dažādu ideju, kuras vēl neesmu izmantojis. Bet, strādājot ar idejām, ir jābūt tām maksimāli uzticīgam.

Kuri no XX gadsimta māksliniekiem ir ietekmējuši jūsu daiļradi?

Es mīlu Frānsisu Bēkonu, nav noslēpums, ka viņš ir pamatīgi ietekmējis manus darbus. Mani iedvesmo Renē Magrits, arī citi. Ir ļoti daudz gleznotāju, kuru darbi mani fascinē, bet šie ir pirmie, kas man nāk prātā.

Kāds būs kino pēc 50 gadiem?

Nav noslēpums, ka patlaban nav labs laiks kvalitatīvam kino, īpaši spēlfilmām. Art-house filmu cienītāju, autorkino skatītāju skaits strauji rūk, sekmīgi ir vienīgi Holivudas blokbāsteri. Šis ir skumjš laiks neatkarīgajam kino. Taču es uzskatu, ka televīzijas kanāli, kas producē TV seriālus, ir jaunais art house. Tieši televīzija mūsdienās piedāvā brīvību, tā dod iespēju stāstīt, veidot izvērstus stāstus. Jā, iespējams, skaņas un attēla kvalitāte TV ekrānā vai jebkurā citā mazā ekrānā nav izcila, bet tā ir iespēja darīt lietas radoši un brīvi. Patlaban tieši šāda veida televīzijā ir vieta inovācijām un radošai brīvībai.

Vai jūs īpaši veidojat garas, uzsvērti lēnas epizodes? (Tiek minēts piemērs no konkrētas Tvinpīkas sērijas, kurā varonis uzkrītoši lēni kaut ko slauka. – D.R.)

Es šo ainu uzskatu par lielisku, man ļoti patīk slaucīšanas process, Nezin kāpēc man tas atgādina deju.

Domāju, varētu būt arī tāds teatralizēts uzvedums, kur cilvēks mūzikas pavadībā slauka... (Linčs smejas.)

Kāda ir radošuma loma mūsdienās, kādu vietu mūsdienās vajadzētu ieņemt mākslai?

Oi, protams, tās lomai vajadzētu būt milzīgai. Bet atvainojiet, ka jūs pārtraucu... Turpiniet.

Bieži vien māksla kļūst par mākslinieka pašizteiksmi, taču jūsu filmas ir vēl arī refleksija par sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Kā jūs tiekat galā ar pasaules brutalitāti? Un vai māksliniekam ir jāietekmē sabiedriskie procesi un sabiedrība?

Iespējams, cilvēki, kas veido filmas, to dara dažādu iemeslu dēļ. Es to daru, ideju vadīts. Man prātā iešaujas idejas, arī tādas idejas, kuras es iemīlu. Un, kad esmu iemīlējis kādu ideju, es gribu šo konkrēto ideju pārtulkot kino valodā – ja mēs runājam par kino. Es nemēģinu nevienam neko pavēstīt vai nosūtīt kādu ziņu, vai protestēt pret kaut ko. Es mēģinu radīt stāstu un pārvērst kino valodā idejas, kas man pašam patīk un ko es mīlu. Es ticu mākslinieciskai brīvībai un tam, ka mums visiem ir tiesības izpausties un realizēt savas idejas. Tas attiecas gan uz kino, gan arī citiem medijiem. Katrs no medijiem, ar kuriem jūs strādājat, paver savas iespējas, negaidītu dziļumu. Tikko jūs sākat darboties dažādos medijos, tie ģenerē idejas, ideju plūsmu. Un, jo vairāk mediju, kuros realizēties, jo interesantāka ir saspēle starp šiem medijiem – tie savā veidā sarunājas un rada jaunas idejas, ļaujot apgūt pašu mediju. Tā ir bauda, pat tad, ja neviens nav redzējis un neredzēs jūsu darbu. Noķert idejas, īstenot tās – manī tas rada īpašu sajūtu, aizrautību. Tā arī ir mākslas būtība.

Frānsiss Bēkons mīlēja iznīcināt savus darbus. Vai jūs pasaulei rādāt visus savējos, vai varbūt kādu no tiem esat iznīcinājis?

Tas ir labs jautājums. Jā, ir gadījumi, kad gleznojot es netieku pāri kādam punktam, man neizdodas, un es iznīcinu gleznu. Uzskatu, ka virzība uz priekšu ir iespējama tikai tad, ja iznīcina veco, jo tieši šajā iznīcināšanas procesā var rasties kaut kas jauns, jaunas idejas, iespējas. Kad glezna ir pabeigta, man nav nekādu iebildumu, ja šī glezna aiziet pasaulē. Manā dzīvē ir bijuši arī tādi periodi, kad bija citādāk, bet tagad man nav iebildumu, ja pabeigtā glezna no manis aiziet. Esmu ar to mierā.

Vai māksliniekam ir jādomā par to, kā viņa mākslas darbs ietekmēs sabiedrību?

Nē.

Kāpēc?

Pateikšu, kāpēc. Ņemsim kino – filmas veidošana ir garš process. Tas var prasīt gadu, divus, trīs, pat vairāk. Pasaule nemitīgi mainās un, ja jūs grasāties uzņemt filmu, kurā iestrādāsiet savus vēstījumus pasaulei, tad laikā, kad filma tiks pabeigta, pasaule jau būs cita – tā būs mainījusies. Man galvenais ir – palikt uzticīgam pašam savām idejām. Hinduistiem ir teiciens: „Man has a control of action alone, not the fruits of the action / Cilvēks var kontrolēt darbību, bet ne tās rezultātu” (pārfrazēts citāts no Bhagavadgitas - D.R.). Ja jūs mīlat savu stāstu, ja jums tas patīk, ja tajā ir interesantas idejas, tā ir darbība, ko jūs varat kontrolēt. Jūs radāt mākslas darbu – filmu – un rādāt to pasaulei. Dažus jūsu darbs kaitinās, dažiem tas patiks, vēl citiem sagādās īpašu baudījumu.

Taču jūs nevarat kontrolēt rezultātu un cilvēku reakcijas uz jūsu darbu, jums ir jātic sev un jādodas uz priekšu.

Jūs savās filmās izmantojat sarežģītus, nelineārus naratīvus, sarežģītu vēstījumu. Kāda ir vēstījuma (storytelling) loma jūsu glezniecībā?

Atkal labs jautājums. Frānsiss Bēkons vienmēr apgalvojis, ka viņš necieš stāstījuma elementus glezniecībā. Es, atšķirībā no Bēkona, mīlu stāstus un to elementus. Dažreiz manās gleznās ir sīki, nelieli stāstiņi, bieži vien ir kāda forma, tekstūra, kāds elements, kas man ir ārkārtīgi nozīmīgs. Stāstiem, sižetiem manās gleznās ir piktoriāla nozīme, un man pašam šie elementi ir ļoti būtiski.

Kinomākslā ir atšķirīgi – manu kino vada manas idejas, ar kurām esmu aizrāvies konkrētā brīdī, taču man patīk, ja vēstījumā atspoguļojas dažādu žanru elementi, gan abstrakcijas, gan pavisam konkrētas lietas. Kino var pateikt tās lietas, ko nav iespējams pateikt ar vārdiem. Un tas, kas piemīt kino medijam, man šķiet ārkārtīgi valdzinošs un satraucošs – gan abstrakcijas, gan konkrētība. Tie ir stāsti, kas man patīk.

Kādas idejas patlaban mīt jūsu prātā, idejas, kuras jūs mīlat? Kuras ir tās idejas, pie kurām atgriežaties?

Idejas nāk savu ceļu... Noteiktos sava dzīves ceļa nogriežņos mēs mīlam atšķirīgas lietas, un idejas, kas mūs atrod, kas ienāk prātā, nereti norāda, ko darīt tālāk.

Patlaban es strādāju pie gleznas. Teiksim tā, esmu aizrāvies ar maza sunīša bildi. (Smejas.)

Ir daudz lasīts par jūsu aizrautību ar transcendentālo meditāciju, kurai jūs veltot ik dienas noteiktu laiku – rītos un vakaros. Cik svarīga meditāciju praksē ir šāda rutīna? Kāda ir šī prakse, kā jūs to darāt?

Transcendentāla meditācija, ko aizsāka Mahariši Maešs Jogi (Maharishi Mahesh Yogi), ir garīga meditācijas tehnika. Meditācija notiek, skandējot mantru, tas ir specifisks skaņu sakopojums, kas rezonē jūsos. Meditācijas procesā, skandējot mantru, ir iespējams ienirt cilvēka visdziļākajos apziņas un intelekta slāņos, un pieredzēt īpašu stāvokli – atklāsmi. Jūs sākat paplašināt savu apziņu, un tā paplašinās, neskatoties uz to, ar kādu apziņas līmeni jūs sākat. Katram cilvēkam ir apziņa un katram cilvēkam ir potenciāls sasniegt apskaidrību, absolūtu piepildījumu, absolūtu brīvību, enerģiju, radošumu, mieru... Veselais saprāts čukst, ka meditācija ir lieliska lieta. Ir labi tajā ienirt, tas palīdz dzīvē, tas palīdz darbā.

Šai apziņas paplašināšanai ir blakus efekti – izsīkst negatīvisms. Mēs dzīvojam ārkārtīgi saraustītā, stresa pārpildītā pasaulē. Stress rada neskaitāmas slimības, stress mūs nogalina.

Bet, ja sākam ļauties apziņas paplašināšanai, šis ikdienas negatīvisms, vai, kā es to saucu, „negatīvisma klauna smacējošais gumijas kostīms” izšķīst. Stress izšķīst, bailes, depresija, skumjas, naids, dusmas – tas viss izzūd, jūs iegūstat tik daudz brīvības! Transcendentālā meditācija nozīmē iegūt zeltu un izmēzt mēslus. Tā ir tik brīnišķīga lieta, kas kalpo cilvēkam un pasaulei.

Lai apgūtu meditācijas tehniku, ir nepieciešamas četras dienas. Un ja jūs apgūstat tehniku, jūs esat ieguvis prasmi visai dzīvei – atliek vien divas reizes dienā ļauties meditācijai, un viss jūsu dzīvē kļūs tikai labāk.

Daži cilvēki saka – mana glezna, gleznošanas process ir mana meditācija. Cits saka – es meditēju, guļot jūrmalā vai braucot ar velosipēdu. Tas ir pārpratums, tā nav meditācija. Ir ļoti atšķirīgas izpratnes par to, kas tad ir meditācija, bet man atslēgas vārds ir transcendence. Jūs nevarat to sasniegt gleznojot, jūs nevarat to sasniegt, klausoties mūziku. Jā, jūs varat tam nokļūt ļoti tuvu, bet, lai sasniegtu transcendenci, ir nepieciešams apgūt noteiktu tehniku, un tikai tad tad var pietuvoties esamības dziļākajai jēgai. Meditācija, transcendentā meditācija nav iespējama bez tehnikas, ko var apgūt ikviens cilvēks. Pēc meditācijas jūs atgriežaties pie sava darba – piemēram, pie savas gleznas, un jūs redzat atšķirību. Gleznošana nav meditācija, gulšņāšana saulē nav meditācija, tāpat kā braukšana ar velosipēdu. Transcendence ir atslēgas vārds.

Kā jūs pārslēdzaties no gleznošanas, kas ir tik individuāla mākslinieciska izpausme, uz filmu veidošanu, kas tomēr ir kolektīvs darbs? Kā līdzsvarojat šis tik atšķirīgās lietas?

Gleznošanas procesā esmu tikai es un glezna, filmas radīšanas procesā esmu es un manas idejas. Būtībā atšķirībā nav tik liela – abos medijos es darbojos ar savām idejām. Filmas uzņemšanā, protams, apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kuri palīdz realizēt jūsu idejas, un jums viņiem ir tās jāskaidro. Butafori jums nes rādīt kādas butaforijas un jūs sakāt – nē, nē, tas neder, tāda un tāda iemesla dēļ. Un jūs skaidrojat, un nākamajā dienā viņi jau ierodas ar citiem piedāvājumiem, citām butaforijām. Katrs no filmas uzņemšanas grupas locekļiem tiek iesaistīts komplicētajā režisora ideju realizācijas procesā, un mēs visi kopā mērojam ceļu no manas idejas līdz tās iemiesošanai filmā. Būtībā arī šis process atgādina gleznošanu, jo mērķis ir realizēt ideju.

Aiz ekrāna, uz kura esat jūs, ir jūra... (Deivids Linčs uz ekrāna izteiksmīgi pagriežas, atskatās uz savas Losandželosas istabas sienu. Zālē atskan smiekli, reaģējot uz rotaļīgo Linča saspēli.) Uz sienām jūsu litogrāfijas. Pastāstiet par savām attiecībām ar šo tehniku. Un, jā, iespējams, jums ir kas sakāms par peldēšanu un jūru?

Man liekas, pirmās litogrāfijas es veidoju, studējot mākslu – mākslas skolā. Taču līdz pat 2007. gadam litogrāfija kā tehnika mani īpaši nevaldzināja. 2007. gadā Cartier fonds Parīzē sarīkoja lielu manu darbu izstādi, un fonda vadītājs mani aizveda uz 120 gadus senu studiju, kurā tiek veidotas litogrāfijas. Es iemīlēju šo vietu, tikko iegāju milzīgajā studijā. Gan smagnējās ierīces, gan tintes smarža – tas viss bija fantastiski. Kopš tā laika esmu radījis vairāk nekā 250 litogrāfijas.

Bet, ja jāatbild uz jautājumu par peldēšanos jūrā, es neesmu peldējies kopš 1954. gada.

Kāpēc?

Es strādāju, man nav laika peldēties jūrā. (Smejas.)

Ja jums būtu jānosauc, kādā krāsā ir šī diena, kāda tā būtu?

Kas šodien ir, piektdiena? (Aizver acis un iegrimst sevī, seko gara pauze.)
Lai būtu purpurs... Nē, vēl arī mazliet sārtais tonis. Lai būtu purpura sārts. Sārts purpurs. (Smejas.)

Kā jūs izvēlaties savām filmām aktierus? Kā jūs zināt, ka tieši šis konkrētais aktieris būs labs konkrētajā lomā? Kā jūs skaidrojat aktierim viņa darba uzdevumus?

Es sāku ar fotogrāfijām un sadarbību ar aktieru atlases režisori (casting director). Viņa sāk intervēt pretendentus uz lomu, ieraksta, filmē dialogus ar viņiem. Es nekad nelieku saviem aktieriem lasīt tekstus no scenārija, man svarīgi ir viņus vērot dialogā, novērot viņu sejas izteiksmes, reakcijas, lai saprastu, vai šis aktieris der konkrētai lomai. Savas idejas par to, kā veidojams tēls, es viņiem izstāstu pēc tam, mēģinājumu procesos.

Kas ir kopīgs vizuālajai mākslai un kino veidošanai? Un kādi ir sekmīgas filmas veidošanas nosacījumi?

Gan filmām, gan gleznām ir nepieciešamas idejas. Glezniecībā ir daudz elementu, kas ir svarīgi arī kino, piemēram, kompozīcija, tekstūras, bet visa pamatā ir idejas.

Savukārt, ja kino industrija zinātu atbildi uz otro jautājumu, netiktu ražotas neveiksmīgas, nejēdzīgas filmas. Ir gadījumi, kad šķietami visbezcerīgākais projekts kļūst populārs. Tas ir sarežģīti, taču varu tikai novēlēt, lai filmu veidotāji būtu uzticīgi sev, savām idejām, un darītu to, kam viņi patiešām tic un ko viņi patiešām mīl. Kad filma tiek palaista pasaulē, var vienīgi gaidīt reakciju, jo mūsu varā ir kontrolēt tikai procesu, nevis rezultātu. Lieliski, ja filma ir aizgājusi pasaulē, reakcija ir pozitīva un cilvēkiem tā patīk. Ja tas nenotiek... jums tāpat ir iespēja būt laimīgam, jo jūs ticējāt savai filmai un darījāt visu, ko varējāt. Un tas ir ļoti svarīgi. Tikpat svarīgi, kā izbaudīt katru dienu, kuru esat pavadījis filmēšanas laukumā, veidojot filmu. Katra diena var būt brīnišķīga, piepildoša un enerģijas piesātināta.

Vai tad, kad jūs veidojat savas filmas, jūs zināt, ar ko tās beigsies? Vai, piemēram, veidojot jauno Tvinpīku (2017), jūs savlaicīgi zinājāt tās finālu?

(Smejas.) Es vienmēr esmu teicis – nekad nevar zināt, kā viss beigsies, pirms tas patiešām nav beidzies. Protams, filmai ir scenārijs, kurā ir iestrādātas dažādas idejas, bet noteikti ir iespējams, ka darba gaitā parādās citas – jaunas un ļoti svarīgas idejas.

Tāpēc režisoram vienmēr ir jābūt saspringumā, kā stāvot uz pirkstgaliem, jo nekad nezini, kā viss attīstīsies. Jā, un filmas Tvinpīka 2017 fināls ir tāds, kāds tas ir, jo es visu filmas uzņemšanas laiku biju "uz pirkstgaliem".

Vai jūs mēdzat skatīties savas vecās filmas, kas tapušas XX gadsimta 80.-90. gados? Kādas sajūtas tās raisa, ja, protams, to darāt?

Es nebiju skatījies savas filmas ilgu laiku. Taču nesen, kad manam dēlam Railijam apritēja 14 gadi, mēs ar viņu noskatījāmies visas manas filmas – vienu filmu nedēļā. Un man šķiet, ka tas ir ļoti labi - laiku pa laikam vēlreiz noskatīties savas filmas. Tas attiecas arī uz gleznām – skatoties uz senāk tapušiem darbiem, var atpazīt dažādus kontekstus, kas ietekmējuši konkrēto darbu. Domāju, ir noderīgi laiku pa laikam atgriezties pie saviem pagātnes darbiem.

Jūs var apsveikt ar aktuālo Emmy nomināciju. Cik svarīgas jūsu dzīvē ir balvas – Kannu festivāla balvas, Oskara nominācijas, Emmy nominācijas?

Kino un arī glezniecība ir subjektīva pasaule, jūs nekad nevarat pateikt vai argumentēti pierādīt, kāpēc viena filma ir labāka par otru filmu. Balvas, protams, ir interesanta lieta. Festivāli, kuros var iegūt balvas, ir tādi kā mūžīgie svētki, kino svinēšana. Tur sapulcējas kino veidotāji un godina šo fantastisko mediju – kino. Ir lieliski, ja jūs iegūstat balvas, bet tikpat lieliski, ja jūs tās neiegūstat.

Ko dara jūsu mazā meita? (Jautājuma autors – desmit gadus vecs puika.)

Manai mazajai meitai Lulai ir pieci gadi, un katru dienu viņa dara daudz dažādu lietu. Ir vasara, viņa dzīvojas pa māju, bet apmeklē arī cirka skolu, un šovakar es došos skatīties priekšnesumu, ko iestudējuši šis skolas audzēkņi – tā pamatā ir Mūzikas skaņas. Paldies tev par jautājumu!

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan