Noslēdzies 56. Karlovi Varu starptautiskais kinofestivāls, un kinokritiķe Anita Uzulniece apkopo spilgtākos iespaidus.
Ko Rietumi saprot
Neskatoties uz plašo iespēju Karlovi Varu festivāla Horizontu sekcijā iepazīt jau par labiem atzītus kinodarbus, tāpat azartisko vēlmi atklāt pašai ko ievērības cienīgu starp jaunākajām, abos konkursos iesniegtajām filmām, tomēr nelielajās, profesionāļiem ierādītajās kinozālēs bieži pieķēru sevi, vērojot franču, vācu un citu Rietumu valstu kolēģu reakciju uz dažādās sekcijās iekļautām filmām, kas kaut ko vēsta par vēsturiskajām norisēm, procesiem un cilvēkiem mūsu, postsociālisma, reģionā. Un tādas šogad bija plaši pieejamas. Jau apcerētais Signes Baumanes laulību stāsts risinās konkrētā zemē, Padomju Savienībā; uz filmas absurdiem un jokiem auditorija attiecīgi reaģēja, caur personīgiem mākslas tēliem uzzinot tik daudz par laikmetu un režīmu.
Cits stāsts – par Sergeju Lozņicu, kura filma Landsberģa kungs / Mr. Landsbergis ir ekstrēmi gara (248’), un es pārdzīvoju par zāli pametušajiem kolēģiem, kuri palaida garām iespēju uzzināt skrupulozu Lietuvas (tik tuvu Latvijai!) neatkarības atgūšanas vēsturi. Paradoksālā kārtā ap sarežģītās izcelsmes režisoru jau pirms šī gada Kannu festivāla sacēlās liela jezga (Ukrainas Kinematogrāfistu savienība viņu izslēdza no biedru rindām), lai arī Kannās rādītā filma Destrukcijas dabiskā vēsture / The Natural History of Destruction (iedvesmota no Vinfrīda Georga Zēbalda romāna) tik uzskatāmi un tagad jo īpaši aktuāli fiksē, ko nodara karš, rādot Vācijas pilsētas pirms kara un tad – sagrautas drupās. Tikai hroniku kadri (tā jau citos režisora darbos bijis), gandrīz bez teksta, tikai viens Čerčila teikums, un tad – īsi par sagrauto kultūras mantojumu. Nogalināto civiliedzīvotāju skaitu ne Otrajā Pasaules karā, ne tagad Krievijas karā ar Ukrainu, kas bezkaunīgi un cietsirdīgi turpinās jau kuro mēnesi, režisors nav skaitījis (vakardienas ziņās – Ukrainā 22 000).
Cilvēkiem patīk politiski skandalēties un reflektēt par lietām – arī filmām, kuras, iespējams, viņi nav paguvuši noskatīties vai nav gribējuši tajās iedziļināties. Kad Karlovi Varos vienīgo reizi redzēju grupiņu cilvēku ar Ukrainas karogu pie neliela kinoteātra, atcerējos, ka pirms festivāla sākšanās kaut kur pavīdēja protests pret to, ka festivālā iekļauta krievu filma Kapteinis Volkonogovs izbēdzis / Капитан Волконогов бежал (režisori Nataša Merkulova un Aleksejs Čupovs, jau 17 balvas pasaulē). Atcerējos arī, ka Andrejs Plahovs, kuram tika atteikta preses akreditācija Kannās, aizstāvēja filmu. Satura, vēstījuma un mākslinieciskā iedarbības spēka dēļ tur nu ukraiņiem nebūtu ko protestēt – šaušalīgi parādītā un efektīgi nospēlētā staļinisma tīkla darbība 1938. gada Ļeņingradā izskan šodienas kara situācijā un apliecina, ka „čekisti nemēdz būt bijušie” pat ja kādam (kā filmas kapteinim Volkonogovam – lielisks aktieris Jurijs Borisovs!) ienāk prātā iet pie nogalināto cilvēku radiem lūgt piedošanu…
Fronte tēva pagalmā
Līdzīgi kā Kannās, arī Karlovi Varos, protams, rādīja ukraiņu kinematogrāfistu darbus. Dokumentālajā filmā Mariupolis 2 patiesā realitātē redzam šo visvairāk cietušo Ukrainas pilsētu, kurā, atgriezies pēc sešiem gadiem, dzīvību zaudēja lietuviešu režisors Mantas Kvedaravičus. Režisores Marinas Er Gorbahas filma Klondaika / Klondike aizved atpakaļ 2014. gada Donbasā, kad traģiski likās jau tas, ka sabombardē tikai vienu mājas sienu, un vēl bija cerība turpināt normālu dzīvi. Tā ļauj ieraudzīt saknes arī šodienas kara situācijai – kā šķietami viegli var kļūt par separātistu, kā sanaidot vienas ģimenes ietvaros, kā likt nokaut vienīgo govi, pabarot iebrucējus, kā – vienkārši nogalināt. Kad jādzemdē izmisušai un vienai…
Situācija, kad ienāk un izrīkojas svešinieki, tik pazīstama arī mūsu platuma grādos –
vēl dzīvie, vecākā paaudze, to atceras no 20. gadsimta 40. gadiem, jaunākie uzzina no romāniem, filmām, arī TV atkārtotajiem Likteņa līdumniekiem, kas sāpīgi dursta līdz šai baltai dienai… Visām ukraiņu sievietēm veltītās filmas autore Sandensas festivālā tika atzīta par labāko režisori.
Kad līdzās personīgajiem iespaidiem jāsavelk arī oficiālā bilance, priecājos, ka tomēr diezgan daudzas no žūriju apbalvotajām filmām bija izdevies redzēt. Abas galvenās aktrises no Jozeba Bliadzes filmas Telpa man pašai / A Room of My Own žūrija atzina par labākajām – balvu saņēma Taki Mumladze un Mariama Hundadze. Tā notiek reti, atmiņā paliekošs izņēmums bija savulaik Berlīnē, kad Lāci saņēma visas astoņas sieviešu lomu atveidotājas Fransuā Ozona tāda paša nosaukuma filmā. Šajā gruzīnu režisora filmā Tinai pēc ierašanās Tbilisi pirmo reizi jāuzņemas atbildība pašai par sevi. Sākotnēji iecerētā pagaidu īre kopā ar tik atšķirīgo Megi negaidīti izvēršas uz ilgāku laiku un pāraug par draudzību. Kopīgi gūtais rūdījums, piespiedu iziešana no patriarhālās gruzīnu sabiedrības filmā ietilpīgi raksturo mileniuma paaudzi.
Galveno Kristāla Globusu saņēma Teherānas režisores Sadafas Foroughi filma Vasara ar cerībām / Summer with Hope. Līdzīgā vizuāli neparastā veidā kā iepriekšējais darbs Ava, režisores otrā filma stāsta par kāda zēna ceļu līdz svarīgām peldēšanas sacensībām; sociālie apstākļi un drauga plecs veido vienotu stāstu par autoritāru sabiedrību.
Čehiete Beata Parkanova tika atzīta par labāko režisori, un viņas filmas Vārds / Slovo galvenās lomas, notāra Vojiža atveidotājs Martins Fingers saņēma Globusu par aktiera darbu. Palikt godīgam un turēt savu vārdu sarežģītajā 1968. gada situācijā kādā Čehoslovākijas mazpilsētā, protams, nebija viegli. Arī delikāti parādītais sievas atbalsts, kas palīdzējis varonim saglabāt ētiskos principus, padara šo intīmo drāmu par patiesu mākslas pārdzīvojumu.
Karlovi Varu jaunievestās sekcijas Proxima nosaukums tiek skaidrots, stāstot par zvaigznājiem un to tuvību saulei, tātad par šīs programmas tuvību galvenajam konkursam. Tajā pārstāvēti ne tikai agrākie East of the West darbi, bet arī jaunu kinematogrāfistu filmas no Balkāniem un Eiropas vidienes. Šīs sekcijas žūrija izcēla vairākus stilistiski un žanriski spilgtus kinodarbus. Jau pirmajā reportāžā minētajai Spānijas un Argentīnas provokatīvajai filmai Pieta / La Pietá – speciālbalva režisoram Eduardo Kazanovam un producentiem, to uz skatuves saņēma stilistiski izturētais dēla lomas tēlotājs Makarena Gomezs – viss rozā, caurspīdīgā kreklā un rozā matiem. Prieks arī par to, ka žūrija atzīmēja horvātu un serbu filmu Onkulis / Uncle (režisori Dāvids Kapacs un Andrija Mardešics), kurā titullomā slavenais dienvidslāvu/serbu aktieris Predrags Miki Manojlovičs. Jaunie režisori trīsdesmitgadnieki savā debijas filmā pratuši spoži apvienot farsu par 80. gadu beigu Dienvidslāviju, kur kā astoto pasaules brīnumu gaida onkuli no Rietumvācijas, ar komisku trilleri, kas tiek izspēlēts tikai vienā mājā Ziemassvētku vakarā. Un pat salīdzinājums ar Hanekes nežēlīgajām spēlītēm nešķiet pārspīlēts. Smieties vai raudāt – tāds ir jautājums.
Interesanti, ka manā ceļā sagadās filmas par jaunu mākslinieku iestājeksāmeniem – Kannās rādīja simpātisku, godīgu un aizraujošu franču režisores Valērijas Bruni Tedeski filmu Mūžīgi jauni / Les Amandiers par jaunajiem aktieriem, bet Karlovi Varu Proxima konkursa Grand Prix saņēma jauno čehu režisoru Adelas Komrzi un Tomaša Bojāra dokumentālā filma Mākslas talantu šovs / Art Talent Show. Mākslas rašanās process, Prāgas Mākslas akadēmijas dzīves atainojums rādīts interesantā līdzsvarā ar jauno mākslinieku eksistenciālajām un prozaiskajām rūpēm.
Out of the Past – zvaigžņu parādīšanās
Neskatoties uz arvien plašākajām interneta dzīlēm, šī sekcija festivālos ir katra kinozinātnieka oāze. Kaut paguvu no programmas 15 filmām noskatīties tikai jau aprakstīto darbu par Gregoriem un Aleksandra O. Filippes filmu Lynch / Oz, šo izlasi gribētos redzēt vēl un vēl. Nebiju nekad iedomājusies, ka Deivids Linčs patiesībā gandrīz visos savos darbos atspēries no 1939. gadā tapušā amerikāņu klasikas darba Ozas pilsētas burvis / The Wizard of Oz! – to kinovēstures entuziasts Filippe parāda un pierāda savā filmā, izmantojot dažādu autoru liecības.
Festivāla ilggadīgās mākslinieciskās vadītājas Evas Zaoralovas (1932–2022) godināšanai un piemiņai bija izvēlēta Federiko Fellīni filma Ceļš / La strada (1954), tik skaista, smeldzīga un viņas garam atbilstoša!
Kā jau parasti, arī māksliniekiem, kas saņem festivāla skaisto balvu par mūža ieguldījumu, tiek veltītas filmas ar viņu piedalīšanos, un Džefrijam Rašam šis seanss iekrita tieši dzimšanas dienā – tad arī ar Happy birthday! visi nosvinēja, aktierim simboliski nopūšot jubilejas svecītes (Latvija šo jubileju jau savlaicīgi atzīmēja ar filmas Karaļa runa iekļaušanu TV programmā). Diemžēl man nācās atdot savu biļeti uz sen redzēto 1996. gada filmu Shine, kurā Rašs spēlē slaveno pianistu Deividu Helfgotu, - festivāla Kongresa zāles air condition pieveica mani, un pēdējās festivāla dienas mocījos ar saaukstēšanos.
Otrs festivāla goda viesis bija aktieris Benisio del Toro, un mums katram var noderēt viņa moto: „Jums jāmīl tas, ko darāt; ja ne – dariet ko citu!” Vēl viena sagadīšanās – populāro čehu aktieri Boļeslavu Polivku, kuru šogad Karlovi Vari godināja ar Kristāla Globusu, ievēroju un atceros pamanījusi vienā no savām pirmajām Ekumēniskajām žūrijām, kad apbalvojām Vladimira Mihaleka filmu Aizmirstā gaisma / Forgotten Light (1996), kurā Polivka spēlēja pārliecinātu un nesalaužamu mācītāju.
Redzēsim, ko balvu jaunie laureāti darīs ar saviem Globusiem un kādus klipiņus no tā varēs iztaisīt…
Viss par Karlovi Varu festivālu - mājaslapā www.kviff.com