Vai kinokritiķis ir tulks starp filmu un skatītāju, vai palīglīdzeklis tālākizglītībai? Vai arī kinokritiķa uzdevums ir “neliet ūdeni”, bet vienkārši un skaidri pateikt, skatīties vai neskatīties kādu filmu? Un vai Latvijā nav iespējams normāls kinokritikas process, jo te visi visus pazīst? Šādus un citus “mūžīgos jautājumus” ik pa laikam apskata profesionāļu lokā, arī šajā diskusijā, kurā piedalās Liene Linde, Sanita Grīna, Alise Zariņa, Toms Treibergs, Aivars Madris, Sergejs Timoņins un Sergejs Musatovs.
Publiska paneļdiskusija Rīgas starptautiskā kinofestivāla (RigaIFF) sadaļas Critics Meeting ietvaros Birojnīcā, sarunu vada kinorežisore un kinokritiķe Liene Linde. Zīmīgi, ka šī diskusija notika 2016. gada oktobrī, bet divu gadu laikā neviens jautājums nav novecojis…
Liene Linde: - Sveiki visiem! Iepazīstinu jūs ar diskusijas dalībniekiem, kurus, iespējams, ne visus pazīstat pēc sejas. Alise Zariņa – kinorežisore un pašlaik viena no Latvijas aktīvākajām kinokritiķēm. Sergejs Musatovs un Sergejs Timoņins, kas pārstāv apvienību Kinoblogeri, arī filmu izplatītāji un mazliet aktieri, daudzus gadus publicē filmu apskatus un recenzijas. Sanita Grīna jau daudzus gadus nodarbojas ar kino recenziju rakstīšanu un ir starptautiskās kinokritiķu organizācijas FIPRESCI Latvijas nodaļas pārstāve. Toms Treibergs – dzejnieks un kultūras žurnālists dažādos medijos, ar lielu kinokritikas rakstīšanas pieredzi. Aivars Madris – kino cienītājs un kino recenzents.
Mans pirmais jautājums - kas jums savulaik, kad sākāt rakstīt par kino un izteikties publiskajā telpā, deva autoritātes sajūtu, ka varat to darīt? Kā jūs jutāt, ka saprotat šo mākslu, ka jums ir profesionāla vajadzība un atbildība izteikties un kritizēt mākslas darbu? Kas deva sajūtu, ka saprotat kinomākslu tik labi, lai varētu teikt citiem, kas ir labi un kas ir slikti?
Alise Zariņa: - Es sākumā rakstīju sieviešu žurnāliem, man bija baigi zemā latiņa. Tikko biju pabeigusi vidusskolu, un likās – ja māki rakstīt tās visas skaistās, lielās metaforas, tad vari rakstīt tikpat labi kā īsts žurnālists! Pēc tam es kādu laiku studēju kino, man ir kino praktiskā izglītība, līdz ar to, skatoties filmas, man vienlaikus rodas kaut kāda subjektivitāte, bet, no otras puses, es saprotu to, kā tas viss, visticamāk, ir noticis. Šī sapratne man palīdz runāt par kino. Savukārt kino teoriju es zinu mazāk, to es mēģinu lasīt, mācīties, saprast.
Liene Linde: - Man ir sajūta, ka Latvijā valda attieksme – jebkurš var izteikties par kino.
Nav iedomājama situācija: “Hei, vai tu redzēji to simfoniskās mūzikas koncertu? Uzraksti manam portālam par to!” Toties kino ir visiem pieejams, un pastāv iespaids, ka visi to saprot.
Toms Treibergs: - Es tev varētu iebilst. Man liekas, lasītāji ir kļuvuši prasīgāki, vismaz tajā sabiedrības daļā, kas atver kādu kultūrai veltītu izdevumu un interesējas par kultūru. Ir, protams, piedzīvota arī Lienes aprakstītā situācija par viedokli, ka jebkurš var uzrakstīt par filmu, taču šobrīd, man liekas, no sieviešu žurnālu latiņas mēs esam jau pakāpušies augstāk.
Alise Zariņa: - Sieviešu žurnāli joprojām raksta par kino.
Sergejs Musatovs: - Jā, bet, ja Alise sākumā nebūtu praktizējusi rakstīšanu sieviešu žurnālos, vai viņa būtu pārkāpusi šo latiņu? Es domāju – jebkurš var rakstīt par kino, tikai viņam tas ir jādara tik daudz reižu, līdz viņš caur praksi sasniegs kvalitāti. Un, kaut arī es klausītos simfoniskā orķestra koncertus, piemēram, reizi nedēļā, filmas es tik un tā skatītos biežāk.
Liene Linde: - Rakstīšanas prakse var uzlabot teksta kvalitāti – tu vari iemācīties labāk organizēt tekstu. Taču teorētiskajam līmenim nav dziļāka pamata, lai izteiktos, ja tev nav kino teorētiskās izglītības.
Sergejs Musatovs: - Es nekad, skatoties kino, nedomāju par to, ko es nesaprotu. Es saprotu tik daudz, cik saprotu, un tajā, ko saprotu, es gribētu padalīties ar citiem.
Iespējams, es nokritizēšu ļoti labu filmu, jo es to nesaprotu, bet tas ir mans viedoklis. Un man šķiet, ka mans viedoklis drīkst pastāvēt! Lasītājs, kas būs redzējis filmu, vērtēs šo recenziju pēc būtības – lūk, kāds ļoti stulbs kritiķis uzrakstīja par filmu, kuru viņš nesaprot.
Liene Linde: - Sanita, tev ir kinoteorijas izglītība, un gribu jautāt tev kā FIPRESCI Latvijas nodaļas pārstāvei. FIPRESCI statūtos definēts, ka organizācija ir dibināta, lai nosargātu kinokritikas brīvību un ētiku. Kā tu tulkotu, ko nozīmē šī kinokritikas ētiskā puse?
Sanita Grīna: - Tas lielā mērā ir saistīts ar to, ko teica Sergejs – ja es šo filmu nesapratu, varbūt man labāk par to nerakstīt. Tā ir liela paškontrole. Situācija ir cita, ja tu esi profesionāli iesaistīts kādā avīzē un tev ir reizi nedēļā jāraksta par filmām, kas konkrētajā brīdī ir repertuārā, tad tie ir citi ētiskie lēmumi un ētiskie svari, par kurām filmām tu uzraksti un kādā veidā. Es personīgi nedomāju, ka kritiķa uzdevums būtu pateikt, kura filma ir laba un kura slikta. Kā profesionāls kino teorētiķis un kritiķis tu vari ielikt filmu plašākā kontekstā un piedāvāt šo kontekstu arī lasītājiem. Tam ir jēga, ka mēs mēģinām iedot iespēju, kā uz šo filmu var paskatīties. Skaidrs, ka tas nekad nebūs objektīvi, jo katram kritiķim ir sava subjektīvā pagātne, kuru viņš gribot vai negribot ieliks savā recenzijā.
Liene Linde: - Es saprotu, ka tu definē kritiķi kā tulku starp patērētāju un mākslas darbu, lai viņi var saprasties.
Sanita Grīna: - Jā, tam varētu piekrist, bet var būt arī daudz vienkāršāk. Tā var būt arī vienkārši dalīšanās ar savām domām un viedokli.
Sergejs Musatovs: - Man pašam ļoti patīk lasīt analītiskus kino rakstus. Es noskatos filmu un tad meklēju, kādi citiem ir secinājumi par šo filmu un ko viņi tajā ir saredzējuši. Taču tas neietekmēs to, ko es esmu filmā sapratis. Ja es būšu izlasījis šo analītisko rakstu pirms filmas skatīšanās, tad filmu skatīšos no kino analītiķa iedotā skatpunkta. Es domāju, ka šādām recenzijām ir jābūt, jo tās izanalizē to, ko skatītājs, iespējams, nebūs pamanījis, skatoties filmu.
No otras puses, ir arī recenzijas, kas vairāk izstāsta kritiķa emocionālo stāvokli filmas skatīšanās brīdī. Ja es regulāri sekoju kāda kritiķa esejām, tad zinu, cik mūsu gaumes ir līdzīgas vai atšķirīgas. Tātad, ja šim kritiķim patīk neatkarīgas filmas un viņš būs uzrakstījis pozitīvu recenziju par kādu jaunu filmu, es to noteikti piefiksēšu. Mums vajadzētu nošķirt šajā sarunā recenziju veidus – analītiskā pieeja un emocionālā pieeja rakstīšanai ir ļoti atšķirīgas.
Liene Linde: - Tas, protams, būtu jānošķir – vai nu eseju tipa recenzijas un garāki raksti, kas ietver visu režisora daiļrades apskati, vai tvitera 140 zīmes, kas zināmā mērā ir jauns kritikas paveids.
Gribētu dzirdēt Aivara komentāru, viņš ir izaudzis par recenzentu no kino skatītāja un cienītāja. Tāpēc gribu tev jautāt – vai, rakstot un daloties iespaidos par filmām, esi izjutis, ka tev trūkst kaut kā no kino zināšanām?
Aivars Madris: - Protams, es to izjūtu, esmu arī komentāros pie saviem tekstiem saņēmis kritiku par formālas kino izglītības trūkumu. Tomēr es uzskatu, ka tas ir normāli – kinokritikas augstskolas zināšanu man, iespējams, trūks visu dzīvi.
Sākotnēji es vairākus gadus nodarbojos ar literatūras kritiku un, iespējams, tieši pieredze literatūras kritikā ļāva man sadūšoties spert šo šaubīgo soli kinokritikas virzienā.
Sergejs Timoņins: - Aivar, tur ir arī praktiskais aspekts – grāmata jālasa vairākas dienas, bet filmu tu noskaties divās stundās! Un – bam! Naudiņa ienāk tavā kontā! (Smejas.)
Toms Treibergs: - Jā, bet tev vēl divas stundas ir par to filmu jādomā.
Sanita Grīna: - Kā minimums! Es par filmu domāju trīs dienas, pirms varu uzrakstīt kaut ko par to.
Aivars Madris: - Atceros, arī literatūras kritikā pirms pāris gadiem uzpeldēja šis jautājums – vai literatūras kritika var būt objektīva, kāda ir tās nozīme, ko tai vajadzētu cilvēkiem pavēstīt un kā var tapt par kritiķi? Tika diskutēts daudz un dikti, apkārt un rinķī, taču ne pie kāda secinājuma beigās nenonāca. Es joprojām domāju, ka, ejot uz profesionālo līmeni, ir nepieciešams redaktors – kāds pa vidu, kurš tavu tekstu izvērtē un kura vērtējumam tu uzticies.
Sergejs Musatovs: - Ko tas nozīmē – uzticies? Viņš pielabo tevi?
Liene Linde: - Jā, tā mēs darām ar rakstiem un blogiem. (Smejas.)
Sergejs Musatovs: - Varbūt jums jānāk ar mums draudzēties?! Mums nav tādas cenzūras.
Aivars Madris: - Es uzskatu, ka blogi nav mans lauciņš. Es noteikti negribētu arī strādāt kā štata kinokritiķis un rakstīt par katru filmu, kas iznāk. Man ir daudz interesantāk iegremdēties vienā filmā un režisorā, mēģināt pateikt kaut ko par filmas tēmu – varbūt pat vairāk, nekā par pašu filmu. Bet, protams, ir rakstīti arī pasūtījuma raksti, kurus negribas atcerēties.
Sanita Grīna: - Kā tu strādā un jūties, kad tevi palūdz uzrakstīt par filmu, kas tevi neinteresē?
Aivars Madris: - Slikti! (Visi smejas.)
Sanita Grīna: - Vai tu tā arī uzraksti? - man šī filma nepatika!
Aivars Madris: - Tas ir grūti. Ja es nespēju filmā saskatīt neko interesantu, ko varētu padziļinātāk apskatīt, kaut ko ārpus standarta recenzijas, tad pašam ir diezgan bēdīgi.
Liene Linde: - Kādas ir jūsu attiecības ar recenzijām par latviešu kino? Tās nāk grūtāk? Vai rakstīt par latviešu autora filmu ir emocionāli grūtāk, nekā analizēt ārzemju autora darbu, zinot, ka viņš nekad nelasīs jūsu recenziju? Latvijas autori, visticamāk, izlasīs to, ko jūs rakstāt par viņu darbiem.
Sergejs Musatovs: - Tas ir labs jautājums Latvijā! Jā! Tas, protams, ir grūtāk, jo tu pēc tam aiziesi uz kādu pirmizrādi un nejauši satiksies ar šo režisoru...
Sergejs Timoņins: - Vai arī tevi uz pirmizrādi vairs nepasauks. (Visi smejas.)
Sergejs Musatovs: - Jā, tā ir diezgan liela problēma, jo mēs mēģinām pasargāt mūsu mākslu. Nu, tak ne jau negatīva recenzija par Sapņu komandu, ak, nē!
Liene Linde: - Esmu saskārusies ar viedokli, ka par latviešu kino runā kā par mironi – vai nu labu, vai neko. Bet paši kino veidotāji ar to nav apmierināti, viņi patiesībā gribētu tās recenzijas.
Sergejs Musatovs: - Jā, kā tad! Viņi grib līdz brīdim, kad iznāk recenzija. Un tad: “Oh! Ak dievs, nē!”
Alise Zariņa: - Es esmu lasījusi diskusiju starp kinokritiķi X un kinoveidotāju Y, kas savstarpēji apmainās ar laipnībām – kinoveidotājs Y raksta, ka recenzija ir tāda, jo X kaut kad, nezin kādā gadā, ne to vīru apprecēja.
Sergejs Musatovs: - Nu, tādu stāstu ir daudz!
Aivars Madris: - Jā, bet tā ir problēma jebkurā kritikas sfērā, arī literatūrkritikā ir tieši tas pats. Tā ir mūžīgā un neizbēgamā problēma – tie, kas raksta kritikas, paši 90% ir rakstnieki un dzer kopā pasākumos ar tiem, par kuriem nākamajā dienā jāraksta kritika. Tā ir tā problēma.
Alise Zariņa: - Sanita Grīna reiz bija uzrakstījusi ļoti jauku recenziju par visām Latvijas koda dokumentālajām filmām. Es to lasīju un domāju – ak dievs, par visiem tik labi, šo taču vispār nevar ņemt nopietni! Atvaino, Sanita! Tā bija ļoti, ļoti maiga recenzija. Un es zinu, ka vairāki kinocilvēki bija bēdīgi par to.
Toms Treibergs: - Tad laikam manu recenziju par to Latvijas kodu tu nelasīji.
Alise Zariņa: - Lasīju, par manu filmu bija rakstīts, ka tur ir lieliska krāsu korekcija, kam es pilnībā nepiekritu, to mēs taisījām pēdējā brīdī!
Sanita Grīna: - Nu redzi – tu, Alise, zini, kas noticis filmēšanas procesa aizkadrā, un šajā gadījumā tas tev ir traucējis lasīt recenziju; tu nevari pieņemt, ka citam, no malas skatoties, filmas aizkadra problēmas nemaz nav redzamas.
Runājot par maigumu manā recenzijā – man pašai dažreiz gribētos spēt izteikties skarbāk. Es laikam rakstu diezgan korekti, bet, no otras puses, man liekas, ka ir iespējama arī korekta un neuzbrūkoša kritika, kaut kādā ziņā ar mērķi palīdzēt.
Sergejs Musatovs: - Paga, tu esi redzējusi Ādama Sandlera filmas? Tur nevar tā korektāk! (Smejas.)
Sanita Grīna: - Nu jā... tad, kad viņš atbrauks un uztaisīs filmu Latvijā, ar latviešu aktieriem, tad es arī noskatīšos un uzrakstīšu.
Es par šo jautājumu domāju, pirms nācu uz diskusiju, – kā tad ir ar to latviešu rakstīšanu par latviešu kino un objektivitāti. Protams, viena lieta, ka nevajag pārāk čupoties un draudzēties ar cilvēkiem, par kuriem tu raksti recenziju, no tā var izvairīties, tas ir iespējams (Smejas.)
No otras puses, jo ilgāk paliec kino vidē, jo tas kļūst grūtāk. Bet ir jāsaprot – ja es neuzrakstīšu to, ko patiešām domāju par filmu, tā ir kaut kādā ziņā arī necieņa pret filmas autoru. Varbūt tas viņam var kaut kā palīdzēt, varbūt tiešām cilvēks nav redzējis, pamanījis, kaut gan ļoti bieži cilvēki jau paši saprot, ka viņiem kaut kas ir ne tā sanācis, un visi saprot, ka kļūdās. Apvainošanās nāk tad, kad cilvēks iedomājies, ka viņam visu laiku jābūt perfektam, un tad viņš saduras ar to, ka tas nav iespējams, varbūt arī nav nemaz nepieciešams. Bet, ja cilvēks mazliet tā kā paaugas un saprot, ka gadās arī kļūdīties, tad tāda apvainošanās īsti nav iespējama, jo mēs katrs darām savu darbu.
Liene Linde: - Vai jums ir bijusi situācija, kurā jūs atsakāties rakstīt recenziju par kādu latviešu filmu, jo tā ir slikta un jūs pazīstat autorus?
Vai tad jūs atsakāties rakstīt, vai arī nerakstāt par tām sliktajām lietām? Es varu atzīties – jā, man ir bijusi tāda situācija. Vai es esmu vienīgā?
Sanita Grīna: - Es mēdzu izvairīties, ja esmu bijusi kaut kādā mērā saistīta ar filmas uzņemšanu, jo reizēm gadās iesaistīties dažādos filmas tapšanas posmos. Konkrēti nepateikšu, bet noteikti esmu atteikusies, ja, piemēram, esmu skatījusies filmu jau pirms gala versijas un ieteikusi režisoram, ko tur vajadzētu citādāk.
Aivars Madris: - Nu, tas jau izklausās ļoti godprātīgi.
Liene Linde: - Jā, tas ir korekts risinājums. Alise, tev ir gadījies?
Alise Zariņa: - Man ir lūgts nerakstīt par konkrētām latviešu filmām. (Smejas.)
Sanita Grīna: - Kas tev to lūdza?
Liene Linde: - Vai tev ir bijusi konkrēta situācija, ka nelabvēlīga recenzija sabojā kaut kādas attiecības?
Alise Zariņa: - Jā. Es biju uzrakstījusi ne visai glaimojošu recenziju par vienas studijas darbu, un tad mani par citu šīs studijas filmu sākumā uzrunāja, lai rakstu, bet tad piezvana un saka – klausies, varbūt nevajag, ja tev tikko tāds kašķis bijis, tad tā izskatīsies kā demonstrācija, ja tieši tu atkal rakstīsi par viņu nākamo filmu...
Tā pirmā bija konkrēta recenzija, par kuru man pēc tam rakstīja vēstules – kā man nav kauna, cilvēki taču ir strādājuši, es to vispār nespējot novērtēt; ko es no sevis iedomājos un ko es pati esmu dzīvē paveikusi, ka atļaujos šo pateikt...
Sergejs Musatovs: - Ā, šis ir vislabākais arguments!
Alise Zariņa: - Jā. Un es pat nedomāju, ka tā recenzija bija tik skarba, es tikai pieminēju to, kas man nepatika. Bet mani uzreiz nosauca par „jauno, dusmīgo”, tātad pēc vienas latviešu filmas, par kuru es uzrakstu vienīgo slikto recenziju... bet tas bija ļoti jauki. Man tikai likās ļoti dīvains tas uztraukums – galu galā, ja tu tici savam darbam, tad pat tādā gadījumā, ja tev kāds cilvēks, kurš neko dzīvē nav izdarījis, uzmetas virsū vai uzraksta kaut ko ne pārāk slavinošu, – tev taču ir tas darbs, kas ir tavs labākais attaisnojums un alibi!
Liene Linde: - Man ir bijusi situācija, kurā man zvana redaktors un jautā, vai es varu uzrakstīt par kādas konkrētas studijas filmu, jo Alise nevar par to rakstīt (Visi smejas.) Un es arī esot jaunā un dusmīgā, tāpēc vai varu kaut ko pateikt. (Smejas.).
Bet man ir vēl viens jautājums tev. Aivars minēja, ka literatūrkritikā tā ir normāla situācija, ja autori raksta recenzijas par citu kolēģu darbiem.
Aivars Madris: - Tā ir faktiski neizbēgama situācija.
Liene Linde: - Ir vairāki literatūras teorētiķi, kuri paši nepraktizē rakstīšanu.
Aivars Madris: - Bet viņi salīdzinoši maz raksta, jāsaka. Nu, tā jau vispārēja problēma ar tiem kritiķiem.
Liene Linde: - Nē, kinovidē tieši ir tā, ka tie, kas paši uzņem kino, par to neraksta. Mēs ar Alisi, šķiet, esam gandrīz vienīgie aktīvie kino recenzenti, kas arī paši veido filmas. Un šajā ziņā man arvien vairāk rodas konflikta situācijas, jo – ja tu esi kinokritiķis, tu esi kolēģis kinoveidotājiem, bet ar distanci, jūs nepārstāvat vienu fronti. Savukārt
kā kino veidotājs tu esi īsts kolēģis citiem kinoveidotājiem, bet tad pēkšņi viņus apšaudi ar citiem ieročiem, proti, kinokritikas ieročiem. Vai tev, Alise, arī ir konflikta sajūta, ka tā ir neērta sēdēšana, uz tiem diviem krēsliem?
Alise Zariņa: - Nu, ir viena studija, kurā es noteikti nekad vairs netaisīšu filmas... (Smejas.) Šobrīd es salīdzinoši maz ko daru, ik pa brīdim kaut ko filmēju, bet, ja man sāktos kaut kas lielāks un nopietnāks, uz ko ceru kaut kad, es atkāptos no tās rakstīšanas. Domāju, es joprojām rakstītu par ārzemju filmām, bet ir arī tas faktors, ko man Laila Pakalniņa teica – viņa arī savulaik ir rakstījusi par filmām, bet vienā brīdī pārstāja rakstīt tieši par latviešu kino. Es to noklausījos un domāju – jā, es arī vairs nerakstīšu par latviešu filmām. Tieši tajā brīdī man Kristīne Matīsa lūdza, lai uzrakstu par Es esmu šeit, un es teicu – nē, es nerakstīšu. Viņa to nevarēja saprast un zvanīja man vēl kādas reizes piecas, un beigās es nodomāju – nu labi, varbūt uzreiz nekas slikts nenotiks... (Smejas.)
Man gan ir mazliet bail no kaut kā cita, lai gan pagaidām es vēl esmu pietiekami jauna un nejūtos pietiekami izgāzusies. Man būtu bail no tā brīža, kad es saprastu, ka varu uztaisīt tikai sliktu kino, un tad es paliktu tikai par kinokritiķi, kas sēdētu stūrī un domātu – nu jūs tagad, visi draņķi, dabūsiet! Ja es tādā veidā sāktu izlikt savas neizlietotās ambīcijas, no tā man būtu bail. Jo ir daļa kritiķu, kas vienā brīdī saiet sviestā, un es ļoti gribētu piesargāties, lai ar mani tā nenotiktu. Galu galā taču, it sevišķi, ja tu tos cilvēkus pazīsti, ja viņiem iet forši un tu spēj par viņiem priecāties, spēj par to objektīvi runāt, tad, man liekas, viss ir kārtībā. Bet nu, protams, neviens nepriecāsies, ja tu pateiksi kaut ko nosacīti sliktu.
Liene Linde: - Es nedomāju pat tieši no šī aspekta, kāpēc man tas kļūst arvien neērtāk, bet esmu novērojusi tādu zināmu nesakritību. Man kā kinokritiķei ir augstas prasības, diezgan augsta latiņa, un patiesībā es pati kā kinorežisore savu kino latiņu nevaru aizsniegt, vismaz ar sev pašlaik pieejamiem līdzekļiem un spējām, un man liekas, ka tas nav pareizi. Lai arī mana kinorežisores pieredze palīdz rakstīt recenzijas, jo ir daudz vairāk aspektu, ko es pārzinu, vienlaikus man tas traucē, it sevišķi rakstot par latviešu kino un bieži vien zinot kaut kādus virtuves apstākļus. Reizēm, ja kaut kas nav labi, tas ir bijis kaut kādā mērā neizbēgami.
Alise Zariņa: - Tas „neizbēgami”... es par to domāju pēc Kolka Cool pirmizrādes, kad cilvēki nāca ārā un teica – „nē, nu labi jau, ka tie latvieši vispār kaut ko dara...”. Es tagad nesaku, ka Kolka Cool ir laba vai slikta filma, bet visi tie teksti, tas „labi, ka vispār dara”, „labi, ka kameru ieslēdza”, tas ir tik ļoti iesēdies. Un vienlaikus tu gribi, lai no tevis vairāk prasa, arī tad, kad tu veido kino.
Man ir šizofrēniskais sapnis, ka es varētu uzņemt pilnmetrāžu un uzrakstīt par to iznīcinošu recenziju, un tad beigt rakstīt kritiku par latviešu kino. (Visi smejas.)
Toms Treibergs: - Varbūt tu to varētu darīt ar pseidonīmu, tas varētu būt līdzeklis.
Sergejs Musatovs: - Vajadzētu noorganizēt, lai Liene raksta par Alises darbiem un Alise raksta par Lienes darbiem, un to taisīt kā realitātes TV šovu. Sēž, viena filmē, viena raksta, tad otra raksta un pirmā filmē.
Alise Zariņa: - Es domāju, vajag runāt arī skarbi par latviešu kino – tieši tāpēc, ka latviešu kino tagad attīstās, un ir tikai taisnīgi, ka tas ceļ latiņu un liek cilvēkiem kaut ko prasīt un gaidīt. Jo man ļoti nepatīk noklausīties sarunas, kurās cilvēki saka – labi, ka Latvijā vispār taisa kino! Vai – nu, laikam jau tā taisa to kino, nu laikam jau labāk mēs nevaram.
Bet, ja sēž stūrītī viens dusmīgs kritiķis un saka – var taču labāk, kāpēc nedara labāk? – tas, manuprāt, kaut kā nosēžas cilvēkos, un skatītāji saprot, ka tiešām var labāk...
Sanita Grīna: - Bet bieži vien veidojas situācija, ka cilvēki neieklausās kritiķī un nepieļauj, ka varbūt viņam ir taisnība, jo viņš labāk pārzina kino; cilvēki nevis pārvērtē savu viedokli, bet biežāk saka – nu ko tas kritiķis tik dusmīgs! – un atgriežas pie tā, ka „ir jau labi”, un „ja tev nepatīk, tad taisi pati”.
Liene Linde: - Es sāku novērot, ka skatītāji arī pieprasa tādas dusmīgākas recenzijas, tieši tā, kā Alise pirms brīža pieprasīja kaut ko skarbāku.
Sergejs Musatovs: - Jo tās dusmīgās ir smieklīgas!
Sanita Grīna: - Man tomēr liekas, ka ne jau dusmīgumā ir tā sāls; jēga ir tad, ja recenzija nevis vienkārši pasaka „labi vai slikti”, bet iedod pievienoto vērtību, kaut kādu plašāku kontekstu vai rakursu, kā uz šo filmu skatīties.
Es vēl gribu atgriezties pie tā, ko Alise sākumā teica, par sieviešu žurnāliem un zemo latiņu...
Alise Zariņa: - Es gribētu pateikt on record, ka ar sieviešu žurnāliem viss ir kārtībā, es gribu atvainoties sieviešu žurnāliem.
Sanita Grīna: - Es kādu pusgadu rakstīju par seriāliem žurnālam Rīgas Viļņi un uzskatu, ka arī par izklaidējošām filmām ir iespējams rakstīt labi. Arī par ziepeni ir iespējams uzrakstīt labu recenziju – nevis tādā ziņā, ka šo ziepeni slavētu, bet tādā ziņā, ka cilvēks, kam šī ziepene patīk, no recenzijas iegūst kaut ko klāt, kaut ko vairāk. Tad, kad rakstīju šos rakstus, es vienmēr domāju – ja es būtu šī seriāla die hard fans, ko es gribētu vēl uzzināt? Un no tāda viedokļa es arī rakstīju.
Liene Linde: - Tas ir jauki un ideālistiski, ko tu saki, bet es arī esmu rakstījusi žurnālam Rīgas Viļņi, un redaktore man ir teikusi, lai nelietoju tik sarežģītus vārdus, jo „mūsu lasītāji to nesapratīs”. Es lietoju tik sarežģītus vārdus kā “naratīvs”, piemēram.
Sanita Grīna: - Nu šī, lūk, ir tāda redaktoru problēma vai varbūt šīs konkrētās redaktores problēma – iedomas, ka skatītājs vai lasītājs kaut ko nesapratīs. Skatītājs vai lasītājs var saprast visu ko, tikai viņam tas ir jāpaskaidro! Varbūt nevar pēkšņi lietot vārdu „naratīvs”, bet, ja tu sākumā pasaki, ka naratīvs ir stāstījums, tad taču cilvēks to sapratīs, es domāju.
Aivars Madris: - Nu, šajā gadījumā es gribētu jautāt par konkrētā izdevuma mērķauditoriju un redakcijas politiku – kurp viņi iet? Vai Rīgas Viļņiem tagad ir kāds mērķis aizsniegt Rīgas Laiku vai kaut ko tamlīdzīgu? Skaidrs, ka viņi saprot, kas ir viņu lasītāji, un diez vai sāks tos mācīt.
Sanita Grīna: - Bet man nepatīk tā noteikt, kas ir lasītājs, definēt, ka ir kaut kāda mistiska mērķauditorija, un, vārdu sakot, šitiem dzīvnieciņiem mēs barojam tikai to, un, ja mēs viņiem iedosim kaut ko citu, viņi aizrīsies un nomirs. Tas, manuprāt, nav pareizi.
Aivars Madris: - Tas varbūt nav pareizi, bet tas ir tas, kā notiek. To jau tirgus kaut kādā ziņā nosaka.
Sanita Grīna: - Labi, es vēlreiz nākšu ar savu ideālismu – bet kurš tad cits, ja ne mēs, to varētu mainīt? Kurš tad, ja ne mēs, kas tagad raksta, varētu mēģināt darīt savādāk un mēģināt iepriekš jau neprofilēt lasītāju?
Alise Zariņa: - Pilnīgi piekrītu. Man māte visu laiku teica, ka es rakstu pārāk gudri sieviešu žurnāliem, lai rakstot „mazāk gudri”. Tikai redaktore man neko tādu neteica.
Bet es īpaši piekrītu Sanitai par vienu lietu – varbūt tagad izskan, ka šausmīgi būtisks ir tas mūsu subjektīvais viedoklis, patīk vai nepatīk, bet kritikā tas nepavisam nav būtiski. Man liekas, laba kritika ir tad, kad tu vari uzrakstīt labi par kaut ko, kas tev šausmīgi nepatīk, bet cilvēki, kas ir šī žanra fani, konkrētas filmas fani, kaut vai Ādama Sandlera fani, viņi tik un tā saprot, kas viņiem tajā filmā varētu patikt. Respektīvi, ir labi, ja tu vari izkāpt no savas komforta zonas un piedāvāt plašāku skatījumu, bet nekompromitējot sevi un neizliekoties, ka tev kaut kas patīk.
Liene Linde: - Vai jūs vispār uzskatāt, ka kritika var nodarīt vairāk ļauna nekā laba? Piemēram, ja ne ievainot autoru, bet, kā Sergejs minēja, predisponēt skatītāju kaut kādā interpretācijas virzienā. Vai kritika var būt kaitīga tādā ziņā?
Sergejs Musatovs: - Nu, ja tu publicē savu viedokli, tev pat nav jāmēģina to uzspiest, tas jau vienkārši paliek gaisā, un cilvēks, kurš to būs izlasījis pirms filmas skatīšanās, kaut vai neviļus mēģinās interpretēt filmu šajā virzienā. Viņš vienkārši zina zemapziņā, ka jā, bija tāda versija, un pamana vairāk detaļu no šīs manas versijas un mazāk citu, ko varētu izmantot savai versijai. Man tas liekas diezgan skumji, ka viņam nebūs citas interpretācijas, - tas ir par to subjektivitāti un objektivitāti. Bet, ja kritika nāk pēc tam, tad viņam būs savs subjektīvs viedoklis, un viņš pēc tam uzzinās, ka ir vēl cits subjektīvs viedoklis. Mēs bieži vien runājam ar draugiem par to, kā mēs interpretējam filmas beigas vai kā interpretējam varoņa motivāciju tajā vai citā ainā, un, man liekas – ja tās filmas skatītos, jau zinot, ka, teiksim, beigu interpretācija ir tāda vai citāda, to nevar vairs nepamanīt. Tas nav par to, ka tu neesi gana gudrs un nespēj interpretēt savā veidā, tas ir vienkārši par to, ka tāds virziens jau ir tavā galvā.
Sergejs Timoņins: - Foršs jautājums – vai kinokritika var kaitēt. Man liekas, tas var notikt tādā veidā, ka tu uzraksti nosacīti sliktu recenziju par filmu un cilvēki tāpēc uz viņu neaiziet. Tas nozīmē, ka cilvēks ir atvēris, izlasījis un nodomājis – o, man viss ir skaidrs, es neiešu! Viņam neinteresē uzbūvēt savu viedokli un salīdzināt ar tavējo, viņam interesē, cik zvaigznes ir ieliktas. Vai, teiksim, ir ieliktas piecas zvaigznes, un viss – es eju! Vai par to vajadzētu domāt, rakstot recenziju... nu, droši vien nē.
Liene Linde: - Es, piemēram, savās recenzijās jūtu, ka tās ir tādas ideoloģiski uzlādētas...
Sergejs Timoņins: - “Tev ir jāiet, tev ir jāiet...”
Liene Linde: - Jā, ka „tev ir jāiet” vai „tev nav jāiet” uz šo nelaimīgo Ādama Sandlera filmu.
Sergejs Timoņins: - Nu, bet Rīgas Viļņi tev droši vien prasa, lai tu nelej ūdeni, vienkārši skaidri pasaki – skatīties vai neskatīties!
Liene Linde: - Man ir tikai aizrādījuši, ka pēdējā mēneša laikā bijušas tikai negatīvas recenzijas, varbūt varot tomēr kaut ko labu atrast tajās Holivudas filmās... Un es esmu domājusi – ja es rakstu kaut kā ideoloģiski ievirzīti, varbūt tā nav laba lieta? Tom?
Toms Treibergs: - Man liekas, tas ir arī atkarīgs no konkrētā medija un tā specifikas, cik tu daudz vari atļauties stāstīt un cik daudz telpas tev ir tekstam. Tas ir, ko Sanita iepriekš minēja, kāda nozīme ir kino izglītībai, teorijai un vēsturei – ka tu stāsti ne tikai par to, ko mēs redzam uz ekrāna, bet tu spēj pastāstīt, kāda ir notikumu biogrāfiskā attīstība gan režisoram, gan scenāristam, tiem cilvēkiem, kas filmu veidojuši, kas ir tā apstākļu summa, kas izveidojusi to, ko mēs uz ekrāna redzam. Un, ja tev ir pietiekami daudz vietas, kur to var izdarīt, un ja tu pietiekami daudz par to zini...
Bet tavs sākotnējais jautājums bija par to, vai kritika var izdarīt kaut ko ļaunu un predisponēt jau kādu negatīvu viedokli. Es gribētu izmantot salīdzinājumu ar slimības vēsturi. Ir kaut kādi simptomi, kas tādā un tādā laika posmā kaut ko cilvēka ķermenī izdara tā vai citādi. Un arī filmai ir tāda radošā vēsture, kas izveido šo rezultātu. Vai par to autoram vajadzētu apvainoties, ja to izklāsta? Vai savukārt skatītājs uzreiz to uztvers tikai bipolāri negatīvi vai pozitīvi? Man liekas, tā ir tāda... kā to sauc tādā smalkā vārdā? Tā ir tāda sintētiska situācija, jo filma jau neuzsprāgst uz ekrāna no baltas lapas.
Liene Linde: - Tad kāda īsti ir tava atbilde? (Visi smejas.)
Toms Treibergs: - Mana atbilde ir tāda, ka īstenībā, ja tu redzi to kopainu, nu, kur tad īsti ir iespēja kaut kā ļoti slikti par to domāt? Vai kaut kā uzsvērti labi? Nu ir jau skaidrs, kurai filmai būs vairāk nosliece uz kvalitatīvu darbu, kurai mazāk, bet gan vienā, gan otrā punktā, ja tu redzi kopainu, tad arī tavs personīgais viedoklis nebūs tik strikts.
Liene Linde: - Principā jau kultūras un mākslas vēsture ir pilna ar tādiem stāstiem, ka jūtīgu mākslinieku ievaino un viņa radošo dzīvi nogalina kaut kāds kritiķis, kuram todien sāpējis vēders...
Toms Treibergs: - Jā, kuram ir zirga klapītes un viņš redz tikai taisni, viņam tobrīd ir tikai viens darbs, kuru viņš vai nu iznīcina, vai ceļ debesīs.
Liene Linde: - Tātad vai eksistē tāda kritiķa atbildība? Vai ir jāņem vērā, ka tu vari gan ievainot autoru, gan noskaņot skatītāju pret mākslas darbu? Kritiķis bieži vien to neņem vērā, vienkārši uzraksta savu tekstu un par to aizmirst, jau raksta nākamo.
Toms Treibergs: - Bet vai tad tā nav jebkurā mākslas veidā un radošajā darbībā? Kaut vai, teiksim, man kā dzejniekam – ja es nelasītu citu dzejnieku darbus vai nemēģinātu atdzejot no citām valodām, vai negribētu redzēt, kas notiek citur pasaulē, es droši vien ietu tikai pa savu vienu taku, ko es varbūt daru tāpat... (Visi smejas.) Bet tu būtībā aplaupi gan sevi, gan potenciālo lasītāju, ja tavs viedoklis ir kā tāds lineāls, dankš!, un viss. Es varbūt negribu uzreiz apgalvot, ka jā, mums ir tāda milzīga atbildība, tomēr es nezinu, vai mēs gribam redzēt tādu kritiku, kas ir tāds lineāls un tā dauza – labi, slikti, labi, slikti...
Liene Linde: - Jā, tieši tāda kritika var nodarīt ļaunu.
Alise Zariņa: - Es domāju, tā lielā mērā ir sadarbība. Kritika nedrīkst būt pašmērķīga.
Liene Linde: - Ko tu saproti ar pašmērķību?
Alise Zariņa: - Vēlēšanos kaut ko uzrakstīt, lai papriecātos pats par sevi. Ir taču tāds kārdinājums, redzot ļoti sliktu filmu, ka gribas par to uzrakstīt un izlikt visu, kas ar tevi šajā dienā ir noticis. Kā tā kaimiņiene, kas tev nāk pretī kāpņu telpā un uzgārdz kaut ko rupju, jo viņai ir bijusi slikta diena. Bet kritiķis nedrīkst būt savā būtībā rūgts un pašmērķīgs.
Kritika nav, tai nevajadzētu būt neatkarīgam mēģinājumam rakstīt un izpaust sevi, kritika tomēr veidojas kopā ar apskatāmo darbu un šī darba kontekstā, līdz ar to... Kritiķis nav tiesnesis un nedrīkst būt rūgts, man liekas, tas rūgtums ir ļoti bīstams.
Aivars Madris: - Skaidrs, ka tas ir kaut kāds ideāls, kuru nav iespējams sasniegt, bet uz to vismaz ir jātiecas. Es laikam negribētu lasīt kritikas, kas būtu kaut kā absolūti objektīvas, jo nevaru iztēloties, kas tas varētu būt un kāda jēga to lasīt, ja aiz tā nestāv konkrētais cilvēks, kritikas autors. Tomēr jāmēģina kaut kā iziet ārā no sevis, domājot par konkrēto filmu, par konkrēto mākslas parādību, kuru tu apraksti. Nevajag pazaudēt savu subjektīvo skatījumu, bet ir jāmēģina to mazliet līdzsvarot, īpaši ja tu jūti, ka tavs viedoklis ir pārlieku radikāls, pārmēru pozitīvs vai galēji negatīvs. Es, protams, nesaku, ka man tas pašam izdodas, droši vien nē, bet... es domāju, tur ir tā atbildība. Izvairīties no absolūtas pretenciozitātes vienā vai otrā virzienā.
Sergejs Musatovs: - Bet ja tā filma ir tik slikta, ka tu mēģini paglābt pasauli, lai tas režisors neuzņem vēl vienu filmu?
Sergejs Timoņins: - Ādams Sandlers ir reāli labs cilvēks! Viņš tik daudziem dod darbu, strādā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem no filmas uz filmu, tāpēc to ir tik daudz un iznāk tik bieži, tik vienādas un tik sliktas... (Smejas.) Es nezinu, vai tas ir baigi jāņem vērā.
Aivars Madris: - Nē, es nesaku, ka būtu jāaizstāv kāds, sakot „filmā taču ir ieguldīts darbs!”, tas viss ir bleķis un nav nekāds arguments.
Alise Zariņa: - Vienmēr var teikt pretī, ka tu arī savā kritikā ieguldīji darbu.
Sanita Grīna: - Tas ir koks ar diviem galiem. Mēs te visu laiku iesmejam par Ādamu Sandleru, bet ir arī tāds režisors Eds Vuds, kuru uzskatīja par sliktāko kinorežisoru vēsturē, viņš taisīja trashy filmas savā virtuvē, lidināja šķīvīšus, bet tagad viņš tiek zināmā kontekstā novērtēts un pēc daudziem gadiem par viņu pašu uzņem filmu. Jā, ar Džoniju Depu, kurš nu jau arī kļūst par ļoti interesantu simbolu, kā cilvēks, kurš kādreiz ir bijis indie ikona, par ko viņš gadu gaitā pārvēršas. Stāsts ir par to, ka pēc daudziem gadiem jebko var sākt izvērtēt citādāk, un savā ziņā arī Ādama Sandlera filmas kaut ko pateiks par to laiku, kurā tās ir uzņemtas, tāpēc, manuprāt, tās nevar gluži vienkārši izmest miskastē.
Alise Zariņa: - Bet es domāju, ka nevienu nemaz tā nevar izmest miskastē. Es tiešām domāju – lai radītu mākslu, ir jābūt iekšām. Ja kādu var tik viegli izmest miskastē, ja tevi var izmest miskastē kāds skatītājs, kas paiet garām vai pieiet tev bārā klāt, vai tava māte...
Liene Linde: - Galvenokārt tava māte. (Visi smejas.)
Sergejs Musatovs: - Man ļoti patīk, ka tas, ko tu saki, atgādina citātu no filmas Atsitiens / Whiplash. Tur viens no varoņiem jautā skolotājam – vai nav tā, ka, ja tu izturies pret saviem skolniekiem pārāk agresīvi, viņi zaudēs drosmi kļūt par izciliem ģēnijiem? Un skolotājs atbild, ka īstu ģēniju nevar tā sakritizēt, lai viņš pārstāj darīt savu lietu, tas viņam ir iekšā. Tātad, ja es uzrakstu par filmu ļoti sliktu recenziju, diez vai kāds pārstās uzņemt filmas, ja viņam tas ir iekšā.
Liene Linde: - Bet vairums autoru jau nav kaut kādi ģēniji, vienkārši darba rūķi. Nu labi, starp darba rūķiem uzrodas ik pa brīdim kāds īpaši talantīgs, bet...
Sergejs Musatovs: - Bet tad viņam ir jāmeklē jauns darbs, tam rūķītim. (Visi smejas.)
Sanita Grīna: - Protams, kritika var ievainot, bet tai pašā laikā es domāju, ka kritiķa vai jebkura rakstoša cilvēka atbildība ir būt godprātīgam savā tekstā, būt maksimāli korektam savu vērtējumu robežās. Tas, kas pēc tam notiek ar otru cilvēku, tā jau ir katra paša atbildība. Katram pašam ir iespēja, izlasot kaut ko nepatīkamu, izdomāt, kā reaģēt – vai nu, teiksim, nekad vairs nelasīt šī kritiķa recenzijas, vai tās neņemt vērā un turpināt darīt to, ko tu dari... Mēs nevaram uzņemties atbildību par visiem filmu autoriem vai visiem lasītājiem, kas to lasīs. Bet mēs varam būt maksimāli godprātīgi savā darbā – nenoklusēt savas emocijas un domas, bet arī... tā teikt,
ir jāpazīst pašam sevi, lai saprastu, ka šodien es rakstu dusmīgi tāpēc, ka man sāp galva vai vēders, vai tāpēc, ka man kādreiz kāds kaut ko ir ne tā pateicis.
Es mazliet esmu pastudējusi sociālantropoloģiju, un tur ir tāda laba prakse – katrs pētījums sākas ar to, ka cilvēks nodefinē pats sevi: es esmu tāds un tāds, un man ir tāds un tāds bekgraunds, kas, iespējams, manu darbu var ietekmēt tādā vai citādā veidā. Viss sākas ar sevis pazīšanu, un lasītājs jau var saprast – ja autors ir sevi godīgi definējis, tad arī lasītājam ir iespēja uzrakstīto tekstu vērtēt kontekstā ar autoru.
Liene Linde: - Kā kinokritikas autors var sevi recenzijas ietvaros tā definēt? Es gan saprotu, ko tu saki, tas patiesībā ir ļoti vērtīgs un labs padoms – pirms rakstīt par kāda cita darbu, iziet tādu pašanalīzi, lai saprastu lietas, ko es varbūt pat nepiefiksēju. Piemēram, mani patiesībā vienmēr aizkustina filmas par tēva un meitas attiecībām, un tas ir manu personisko iemeslu dēļ.
Vēl es tagad domāju – mēs te sēžam tādā stihiskā pulciņā, ar visai atšķirīgiem foniem...
Toms Treibergs: - Kāpēc tu uz mani skaties? (Visi smejas.)
Liene Linde: - Es uz Madri skatījos. Vides, no kurām mēs nākam, ir visai atšķirīgas, bet šobrīd visi rakstām par kino. Daļa kinokritiķu ir izmācījušies augstskolā kino teoriju, bet daļa nāk no praktiķiem, raksta par kino tāpēc, ka paši skatās kino. Vai eksistē kaut kādi kopīgi principi visiem tiem, kas šajā valstī raksta par kino, vai mums varbūt tādus vajadzētu definēt? Ne šajā diskusijā. (Visi smejas.) Piemēram, definēt, ka kritika nevar būt satura pārstāsts, vai definēt, ka kritikai nevajadzētu būt saistītai ar to, kā tu tajā dienā emocionāli jūties.
Aivars Madris: - Bet kam tu to gribi definēt?
Liene Linde: - Es nezinu, varbūt ir kaut kā jāmēģina... varbūt kinokritiķim Latvijā vajadzētu sevi sajust kā kaut kādas kopienas pārstāvim.
Sanita Grīna: - Ir, piemēram, FIPRESCI Latvijas nodaļa, kurā, kā jau Liene braši citēja, kaut kādi principi jau ir.
Liene Linde: - Viņi definējuši, ka viens no mērķiem ir – skaidrot cilvēkiem, kāpēc kino ir atsevišķa mākslinieciskās izpausmes forma. Vārdu sakot, nest skaidrību par to, kas ir kino pasaulē.
Sanita Grīna: - Jā, ka kinomākslai ir sava valoda un tādas lietas. Tā ka ir iespējas kaut kādā veidā organizēties un iestāties FIPRESCI.
Liene Linde: - Jūs nejūtat nepieciešamību, ka vajadzētu vienoties kaut kādā grupā ar standartiem par to, ko un kā rakstīt?
Sergejs Musatovs: - Nu nē-ē... Ja tāda biedrība būtu, tad es būtu pirmais, kas raksta pēc citiem standartiem. Jo – re, kur ir biedrība, kas raksta savos rāmjos, un es gribētu būt ārpus tādiem rāmjiem.
Aivars Madris: - Varbūt tāda biedrība var izveidoties tad, ja ir kaut kāda domubiedru grupa, kas jūt, ka viņiem ir kaut kāda kopīga attieksme pret to, kādai jābūt kinokritikai.
Alise Zariņa: - Un tad mēs kopā uztaisām Cahiers du Cinéma, un aiziet.
Liene Linde: - Nu, parasti tāds impulss nāk no sajūtas, ka kaut kas nav kārtībā. Jums liekas, ka Latvijā ar kinokritiku viss ir kārtībā? Kinokritikas ir gana daudz un regulāri, tā ir kompetenta un pārstāv visus iespējamos spektrus?
Alise Zariņa: - Man liekas interesanta tā situācija, ka mēs esam jaunie kritiķi un tad ir vecie, kaut gan arī mēs neesam nemaz tik jauni... (Visi smagi nopūšas un smejas.) Vārdu sakot, ir nosacīti tā kritiķu paaudze, kas ir ļoti tālu no mums, visas rietumas un tamlīdzīgi, bet mēs esam jaunie. Un interesanti būtu saprast, kurā brīdī mēs vairs neesam jaunie kritiķi.
Sergejs Musatovs: - Kad atradīsies jaunāki.
Alise Zariņa: - Jā, varbūt ir zināms haoss tajā, kā cilvēki raksta par kino šeit, Latvijā. Lai gan sabiedrība ir tik maza, bet nu varbūt tie mediji tik atšķirīgi, viens lasa to un otrs lasa to... Ja tagad būtu jānosauc tādi galvenie kritiķi, man automātiski gribas teikt „Dita Rietuma un Normunds Naumanis”, bet Normunds Naumanis pat nav dzīvs... es varbūt nemāku pabeigt šo domu, bet man pašai nav skaidrs, kas notiek kinokritikā Latvijā. Šādu sarunu ir diezgan maz, tādā ziņā, ka pavērtētu, kas tas ir, kas tur notiek.
Toms Treibergs: - Man ir aizdomas, ka jāpaceļas daudz globālākos līmeņos un jāpaskatās uz Latvijas kultūras telpas vēsturi un attīstību pēc neatkarības atgūšanas – ne tikai kino kritika ir kaut kādā, kā lai to pasaka, nestabilā, nekonkrētā situācijā. Mums gan it kā ir pa vienam žurnālam katrā nozarē, Domuzīme ir, Teātra Vēstnesis ir, par laimi, Studija mums ir...
Liene Linde: - Mums ir arī kino žurnāls Kino Raksti, kurš ir šobrīd digitālā formātā.
Sanita Grīna: - Nu, arī ļoti daudzi ārzemju kino žurnāli pastāv tikai digitālā formātā un ir ļoti kvalitatīvi.
Liene Linde: - Par Kino Rakstiem regulāri izskan arī kinoveidotāju komentāri – kad tu saki, ka uzrakstīsi par viņu filmu recenziju Kino Rakstiem, tad viņi saka – tos jau lasa tikai nozares cilvēki, un tie jau tāpat noskatīsies to filmu. Bet cik tad ir vietas pārējos medijos, kas „domāti visiem”? Es pat nezinu, cik lielā mērā var apgalvot, ka kinokritika pie mums vispār eksistē.
Sergejs Timoņins: - Man liekas, jau pašā diskusijas sākumā mēs aizskārām interesantu jautājumu, kā kinokritiķi uztver patērētājs – lasītājs. Vai kinokritiķis Latvijā ir tas, kurš uzraksta 10 000 zīmes garu materiālu par kāda režisora filmogrāfiju, kur viņš reāli to izanalizē, vai kinokritiķis ir tas, kurš vienā no nedēļas žurnāliem beigās saliek zvaigznītes pie filmām, „yes / no”?
Liene Linde: - Nu, tā visa ir kino kritika.
Sergejs Timoņins: - Varbūt. Bet es sliektos domāt, ka Latvijā kinokritiķis ir tas, kurš pasaka „jā vai nē”. Un tādā gadījumā mums ir droši vien tikai viens kinokritiķis, un tā ir Dita Rietuma. Pārējais viss ir ļoti nišīgi – ko teica Satori, ko vēl kāds cits...
Liene Linde: - Tātad tu uzskati, ka sabiedrības apziņā ir viens kinokritiķis, un pārējie ir kaut kādi par kino kaut kur rakstošie?
Sergejs Timoņins: - Jā, izkaisīti pa visādām platformām, kurām ir sava auditorija, bet tas ir ļoti nišīgi, arī Kino Raksti.
Nav tādas sistēmas „ko par šo filmu teica cilvēks X”, un man liekas, ka tā ir milzīga problēma – mums ir jaunā paaudze, kura, kā Alise pareizi saka, nav nemaz tik jauna, bet tie vārdi nav izveidojušies. Viņi tikai aiziet, un neparādās jauni.
Aivars Madris: - Nu tad ir jābūt tam štata kritiķim.
Sergejs Timoņins: - Štata kritiķim, kura viedoklis cilvēkus interesē, ir svarīgs. Un medijiem droši vien vajadzētu kultivēt, lai tas kritiķis dabū uzmanību.
Aivars Madris: - Ja tu katru nedēļu raksti Kino Rakstos, tas lielos vilcienos neko nedos, jo to izlasīs tikai tie, kurus tas interesē. Un tad ir jautājums, kurš tad ir tāds medijs, tāds kultūras medijs, kas varētu tādas lielas masas aptvert. Kultūras Diena varbūt.
Sergejs Timoņins: - Nu, diez vai tur pieaug lasītāju skaits, tikai sarūk. Bet tas jau ir paša medija uzdevums.
Aivars Madris: - Pieļauju, ka populārākais ar kino saistītais medijs ir Kinomānija vai kaut kas tāds.
Sergejs Musatovs: - Vairs neeksistē, jā. (Visi smejas.)
Sergejs Timoņins: - Mēs ar Sergeju rakstām blogu, un uz mums neattiecas tie visi jūsu interesantie noteikumi. Tas ir fakts.
Bet, lūk, jautājums jums – vai tas ir kinokritiķa profesionālais pienākums, vienlīdz profesionāli izturēties gan pret 10 000 zīmju eseju par tēmu, kas viņam ir nepārprotami interesanta, vai arī viņam tiek uzdots vienkāršs jautājums – lūdzu, vienā paragrāfā man uzraksti par filmu Zirnekļcilvēks 2, vajag skatīties vai nevajag. Un tev kā kritiķim ir jāspēj formāta ietvaros to izteikt. Tā ir?
Sanita Grīna: - Nu, mana īsā atbilde uz šo jautājumu būtu – jā! Protams, vienmēr būs kritiķi, kuriem labāk padosies īsās formas, būs kritiķi, kuriem labāk padosies garās formas, bet, ja tu esi profesionālis, tu dari to, kas tev ir jādara, tu attiecies pret savu darbu godprātīgi. Un kaut vai atzīsties, ka neesi filmu redzējis, kā to pie zvaigznīšu likšanas reizēm dara Dita vai Kristīne Simsone žurnālā IR.
Bet kopumā es piekrītu tam, ka kaut kādas pārmantojamības pietrūkst. Tomēr Latvijā tas tā ir arī kino ražošanas jomā – cilvēki, kuriem ir ap 40 vai mazliet pāri, ļoti ilgu laiku tiek dēvēti par jaunajiem režisoriem, jo problēma tāda, ka daži no viņiem tikai tajā 40 gadu vecumā savu pirmo filmu uztaisa, kamēr Vācijā citam režisoram tajā pašā vecumā ir jau 15.
Sergejs Timoņins: - Viss kārtībā, Ridlijs Skots savu pirmo filmu uzņēma 49 gadu vecumā, es vienmēr uz viņu atsaukšos. Un viņš bija jaunais režisors.
Sanita Grīna: - Ežēns Grīns savu pirmo filmu uzņēma 55 gadu vecumā, tā ka tas, protams, notiek.
Man savukārt ir jautājums jums, kinoblogeri, – jūs sakāt, ka uz jums neattiecas šie noteikumi, jo jūs esat ārpus šī visa. Bet vai tad jums nepastāv kaut kāda iekšējā atlase, ka par šo jūs rakstāt un runājat, un par šo nē? Nav taču tā, ka jūs par visu pēc kārtas...?
Liene Linde: - Es arī gribēju pieķerties tai frāzei, ko nozīmē „mēs” un „jūs”. (Abi Sergeji skaļi smejas.) Jūs arī rakstāt par kino, tas ir kinokritikas paveids – tvitera ieraksts, feisbuka ieraksts; jebkas, kur tu dod savu viedokli un analīzi, ir kinokritika.
Sergejs Timoņins: - Protams, tas bija vairāk humoram, lai atdzīvinātu diskusiju. Bet kaut kādā ziņā bloga formāts dod iespēju būt brīvākam. No vienas puses, ir FIPRESCI, ir kaut kādas organizācijas ar standartiem, bet šeit...
Sergejs Musatovs: - Mums standartu nav. (Visi smejas.)
Sergejs Timoņins: - Ja tu gribi rakstīt, tu raksti, mums nav pasūtījumu. Tu blogo par kino, tu raksti par to, ko tu gribi, un tu neraksti par to, ko negribi. Tev nav tas kā darbs, droši vien tā jāsaka.
Sergejs Musatovs: - Tas vienmēr ir jautājums autoriem – vai viņi gribētu rakstīt par kādu konkrētu filmu. Ja viņi noskatās un saprot, ka negrib, viņiem nav, ko teikt, - nu, žēl, bet nekā nebūs. No otras puses, ja cilvēks jūt, ka vajag izteikties, tad re, kur ir platforma, kur mēs viņu neierobežosim, kaut trīs A4 lapas, tādi raksti mums arī ir.
Otrā puse ir tāda, ka platforma jau rāda kontekstu – mēs neesam kinozinātnieki, mēs esam blogeri.
Citā medijā varbūt ir kinozinātnieks, kurš skatās no sava skatpunkta, un tad arī lasītāji zina, ka viņš skatās kā zinātnieks. Un dažreiz mēs no tāda skatpunkta saņemam recenziju par mūsu recenzijām...
Sergejs Timoņins: - Bet, kad mums iesūta rakstus, mēs tomēr skatāmies, ko publicēt un ko ne – piemēram, skaidrs, ka vienkāršs filmas satura pārstāsts uzreiz lido miskastē.
Sergejs Musatovs: - Tā ir objektīva recenzija! (Visi smejas.)
Sergejs Timoņins: - Man personīgi vajag, lai tas teksts ir interesants kā pašpietiekams materiāls, tas ir ļoti svarīgi. Varbūt atšķiras domas un varbūt cilvēks pat neorientējas filmā, bet ja viņam tā ir izraisījusi kaut kādas šausmīgas emocijas un viņš to izstāsta tā, ka tas ir interesanti, - super, tas ir pašpietiekams teksts! Varbūt tas vairs nav tik ļoti par konkrēto filmu, bet to ir interesanti lasīt. Bet, ja viņam īsti nav, ko teikt, un viņš tur kuļ ūdeni, tad, lai cik tā analīze būtu objektīva vai precīza, viņš nebūs interesants.
Liene Linde: - Mums drīz jābeidz, tāpēc es mēģināšu kaut ko rezumēt. Atbildot uz diskusijas nosaukumā uzdoto jautājumu, mēs identificējām, ka Latvijas kinokritikai ir problēmas ar to, ka nav pārmantojamības un ir zināms autoritātes trūkums, bet neredzējām, ka būtu konkrēti risinājumi.
Alise Zariņa: - Tā ir tā nots, uz kuras mēs beigsim?
Aivars Madris: - Tā jau parasti diskusijas beidzas. Problēma ir, risinājuma nav, visi iet mājās.
Sanita Grīna: - Man gan liekas, ka daži risinājumi izskanēja. Manā sajūtā, ko jūs nodēvējāt par ideālismu, izskatās tā – viss, ko šīs diskusijas dalībnieki raksta un kā viņi raksta, vai tie būtu blogi, vai tās būtu jaunās, niknās diskusijas, vai jebkāds cits formāts, tas viss, manuprāt, rāda, ka Latvijā mūsu paaudzē ir cilvēki, kas domā par kino, domā par to dziļi, mēģina to pasniegt to tā, lai tas būtu lasītājiem interesanti, mēģina skatītājus un lasītājus iepazīstināt ar kaut ko jaunu. Jā, varbūt ir plaisa un nav pārmantojamības, bet
gribot negribot kādā brīdī mēs būsim sarakstījuši pietiekami daudz un cilvēki jau zinās – re, kur Alise Zariņa, viņa raksta tā, un es esmu izlasījis pietiekami daudz, lai zinātu, vai filma, par kuru viņa raksta, būs man interesanta.
Alise Zariņa: - Un patiesībā ir forši, ka pastāv tās daudzās platformas, jo tas ir tas savas vietas meklējums. Kinoblogeri vispār, cepuri nost – ja nav kas raksta par kino, viņi uztaisa savu blogu, kas aiziet labi. Parādās vietas, kur izpausties. Mums nav tā lielā kino medija, platformas, līdz ar to mēs te pa kaktiem ņemamies, parādās visādi Punctum un Veto, un kas vēl, kur arī tas kino kaut kā tiek parādīts. Un varbūt tas ir labi, jo varbūt tas ir padomju mantojums, ka re, kur Dita pateiks, ir labi vai nē. Ir daudz foršāk, ka tu vari pats pateikt, un kritiķis ir konsultants vai pat vispār kaut kas, ko tu lasi pēc tam. Es vispār kritiku lasu pēc filmas noskatīšanās, es domāju, ka jūs visi tā darāt, lai saprastu un salīdzinātu, un varbūt tas ir daudz vērtīgāk, nevis lasīt pirms tam un vēlāk domāt, vai tā bija vai nebija. Kritiķa uzdevums ir likt domāt, likt gribēt zināt un likt gribēt strīdēties. Un dabūt citus „jaunos dusmīgos”, lai mēs varētu beigt par tādiem saukties.