Rīgas starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) izsludinājis pilnu programmu, un Kino Raksti sāk apskatīt filmas, ko šajā programmā īpaši vērts redzēt. Ar rakstu par programmā "Riga IFF Selection" iekļauto dokumentālo filmu „Es un Morgans / I Called Him Morgan”, kas veltīta leģendārā džezmeņa Lī Morgana dzīvei un nāvei, Kino Rakstu autoriem pievienojas mūzikas speciālists Klāss Vāvere.
Dažas dienas pirms 1963. gada Ziemassvētkiem Lī Morgans (Lee Morgan) strādāja ierakstu studijā. Sesija ritēja labi, taču likās, ka pietrūkst kāda skaņdarba. Lī aizgāja uz tualeti un neatgriezās pietiekami ilgi, lai pārējie mūziķi, zinot trompetista vājību uz heroīnu, sāktu bažīties, vai viņš spēs turpināt darbu. Taču šoreiz kolēģi kļūdījās. Beidzot atgriežoties ieraksta telpā, Lī skatiens joprojām bija skaidrs, toties rokā viņam bija jauna skaņdarba uzmetums uz tualetes papīra strēmelēm. Kad kompozīcija bija ierakstīta, Morgans tai, tāpat kā visam todien tapušajam albumam, deva nosaukumu The Sidewinder.
Ierakstu kompānija BlueNote plati izdeva 4000 eksemplāru tirāžā – džeza popularitāte pēdējā laikā, īpaši kopš The Beatles parādīšanās, sāka mazināties, un lielāks metiens parasti neatmaksājās.
Taču šoreiz jau pēc dažām dienām nācās pasūtīt jaunu tirāžu. Pēc tam notika kas vēl negaidītāks – albuma titulkompozīciju, to pašu, ko Lī sacerēja tualetē, sāka atskaņot popmūzikas radiostacijas, un tā iekļuva popmūzikas topā, kur džeza ieraksti parādījās ārkārtīgi reti. TheSidewinder kļuva par visvairāk pārdoto albumu BlueNote vēsturē un izglāba jau tolaik leģendāro kompāniju no bankrota.
***
Lieliskajā dokumentālajā filmā I Called Him Morgan (2016) ne iepriekš aprakstītā epizode, ne Lī Morgana pazīstamākais skaņdarbs netiek pieminēti. The Sidewinder tajā nav arī dzirdams, kaut Morgana trompete lentē skan daudz. Tik vien, ka uz dažām sekundēm bez jebkāda komentāra kadrā parādās plates vāks.
Filmā vispār nav daudz vēsturisku faktu. Toties ir daudz džeza, vēl vairāk dzīves un pagājušā gadsimta 60./70. gadu Ņujorkas, kurā, tā vien šķiet, visu laiku snieg. Un viena slepkavība.
Arī daudz mīlestības – nez kāpēc neliekas jēdzīgi šo vārdu attiecināt uz filmas varoņiem (kaut apšaubīt viņu jūtas nav iemesla), taču mīlestība pilnīgi noteikti ir jūtama filmas autoru attieksmē pret viņiem. Un džezu.
***
Tikko pabeidzis skolu, Lī Morgans kļuva par otro trompeti Dizija Gilespija (Dizzy Gillespie) bigbendā (pirmā bija pats Gilespijs – viena no izcilākajām personām džeza vēsturē). Aculiecinieki stāsta, ka jaunietis Lī bijis pārsteidzoši pašapzinīgs un pat atļāvies patriarhu muzikāli provocēt. Un tikpat pārsteidzoši talantīgs.
19 gadu vecumā viņš piedalījās Džona Koltreina (John Coltrane) klasiskā albuma BlueTrain tapšanā. Lī nākamā pietura bija Ārta Bleikija (Art Blakey) supergrupā The Jazz Messengers. Viņa kolēģi atceras, ka nemitīgi sprieduši par modi un mašīnām, un naktīs ar tām nesušies pa Centrālparku, lai cits citam pierādītu, ko kurš spēj – tieši tāpat, kā kopā muzicējot. Savukārt Lī draugs un Bleikija saksofonists Veins Šorters (Wayne Shorter) saka – viņiem bijis pilnīgi skaidrs, ka viņu mūzika būs mūžīga. Vēsturiskajos video un foto kadros Lī ir melnādains krievu aktiera Kramarova līdzinieks, modes švīts, kuram nav šaubu par sevi kā likteņa lutekli.
***
Helēna (Helena) piedzima 13 gadus pirms Lī. Viņas stāsta sākums neatšķiras no tā, ko tolaik Dienvidu štatos piedzīvoja daudzas melnādainās meitenes – 14 gadu vecumā viņai jau bija divi bērni, tos uzaudzināja viņas vecāki, bet Helēna apprecējās ar alkohola kontrabandistu, kurš bija par viņu 22 gadus vecāks. Kad vīrs dzērumā noslīka (eksistē arī versija, ka Helēna viņu nogalinājusi), septiņpadsmit gadus vecā atraitne devās uz Ņujorku, kur sākumā pelnīja iztiku kā narkotiku kurjere. Dīleri meitenei uzticējās, jo viņa pati narkotikas nelietoja.
***
Ārts Bleikijs bija ģeniāls bundzinieks, grupas līderis un jaunu talantu piesaistītājs. Bet ne tikai. Ar viņa gādību jaunie ne vien auga meistarībā, bet arī apguva narkotiku ātro kursu. Daži laikabiedri uzskata – tā Bleikijs ieguvis papildu kontroli pār saviem muzikantiem un viņu algām. Veins Šorters no šā vilinājuma spēja atturēties, Morganam tas neizdevās. Heroīna atkarība strauji progresēja. Reiz trompetists mēģinājumā ieradās uzvalkā un mājas čībās, citreiz ar apdeguma brūci uz galvas – turpmāk viņš matus sukāja taisni uz priekšu. Bet noslēpt patiesību nebija iespējams ne no kolēģiem, ne sevis. Lī mēģināja ārstēties. Tad nāca The Sidewinder triumfs. Viņš atkal bija dzīves mīlulis.
***
Dienā Helēna strādāja par telefona operatori, bet vakaros viņas dzīvoklītī 53. Veststrītā pulcējās draugi un paziņas – raiba sabiedrība, kurā netrūka mākslinieku, geju un lesbiešu, arī narkomānu. Vēlās nakts stundās pēc tuvējo džeza klubu slēgšanas saradās mūziķi. Helēna, kā jau dienvidniece, gatavoja brīnišķīgas maltītes un visus uzņēma ar mātišķu gādību. Klausoties viņas viesu atmiņās, prātā nāk Džeimsa Boldvina romānos aprakstītās ballītes līdzīgos Ņujorkas dzīvokļos. Filmā tas netiek akcentēts, bet viegli iedomāties, ka līdzās jautrībai un saviesībai, ēdiena un marihuānas aromātiem gaisā pie Helēnas virmoja arī Boldvina varoņu dusmas un rasu naids.
***
Trīs gadus pēc The Sidewinder Lī bija pazaudējis vai ieķīlājis visu. Viņam nebija ne trompetes, ne mēteļa, ne pārliecības par savu talantu. Tikai smaga atkarība no heroīna. Savukārt Ņujorkā atkal bija ziema. Kādā īpaši aukstā vakarā arī viņš pirmoreiz nonāca Helēnas dzīvoklī, un turpmākos četrus gadus abi bija nešķirami. Ar Helēnas palīdzību Lī atguva gan instrumentu, gan ticību sev. Viņam bija jauna grupa un jauna mūzika. Un viņš mācīja mūziku citiem. Tālaika fotogrāfijās viņš atkal šiko gaišā uzvalkā, gaišā putekļmētelī un sešstūrainās dzintarkrāsas brillēs.
Helēna bija viņa mīļākā, mamma un menedžere. Ja vajadzēja, viņa prata pie vietas nolikt pat Mailsu Deivisu (Miles Davis) – džeza dzēlīgāko mēli, visu trompetistu trompetistu.
Vēl gandrīz 50 gadus vēlāk, stāstot par Helēnas un Lī satikšanos, sirmi džezmeņi, kas savā mūžā pieredzējuši elli un debesis, nespēj valdīt aizkustinājumu.
***
Helēna nošāva Lī 1972. gada 19. februārī Īstvilidžas klubā, kur viņš tonakt uzstājās. Publikā bija arī viņa jaunā draudzene. Pēc šāviena Morgans vēl bija dzīvs, taču sniegputeņa dēļ palīdzība ieradās par vēlu un viņš neglābjami noasiņoja. Savas paaudzes slavenākajam trompetistam bija 33 gadi. Viņi nebija precējušies, bet Helēna gan Lī, gan sevi sauca par Morganu. Viņas īstais uzvārds džeza sabiedrībā nebija zināms.
***
Filma ir pārsteidzoša kaut tādēļ vien, ka šī nesenās ASV vēstures, kultūras un dzīvesveida drāma ir radīta Eiropā. Režisors, scenārija autors un producents Kaspers Kolins (Kasper Collin) ir zviedrs un viņa iepriekšējais darbs veltīts vēl vienai džeza prominencei – saksofonistam Albertam Aileram (Albert Ayler).
Jaunākā filma tapusi ar dažādu Zviedrijas un Ziemeļvalstu kultūras fondu, kā arī Eiropas Savienības mediju programmas atbalstu. Arī filmas mentalitāte atbilst priekšstatiem, ko pieņemts attiecināt uz “Eiropas kino” – nesteidzīga un nepārsātināta, attēls bieži vien ir tīkami graudains un krēslains, stāsts šķietami virza pats sevi. Tikai tuvojoties liktenīgajai naktij, notikumu izklāsts no dažādiem dalībnieku (arī abu iesaistīto sieviešu) skatpunktiem kļūst dramatisks un atmosfēra sabiezē gluži kā pirms nenovēršama operas fināla.
Kā nereti gadās, autoriem nācies samierināties ar faktu, ka filmētu arhīva materiālu, kas tieši saistīti ar viņu varoņiem, nav daudz. Helēna filmā redzama tikai fotogrāfijās, Lī dažos TV ierakstos, atrodoties uz skatuves (vienā epizodē, programmas vadītājam piesakot mūziķus, trombonists Kērtiss Fullers (Curtis Fuller) aizpīpē no Morgana cigaretes). Toties Helēnas balss te skan tikpat daudz kā Lī mūzika. Viņas stāstu mēs dzirdam no baltas čīkstošas plastmasas kasetes vecā Sony magnetofonā – tā ir intervija, ko viņa gandrīz gadsimta ceturksni pēc traģēdijas sniegusi pazīstamam dīdžejam.
Lī savu stāstu stāsta ar trompeti, un šis netiešais dialogs arī ir filmas mugurkauls. Viņus abus atceras kolēģi, draugi un Helēnas dēls, kurš mātes dzīvē atgriezās tajā pašā laikā, kad tajā ienāca Lī – abi bija vienā vecumā. Šāda tipa filmās tā negadās vienmēr, bet visi runā dzīvi, interesanti un ļoti personīgi – jūtams, ka gadu gaitā viņi šos notikumus daudzkārt pārdomājuši. Vēl ekrānā daudz redzama Ņujorka, īpaši Ņujorka ziemā un naktī, neona reklāmas, ielas, ēkas, tilti, taksometri un ņujorkieši. Arī slavenais BlueNote fotoarhīvs. Fascinējošas melnbaltas fotogrāfijas ar jauniem un ne tik jauniem mūziķiem – koncentrētiem mūzikā, relaksētiem atpūtā, nopietniem, jautriem, starojošiem un elegantiem kā Raimonds Pauls. Tādiem, kas acīmredzami apzinās, ka ir ko sasnieguši. Fotogrāfiju vairuma autors ir BlueNote producents Fransiss Volfs (Francis Wolff), kuru ar džezmeņiem vienoja mūzikas izpratnē balstīta uzticēšanās, un nav obligāti jāzina bildēs fiksēto personu vārdi un nopelni, lai sajustu, ka tajās redzams pats džezs – kā īpaša dzīves uztvere un izpausme konkrētos apstākļos.
***
Taču lente nebeidzas ar šāvienu sniegotā naktī. Jo pārējiem tās dalībniekiem dzīve turpinājās. Vairāki no viņiem saka ko līdzīgu, bet visvairāk saviļņo basista Lerija Ridlija (Larry Ridley) stāstītais. Viņš toreiz bija uz vienas skatuves ar Lī, un pēc notikušā pret Helēnu jutis milzīgu naidu – neesot spējis pat iztēloties, ko darītu, ja vēlreiz to satiktu. Taču, kad abi tiešām satikušies, nevarējis bēdu un nožēlas satriekto sievieti neapskaut. Šajā mirklī viņš no sava naida atbrīvots ar piedošanu.
Pati Helēna atgriezās dzimtajos Dienvidos un iesaistījās baznīcas dzīvē, kaut viņas dēls apgalvo, ka mamma nav bijusi reliģioza. Diemžēl par sevi pēc Ņujorkas, Lī un tiesas Helēna nepagūst izstāstīt. Interviju pārtrauc viņas mazdēla ierašanās, un arī baltā kasete ir galā. Atvadoties viņa intervētājam apsolījusi vēl vienu tikšanos. Bija 1996. gada februāris. Martā Helēna nomira, stāstu nepabeigusi…
Jums nav jābūt džeza mīlētājam, lai vēl ilgi neaizmirstu šo filmu un tās varoņus.
Filmas seansi festivālā - 10. septembrī un 16. septembrī kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē.
Filmas apraksts, seansu laiki un biļetes Riga IFF mājaslapā - ŠEIT.
