Kā runāt ar bērniem par tik sarežģītām tēmām kā nāve un zaudējums, šķiet, ir jautājums, kas jau ilgstoši nodarbina gan vecāku, gan mākslas veidotāju prātus. Animācijas filma “Meitene dzinējsuns / A Greyhound of a Girl" (2023) ir mēģinājums runāt par tuvojošos zaudējumu ģimenē un par to, kā tam sagatavoties, stāstā ienesot mazliet maģijas nošu un atgādinot, ka arī tie, kurus zaudējam, nekur tā pavisam nepazūd.
Pilnmetrāžas animācijas filma Meitene dzinējsuns ir stāsts par Mēriju, kura dzīvo ģimenē ar mammu, tēti un diviem (gandrīz vienmēr izsalkušiem) brāļiem. Viņai ir ļoti tuvas attiecības ar vecmāmiņu Emeru, kura atbalsta Mērijas sapņus un ambīcijas kļūt par pavāri – pat vairāk, nekā Mērijas pašas mamma –, un viņas vieno mīlestība pret labu, veselīgu ēdienu. Taču Emeras veselība kļūst arvien vārgāka, un Mērijai ir jāpieņem, ka vecmāmiņai labāk nepaliks un viņas mūža nogalē būtisku lomu spēlēs slimnīca – vieta, kur ēdiens ir tik slikts, ka Emera pat nevēlas to ēst. Turklāt Mērijas draudzene pārceļas dzīvot uz Angliju, un Mērijai tiešām ir daudz problēmu, ar ko jātiek galā.
Filma Meitene dzinējsuns tapusi pēc īru rakstnieka Rodija Doila grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, filmas režisors ir itālis Enco d’Alo / Enzo d’Alo. Šis kinodarbs ir septiņu Eiropas valstu kopražojums, kura veidošanu atbalstījušas Luksemburga, Īrija, Itālija, Lielbritānija, Latvija, Igaunija un Vācija; Latvijas finansiālais ieguldījums nāk no Nacionālā Kino centra minoritāro kopražojuma filmu konkursa. Kopprodukcijas jau labu laiku ir galvenais kino veidošanas formāts Eiropā, tas ļauj gan uzņemt dārgākas filmas, nekā būtu iespējams ar atsevišķas valsts resursiem, gan arī iesaistīt daudzveidīgus talantus no dažādām Eiropas vietām, tādējādi padarot stāstus universālākus un paredzētus stipri plašākai publikai. Skatoties no malas, kopprodukciju veidošana Eiropā, izmantojot publisko finansējumu, arvien vairāk šķiet kā alķīmisks process, kurā jāizlavierē starp neskaitāmām šķēršļu joslām, lai nonāktu pie rezultāta, tāpēc, kaut vai tikai nojaušot ieguldītā darba apjomu, jūtu lielu cieņu pret cilvēkiem, kuri veido kino šādā starptautiskā un izaicinošā veidā, nodrošinot, ka uz mūsu ekrāniem nonāk spēcīgi, saistoši un pārliecinoši stāsti, kas runā par šodienas skatītājam pazīstamām un aktuālām tēmām. Eiropas stāsti kļūst atvērtāki dažādiem skatītājiem, priekšplānā izceļot kopīgo pieredzi, un arvien bagātāki, iesaistot talantīgus māksliniekus no visas Eiropas. Un vienmēr patīkami redzēt veiksmīgus darbus, kuru tapšanā roku pielikuši arī Latvijas mākslinieki, tostarp atgādinot, ka animācija nudien ir viena no mūsu spēcīgākajām vizītkartēm pasaulē. Latvijas pusi šajā filmā pārstāv producents Vilnis Kalnaellis un Filmu studija Rija, Latvijas komanda bija atbildīga par filmas fonu gleznošanu mākslinieces Laimas Puntules vadībā, arī par animācijas un ieskaņošanas darbiem.
Filma Meitene dzinējsuns ir ne tikai stāsts par kādu ģimeni Dublinā un specifiskām, tomēr universālām problēmām, ar ko tā saskaras. Šis ir arī stāsts par to, kā nodot dzimtas tradīcijas nākamajām paaudzēm, kā veidot starppaaudžu attiecības ar cieņu un mīlestību. Šajā filmā tradīcijas visvairāk atklāj attieksme pret ēdienu – Mērijai labs ēdiens ir ārkārtīgi svarīgs, un vecmāmiņa sirsnīgi cenšas palīdzēt Mērijai tuvoties sapņa piepildījumam – piemēram, pa kluso no vecākiem vedot Mēriju uz iestājpārbaudījumiem prestižā pavārskolā. Mērijas mammai savukārt attiecības ar ēdienu ir stipri pragmatiskākas, viņa izmanto daudz pusfabrikātu un jau gatavu ēdienu, jo dzīve ar trim bērniem, no kuriem divi ir regulāri izbadējušies pusaugu zēni, liek dot priekšroku ātrumam un ērtībai, kamēr ēdiena kvalitāte un veselīgums paliek otrajā plānā. Mērijas un viņas mammas Skārletas attiecības brīžiem ir saspīlētas, un šis saspīlējums izpaužas attieksmē pret ēdienu – piemēram,
Mērija pusaudzes lecīgumā nopeļ Skārletas gatavotās pusdienas, savukārt Skārleta, gribēdama sodīt Mēriju, aizliedz viņai virtuvē pat kāju spert.
Ēdiens ir svarīga nemateriālā mantojuma daļa dažādu tautu kultūrās, galu galā arī Latvijas kultūras kanonā ir iekļauta rudzu maize, kas kā tautas tradīcija ir būtiska daļa no latviskās identitātes. Šķiet vietā atgādināt arī to sašutuma vētru, kas šāgada sākumā pāršalca Latvijas informatīvo telpu un sociālos tīklus, kad interneta medijs TasteAtlas, kas regulāri veido dažādus ēdienu topus, publicēja vērtējumu, kurā sklandrauši tika nosaukti par vienu no pasaulē negaršīgākajiem nacionālajiem ēdieniem. Reakcija uz sklandrauša augsto 4. vietu šajā negaršīguma topā vēlreiz atgādināja, ka ēdiena tradīcijas tiešām ir dzīva daļa no nacionālās identitātes, jo varēja novērot, ka šāds novērtējums tiek uztverts patiesi personīgi.
Filma Meitene dzinējsuns vienkāršā un visiem saprotamā veidā runā par ēdiena tradīciju un identitātes sakarībām, stāstā ļoti būtisku lomu spēlē vecmammas recepšu grāmata, kurā iemūžinātas tradicionālās īru ēdienu receptes, ieskaitot kolkanonu – kartupeļu biezputru, kuras gatavošanai filmas gaitā ir īpaša nozīme. Mūsdienu sarežģītos restorānu ēdienus un pusfabrikātus pretnostatot stabilām vērtībām – tradicionālajām receptēm –, filma nonāk pie vienkāršā un loģiskā secinājuma, ka labs ēdiens ir tāds, kas ir tapis ar sirdi un mīlestību.
Ēdiens ir pateicīgs temats, caur kuru skatīties uz tradīciju nodošanu no paaudzes paaudzē, arī kinovēsture to apliecina. Ja šis raksts būtu vēl vairāk par ēdienu filmās, es noteikti padziļināti apskatītu dažas pašsaprotamas izvēles – piemēram, Gardēdis / Ratatouille (2007), Džulī un Džūlija / Julie&Julia (2009) un Babetes svētki / Babette’s Feast (1987 ). Reizēm attiecības ar ēdienu filmās kalpo kā instruments, kas atklāj varoņa attieksmi pret savu mainīgo identitāti vai personīgo neatkarību – piemēram, 2010. gada filmā Ēd, lūdzies, mīli / Eat, pray, love Džūlijas Robertsas atveidotā varone Itālijā dziedē savu salauzto sirdi ar ēdiena palīdzību, caur ēdienu atgūstot dzīvesprieku. Interesants un nesens piemērs ir Bonijas Gārmesas romāna Ķīmijas stundas / Lessons in Chemistry ekranizācija seriāla formā, kas 2023. gadā tapis platformā Apple TV+. Šajā stāstā fokuss ir uz zinātnieci ķīmiķi, kura par ēdiena gatavošanu stāsta televīzijas raidījumā, uzsverot ķīmiskos procesus, kas notiek ēdienā, un tādējādi mācot skatītājām dabaszinātnes un labas receptes.
Īsajā piemēru klāstā, kas atklāj ēdiena tematiku kino, noteikti jāpiemin Šantalas Akermanes joprojām jaudīgā un pārsteidzošā drāma par beļģu mājsaimnieces ikdienu 20. gadsimta 70. gadu vidū – Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, Brisele 1080 / Jeanne Dielman, 23 quai du Commerce, 1080 Bruxelles (1975). Šī filma atklāj ēdiena gatavošanu kā neatrisināmu slogu, kas ierobežo galvenās varones ikdienas iespējas un tiesības izlauzties ārpus mājsaimnieces dzīves rāmjiem. Minētie piemēri ir ļoti dažādi, tādējādi atklājot to, cik dažādas lomas ēdiens var ieņemt uz ekrāna – ēdiena pieredze var gan atbrīvot, gan ierobežot un ieslodzīt, gan dot iespēju iepazīt savu mantojumu un tradīcijas.
Mērijas paradums teikt visu, ko domā, paziņojot, ka viņa vienkārši ir godīga, ir viens no iemesliem saspīlējumam starp viņu un mammu; arī šajā filmā, tāpat kā bieži vien dzīvē, ar godīguma karogu tiek teiktas arī nejaukas un nepatīkamas lietas. (Vismaz es tiešām gribētu biežāk redzēt tēlus, kuri izmanto attaisnojumu “es vienkārši esmu godīgs”, lai atklāti runātu par bailēm, sāpēm, traumām un citām pieredzēm, kuras parasti tiek noklusētas.) Viena no filmas sižeta pamatlīnijām ir dzimtas sieviešu savstarpējās attiecības, un Mērijai filmas laikā jāatrod veidi, kā stiprināt šīs attiecības, tostarp arī apzinoties, ka pateiktajiem vārdiem ir sekas.
Filma Meitene dzinējsuns tradīcijas, dzimtas vēsturi un paaudžu saites atklāj arī ar maģiskiem, pārdabiskiem elementiem. Animācija kā mākslas forma ļauj atbrīvoties no vajadzības pieturēties pie saprotamiem un paredzamiem filmas loģiku veidojošiem elementiem, dodot iespēju pārkāpt realitātes loģikas robežas, un tieši to skatītāji var piedzīvot arī šajā filmā. Nedomāju atklāt pārāk daudz no sižeta, taču gribu izcelt veidu, kā filmas veidotāji izvēlējušies runāt par dzimtas saitēm, Tansijas tēlam atvēlot nozīmīgu lomu sižeta virzīšanā. Šis tēls kalpo par samierinātāju, tiltu starp dažādām paaudzēm un realitātēm, turklāt, protams, dod iespēju radīt komiskus brīžus.
Taču jāatzīst, ka aina lielveikalā, kur Mērija kopā ar Tansiju apmuļķo apsargu, ir pavisam citā emocionālā tonalitātē,
un tas filmā rada savādu, varbūt pat nevajadzīgu pārrāvumu – šajā ainā Mērija un Tansija smejas par apsargu, nevis kopā ar viņu, lai gan Mērijas tēlā līdzīgi nejaukas izpausmes līdz tam nebija novērojamas.
Filmas veidotāju izvēlētā animācijas mākslinieciskā valoda ir visnotaļ reālistiska, izņemot dažus brīžus, kad atmiņu notikumi iegūst nekonkrētāku noskaņu un necenšas pārliecināt ar reālismu, parādoties citā tehnikā, kas atgādina ar roku zīmētu animāciju. Šīs atšķirīgā stilā zīmētās ainas ļoti skaidri nošķir realitāti no sapņiem vai murgiem un atklāj vecmāmiņas Emeras bērnību.
Filmu latviešu valodā ierunājuši labi pazīstami aktieri – piemēram, mammas Skārletas balss pieder Baibai Brokai, filmā dzirdama arī Ieva Florence-Vīksna, Juris Lisners, Artis Robežnieks, Imants Strads un citi, Mērijas lomu latviski ierunājusi Mare Auškāpa. Īpaši gribu izcelt vecmāmiņas Emeras balsi, ko latviski ierunājusi lieliskā un leģendārā aktrise Olga Dreģe, – jāatzīst, ka viņai ir lieliska mīlošas un mazliet ietiepīgas vecmāmiņas balss; nerodas nekādu jautājumu par to, ka šī vecmāmiņa zina, ko grib un kā visam pareizi jābūt. Arī oriģinālajā versijā vismaz viena balss pieder kinoklasiķim – Mērijas tēva un Skārletas vīra Padija balsi ierunājis īru aktieris Brendans Glīsons.
Eiropas kino problēma nenoliedzami ir filmu izplatīšana un pieejamība – proti, Eiropas kinoteātros biļešu ieņēmumu ziņā nepārprotami dominē ASV filmas, lai gan Eiropā ik gadu spēlfilmu ražošanas apjomi turpina pieaugt, tikai diemžēl lielākoties tas nav redzams kinoteātru piedāvājumā. 2023. gada dati liecina, ka pagājušajā gadā Eiropā uzņemtas 2347 filmas, un tas ir otrs lielākais skaits pēc 2019. gada (par Eiropas kinoindustrijas datiem apmeklējuma un ražošanas ziņā vairāk var izlasīt izdevuma Cineuropa apkopojumā ŠEIT). 2019. gads joprojām daudzās jomās ir pēdējais normālais gads, kuram sekoja gan pandēmijas radītais pārrāvums, kura sekas joprojām jūtam, gan Krievijas uzsāktais pilna mēroga karš Ukrainā, kas cita starpā būtiski ietekmēja kultūras patēriņu mūsu reģionā. Tomēr ar katru gadu dažādos rādītājos atkal no jauna tuvojamies (gan Latvijā, gan Eiropā) pēdējā normālā gada rādītājiem kultūras patēriņa un kultūras produktu radīšanas ziņā. Arī tāpēc īpašas uzmanības vērti ir tie gadījumi, kad Eiropas kino, it sevišķi kopražojumi, kuros iesaistīta arī Latvija, nonāk uz mūsu ekrāniem regulāros kino seansos.
Filma Meitene dzinējsuns, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja 2023. gada Berlinālē, Generation Kplus konkursa programmā, un bija arī nominēta Eiropas Kinoakadēmijas (EFA) balvai kā viena no piecām Eiropas gada labākajām animācijas filmām, ir stāsts dažādu vecumu skatītājiem par pieaugšanu un par to, ka zaudējums ir daļa no dzīves. Filma vienkāršā veidā atgādina patiesības, kas daudziem pieaugušajiem liekas pašsaprotamas, bet šis ir tas gadījums, kad vienkāršs nebūt nav tas pats, kas banāls. Varētu pat teikt, ka filma ir salīdzināma ar komfortu un labsajūtu, ko nodrošina labi pazīstamas un tradicionālas receptes. Ne vienmēr jāizdomā kaut kas jauns un pārsteidzošs, reizēm ir labi turēties pie pārbaudītām un jau zināmām vērtībām, kuras izturējušas laika pārbaudi un nodotas no vienas paaudzes nākamajai. Galvenais, lai jūt to sirdi un mīlestību.