Viena gada laikā animācijas pilnmetrāža „K-Pop: Dēmonu mednieces / K-Pop Demon Hunters” kļuvusi par jauno vispasaules kultūrfenomenu, kas dzirdams, redzams, atrodams it visur. Kā tik lielu rezonansi spēj iegūt filma, kas savos pamatizteiksmes līdzekļos ir tik neveikla? Atbildes meklējamas populārajā kultūrā – žanru teorijā, zvaigžņu kultā un elku seksualizācijā.
Netflix izplatītā un Sony Pictures Animation veidotā animācijas filma KPop Demon Hunters (2025) pirmizrādi piedzīvoja 2025. gada jūnijā. Līdz gada beigām tā kļuva par visu laiku skatītāko darbu straumēšanas platformā, pēc skatītāju pieprasījuma vairākās valstīs to izrādīja arī kinoteātros, un līdz šim tā ieguvusi 112 balvas un 51 nomināciju dažādās kategorijās – par mūziku, vizuālo stilu, scenāriju u. c. Šāgada martā iegūtas arī Amerikas kinoakadēmijas Oskara balvas kā labākajai pilnmetrāžas animācijas filmai un par labāko oriģinālo mūziku. Tādi sasniegumi liek jautāt – kas ir šīs milzīgās popularitātes cēlonis? Mārketings, animācijas vai stāsta kvalitāte? Bet varbūt kas cits? Ko filma pauž par mūsdienu popkultūru?
Filmas KPop Demon Hunters centrā ir Rūmija, Mira un Zoja – korejiešu (Dienvidkorejas) populārās mūzikas (K-pop – saīsinājums no Korean pop) grupas HUNTR/X trijotne. Patiesībā gan viņas ir dēmonu mednieces, sena pienākuma turpinātājas – ar dziedāšanu viņas būvē maģisku loku, kas sargā cilvēci no dēmoniem. Meiteņu pasaule sasvārstās, kad pretdarbību ar identiskiem ieročiem uzsāk ļaunie gari – tiek radīta dēmonu puišu grupa Saja Boys. Īpaši satraukta ir Rūmija, kura no grupas biedrenēm slēpj savu daļēji dēmonisko izcelsmi.
Izmantojot žanra specifiku un dažādas kultūras atsauces, filma, pateicoties tās veidotāju biznesa stratēģijai, fanu plašai līdzdalībai un arī Temu iesaistei, izvērtusies par veiksmīgu komerciālu ķērienu. Tiek piedāvāts ar filmas tematiku saistīts daudzveidīgs preču klāsts – nūdeles, uzkodas, rotaļlietas, apģērbs, spēles; drīzumā gaidāma arī vispasaules koncerttūre. (Jau izskanējuši minējumi, kā šī koncerttūre izskatīsies, jo Rūmija, Mira un Zoja nav reālas personas, bet animēti tēli. Risinājumu variantus – projekcijas, aktieru piesaisti un tamlīdzīgi – var atrast priekšgājēju piemēros, kad līdzīga veida koncerttūres organizētas animētajai grupai Gorillaz Rietumos vai digitālajai dziedātājai Hatsune Miku Austrumos. Turklāt HUNTR/X varones iedziedājušas profesionālas vokālistes, kuras jau paguvušas izpildīt KPop Demon Hunters dziesmas, piemēram, Oskaru ceremonijā. Šis notikums tātad nebūs celmlauzis.)
Filmu var dēvēt par pašreizējās desmitgades Ledus sirdi / Frozen (2013) – jauno vispasaules kultūrfenomenu, kas dzirdams, redzams, atrodams it visur. Lai gan atklātāk dzird izskanam arī negatīvus vērtējumus, ilgstoši tos aizsedzis popularitātes vilnis.
Šī raksta autores personīgā saskarsme ar filmu nav bijusi tikai un vienīgi pozitīva. Pirmais iespaids radās, ikdienišķi caurskatot Instagram un ieraugot tur Sony Pictures Animation un Netflix publicēto pieteikumu ar filmas nosaukumu, pirmizrādes datumu un kacekli jeb saukli: “They dance. They sing. They fight demons”[1]; tā potenciālais skatītājs var sākt veidot priekšstatu par topošo darbu.
No vienas puses, Sony animācijas studija kopš filmas Zirnekļcilvēks: Ceļojums Zirnekļpasaulē / Spider-Man: Into the Spider-Verse (2018) guvusi ievērību ar tehnoloģiski inovatīviem un starpdisciplināriem risinājumiem. Šajā filmā dzīvīgi integrētie komiksu, grafiti un Bruklinas kultūras vaibsti – animācijas robustums, daudzveidīga pieeja kustības ātrumam, kompozīcijai, krāsai – nav ilustratīvi, bet aptver visu mizanscēnu un stāstu. Arī filmas vēstījumā jūtams skaudrums un jauneklīgums. Tas viss pierādīja, ka ļaušanās eksperimentiem nebūt nenozīmē radīt komerciālu slīkoni, un deva skatītājam zināmas cerības arī attiecībā uz nākamajiem studijas darbiem.
No otras puses, sadarbība ar Netflix šāda mēroga komerciāli vērienīgā projektā uzticību neradīja. Jau filmas nosaukumā ietvertās skaidrās norādes nepārprotami piesaka savu auditoriju, žanru un sižeta līniju (K-pop un dēmonu mednieces atsauc atmiņā, piemēram, popkultūras fenomenu Bafija pret vampīriem / Buffy the Vampire Slayer, 1992). Korejiešu popmūzika Rietumu zemapziņā ielauzusies jau 2012. gadā ar dziedātāja PSY hitu Gangnam Style, taču kopš tās pašas desmitgades beigām tai izveidojusies nenoliedzami stabila pozīcija globālajā un jo sevišķi jauniešu kultūrā.
Līdz ar anime, matcha tēju, merča veikaliem, Āzijas seriāliem, korejiešu kosmētiku un emocijzīmēm arvien ierastāka kļuvusi Austrumāzijas kultūras patērēšana
– no īslaicīgiem trendiem TikTok līdz pusaudžu matu griezumiem, kas veidoti pēc Dienvidkorejas elku parauga. Dzirdēt radio jaunāko korejiešu grupas BTS dziesmu ir tikpat dabiski kā klausīties svaigāko Teilores Sviftas hitu. Pievēršanās jaunajam aizraušanās vilnim ir loģisks giganta Netflix solis, kas liecina par skriešanu pakaļ trendiem un strauji mainīgajām jaunās paaudzes interesēm. Tas lika domāt par modes filmu, kuru, visticamāk, drīz vien aizmirsīs.
Autores otrā tikšanās ar KPop Demon Hunters atkal notika Instagram platformā, kur īsi pēc filmas pirmizrādes sākās slavas dziesmu birums. Pozitīvi izteicās ne vien lietotāji demokrātiskās recenziju platformās, bet arī kritiķi. Vai šī ir desmitgades labākā filma? Vai tas ir solis jaunā virzienā? Vai šī kļūs par jauno Ledus sirdi? Viedokļi ieintriģēja, kaut nepārliecināja.
Trešā tikšanās ar filmu bija personīga – ar atvērtu prātu, bez gaidām, uz dīvāna.
Ar mūzikas klipu un īsformāta satura dinamiku filma ieved krāsainā, spraigā pasaulē. Hipnotizē lipīgā mūzika, valdzina skaistie varoņi un reklāmiskais spožums. Sākotnēji asprātīgas šķiet arī acumirklī uztveramās K-pop klišejas – piemēram, skaidrais lomu sadalījums popgrupās vai vieglums, ar kādu puišu grupas iegūst fanu atsaucību, salīdzinājumā ar pūlēm, kas līdzjutēju piesaistē jāiegulda meitenēm. Animācijas medijā trāpīgi šķiet klišeju pārspīlējumi un ironizēšana par tām. Arī korejiešu seriālu klasiskie salikumi un tipāži ir uztverami universāli – aktīvas tantes un krekšķīgi vecīši sastopami arī citviet pasaulē, tāpat nav jāzina, ka singls Love, Maybe ir Dienvidkorejā populāra seriāla ievadtitru dziesma, lai spētu nojaust, ka tā piepeša ieskanēšanās ir ironiska atsauce uz romantiski komisko žanru.
Sākotnējo sajūsmu apslāpē filmas otrā puse. Primitīva informācija tiek atkārtota kā piedziedājums, nenoliedzami plakanas kļūst gan varoņu personības, gan problēmas. Šabloni kokaini grab sižeta neveiklajā ritmā, bet saspēle ar korejiešu seriāliem, mūziku, komiksiem un TikTok jau liekas pašmērķīga. Nākas atzīt, ka, ļaujoties filmas valdzinājumam, raksta autore bija atstājusi bez ievērības varoņu piecgadnieciskās hiperaktivitātes, humora kaitinošās analitātes un digitālās vides trikus. Kaujas, mīlestība, pūkainie un smieklīgie dzīvnieki atgādina kāda ziepju seriāla tūkstošo sēriju. Viss sāk likties atgremots un neīsts.
Raibumā zūd arī filmas galvenais vēstījums. Kas īsti darāms ar savu dēmonisko pusi? Vai tā ir jāpieņem? Vai tā ir ļaunums? Bez vēstījuma darbs kļūst par dekorāciju, atsauču mikslis un atkārtojumos iestrēdzis sižets atgādina paštīksmināšanos. Tāda mēdz būt fanu māksla – visa jaukā, jautrā un aizraujošā apvienojums, bet amatieriski neizturēts un pārcentīgs.
Kā tik lielu rezonansi spēj iegūt filma, kas savos pamatizteiksmes līdzekļos ir tik neveikla? Atbildes meklējamas populārajā kultūrā – žanru teorijā, zvaigžņu kultā un elku seksualizācijā.
KPop Demon Hunters ir izklaides filma. Kinoteorētiķis Ričards Daiers apgalvo[2], ka izklaides kino ir orientēts uz utopiju – šādās filmās pasaule ir saprotamāka, problēmas vienkāršākas un cilvēki savā rīcībā noteiktāki. Utopiskais kino piedāvā enerģiskumu, pārticību, intensitāti, autentiskumu (jeb nesamākslotību) un kopienas izjūtu kā atbildi uz dzīves grūtībām. Izklaide sniedz cerību par labāku pasauli un liek aizmirst to, kā trūkst.
Mūzikli ir izcili utopiskuma izjūtas radīšanas piemēri – dziesma un deja paspilgtina emocijas, pauž autentiskumu un patiesumu; vienlaikus tā ir pasauli un līdzcilvēkus vienojoša harmoniska melodija. To redzam arī filmā KPop Demon Hunters – saskaņu veido ne vien muzikālie numuri, bet arī cilvēci saliedējošā fanošana par popmūzikas elkiem.
Grāmatā Zvaigznes / Stars (1979)[3] Daiers skaidro, ka populārie elki ir konstrukcijas – viņi ir kas vairāk par statisku simbolu vai tēlu, taču tiem trūkst ikdienišķa, dzīva cilvēka daudzšķautņainības. Viņi ir moderno mītu varoņi, kuru raksturu veido arhetipiska vai tipiska rīcība un atribūti, kas savukārt veido vai paspilgtina katras zvaigznes atšķirības no citām zvaigznēm. Zvaigznē jāapvienojas galējībām: parasts–neparasts (ordinary–extraordinary) un pieejams–nepieejams (present–absent). Neparastais un nepieejamais rada bijību un apbrīnu; saprotamais un ikdienišķais pietuvina zvaigzni tās patērētāja vērtībām un dzīves īstenībai.
Te atklājas aizkulišu dzīvi atainojošo mūziklu utopiskā daba. Arī KPop Demon Hunters galvenie varoņi nav ikdienišķi cilvēki, bet gan mitoloģizēti, noslēpumaini, aiz maskas paslēpušies skatuves mākslinieki. Šajā un citās aizkulišu filmās idealizēts tiek nevis optimistisks skats uz skatītājam pieejamu dzīvi, bet gan pasaka par pasakaino.
Interesants ir Daiera nošķīrums starp zvaigzni-veidolu (star-image) un zvaigzni-personu (star-person). Pirmā raksturo mākslinieku, kādu to redzam uzstājoties – filmā, uz skatuves un tamlīdzīgi. Otrā attiecināma uz zvaigzni aizkulisēs – tās parādīšanos intervijās, presē, uz ielas. Abas šīs zvaigznes redzamās puses ir publiskas, konstruētas un veido zvaigznes kopējo tēlu. Tam varētu pievienot arī apslēpto trešo – īsto, privāto – cilvēku zem zvaigznes maskas, kas publiski neatklājas. Jāteic, ka interese par zvaigzni līdz pat sekošanai un kulta radīšanai veidojas, mēģinot apvienot zvaigznes “performatīvo” un “patieso” publisko tēlu – lai gan kūrēti, visdrīzāk, ir abi. To varam redzēt ne vien mūziklos un filmās par zvaigžņu aizkulišu dzīvi, bet arī vienā no korejiešu populārās mūzikas industrijas praksēm.
K-pop industrijas vispārpieņemts sinonīms ir elku industrija (idol industry), kuras pamats ir elka un tā dievināšanas konstruēšana.
Pēc atlases un specializētiem treniņiem pat vairāku gadu garumā ikviens jaunais mākslinieks iegūst savu lomu ne tikai jaunizveidotas debitantu grupas profesionālajā sastāvā, bet arī dalībnieku raksturu gammā – galvenais dziedātājs, subvokālists, galvenais dejotājs, reperis un arī – grupas seja, izskatīgākais, vecākais, jaunākais, jautrākais utt. Protams, arī The Monkees, NSYNC, Backstreet Boys un citu komerciāli mērķtiecīgi radītu grupu dalībniekus varētu iedalīt sliktajos, jaukajos, kautrīgajos... Taču Dienvidkorejā šīs klišejas ir tipizēta industrijas prakse, fanu pieņemta un gaidīta.
Žanrisko paleti veido arī grupas koncepts – sliktie zēni, kaimiņpuikas... Pēc vajadzības to vēl pielāgo – piemēram, grāvēji BTS no sākotnēji agresīvi dumpinieciskiem pusaudžiem 2010. gados pārveidoti par agrīnā Pinterest un Tumblr maigo pasteļu zēniem. Tas pats attiecas uz lokalizējumiem – eksports japāņu auditorijai parasti ir konservatīvāks un mīlīgāks. Lai uzturētu izveidoto tēlu, elkiem nereti ir liegts iesaistīties romantiskās attiecībās, smēķēt, tetovēties vai kā citādi aizskart korejiešu tikumības jūtas. Tas viss nepārprotami atgādina – popgrupa ir komerciāla vienība.
Ierobežotās informācijas dēļ zvaigžņu dzīve un raksturi šķiet īpaši interesanti – par tām fantazē, cenšas izdibināt vairāk slēptu detaļu, seko baumām, īpaši K-pop kultūrā, kur neformālas tiešraides un aizkulišu pastāvīga dokumentēšana ir nostiprinājusies prakse. Tā atgādina franču sociologa Pjēra Burdjē novērojumu[4], ka sabiedrības vidusslānis cenšas atdarināt augstāko slāņu pārstāvju habitus – šajā sociālajā kārtā nostabilizējušos interešu, viedokļu, rīcību kopumu – un, paplašinot Burdjē domu, arī pastāvīgi sekot tam līdzi.
KPop Demon Hunters sniedz iespēju ļauties rotaļīgam sapnim par elku iemiesotā augstākā slāņa personīgo dzīvi. Lidot ar privātu lidmašīnu un dzīvot dārgos apartamentos debesskrāpī elkam ir tikpat dabiski kā ēst, muzicēt, zīmēt un pucēties. Meiteņu dzīve atgādina bērnu spēli – viņas pašas raksta mūziku, pašas izdomā tērpus, pašas publicē savu jaunāko video klipu (totāli ignorējot K-pop industrijas reālo praksi). Izklaides konglomerātu filmā aizstāj meiteņu menedžeris – mīlīga, sporādiski paziboša un lielākoties bezpalīdzīga atbalsta persona, vārdā Bobijs. HUNTR/X meiteņu aizkulises tiek rādītas kā superzvaigžņu-supervaroņu statusa pierādījums – viņas ir utopiski patstāvīgas un brīvas.
Spēcīgas meitenes, kas pašas risina problēmas un paralēli parastai ikdienai dzīvo aizraujošu dubultu dzīvi, ir sievietēm paredzētu filmu sižeta klasiska formula – Čārlija enģeļi / Charlie’s Angels (1976–1981), Oušenas 8 / Ocean’s 8 (2018) vai Totally Spies! (2001–2025) un Powerpuff Girls (1998–2005). Taču KPop Demon Hunters veidota pēc citiem noteikumiem – trijotnes dzīve jau no filmas sākuma norit nepieejamos augstumos un ir sapnim līdzīga. Dubultā dzīve, kas filmas laikā jāpieņem kā neatņemama un spēcīga sevis daļa, drīzāk izpaužas emocionālajā pasaulē – Rūmija slēpj savu dēmonisko izcelsmi, Zoja un Mira otrajā plānā arī samierinās ar savām rakstura odziņām. Recenzijās pašlepnuma motīvs minēts kā viena no filmas veiksmes atslēgām.
Tomēr meiteņu apskaužamā, luksus apstākļos vadītā dzīve praktiski atņem skatītājam iespēju just līdzi. Vērts atcerēties un apdomāt arī pēdējā laikā ekspluatēto girl power jeb meiteņu spēka tendenci komerciālās animācijas filmās ar protagonistēm – Frozen (2013), Moana (2016), Encanto (2021)... Pārsātinājums dabiski rada gurdenumu, un te jāatgādina KPop filmas trūkumi: sasteigtais ritms, maksimāli minimizētās varoņu raksturu shēmas un nodilušās klišejas.
Straujo un reklāmisko atsauču miksli, protams, var interpretēt kā filmas veidotāju kritisku komentāru par Korejas kultūrpolitiku. Filmā var noprast – patriarhālā, mizogīnā sabiedrībā meiteņu grupām jānopūlas vairāk nekā puišu grupām. Arī dēmonu mednieces HUNTR/X ilgi strādā un cenšas uzturēt cilvēci drošībā, bet puišu grupa jau ar pirmo publisko uzstāšanos pārvilina fanus. Iespējams, zēnu ātro panākumu iemesli varētu palīdzēt izskaidrot arī filmas veiksmi.
KPop Demon Hunters it kā piedāvā sievišķo skatienu (female gaze) – spoguļattēlu Loras Malvijas popularizētajam vīrišķā skatiena (male gaze) konceptam[5]. Skatiens ir filmas izteiksmes līdzekļu radīta perspektīva, kas šķietami atbilst skatītājam-vīrietim, visdrīzāk heteroseksuālam; no šī skatiena, cita starpā, izriet sieviešu tēlu seksualizācija un sieviešu visai otršķirīgā nozīme filmu sižetos. Savukārt dēmonu mednieču pasaulē vīrietis neieņem aktīvu lomu, bet ir dekoratīva un funkcionāla figūra. Ļauno garu rīcība filmā attēlota kā primitīvi ļaundabīga un instinktīva – vīrietis te ir zaudējis pašnoteikšanos, patstāvīgas personas statusu. Turpretī HUNTR/X – filmas varones, kas veido stāstu, – darbojas mērķtiecīgi un racionāli, t. i. vīrišķajam stereotipam atbilstoši.
Kinozinātnieks Stīvs Nīls, diskutējot par Malvijas rakstu, izceļ trīs vīrišķā skatiena veidus – narcistisko, vuāristisko un erotisko.[6] Pirmais saistīts ar apbrīnu un identificēšanos, otrais – ar vīrieša ķermeņa vērošanu cīņā, dejā, nāvē un tamlīdzīgi; trešais tiešāk saistīts ar seksualizāciju. Nīls apgalvo, ka masu kultūrā vērojama vairīšanās no vīriešu varoņu objektivizācijas un seksualizācijas, lai nepieļautu jebkādas vīriešu homoseksualitātes izpausmes, bet „erotiskais skatiens” saistīts ar vīrieša tēla feminizāciju kā dziļi iesakņojušās sieviešuobjektivizācijas blakusparādību. Līdz ar to interesanta ir KPop Demon Hunters veidotāju vēlme pilnībā objektivizēt[7] puišu grupu.
Filmā objektivizācija ir komentārs – brīžiem kritisks, brīžiem paštīksminošs – par popa industrijas komercialitāti;
vienlaikus filma ir arī komerciāls solis biznesa interesēs, sekojot dzimtes lomu apvērsuma trendam.
Ja paturam prātā, ka filma paredzēta pusaudžiem, jāatzīst, ka Saja Boys dalībnieki attēloti uzkrītoši pievilcīgi; precīzāk – tiek nepārprotami modelēts valdzinājumu raisošs skatiens. Zīmīgs piemērs ir abu grupu pirmās tikšanās aina. Ar popsīgi ritmisku pavadījumu tiek pieslēgta neapzinātā, audiālā maņa, turklāt kameras kustība tiek izrīkota gluži vai bezkaunīgi – aizsapņojusies panorāma un ieinteresēti pietuvinājumi puišu sejām, pievēršot uzmanību galvas kustībai, ar kādu tiek atmesta acīs krītoša matu šķipsna, vai akcentējot vēdera muskuļus, kurus demonstrējot, iztrūkst un aizlido pa gaisu krekla poga... To visu, protams, izgaismo rozā oreols. Vienlaikus šajā ainā var vizuāli nolasīt katra puiša individuālās īpašības – seksīgums, romantiskums, mīlīgums, noslēpumainība un uzdevums tēlot galvenā varoņa lomu. Raksturu izcelšanai izvēlēti arī atbilstoši vārdi: Abby (“abs”, “abdominal muscles”), Romance, Baby, Mystery un Džuns. Objektivizācija panākta arī mazāk pamanāmos veidos – piemēram, visiem puišiem esot izmantots viens ķermeņa modelis (izņēmums esot stipri muskuļotais Abby). Viņi ir kā vienas sērijas rotaļlietas – pamatstraumes variācijas, lai sasniegtu labāku pārdošanas rezultātu.
Puiši uzreiz nolasāmi kā simpātiski un feminizēti – ģērbti maigos toņos, neagresīvi, iejūtīgi, laipni. Šāds šarmanto prinču piedāvājums mūsdienās bieži sastopams, gan veidojot puišu grupas (kaut vai One Direction), gan romantiskas komēdijas. Jādomā, tā tiek piepildīta meiteņu vēlme pēc sievišķīgam jūtīgumam pietuvināta vīrieša – vismaz caur heteronormatīvu lēcu raugoties.
Vienlaikus sievišķība, kā raksta Nīls, nepārprotami ir kvīruma kods. Izvairoties no skaļi izteiktiem apgalvojumiem, kvīruma pazīmes tiek ieaustas gan īstās, gan animētajās K-pop grupās ne vien grupas vizualitātē, bet arī tās dalībnieku uzvedībā – fiziskas tuvības izpausmēs, skatienos u. tml. Queerbaiting jeb “kvīru ēsmas” izlikšana ir industrijas standartprakse; ļaujot saskatīt elkos pašiem sevi, tiek piesaistīta kvīru fanu interese. Taču, neaizmirstot, ka elku mērķauditorija ir pretējā dzimuma pārstāvji, industrijai, iespējams, būtiski ir arī paplašināt piedāvājumu, fetišizējot neheteronormativitāti – piemēram, sievietei, kas interesējas par vīriešiem, piedāvāt iespēju dubultot savu iekāri, iztēlojoties divu vīriešu attiecības, kas pašu neapdraud.
Savukārt sieviešu varoņu reprezentācija filmā ir lielākoties neitrāla – HUNTR/X meitenēm netiek veltītas nedz lēnīgas kameras kustības, nedz koķetējošas kadra kompozīcijas, viņas netiek ievietotas kompromitējošās situācijās. Tas atbilst vēlamajai mērķauditorijai (jaunām meitenēm) un nepieciešamībai panākt tās identifikāciju ar galvenajām varonēm (ar seksualizācijas objektu identificēties ir grūtāk).
Tomēr, lai arī meitenes netiek fetišizētas kinematogrāfiski vai dramaturģiski, taču
korejiešu popkultūrā balstītajā grupas atveidojumā skaidri nolasāmas patriarhālas vērtības.
HUNTR/X iegulstas t. s. girl crush jeb meitenes-simpātijas trenda izskaņā – girl crush ir “slikto meiteņu” tips, alternatīva stereotipiski maigajām, meitenīgajām k-pop zvaigznēm Tas ir piedāvājums ar lesbisku nokrāsu – girl crush paredzēts meiteņu auditorijai; uz to norāda precizējums girl (kādēļ lai heteronormatīvā sabiedrībā būtu jāprecizē, ka meitenei ir simpātijas tieši pret puisi vai otrādi?). Popularitātes sākumā 2020. gados girl crush pazīmes bija tumša vizualitāte un nobriedušākam vecumam domāts vēstījums. Girl crush un girl power ir grupu konceptuāli centrālie jēdzieni, kas attiecīgi izpaužas divos virzienos – seksualitātē un neatkarībā. Jau tika minēts, ka girl power saturs šķiet sasniedzis pārsātinājumu; ar laiku arī grupu vizualitāte kļuvusi piezemētāka un tipiskāka pamatstraumei, līdz ar to arī mazāk dumpinieciska un vairāk seksualizēta. Laiks rādījis, ka ienesīgāka ir tieši paļaušanās uz primitīvu iekāri.
No kā šī iekāre tiek gaidīta – no meitenēm vai zēniem? Par spīti grupu postulētajam dumpinieciskumam un mēģinājumam piesaistīt it kā lesbiski orientētu meiteņu auditoriju, meiteņu elku ģērbšanās un dejas stils joprojām saglabā vīriešu skatienam tipisku stilizētu, objektivizētu seksualitāti, kurai kalpo, piemēram, „sievišķīgs”, seksīgs tērps – kailas, garas kājas un atklāts dekoltē, gari un labi kopti mati; maiga, neuzbāzīga, populārajās tendencēs balstīta kosmētika. Vai tas neizklausās mazliet pēc HUNTR/X?
Filma KPop Demon Hunters pirmajos izlaišanas mēnešos ieguvusi neticami lielu atsaucību – lai gan, jādomā, tieši ticamu. Konstrukcija klab un grab, taču trāpa vairākos mērķos – piepilda vēlmi pēc saticības, tuvāko mīlestības; rāda aizraujošu pasaku par parastam skatītājam nepieejamu, apbrīnojamu pasauli; apkalpo cilvēka pamatdziņas un pat izkāpj no heteronormatīvas stabilitātes, lai arī mantkārīgu mērķu vadīta. Tā jau ir siržu laušanas būtība – rozā gaismas oreolā sirdslauzēju trūkumus nevar saskatīt.
