FIPRESCI žūrija Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā ir ļoti ievērojams pakāpiens, kur nokļūt kinokritiķim no Latvijas, un tur šajā rudenī pabija Zane Balčus, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma jaunā vadītāja. Tātad Kino Raksti šoreiz apskata dokumentālistiem ļoti svarīgo festivālu “no iekšpuses” – no žūrijas darba rakursa.
Oktobra vidū saņēmu ilgi gaidītu ziņu – mans pieteikums starptautiskās kino kritiķu asociācijas (FIPRESCI) žūrijai Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā (IDFA) ir apstiprināts! Lai arī IDFA notiek jau vairāk nekā 30 gadus, šis bija pirmais gads, kad festivālā darbojās FIPRESCI žūrija. Kopā ar kinokritiķi Genu Teodosievsku (Brāļu Manaki kinooperatoru festivāla direktori) no Ziemeļmaķedonijas un kinokritiķi, kuratoru un lektoru Aleksandru Cvartu no Nīderlandes vērtēsim Jauno autoru / First Appearance konkursa skati.
Piektdiena, 7:00, Rīgas lidosta
Lai arī ceļojumu līdz šim manā dzīvē bijis daudz, Amsterdamu nekad neesmu izvēlējusies kā galamērķi. Ar šo pilsētu saistās tikai ļoti īsa vizīte atceļā no Arābu filmu festivāla Roterdamā, kuru vēl tālajos Arsenāla laikos apmeklēju filmu programmas atlasei. Amsterdamas lidosta toreiz kļuva par vienīgo (līdz šim, un lai tā arī paliek), kurā esmu nokavējusi reisu. Tas notika neveiksmīgu sakritību rezultātā, atbildība par to arī manā pusē – iepriekšējā vakarā mazliet par ilgu paliku ciemos pie draugiem, mazliet par vēlu pamodos, agrajā rīta stundā tikt līdz stacijai nebija viegli, sliežu remontdarbu dēļ vilciens uz lidostu brauca pa citu, tālāku maršrutu... Lidmašīna pat vēl nebija pacēlusies gaisā, kad ierados lidostā, bet mani uzņemt tā vairs nebija gatava. Uztvēru to visu ar interesi, jaunu biļeti uz Rīgu dabūju gan, bet no Berlīnes. Laikmetā, kad vēl nebija nekāda interneta telefonā, šāda situācija ceļotājam bija izaicinošāka, bet, tā kā tobrīd biju iemīlējusies, viss šķita ļoti vienkārši un aizraujoši. Un tā – mana vienīgā stunda Amsterdamā bija kafijas pauze pirms iekāpšanas Berlīnes vilcienā.
Šoreiz gatavojos garākam Amsterdamas apmeklējumam – palikšu šeit nedēļu.
Žūriju koordinatore ieteica paņemt bagāžā līdzi lietussargu, jo sezonā, kad notiek IDFA, mēdz būt lietains un vējains laiks. Ar to man saistās arī Amsterdama dokumentālajā kino – Jorisa Aivensa īsfilmu sauc tieši tā, Lietus / Regen (1929), un tās būtiskākā norise ir lietus pilsētā. Viss sākas ar skaidrām debesīm, kuras pamazām apmācas, tad sīkas lietus lāses rasina asfaltu un met sīkus riņķus kanālos, turpinās ar īstu lietusgāzi un debesu noskaidrošanos filmas beigās. Pilsētas simfonija mini-formātā, precīzi reprezentējot 20. gadu avangarda kino tendences filmas tapšanas laikā.
Piektdiena, 22:30, Amsterdama
Pagājusi pirmā seansu diena no kopskaitā četrām, kurās saplānots noskatīties 12 konkursā iekļautās filmas. Žūrija strādā preses un industrijas seansos kinoteātrī Pathe Munt, trīs filmas dienā, no rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Zāle neliela, skatītāju skaits dažāds.
Vislielākā interese pirmajā dienā par krievu režisora Iļjas Povolocka filmu Putas / Froth – tā uzņemta Murmanskas tuvumā, filmas centrā vairāki varoņi, nelegālās zvejniecības tēma, depresīva ainava un mazliet humora par Krievijas stereotipiem.
Vēl divas filmas – serbu režisores Marijas Stojničas Runā tā, lai tevi redzu / SpeakSo I Can See You par Belgradas radio, reizē vizuāla un audiāla pieredze, vairāk konceptuāla un mākslinieciska, ne reportāžiska, ar minimāliem pieskārieniem vēsturei un aktuālajai politiskajai situācijai. Otrā filma, prasīgāka pret skatītāju, ir Barzakh (režisors Alehandro Slgado), ļoti vienota savā stilistikā – gandrīz visa filmēta tumsā, kā saruna starp diviem marokāņu jauniešiem, kuri cer iekļūt laivā un pārbēgt uz Eiropu, sarunas raisās par viņu sapņiem, cerībām, ģimeni. Viņi atrodas krēslas zonā dažādās nozīmēs – starp pagātni un nākotni, Āfriku un Eiropu, cerībām un vilšanos. Vienojamies ar kolēģiem, ka filmas sāksim apspriest otrajā dienā, kad būsim redzējuši jau vairāk.
Vakars pēc seansiem paiet saviesīgā formā – festivāla viesu sarunām un dzērieniem atvēlēts konkrēts laiks ik dienu no 18 (šodien tas notiek speciāli izveidotā vietā Centrālās stacijas ēkā, lai festivāls apgūtu jaunas teritorijas un izietu tuvāk potenciālajai publikai). Dzērieni un sarunas ar draugiem, paziņām un pirmo reizi iepazītiem cilvēkiem, sarunās iekļaujot arī ieteikumus, kas būtu jāredz šajā festivālā, un noslēgumā latviešu valodas praktizēšana ar producentu Uldi Cekuli, pārrunājot jaunāko Latvijas kino.
Sestdiena, 23:00, Amsterdama
Sestdiena pagājusi jau intensīvāk – seansu skaits dienā nemainīgs, bet nākušas klāt iepriekš ieplānotas tikšanās un palielinājies ballīšu apjoms. Pirmajā dienā politisko tēmu klātbūtne filmās bija neuzkrītoša, bet otrajā dienā tas jau ir vadmotīvs. Filmā Man jāuzraksta tev vēstule par Brazīliju / I Owe You a Letter About Brazil centrā ir Brazīlijas militārā režīma opozicionāru kustība 60. gadu beigās, kas atklāta personiskā režisores Karolas Benjaminas stāstā par savu tēvu un vecmāmiņu. Režisores tēvs apcietināts 17 gadu vecumā, un viņa māte cīnījusies par sava dēla atbrīvošanu, iesaistot Amnesty International. Pēc pieciem gadiem tas arī izdevies, bet divarpus gadus no šiem pieciem puisis pavadījis vieninieka kamerā.
Filmā ļoti apjomīgs un rūpīgi atlasīts arhīvu materiāls, bet arī ļoti daudz teksta, lai paskaidrotu visas nianses. Ūdens izmantots kā metafora, lai parādītu vecmāmiņas neziņu un labilo stāvokli; tas spēlē svarīgu lomu arī mājas video ainās, kurās režisore bērnībā peldas kopā ar tēvu, bet filmas beigās viņa peldas kopā ar saviem bērniem, veidojot noslēgtu dzimtas apli.
Lusijas Pārkeres Solidaritāte / Solidarity ir britu filma par mazzināmu tēmu – “melnajiem sarakstiem” celtniecības nozarē 90. gados; šajos sarakstos iekļauti cilvēki, kuri nav vēlami darbā savā nozarē, jo pārāk aktīvi aizstāv strādnieku tiesības. Filma strukturēta kā vainīgo personu noklausīšanās, paralēli montējot ar sarakstos atrodamo cilvēku intervijām, sarunām, inscenētām ainām no tiesu zāles.
Pusdienu pauzē žūrijas lokā apspriežam līdz tam redzēto. Tobrīd katram no mums ir sava filma-favorīte, izteiktas līderes nav, tātad ļoti vajag redzēt vēl.
Pēdējais seanss ir arī skarbākais – Aliksas Ainas Arumpakas filma Aswang, par slepkavībām Filipīnu galvaspilsētā Manilā. Tur narkotiku lietošanas problēmu risina vienkārši – ar valdības ziņu tiek nogalināti narkotiku lietotāji no nabadzīgajiem slāņiem (un pat ne vienmēr lietotāji – var gadīties dabūt lodi tikai tāpēc, ka esi gadījies nepareizajā vietā un laikā). Reizēm ieskanas poētisks aizkadra teksts, vēstot par filipīniešu folkloras tēlu, ļauno garu asvangu, kurš izsalcis pēc cilvēku dzīvībām. Filmā trīs galvenie varoņi, ar kuru acīm redzam visus notikumus – mazs zēns, apbedīšanas biroja īpašnieks un žurnālists. Lai arī filmā daudz asiņu un sāpju, to atainojums nav pašmērķīgs un tematiskie slāņi papildina cits citu.
Tūlīt pēc seansa beigām dodos uz vienu no industrijas pasākumu centriem, Docs for Sale, kur sarunātas vairākas tikšanās. Turpat seko happy hour, ko katru vakaru uzsauc kāda cita kompānija, pēc tam viesu tikšanās stunda – tā no šīs dienas notiek baznīcas ēkā, kas pārvērsta par saviesīgu pasākumu norises vietu. Tā ka vakars jau atkal iegriezies, bet noslēgumā eju uz seansu – Feras Faijada filmu Ala / The Cave, par kuru festivālā runā daudzi. Filma vēsta par apakšzemes slimnīcu Sīrijas pilsētā Gutā, kura pastāvīgi piedzīvo bombardēšanu un finālā arī ķīmisko ieroču lietošanu. Slimnīcas menedžere Amini, galvenais ķirurgs un citi cilvēki ir tur un dara, ko var, ar tādiem līdzekļiem, kādi pieejami. Līdzvērtīga ir Latvijā demonstrētā, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma (BSD) programmā pabijusī filma Veltījums Samai / For Sama, ko rāda arī IDFA programmā.
Pirms vakara noslēguma vēl ielūkojos korejiešu ballītē, kas izskatās jau beigusies.
Satieku rumāņu režisoru Aleksandru Nanau, kurš pagājušajā gadā kā pasniedzējs bija Rīgā, BSD forumā, bet tagad, pēc pirmizrādes Venēcijā, ieradies IDFA ar savu filmu Kolektīvs / Collective. Biļete uz to man ir svētdien, tā ka vēl pieminēšu.
Tie, kuri nenakšņo centrā, uz saviem mitekļiem brauc ar velosipēdu, bet es esmu starp tiem, kam viss sasniedzams dažu minūšu gājienā ar kājām. Kāpjot pa kāpnēm uz savu numuru viesnīcas 3. stāvā, redzu pa priekšu līgojam korejieti – tad jau ballīte izdevusies...
Pirmdiena, 1:00, Amsterdama
Svētdiena, trešā seansu diena (kas nupat jau beigusies) iesākās ar humora klātbūtni, lai gan brazīliešu režisores Tali Jankelevičas filma Mans mīļais lielveikals / My Darling Supermarket pēc apraksta gan neko tādu nesolīja, tomēr izrādījās ļoti saistoša, izklaidējoša, sirsnīga un deva arī iemeslu smiekliem. Lielveikala darbiniekus iepazīstam tieši viņu darba vietā, intervijās, kurās viņi stāsta par sevi un saviem sapņiem, atklāj dažādas personiskās dzīves nianses, koleģiālus jokus. Piemēram, apsardzes nodaļas darbiniece, kura atbildīga par novērošanas kamerās redzamo, atklāj, ka ir kaislīga kriminālfilmu fane. Kad viņa kādu monitorā redzamu aizdomīgu tipu komunikācijā pa rāciju nosauc par “aizdomās turamo”, zālei ir grūti atturēties un nesmieties.
Varbūt viņi nav ļoti laimīgi cilvēki, bet viņi zina, kāpēc tur strādā. Arī nelielas vizualizācijas ar veikala detaļām iederas lieliski – grīdas mazgājamā ūdens putas, veikalu plauktu ritmi utt., arī muzikālie motīvi, kas piemeklēti atbilstoši dažādiem varoņiem.
Nākamais seanss – no Kolumbijas, Simona Uribes Martinesa Atlikšana / Suspension – par to, kā starp augstām kalnu grēdām plānots būvēt jau sen nepieciešamu modernu ceļu, kas padarītu satiksmi ātrāku un drošāku, bet realitāte ir tālu no vēlamās profesionalitātes. Ceļa posma būvniecības novērojums parāda, kā pavisam niecīga cilvēku saujiņa – labi, ja kādi desmit strādnieki – ķērušies pie daudzu desmitu miljonu dolāru vērtā ceļa būvniecības, kas paredz augstus balstus dziļajās kalnu aizās. Viņu darbošanās šķiet stipri nosacīta un arī nereāla – ar tādu tempu būvniecībai būtu nepieciešami vairāki simti gadu. Filma pietuvojas tikai dažiem cilvēkiem, kuru domās sadzirdam viedokļus par ceļa nepieciešamību un būvniecības gaitu. Pagājuši trīsdesmit gadi kopš sākotnējās ieceres, bet dabas stihijas turpina darīt savu, un filmas noslēgumā ieleju atkal piemeklē smagi plūdi, paņemot daudzu cilvēku dzīvības. Filma ir nesteidzīga, labi uzfilmēta, ar izsvērtiem un rūpīgi veidotiem kadriem.
Pusdienlaikā žūrija apspriežas. Amsterdamā ar apkalpošanu kafejnīcās un restorānos pārāk nesteidzas, tas esot tādēļ, ka par oficiantiem strādā daudz studentu, kuriem šī ir piepelnīšanās iespēja, bet iemaņu trūkst, un laikam arī nevienam nav svarīgi, cik ilgi viņš tur strādās. Tāpēc mēs esam spiesti uzsvērt, ka varam pusdienu pauzei atvēlēt vien kādas 40 minūtes, un aizpildām šo laiku ar saviem viedokļiem par filmām.
Nonākam pie secinājuma, ka mums ir divas spēcīgas konkurentes, divas filmas, kuras patiešām esam gatavi pārspriest vairāk nekā citas – Aswang un Mans mīļais lielveikals.
Atgriežamies kinozālē uz pēdējo dienas seansu – poļu filmu Mīlestības stundas / Lessons of Love. Iepriekšējā vakarā neformālajā viesu tikšanās stundā krāšņa maza auguma kundze sārtā žaketē un perfektā meikapā dalīja filmas rozā flaierus, un tagad šī pati kundze uz mums skatās no ekrāna. Lai arī pēdējā laikā redzēti diezgan daudzi stāsti par kolorītām sievietēm ne vairs jaunības plaukumā, šis stāsts uzrunā ne tik daudz ar viņas krāšņo ārieni, cik ar neparasto dilemmu – viņa vēl arvien nav gatava šķirties no sava vīra, ar kuru precējusies jau vairākus desmitus gadu. Nešķiras, neskatoties uz to, ka abi nesatiek un lielu daļa laika dzīvo dažādās valstīs. Un deju nodarbībās satiktais kungs, kurš iemīlas viņā un būtu gatavs precēt, saasina šo situāciju, aicinot izvēlēties – varbūt tomēr šķirties? Bet katoliskā audzināšana ir nopietns šķērslis... Dāmas nevainojamais izskats paliek tāds arī pēc operācijas slimnīcas gultā, kad viņa ir tikpat lieliski nogrimējusies kā lielākās Holivudas kino zvaigznes kādā spēlfilmā.
Tātad dienas bilance – divi pozitīvi stāsti.
Pieņemšanu izvēle svētdienas vakarā ir plaša, bet es esmu nolēmusi iet uz kino – jau minētā rumāņu filma Kolektīvs, ar īsu tikšanos pēc filmas ar uzņemšanas grupu un varoņiem. Filmā nav māksliniecisku izaicinājumu, bet saturiski gan. Kolektīvs ir kluba nosaukums Bukarestē, tur 2015. gadā izcēlās ugunsgrēks, kas bija letāls daudziem koncerta dalībniekiem. Viņi mira ne tikai notikuma vietā, bet arī pēc tam – slimnīcās, no infekcijām, kuras izraisīja medikamenti. Izrādījās, ka medikamentu antibakteriālā iedarbība ir nepiemēroti vāja, jo tie ir daudzkārt atšķaidīti un neatbilst paredzētajai koncentrācijai, kas dotu efektīvu rezultātu.
Tā viena ugunsgrēka dēļ atklājās ārkārtīgi plaša apmērā korupcija medicīnas nozarē, bet par to rakstīja nevis lielākie dienas laikraksti, bet gan sporta avīzes korespondenti – tā bija vienīgā neatkarīgā avīze Rumānijā, kuras žurnālisti uzdrīkstējās stāties pretī varai.
Notikumu attīstība, korupcijas apmērs un spriedze notikumu atainošanā tuvina Kolektīvu inscenētai filmai, jo grūti aptvert, ka šie tiešām ir reāli notikumi, kuriem filmas veidotāji turklāt spējuši tuvoties no dažādām iesaistītajām pusēm. Pēc seansa Schiller bārā sastopam vēl visu filmas komandu, aprunājos ar abiem žurnālistiem, kuri bija galvenie šīs lietas izmeklētāji. Filma vēl nav izrādīta Rumānijā, bet drīzumā būs, un autori gaida, kāda būs reakcija.
Pirmdiena, 22:00, Amsterdama
Pirmdienas vakarā žūrijas lēmums ir pieņemts, atlicis uzrakstīt vēl rakstisko pamatojumu par filmu un konkursa programmu kopumā. Šodien vēl noskatījāmies trīs atlikušās konkursa filmas – piemēram, par jaunu sievieti kādā Amerikas mazpilsētā, kas vieglā narkotiku reibumā mēģina eksistēt ne visai vieglos apstākļos, dzīvojot kopā ar vairākām ģimenēm nelielā mājā un audzinot divus mazus bērnus, kopā ar draugu, kurš viņu spēj sarūgtināt. Piesaistošākais šeit ir tieši bērni, īpaši dažus gadus vecā meita. Dogmas estētika bija aktuāla jau pirms divdesmit gadiem, bet vēl arvien tā turpina piesaistīt filmu veidotājus, kā redzams šeit, Evas Marie Rodbro filmā ar diezgan pretenciozo nosaukumu Es tevi mīlu, man tevis pietrūkst, es ceru, ka vēl tiksimies, pirms miršu / I Love you I Miss You I Hope I See You Before I Die.
Pēc pārtraukuma divi pēdējie seansi – ķīniešu filma Smoga pilsēta / Smog Town, Menga Hana veidots darbs par Laņfaņu, vienu no piesārņotākajām pilsētām Ķīnā, un gruzīnu režisores Nino Ordžonikidzes Tunelis / The Tunnel. Abi ir novērojoši stāsti, kuros pirmajā gadījumā filmas veidotāji pēta, kādā veidā pilsēta strādā pie piesārņojuma mazināšanas, bet otrais vēsta par dzelzceļa tuneļa būvniecību kādā Gruzijas ciematā un komunikācijas grūtībām starp gruzīnu un ķīniešu strādniekiem.
Citos vakaros žūrijas dienas plānā vakariņas tika atzīmētas kā “izvēles pasākums”, bet šodien gan tā nav, jo mums līdz pusnaktij jānosūta žūriju koordinatorei savs lēmums.
Lai vakarā tas notiktu raitāk, pēc pēdējā seansa uz nelielu brīdi visi kopā apsēžamies pārrunāt, kuras filmas tad būs mūsu “īsajā sarakstā”. No sešām pēc neilga brīža nonākam pie divām, vienojamies, ka par tām runāsim vēlāk, pēc pāris stundām pie vakariņām, un tā arī darām.
Otrdiena, 10:00, Amsterdama
Otrdien no rīta pamatojums uzrakstīts un nosūtīts – tātad pienākums izpildīts un šī var būt brīva diena, kurā izpētīt to IDFA piedāvājumu, kuram man iepriekšējās dienās nebija laika. Viens no industrijas galvenajiem notikumiem – Forums – jau tuvojas izskaņai, rit jau trešā diena no četrām.
Eju skatīties projektu prezentācijas un tostarp atbalstīt tās pāris projektu komandas, kuras septembrī pabija Rīgā, Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā. Konkurence dalībai Forumā ir liela, kopumā tiek atlasīti 60 projekti no visdažādākajām pasaules valstīm, un ir gandarījums redzēt, ka te ir arī divi no Rīgas foruma šāgada dalībniekiem (ja pieskaitītu arī iepriekšējo gadu, tad būtu vairāk). Lietuviešu režisores Giedres Žickītes projekts Maša, no atmiņu dzīlēm / Masha, Out of the Realm of Memory uzrunā gandrīz visus klātesošos pircējus, to pašu var teikt par projektu Kā izglābt mirušu draugu / How to save a Dead Friend, ļoti personisku krievu režisores Marusjas Siroječkovskas stāstu par viņas pirmo mīlestību un bijušo vīru. Arī Maša ir projekts par Krieviju – sešdesmito gadu mākslinieku vidi Ļeņingradā, kurā dzīvoja un fotografēja filmas galvenā varone.
Pēcpusdienā paredzēta tikšanās ar noslēguma ceremonijas producenti, kas mums izstāstīs par pasākuma norisi un balvu pasniegšanas secību. FIPRESCI žūrija ir ļoti organizēta ne tikai uz šo sanāksmi – ierodamies laikus, producente drīz vien sāk savu sakāmo, bet tiek pārtraukta vairākas reizes, kad ierodas kavējošie citu žūriju pārstāvji (kopskaitā festivālā ir desmit konkursu skates, kuras vērtēja žūrijas).
Vismaz pāris reizes producentei nākas sākt sakāmo no jauna, un kā gan to nedarīt, ja kavētāju vidū ir arī galvenās konkursa skates žūrijas pārstāvis, irāņu kino režisors Mohsens Makmalbafs.
Vakarā starp ballītēm atkal eju uz kino – lai noskatītos festivāla atklāšanas seansā rādīto irāņu filmu Ēnas bez saules / Sunless Shadows. Formas ziņā vienkāršs, bet tematiski satricinošs darbs par sieviešu lomu Irānas sabiedrībā. Filma uzņemta cietumā, kurā atrodas gados jaunas sievietes, un viņu pastrādātie noziegumi vēsta vienu stāstu – viņas ir līdzdalīgas slepkavībā, kurā nogalināts kāds vīriešu kārtas radinieks. Intervijās paustie stāsti atbalso viens otru – vardarbība izturēšanās ģimenē pret sievieti, kas pamazām kļuvusi tik neizturama, ka vienīgā izeja bijusi atbrīvoties no šī cilvēka, neskatoties uz sekām. Šo stāstu kontekstā šķiet, ka cietums šīm jaunajām sievietēm ir drošāka un labvēlīgāka vide, nekā atrašanās brīvībā, lai cik paradoksāli tas izklausītos. Ar šo filmu Merdads Oskouei attīsta tālāk tēmas, kas bijušas viņa līdzšinējo filmu centrā, pievēršoties jautājumiem par Irānas sabiedrības tradīcijām, nebrīvi, jauniem cilvēkiem, ētisko izvēli.
Tā kā festivāls jau tuvojas izskaņai, jāapmeklē arī Šefīldas festivāla rīkotā ballīte, kurai speciāli atvests dīdžejs no Lielbritānijas. Dejošana mani īpaši neinteresē, sarunāties iekštelpu troksnī arī nav iespējams, tāpēc pavadu laiku ārpusē, kur ir ne mazāk interesanti. Un te nakts vidū jo spēcīgi jūtama specifiskā dūmu smarža, bez kuras Amsterdamā neiztikt nekur un nevienā diennakts stundā.
Ceturtdiena, 18:00, Amsterdamas lidosta
Drīz sāksies iekāpšana reisā uz Rīgu, varu paspēt apkopot iespaidus. Trešdienas, 27. novembra vakarā noslēguma ceremonija notika Amsterdamas kino muzejā The Eye, ar pievilcīgu skatu pāri kanālam uz pilsētas centra pusi, kas caur lietu jau mirdz vakara gaismās. Ceremonijas vajadzībām pārkārtota restorāna zona, kas veidota amfiteātra veidā, jo šī ir vienīgā vieta muzejā, kurā var satilpināt vairākus simtus lielo apmeklētāju grupu.
Ceremonija sākas tikai 20:30, mums jāpulcējas jau 17:15 uz mēģinājumu, pēc tā seko žūriju un festivāla vadības kopīgas vakariņas. Mēs atbraucam vēl stundu iepriekš, lai pagūtu apskatīt muzejā izveidoto Andreja Tarkovska izstādi.
Ceremonijas vadītāja ir ļoti atraktīva, bet dažādu valstu pārstāvju vārdu izrunāšana viņai ir liels izaicinājums -
– par savu un citu žūriju kolēģu uzvārdiem es te nepārdzīvoju, bet IDFAs galvenās personas Orvas Nirabijas vārdu gan varēja patrenēties izrunāt pirms ceremonijas. Kopumā vakars aizrit ļoti nepiespiestā un arī neglamūrīgā gaisotnē, bez sarkaniem paklājiem un vakarkleitām – dokumentālistu pasaule šajā ziņā ir atšķirīga. Mēs esam vieni no pēdējiem, kas pasniedz balvu, jo Jauno autoru konkurss tiek uzskatīts par svarīgāko aiz galvenās konkursa skates, šīm abām tiek pievērsta lielākā uzmanība, laureātus attiecīgi apbalvojot tuvāk ceremonijas beigām. Pasniedzam FIPRESCI diplomu filmai Aswang, un mani kolēģi tūlīt pēc ceremonijas dodas prom, jo ir jau vēls. Nolemjam, ka jāsatiekas atkal citā festivālā, bet es ceru, ka pēc gada atkal atgriezīšos Amsterdamā, iepazīstot IDFA atkal no citas šķautnes.
