Daudzsēriju formāts ir ieradies uz palikšanu, izaudzis no ziepju operas līdz augstvērtīgai daudzsēriju drāmai ar izciliem aktieriem, scenāriju un ražošanas kvalitāti jeb production value.
2025. gada jaunpienācēji Pusaudzība / Adolescence, Zvērs manī / The Beast in Me un arī jau pazīstamais Lācis / The Bear, kas pārliecinoši turas topu augšgalos, savā dramaturģiskajā un aktierspēles varēšanā pārspēj lielu daļu pilnmetrāžas filmu, kas nonāk līdz lielajiem ekrāniem mūsu reģionā. Tāpēc nav pārsteigums, ka liela daļa skatītāju izvēlas dzīvojamās istabas komfortu un sērijveida satikšanos ar iecienītajiem ekrāna varoņiem. Piedāvājam daudzsēriju izlasi visiem svētku brīvdienu brīžiem – vai tas būtu melanholijas vakars, apokaliptisku noskaņu iekrāsota bezcerība, vai arī eksistenciālas pārdomas par seksa un nāves tuvību.
Slow Horses (Apple TV)
Ja iedomājamies šāgada detektīvseriālus un spiegu seriālus, savērtus uz vienas ass, tad vienā galā būs labi uzasinātā Aģentūra / The Agency ar Maiklu Fasbinderu (tur filmējies arī Juris Žagars), bet otrā amplitūdas galā – liegi neveiklais britu Down Cemetery Road ar Emmu Tomsoni privātdetektīves Zojas Boemas lomā un – Slow Horses, vēl viens britu seriāls, kuram iznākušas jau 5. sezonas sērijas, un nākamgad gaidāma sestā.
Amerikāņu varonis – detektīvs / spiegs / aģents visbiežāk ir teju pārcilvēks, kurš nonācis krustcelēs, izdedzis, ļāvies kādai cilvēcīgai vājībai, piemēram, mīlestībai; tikmēr britu seriālos ierasts redzēt detektīvu kā izteikti problemātisku personību ar specifiskām rakstura īpatnībām, atbaidošu psiholoģisko portretu, mānijām, pagātnes traumu, tomēr viņam piemīt arī kaut kas mazliet mīlīgs – vai tā būtu tūļība, prāta asums, vai dziļā slepenībā turēta atbildības sajūta par pārinieku. Daudzsēriju filmai Slow Horses, kuras pamatā (tāpat kā Down Cemetery Road) ir Mika Herona romāns, stila radinieks būs vēl viens Lielbritānijas detektīvseriāls Dept. Q ar Metjū Gūdu, kurš spēlē izmeklētāju ar pēctraumatiskā stresa traucējumiem. Abos šajos garformāta kinodarbos policijas iecirknis izskatās kā pēc atomkara, sadzīviskajam nolietojumam un gotiskai bezcerībai saplūstot vienā gleznā, bet tā nav pašmērķīga izrāde. Noplukušās sienas, morga bezpersoniskais apgaismojums un mēbeles kā no labdarības veikala spoguļo detektīva un viņa padoto krāšņo buķeti, līdzīgu viegli apvītušām mārtiņrozēm ar iepuvušiem kātiem no tirdziņa pie kapiem. Slow Horses 5. sezonas sižetiskā līnija ir arī laikmetīgs komentārs – par pateicīgu fonu vērienīgai teroristiskai operācijai kļūst politiskās debates starp diviem mēra kandidātiem, populistu nacionālistu un demokrātu, kurš pārstāv kādu no Lielbritānijas etniskajām kopienām.
Gerijs Oldmens seriāla galvenajā lomā ir nepārspējams. Saķepušie mati, ar kuriem varētu ieziest slēpes labākai slīdamībai, labākas dienas redzējušas zeķes, kurās nemierīgie kāju īkšķi izberzuši logus uz pasauli, uzblīdušais vēders un pa nīgrai atbildei uz katru jautājumu – Džeksons Lambs ir jebkura kolēģa ļaunākais murgs, bet varbūt arī teicams detektīvs, tā ir bezgalīga mistērija. Iecirknī, kuru vada Lambs, strādā pieci britu izlūkdienestā caurkrituši aģenti – tādi, kuru dienestā pieļautās kļūdas tomēr nav tik kritiskas, lai viņus atlaistu; tā sauktie lēnie zirdziņi jeb slow horses. Seriāla dialogu kvalitāte ir teicama, tos var baudīt kā atsevišķu britu humora priekšnesumu:
– What’s the plan?
– The usual.
– So, do nothing then.
Pluribus (Apple TV)
Šābrīža pasaules māksla, kultūra, popkultūra ir vērsta uz pagātnes romantizēšanu – vai tā būtu gotika, deviņdesmitie vai arī dzīve naturālajā saimniecībā, ik rītu iejaucot mīklu pašceptai maizei. Sabiedrību maz interesē nākotnes idejas, vizionārisms, futūrisms, jo pēdējo piecu gadu laikā mēs esam realitātē izdzīvojuši scenārijus no teju visām Holivudas sērgu un kara vai pilsoņu kara filmām, ar mērenām šausmām uztverot nākotnes konceptu kā tādu. “Ko nesīs jaunais, 2026. gads?” – tas vairs nav līksms tosts, bet gan apokaliptiski čuksti. Šajā noskaņā iederas arī distopijas, kas ieņēmušas pārliecinošu līdera vietu zinātniskās fantastikas kino lauciņā – gan pilnmetrāžā, gan daudzsēriju filmās. Kamēr Ari Astera Edingtonā sērgas katalizētie prāti nēsājās pa pasauli, vājprāta vadīti, nonākot teju datorspēļu realitātē, tikmēr Severance, The Good Place, Pluribus spēlējas jaunās pasaulēs, paralēlajās – pēc nāves, pēc transformējoša vīrusa uzbrukuma.
Uzkrītoši, ka pēdējās divas daudzsēriju filmas ir izvēlējušās beznosacījuma laipnību un empātiju kā jauno pasauļu raksturojošo kvalitāti. Tā ir kā dzīve nebeidzamā lielveikala reklāmā, kurai, neskatoties uz pozitīvo vēstījumu, piemīt grūti definējams, biedējošs virsvēstījums. Visdrīzāk tas saistīts ar potenciālo apdraudējumu rietumu filozofijai un sabiedrības uzbūvei, kurā centrālā vieta ierādīta indivīdam. Pluribus pasaulē jauno cilvēku galvenā iezīme ir kolektīvā apziņa, un interesanti, ka tieši šis faktors izraisa lielāko stresu seriāla galvenajā varonē, bezgaumīgu lubu romānu autorē Kerolā (Rhea Seehorn). Viņa zobiem un nagiem cīnīsies par tiesībām saglabāt savu minzantropijas caurstrāvoto patību, jo jaunās pasaules vērtības – laime un harmonija, līķus aizvācot klusi un nemanāmi, un uzturā patērējot vien dabiskā nāvē mirušus dzīvniekus, – ir viņas lielākā elle.
Dying For Sex (Hulu)
Daudzsēriju filma, ko radījušas Kima Rozenstoka (Glow, Only Murders in The Building producente un scenāriste) kopā ar Elizabeti Meriveteru (No Strings Attached) – tātad, komforta detektīvseriāla un romantisko drāmu superduo, – turpina Too Much iemīto taciņu, paplašinot ideju par seksuāla ķermeņa standartiem kino. Tomēr saskatāma arī atšķirība – Too Much aizrautīgi provocēja auditoriju, kam piemīt fatfobija jeb negatīva attieksme pret cilvēkiem ar virssvaru, tikmēr Dying for Sex dara neticami vērtīgu darbu, atklāti runājot par nāves un seksualitātes tuvumu un pat nenoliedzamo saistību. Neārstējamo pacientu stigmatizācija sabiedrībā ir fakts, kuru ne tikai nevēlamies atzīt, pat nevēlamies redzēt šādu reprezentāciju ikdienas saturā. Jā, muzeju ekspozīcijās un mākslas albumos nāves klātbūtne ir vispārpieņemta, bet romantiskā seriālā tai vietas nav. Un tā šķiet tik dīvaina pozīcija, atskatoties uz nāves un erotikas neatdalāmo savienību mākslas, literatūras, mūzikas vēsturē.
Daudzsēriju filmā Dying For Sex, lai cik skaļš šis nosaukums, nav skandalozitātes piegaršas. Tas ir kā Seksa un lielpilsētas pārnesums uz paliatīvās aprūpes nodaļu. Neatkārtojamā, niansētā Mišelas Viljamsas aktierspēle, iemiesojot Molliju, kurai konstatēts audzējs 4. stadijā, pārliecina jau ar pirmajiem kadriem.
Mollijā ir tādas dzīves alkas, ka tās grūti valdīt. Nāves stunda, kas pēkšņi ieguvusi pavisam konkrētas aprises, radījusi viņā interesi par dzīvi – to dzīvi, ko viņai nebūs iespēja izdzīvot, par tām izjūtām, ko neizjust, par pašas neiepazīto ķermeni, kuru viņas vīrs pēc ilgā ārstēšanas procesa atsakās uztvert kā seksuāli rosinošu. Caur Mollijas tēlu – trauslu, aizkustinošu, nedaudz naivu, bet bezgala patiesu – tiek pētīta virkne aizliegto tēmu, sākot no atklātām sarunām par nāvi līdz seksa rotaļlietām un dominēšanas / pakļaušanas spēles nozīmei ceļā uz baudu.
The Studio (Apple TV)
Aktieris un producents Sets Rogans ar domubiedriem ir apkopojis stāstus, pastāstus un leģendas no lielo kinostudiju ikdienas, uzliekot to visu džeza ritmā, kura pārskrējieni un pasāžas izvērš studiju bosu sanāksmes teju spriedzes kino. Papildus džezam dinamiku sērijām piešķir arī garie kadri, kuros operators Ādams Ņūports-Berra izpilda akrobātiskas pasāžas, kādas apskaustu pat Aleksandrs Grebņevs.
Sērijas raksturo apskaužams autentiskums, kāds bijis pa spēkam vien šādai veidotāju komandai, iesaistot sižeta norisēs Mārtinu Skorsēzi, Ronu Hovardu, Olīviju Vaildu un citus, kuri ar neslēptu aizrautību iejūtas paši savās lomās, izspēlējot studiju / režisoru attiecības. Kaulēšanās par filmu budžetiem, 35mm kinolentes ruļļa pazušana, šantāža, izdomāti brālēni – Seta Rogana spēlētajam studijas vadītājam Metam Remikam nāksies iepazīt sava jaunā amata garoziņu, izpatīkot sponsoru un režisoru kaprīzēm – tā vietā, lai īstenotu sirdij tuvus projektus. Meta Remika mentores, šovbiznesa granddāmas Petijas lomā – izcilā Ketrīna O’Hāra.
The Beast in Me (Netflix)
Laikmetā, kad romānu autoru (teiksim, Stīvena Kinga vai Mārgaretas Ātvudas) viedoklim joprojām ir ievērojams svars, jau pēc noklusējuma liels potenciāls ir seriālam, kura centrā ir rakstniece, kas piedzīvo radošo krīzi pēc dižpārdokļa iznākšanas. The Beast in Me, kura producentu rindās ir arī Džodija Fostere un Konans Obraiens, seko kaķa un peles spēlei starp slavenu rakstnieci Egiju Vigsu (Klēra Deinsa) un viņai kaimiņos svaigi ievākušos biznesa haizivi, nekustamā īpašuma mogula dēlu Nailu Džārvisu (Matthew Rhys), kuram piedēvē sievas slepkavību.
Psiholoģiskais detektīvs var lepoties ar skrupulozi izrakstītu scenāriju, kurš nemitīgi pārbauda skatītāja spēju izsekot akcentu maiņai stāstā, kurā, iespējams, nav neviena vainīgā, bet tikpat labi arī iespējams, ka tīra sirdsapziņa nav nevienam. Egiju Vigsu fascinē Džārvisa sociopātiskā personība, un pieņemu, ka vienaldzīgi nepaliks arī skatītāji, vērojot darbībā personāžu, kuru neapgrūtina ētiskās dilemmas un vada tikai un vienīgi instinkti un salts aprēķins komplektā ar bezrūpju dzīves izraisītu garlaikotību. Klēras Deinsas aktierspēle šajā daudzsēriju filmā, visticamāk, tiks novērtēta starptautisko balvu sezonā.
Adolescence (Netflix)
Kad varētu domāt, ka skatītājs jau kļuvis imūns pret vardarbības atspoguļojumu mazajos (un arī lielajos) ekrānos un pārsteigt to ir grūti, ja ne neiespējami, izrādās, ka pietiek tikai ar vienu nelielu niansi, lai radītu šausmas. Šausmu “slēdzis” atšifrējams vienkārši, tā ir situācija ģimenē, no kuras teorētiski pasargāts nav teju neviens. Stīvenu Greiemu, kurš šogad saņēma Emmy balvas gan par Edija Millera lomu, gan kā Pusaudzības scenārists un producents, uz seriāla ideju uzvedinājis lielais procents durto brūču noziegumu Apvienotajā karalistē, un vainojami tajos ir pusauga zēni.
Kādā rītā Milleru ģimenes mājā ierodas policijas specvienība, aizvedot līdzi trīspadsmit gadus veco atvasi Džeimiju (Ovens Kūpers), kuram tiek izvirzīta apsūdzība par nežēlīgu klasesbiedrenes slepkavību. Seriāls veiksmīgi operē ar pustoņiem – gan vizuāli, gan scenārijā, ļaujot visu darbu paveikt askētiskajiem nopratināšanas dialogiem, īsajām sarunām starp Džeimiju un viņa tēvu Ediju (Stīvens Greiems), vai arī rutīnas procedūrām policijas iecirknī – pirkstu nospiedumu ņemšana, pārmeklēšana... Pat klusums šeit ir jēgietilpīgs.
The Bear (Hulu)
Pat ja vēl neesat starp šīs daudzsēriju filmas skatītājiem, ir grūti nepamanīt Džeremija Allena Vaita karjeras žilbinošo augšupeju, ko radījuši The Bear panākumi. Vismaz viņa fotosesija Kalvina Kleina apakšveļas reklāmai nozibēja teju visos pasaules medijos un soctīklos. Daudzsēriju drāmā, kas sākta demonstrēt 2022. gadā, darbība notiek teju tikai un vienīgi restorāna virtuvē, un sērijas lutina skatītājus gan ar scenāriju, gan operatora darbu, gan aktierspēli, kur līdzās Alenam Vaitam redzami Ajo Edebiri, Olivers Plats, Ebija Eliota, Ībons Moss-Bahrahs un lieliskā Džeimija Lī Kērtisa kā visas Berzato ģimenes ciltsmāte. Pieņemu, ka daļai auditorijas Lācis varētu kalpot kā Soprano ģimenes analogs, jo īpaši tādēļ, ka restorānam, kura tapšanai mēs sekojam līdzi ar nepacietību, finanšu avots meklējams tajā pašā biznesā, kurā bija iesaistīti Soprano.
The Bear neaprobežojas tikai ar sižetisko un aktierisko varēšanu vien – operatoru grupa ar pieredzi ari ASV neatkarīgajā kino un mūzikas video ir spējusi radīt hibrīdu, kurā apvienojas pieczvaigžņu restorānu reklāmas un autorkino (piemēram, Christmas Eve in Miller's Point). Šeit baudāma ir katra sekunde – kā vēsta gaismas kaste restorāna virtuvē, „Every second counts”.
