Režisora un producenta Andreja Ēķa veiksmīgā biznesa ideja uzņem apgriezienus – Latvijā radītajai filmai “Svingeri” ir uzņemta un novembrī pirmizrādīta igauņu versija, 1. janvārī startēs ukraiņu “Svingeri”. Pagaidām “recepcijas modelis” visur līdzīgs – skatītāji plūst straumēm, kases rekordi krīt, kinokritiķi šausmās plēš matus. Kino Rakstos – kinokritiķes Mārjas Hindoallas viedoklis par igauņu filmu.
Pēc tam, kad pagājušajā gadā Igaunijas kinoainavu bija satricinājusi filma Klases salidojums / Klassikokkutulekut (2016), nevienam nopietnam kritiķim droši vien pat sapņos nebūtu rādījies, ka tikai pusgadu vēlāk mūsu kinoindustrijas virzienā no dienvidu kaimiņiem pastiepsies tieši tās pašas parādības – iepirkta scenārija – spalvainā roka, turklāt tik apšaubāmas filmas veidolā, ka šādā kontekstā Klases salidojumu būs iespējams pat uzslavēt. Taču kinopublikai Svingeri patīk – pēc skatītāju un ieņēmumu rādītājiem var runāt par vienu no gada labākajiem sasniegumiem.
Bailes par to, kādu vēstījumu kinoindustrijai sniegs Klases salidojuma (režisors Renē Vilbre) panākumi, droši vien pulsēja pakausī katram kritiķim – vismaz tiem, kam bezgaumīgā humora dēļ pēc seansa bija slapja piere vai dusmās piesarkusi seja. Tomēr taisnības labad šeit jāpiemin Klases salidojuma un Svingeru divas galvenās atšķirības. Pirmkārt – lai gan pēdējā atkārtoti tiek titulēta par Igaunijas filmu, tomēr, izņemot pašmāju aktierus, Svingeriem ar Igauniju gandrīz nekā kopīga nav. Otrkārt – paldies dievam! – nav izmantots ne cents mūsu nodokļu maksātāju naudas.
Tiesa, nodokļu maksātāji Svingeriem, kas uzņemti par privātiem līdzekļiem, savus centus laipni nes paši – pirmajā izrādīšanas nedēļā filmu noskatījās 18 234 skatītāji un ieņēmumi par biļetēm bija 111 164 eiro.
Šādi rādītāji ļāva filmai sasniegt trešo vietu visu laiku veiksmīgāko jaunpienācēju topā, pēc biļešu ienākumiem atpaliekot tikai no Klases salidojuma un mazliet arī no šī gada februārī pirmizrādītajiem Ātrajiem igauņu puišiem (režisors Jāks Kilmi). Piecās nedēļās Svingerus noskatījušies 73 346 acupāri un kinoteātru kasēs atstāti gandrīz 300 000 eiro.
Filmas scenārijs ir vienkāršs – to veido divi savā starpā vispār nesaistīti naratīvi. Pirmais ir pilns ar derdzīgiem dzimumu stereotipiem, garīgu un seksuālu vardarbību, savukārt otro papildus jau minētajiem punktiem raksturo arī absolūta sižeta neesamība. Ieraugot pirmajā ainā nervozi pīpējošo pulmonologu (pie kura nekad negribētos nonākt vizītē, jo ar roku uzšvīkātais vārds uz piespraudes rada iespaidu, ka darīšana ar nelegālu medicīnas darbinieku), jau ir skaidrs, ka gaidīt kvalitatīvāku humoru nav vērts.
Tas jau nenozīmē, ka vulgāra komika būtu skaužama vispār, tās izmantošanai lieliskus piemērus varētu nosaukt, sākot ar Čārliju Čaplinu, beidzot ar Vudiju Alenu – proti, ļoti atšķirīgu režisoru ļoti atšķirīgos tematiskajos risinājumos. Arī sekss nepavisam nav uzskatāms par neiederīgu farsā, taču, pirmkārt, filma, kas sola lauzt dažādus tabu, tos, gluži pretēji, nepelnīti apsmej un nonievā. Bet otrkārt, par pilnīgu neveiksmi uzskatāms Svingeru pirmizrādes laiks – revolucionārās #metoo kampaņas gaisotnē publikai priekšā tiek celta tik kliedzoša, caur naudu un ietekmi panākta uzmākšanās un piespiešana pāra attiecībās, ka pasaules uzskata ziņā filma grimst vēl lielākā akacī, nekā lielākā daļa ar brīnišķīgu skatītāju skaitu dekorēto kinomonstru, kas propagandē ārkārtīgi apšaubāmas vērtības.
Par tādu klasisku terminu kā rakstura attīstība filmā Svingeri nav ko runāt
– ja Elenas (Elina Purde) gadījumā varbūt vismaz varētu cerēt, ka finālā viņā izveidosies kāda jauna pašpārliecinātība un vērtības, kas liks mainīt līdzšinējo mērķi (brīdinājums par spoileri!), tad visas cerības tiek aizslaucītas ar kārtējo lomas stereotipu dārga saderināšanās gredzena izskatā. Patiesību sakot, kļūst gandrīz žēl neapšaubāmi talantīgo aktieru, kuriem neveiksmīgais scenārijs neļauj parādīt viņu patiesās spējas – te pirmām kārtām jāmin Elina Reinolde, kura diemžēl sen nav redzēta uz lielā ekrāna, un arī Ago Andersons, kura pamuļķīša lomu zārkā Svingeri acīmredzot ir iedzinuši pēdējo naglu.
Laikam kā vienīgo pozitīvo aspektu Svingeru gadījumā var minēt Jana Ūspelda veikumu brīvdomīgā pielīdēja Indreka lomā. Galvenā loma – spiegs – pērn uzņemtajā filmā Izlūks un dzejnieks / Luurajas ja luuletajas (režisors Tōmass Husars) un īsa parādīšanās NKVD ierēdņa lomā nupat pirmizrādītajā filmā Vīra slepkava / Nevainīgā / Ēna / Mehetapja / Süütu / Vari (režisors Sulevs Kēduss) acīmredzot liecina par vēlmi izlauzties no nīkulīgā stulbenīša tipiskās lomas, kas Ūspeldam tiek atvēlēta jau vismaz dekādi – kopš daļēji autobiogrāfiskās filmas Jans Ūspelds iet uz Tartu / Jan Uuspõld läheb Tartusse (režisori Andress Maimiks un Rains Tolks).
Kaut gan ņirgāties par mazu budžetu nav nedz ētiski, nedz pieklājīgi, tomēr Svingeru tehniskais izpildījums ir tik vājš, ka to var uzskatīt par kinopublikas aizskārumu. Ja ar nožēlojamiem specefektiem uzburtā ugunskura gadījumā acis vēl varētu pievērt, tad asinhronā bilde un skaņa, ņemot vērā mūsdienu standartus, ir ārpus jebkādas kritikas.
Viss minētais rada vienkārši bezcerīgu ainu. Tāpēc – ja par Klases salidojumu tramīgākiem kritiķiem vēl pietika motivācijas izteikt viedokli, tā cerot pieklauvēt pie kinoveidotāju kolektīvās sirdsapziņas, tad Svingeri ir vai nu nogalinājuši beidzamās cerības, vai arī vienkārši nav tā vērti, lai tērētu savu vai citu laiku, – par filmu nav bijis nevienas recenzijas. Taču tas nespēj apturēt Svingeru mazo konveijeru – kā runā, nākamā haltūra ar šādu pašu nosaukumu iznāks ukraiņu valodā. Kritiķiem atliek tikai just līdzi Ukrainas kolēģiem.
Recenzijas autore Mārja Hindoalla / Maarja Hindoalla ir Igaunijas Nacionālā arhīva Filmu arhīva kuratore, kinokritiķu asociācijas FIPRESCI Igaunijas nodaļas valdes locekle, raidījuma vadītāja Igaunijas sabiedriskajā radio – Radio 2
Biļetes uz filmas Svingerid seansu 13. decembrī pulksten 19:00 kinoteātrī Forum Cinemas / Citadele pieejamas ŠEIT.
