KINO Raksti

Kā vajag vai nevajag filmēt

01.09.2019

Baltā tērpies filmas režisors liek pasjansu no pīķa dūžiem, samtainā vakara gaismā dūc bites, kuras stropā ievilina ar senu maķedoniešu dziesmu, un Pīters Grīnevejs cenšas ātri un asprātīgi atbildēt uz savas meitas provokatīvajiem jautājumiem. Tās ir tikai trīs glezniņas no astoņām iespējamām, ko šogad (3.09.-8.09.) piedāvā ikgadējā Baltijas jūras dokumentālā kino foruma (Baltic Sea Docs) filmu seansi kinoteātrī „K.Suns” Rīgā un kinozālēs Valmierā, Cēsīs, Jēkabpilī, Rēzeknē un Liepājā.

ALGOTŅI UN PĪĶA DŪŽI

Dāņu žurnālists Madss Brigers (Mads Brügger) pirms astoņiem gadiem pievērsa pasaules uzmanību ar filmu Vēstnieks / Ambassadøren (2011), kura Baltic Sea Docs programmā tika demonstrēta 2012. gadā. Šajā filmā viņš, tērpjoties smalkos uzvalkos un kūpinot cigārus, izlikās par Libērijas vēstnieku un mēģināja izvest no Āfrikas asiņainos dimantus, pa ceļam vajadzīgajās vietās dodot kukuļus, kurus, kā izrādās, finansēja Dānijas Filmu institūts.

Kadrs no filmas Vēstnieks / Ambassadøren (2011)

Nu Madss Brigers ir atgriezies ar jaunu filmu – Neatrisinātā lieta / Cold Case Hammarskjöld (2019) - kas iesākas, meklējot patiesos vaininiekus bijušā ANO ģenerālsekretāra Dāga Hammaršelda (Dag Hammarskjöld) mīklainajā nāvē lidmašīnas avārijā tagadējā Zambijas teritorijā. Dāgs Hammaršelds, zviedru ekonoms un diplomāts, kurš 1953. gadā kļuva par ANO ģenerālsekretāru, savas karjeras laikā aktīvi iestājās par jaundibināto Āfrikas valstu attīstību bez koloniālo spēku iejaukšanās, tracinot daudzas bijušās pasaules impērijas. Lai gan, kā filmā saka Brigers, pats Dāgs Hammaršelds režisoru nemaz tik ļoti neinteresēja, jo tas atgādinot „jocīgu varoni no screw-ball komēdijām” un “viņu atceras tikai veci cilvēki”.

Tomēr provokāciju meistars Brigers šo stāstu izvēlējies, jo Hammaršelds "bija biļete uz visu, ko es patiešām izbaudu – beļģu algotņu meklēšana, baumas par slepenām Āfrikas organizācijām, stāstu stāstīšana par ļauniem vīriem, kas ģērbjas baltā, un pīķa dūžiem, kas atrasti nozieguma vietā”.

Lai atrisinātu zviedru diplomāta nāves mistēriju, Madss Brigers kopā ar kādu fanātisku Hammaršelda lietas entuziastu, Jēranu Bjorksdālu, pavadījuši sešus gadus, ceļojot pa Eiropu un Āfriku, sēžot arhīvos un intervējot neskaitāmus “vecuma plankumu klātus baltos vīriešus”. Tomēr šis nav parasts, pētnieciskā garā ieturēts dokumentālais kino, kā to varētu sagaidīt, bet gan īsta Madsa Brigera filma. Kad visi pavedieni sāk vest uz nekurieni, Brigers ievieš filmā savu ierasto amata rīku – maskarādi, viņš ģērbjas viss baltā kā filmā meklētais algotņu organizācijas boss, ar mazītiņām lāpstām mēģina izrakt Hammaršelda lidmašīnas vraku un spēlē pasjansu ar kāršu kavu, kas sastāv tikai no pīķa dūžiem. Filmas struktūru būvē kadri, kur divas Brigera algotas afrikāņu sekretāres uz rakstāmmašīnas pārraksta viņa komentārus, un, lai gan režisors apgalvo, ka pats nezinot, kāpēc viņam tās sekretāres bija vajadzīgas, filmas ietvaros ainas ar abām meitenēm strādā gan kā smalka ironija par balto cilvēku dzīvesveidu Āfrikā, gan kā iedarbīgs stāstīšanas paņēmiens, kas ļauj skatītājam orientēties sarežģītajās specdienestu peripetijās.

Kadrs no filmas Neatrisinātā lieta / Cold Case Hammarskjöld (2019)

IZAICINĀJUMS FORMAI

Neatrisinātā lieta pirmizrādi pieredzēja Sandensas kinofestivālā, tūlīt pēc tam vairāki lielākie pasaules pētnieciskās žurnālistikas portāli metās pētīt, cik pamatotas ir Brigera filmā iztirzātās teorijas. (Piemēram, The New York Times piesaistītie zinātnieki norāda, ka filmā attēlotā līnija, kas saistās ar AIDS klīnikām, ir mazticama – zinātne vēl nespējot tādā līmenī savaldīt vīrusu, lai īstenotu filmā apspēlētos scenārijus)

Tomēr gribētos apgalvot, ka Brigera, tāpat kā Hičkoka filmās, tiešais saturs ir tikai viens no filmas slāņiem – viņa provokatīvajā piegājienā žanram var saskatīt aicinājumu kritiski aplūkot savus priekšstatus par to, kādai jābūt dokumentālā kino (un arī plašākā izpratnē žurnālistikas) formai, mērķiem un metodēm. Lai gan daudzus Brigera filmas sadusmo, tomēr reizē tās liek domāt, vai pastāv noteikts veids, kā publiskajā telpā vajadzētu vai nevajadzētu atainot postkoloniālās (tai skaitā Āfrikas) valstis. Reizē Neatrisinātā lieta filma strādā meta-kino līmenī –

viens no pirmajiem teikumiem, kas izskan filmā, ir “šī var būt vai nu pasaulē lielākā slepkavības mistērija vai arī pasaulē idiotiskākā konspirācijas teorija”.

Labi zinot, ka daudzas no filmā pētītajām teorijām balstās vienā vienīgā, grūti apstiprināmā avotā, skatītājs tiek atstāts lauzām galvu, cik daudz un vai vispār šai filmai vērts ticēt. Brigera filma spēlējas ar skatītāja gaidām – tiklīdz sāk virmot Šerloka Holmsa piedzīvojumiem līdzīga nozieguma atšķetināšanas bauda un liekas, ka pēdējais puzles gabaliņš tūlīt, tūlīt skaisti ieguls vietā, jau nākamajā ainā atklātā informācija pavedienu ķēdi sagrauj. Pats pētniecības process ir padarīts par filmas saturu un dramaturģisko dzinuli – un šis dokumentālais izmeklēšanas trilleris spēcīgi velk skatītāju sev līdzi.

Neatrisinātā lieta nepiedāvā nekādu pēdējo vārdu par jautājumiem, ko izceļ gaismā. Tomēr tā ir filma, ko vajag redzēt, ar ko cīkstēties, strīdēties, ko piedzīvot,” raksta kritiķis Ovens Gleibermens no Varietyun viņam grūti nepiekrist. Katram skatītājam, kas interesējas par dokumentālā kino jautājumiem, būtu vērtīgi noskatīties šo darbu – kaut vai tāpēc, lai norakstītu to kā amorālu izlēcēju dokumentālā kino ģimenē.

Piena un medus zeme

Uz pavisam citu pasaules malu – Ziemeļmaķedonijas kalniem – aizved filma Medus zeme / Honeyland (2019), kas vēsta par Hatidži, vienu no pēdējām zināmajām savvaļas bišu kopējām. Hatidžes dienas paiet rūpēs par savu pie gultas piekalto māti un bišu saimēm – gan savvaļas bitēm, kas sasniedzamas, kāpjot pa stāvām klinšu korēm, gan tām, kas dzīvo Hatidžes rokām pītajos stropos. Hatidžes attiecības ar bitēm šķiet maģiskas – viņa prot izņemt medus kāres kailām rokām un netiek sadzelta, bet bites stropā viņa iesauc ar dziesmu, kas mantota no senčiem. Rudenī ievācot pilnās medus kāres, Hatidže vienmēr ievēro principu – pusi paņemt sev, pusi atstāt bitēm, lai tām pietiktu visai ziemai.

Kadrs no filmas Medus zeme / Honeyland (2019)

Hatidže ir brīnišķīgs dokumentālās filmas varonis – viņa ir stipra un patiesa. Hatidžei nav nekādas formālas izglītības, taču viņa runā piecās valodās, lieliski saprotas ar apkārtējiem un izcili pieprot paaudzēs nodoto biškopības mākslu. Hatidžes ikdiena krietni izmainās, kad pamestajā ciematā pēkšņi ierodas kāda lopu audzētāju ģimene, viņas kluso pasauli piepildot ar bērnu balsīm un mājlopu māvieniem. Ģimenes tēvs Huseins – vīrs, kam ir astoņas mutes, ko barot, un parāds, kas jāatdod kādam bosniešu biznesmenim –, pieņem virkni lēmumu, kas galu galā apdraud gan viņa paša ģimenes, gan Hatidžes izdzīvošanu.

Filmas Medus zeme filmēšanas grupas kodolu veido divi režisori un divi operatori, kas mazajā, pamestajā ciematiņā pavadījuši 100 filmēšanas dienas, iegūstot 400 stundas materiāla.

Sākumā atbraukuši pie Hatidžes pavisam citas dokumentālas filmas sakarā, viņi esot ar šo neparasto varoni tā aizrāvušies, ka pilnībā aizmirsuši par pirmo projektu.

“Pēc šīs filmas, domāju, esmu gatavs iet un filmēt jebko,” saka operators Samirs Ļuma, stāstot par prasīgajiem filmēšanas apstākļiem. Filmēšanas grupa uzņemšanas laikā dzīvojusi teltīs, pieredzot kalnu klimata svilinoši karstās dienas un stindzinošās naktis; apkrāvušies ar tehniku, sekojuši Hatidžei uz klinšu korēm, kur apkārt lidinās apjukušās bites. Visgrūtākais pārbaudījums bijusi filmēšana mazajā Hatidžes namiņā – tajā esot krāsns bez skursteņa, un piedūmotajā istabā katrs no operatoriem varējis strādāt tikai īsu laiku. Kad vienam no skābekļa bada noreibusi galva, otrs to nomainījis.

 Rezultātā tapusī filma Medus zeme ir ļoti ievelkošs darbs, kas dzīvo reizē divās pasaulēs – tajā dokumentāls naratīvs veidots un sakārtots ar tādu tīrību, kādu varētu sagaidīt no klasiskas spēlfilmas. Savās ātrajās daļās filma atgādina cinéma vérité, bet pieklusinātajos brīžos sveču apgaismotā namiņa iekšienē – Holandes meistaru glezniecību. Filmas vēstījums nevarētu būt vēl nozīmīgāks šodien – kad ātra resursu izsmelšana ir kļuvusi par jauno normālo, Hatidže un viņas vēlēšanās dzīvot saskaņā ar dabu, nevis pakļaujot to, izskan kā reta un ļoti nepieciešama saprāta balss.

ATGŪT DZĪVI

Filma Kalpone gūstā / A Woman Captured (2017) stāsta par kādu citu nesalaužamu sievieti – šoreiz Budapeštā, Ungārijā - valstī, kur filmas varonei līdzīgā situācijā atrodoties ap 20 000 sieviešu. Filmas režisore Bernadeta Tuza-Ritere intervijās min, ka filmu Kalpone gūstā sākotnēji iecerējusi kā iestāšanās darbu Budapeštas Kino akadēmijā – viņas plāns bijis izveidot piecu minūšu garu īsfilmu, kur kadra asumā būtu redzams tikai viens varonis.

Kadrs no filmas Kalpone gūstā / A Woman Captured (2017)

Režisore iepriekš bija satikusi kādu sievieti, kas lepojās, ka pati nestrādā un viņas vietā visu dara kalpotāji. Sazinājusies ar šo sievieti, Tuza-Ritere lūdza iespēju ar kādu no kalpotājiem iepazīties – tolaik viņai vēl neesot bijusi nojausma par modernās verdzības pastāvēšanu. No trim mājas kalpotājiem viņas uzmanību piesaistīja Mariša – izkritušie zobi un rūpju sagrauztā seja lika viņai izskatīties krietni vecākai, nekā varētu gaidīt Marišas 52 gados.Sākotnējais īsfilmas projekts ieguva pavisam citu pavērsienu, kad Mariša režisorei pirmajās filmēšanas dienās atklāja, ka par savu darbu nesaņem atalgojumu, gluži otrādi – papildus nebeidzamajiem pienākumiem mājās viņa strādā divpadsmit stundu maiņas kādā fabrikā, bet nopelnīto algu ik mēnesi atdod saimniecei Etai.

Filmā Mariša parādās kā spēcīga, sirsnīga sieviete – viņas gars nav salauzts, tomēr vairāk nekā desmit gadi manipulāciju, fiziskas un emocionālas vardarbības viņas pašapziņu nogremdējušas tik zemu, ka viņa nespēj šo vietu pamest. Filma Kalpone gūstā ir ļoti intīma filma, kuras skatīšanās nozīmē spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu.

Tuzas-Riteres darbs parāda, ka filmas veidotājs var būt ne tikai cilvēks, kas provocē situācijas ekrānam, bet ar savu klātbūtni var pamudināt varoni pacelties.

“Vai tev nav iebildumu, ka filmēju tevi brīžos, kad pret tevi slikti izturas?” – kādā kadrā režisore jautā Marišai. “Nē, man ir prieks, ka tu šo filmē. Jo varbūt, to noskatoties, daži cilvēki sapratīs, ka jebkurš ir pelnījis cieņu”. Tieši režisores tuvums bija tas, kā Marišai visus šos gadus bija trūcis, lai saņemtu drosmi rīkoties un mainīt savu situāciju.

Kadrs no filmas Kalpone gūstā / A Woman Captured (2017)

Filmā Kalpone gūstā jūtama pastāvīga spriedze – ģimene, kas Marišu paverdzinājusi, izveidojusi smalku slazdu, kas dažādos veidos nodrošina sievietes palikšanu. Jūtams, ka gan režisore, gan filmas varone pastāvīgi ievēro lielu piesardzību, lai filmēšanas dēļ Marišai nebūtu jāpiedzīvo papildu vardarbība. Tuza-Ritere stāsta, ka Marišu vairāku gadu garumā filmēt varējusi trīs iemeslu dēļ – svarīgu lomu spēlēja nauda, ko ģimene pieprasīja režisorei samaksāt, turklāt gados vecākā Eta, Marišas paverdzinātāja, režisori neesot uztvērusi īsti nopietni, taču tikpat svarīgs bijis arī Tuzas-Riteres solījums filmā rādīt tikai Marišu, citus ģimenes locekļus kadra asumā netverot.

Marišas saimniece parādās kā neredzams ļaunums, mēs dzirdam tikai viņas pazemojošās pavēles un redzam viņas sarkani lakotos nagus,

toties Mariša vienmēr ieslēgta tuvplānos. Tikai filmas beigās kamera atkāpjas, un skatītājs spēj izjust brīvību, kādu pirmoreiz piedzīvo arī pati filmas varone. Filmas nosaukuma angliskā versija ir ļoti trāpīgi izvēlēta – A Woman Captured, ko varētu burtiski tulkot kā Notvertā sieviete, reizē apraksta Marišas situāciju un arī to, kā Tuzas-Riteres kamera viņas stāstu notvērusi un ieslēgusi kinofilmā.

KARŠ PRET POPULĀCIJU

Līdzīgi, kā filmas Kalpones gūstā autore un varone, pastāvīgu briesmu ēnā strādājusi arī pētījuma Dzimusi Ķīnā / One Child Nation (2019) komanda. Režisore Naņfu Vana riskantajam uzdevumam – Ķīnas viena bērna politikas pētniecībai – pievērsās tad, kad pati sāka gaidīt savu pirmo bērniņu. Izvēloties ļoti emocionālu izejas pozīciju un iztaujājot savus tuvākos cilvēkus, atklājas, ka daudzi no viņas radiniekiem pagātnē norakuši negaidīti tumšus notikumus. Vanas filma neapstājas tikai dzimtajā ciemā – izmantojot pētnieciskās žurnālistikas metodes, lai labāk izprastu pagātnes notikumus un attieksmi pret tiem šodien, filmas stāsts ceļo pāri Ķīnai, Honkongai un Amerikai, pa ceļam iepazīstot cilvēkus, kas bijuši iesaistīti populācijas karā vai pētījuši to.

Kadrs no filmas Dzimusi Ķīnā / One Child Nation  (2019)

Režisore portālam The Guardian stāsta, ka papildus stimuls ķerties klāt šim tematam radies brīdī, kad Ķīnas valdība 2015. gadā paziņoja par viena bērna politikas atcelšanu – pasludinot, ka politiku maina tāpēc, ka tā veiksmīgi īstenojusi savus mērķi, un nevis tāpēc, ka šīs idejas ieviešana spieda Ķīnas iedzīvotājus veikt noziegumus citam pret citu un saviem bērniem. Vana uzsver, ka viņas filma esot mēģinājums pārrakstīt šo veiksmes stāsta naratīvu, ko pārņēmusi arī Rietumu pasaule, saglabājot atmiņas par to, ko prasīja dzimstības politikas īstenošana dzīvē.

DZĪVE SPRĀDZIENU FONĀ

Arī sīriešu autores Vaadas Al Katības (Waad al-Kateab) filma Veltījums Samai / For Sama (2019) dzimusi kopā ar režisores pirmo bērniņu un caur personīgu perspektīvu ļauj labāk izprast tumšus notikumus, kas radušies, varai vēršoties pret vienkāršajiem iedzīvotājiem. Sīrijas nemierus Al Katība sāka filmēt 2011. gadā kā jauna mārketinga studente. Viņas filma ved skatītājus cauri revolūcijas sākuma dienām, kad jaunie cilvēki ielās devās ar cerībām uz labāku nākotni, ko jau drīz sagrāva Asada režīma asiņainie uzbrukumi, un turpinās hospitālī, kas pēdējais turas drupās sagrautajā Alepo kreisajā krastā.

“Ja tu gribi būt drošībā no valdības uzbrukumiem, dodies uz frontes līnijām,” kādā ainā saka Vaadas vīrs Hamza, un tas ir melns sīriešu humors laikā, kad valdība un ārzemju spēki pavēršas pret civiliedzīvotājiem.

 Šai stāstā par Sīrijas revolūciju parādās spēks un dzīve, kas neapstājas, par spīti karam. Vaadas Al Katības filma veltīta meitiņai Samai, kas piedzimst bumbu sagrautajā Alepo, un filma ir kā mēģinājums meitai paskaidrot, kāpēc viņas vecāki nespēja bēgt uz drošāku vietu, pametot to, par ko tik ilgi bija cīnījušies.

DIEVI UN SUŅI

Filmas Molenbēkas dievi / Aatos ja Amine (2019) notikumi risinās krietni tuvāk zemei, nekā pierasts – liekas, ka filmu par mazu marokāņu puiku un mazu somu puiku, kas kopā aug Briselē, Molenbēkā, filmas operators Hannu-Peka Vitikainens uzņēmis, pastāvīgi pietupies uz ceļiem. Filmas mazie varoņi piepilda visu ekrānu, ievelkot skatītāju savā pasaulē un liekot pieaugušajiem cilvēkiem izskatīties kā otrā plāna varoņiem – milžiem.

Kadrs no filmas Molenbēkas dievi / Aatos ja Amine (2019)

Par spīti tam, ka mājās sarunājas atšķirīgās valodās un ģimenēs piekopj atšķirīgu dzīvesveidu, abi zēni piedzīvo neskaitāmus piedzīvojumus un nopietnas sarunas Molenbēkā – rajonā, kas izpelnījies ievērību kā islāma teroristu epicentrs Eiropā. Filmas uzņemšanas laikā Briselē notiek nežēlīgs teroristu uzbrukums, kas maina pasauli zēniem apkārt. Filma Molenbēkas dievi ir dinamisks kino, kas caur bērnības epizožu vērojumu ļauj aizdomāties par to, vai harmoniska līdzāsdzīvošana ir iespējama.

Pavisam citu pieeju filmas veidošanai izvēlējusies holandiešu dokumentālā kino vecmeistare Hedija Honigmana. Filma Pārinieks / Buddy (2018) iepazīst servisa suņu un viņu saimnieku attiecības caur izvērstām, personīgām intervijām. Filmas kadros redzams, kā apbrīnojamie suņi-pavadoņi var palīdzēt aklam cilvēkam orientēties pasaulē, personām ar kustību traucējumiem padot nepieciešamās lietas, puikam ar autismu mazināt dusmu lēkmes, bet bijušajam Afganistānas misiju kareivim cīnīties ar posttraumatisko stresu. Filma ir attiecību studijas starp abām sugām un situācijām, kurās vienam otru vajag visvairāk.

FILMĒ ĢIMENE

Ja filmu par mākslinieku nolemj uzņemt viņa paša ģimene, varētu domāt, ka viņam ir paveicies – jo kurš gan cits cilvēku var pazīt vēl labāk. Tomēr Pīters Grīnevejs, par kuru filmu Grīneveja alfabēts / The Greenaway Alphabet (2017) izveidojusi viņa dzīvesbiedre, māksliniece Saskija Bodeke, tiek konfrontēts ar skarbiem jautājumiem, ko, iespējams, neviens cits viņam neuzdotu. Vai viņš atzīst, ka ir autistisks? Kā tas nākas, ka viņš nesazinās ar saviem bērniem no iepriekšējām laulībām? Grīnevejs ne mirkli neapjūk, atbild uz jautājumiem tik ātri un asprātīgi, ka, šķiet, tie nemaz īsti neattiecas uz viņa dzīvi.

"Kāpēc tu vienmēr atbildi uz jautājumu ar pretjautājumu?" Grīnevejam jautā viņa piecpadsmit gadus vecā meita. "Tāpēc, ka mani kaitina cilvēku lēnā reakcija," saka Grīnevejs un turpina skaidrot, ka visa viņa darbība dzīvē, kino un vizuālajā mākslā esot provokācija – mēģinājums mudināt cilvēkus domāt.

Filma Grīneveja alfabēts ir tikpat krāšņa un radoša, cik tās galvenais varonis. Tās kodolu veido materiāls, kur režisors kopā ar tikpat erudīto meitu aušojas, sarunādamies par filmām, mākslu un Grīneveja ieceri... pēc pieciem gadiem izdarīt pašnāvību. Papildus filmētajam materiālam atdzīvojas viņa zīmējumi, negaidītās vietās uzpeld kadri no viņa filmām, inscenējumi rotaļīgi sajaucas ar dokumentalitāti. Grīneveja stāsts stāstīts pamīšus ar cita holandieša – Rembranta stāstu. Visā šajā radošajā Visumā ir arī struktūra – Grīnevejs sauc pieturas punktus, kas ir svarīgi viņa dzīvē un mākslā, ejot tiem cauri alfabēta burtu secībā. Tomēr arī šis princips nav akmenī cirsts – pa ceļam filma laimīgi aizlēkšo daudzos negaidītos sānceļos un burtiem pāri lec ar ļoti mainīgu soļa lielumu. Filma ir tikpat sistemātiska un reizē plūstoša, kā Grīneveja prāts – tas reizē meklē struktūru un brīvi atsakās no tās, veicot radošus lēcienus nezināmajā.

Kadrs no filmas  Grīneveja alfabēts / The Greenaway Alphabet (2017)

Vairāk par Baltijas jūras dokumentālā kino foruma filmām uzziniet ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan