Politiķis XY 1. jūnijā sociālajos tīklos izsludina konkursu ģeneratīvā MI veidotiem video par sevi, bet politiķe WZ savā „Threads” kontā izplata postfašistisku naratīvu, kurā izmantots MI veidots video pret imigrantiem. Šie notikumi ļauj secināt, ka arī Latvijā sākusies jauna politiskās komunikācijas fāze, kur izšķirošu lomu ieņem ar ģeneratīvajiem MI rīkiem radīts it kā komisks audiovizuāls saturs; šo parādību apzīmē ar jēdzienu „mēmju kari”. Šajā rakstā apkopoju būtiskākos analītiskos jēdzienus un konceptus, kas var palīdzēt analizēt gan ar ģeneratīvā MI radīto vizualitāti, gan tās implicētos politiskos, sociālos un filosofiskos mērķus.
# Slopaganda
Manā burbulī viss ir kārtībā! Kad dažas dienas pirms Jāņiem savā Facebook slejā pētniecības nolūkos dalījos ar partijas Latvija pirmajā vietā lokomotīves Aināra Šlesera ierakstu, kurā mākslīgais intelekts politiķi ierindojis vaidelošu kompānijā, mani draugi to uztvēra, kā jau tas sagaidāms publikas attieksmē pret populistisku politiķu ierakstiem, kas ģenerēti ar MI palīdzību. Proti, šāda veida kustīgo un nekustīgo attēlu mērķis nav nevienu pārliecināt un pārvilināt pretējo uzskatu nometnē. Šādas mēmes tiek izplatītas, lai savā pārliecībā vēl jo vairāk uzkurinātu atbalstītājus, bet pretiniekus vēl jo vairāk atbiedētu, tādējādi veicinot viedokļu polarizāciju. Loģiski, ka mani FB draugi, no kuriem liela daļa ir mākslinieki un pētnieki, šāda veida ierakstu uztvēra gluži vai kā personīgi aizvainojošu, turklāt es pati pārkāpu galveno principu, kas attiecas uz slopagandas postiem, – tāda tipa saturu nedrīkst tālāk pavairot, lai nepalielinātu tā redzamību.
Liela daļa šādu attēlu un video, ko tagad redzam un, visticamāk, vēlēšanām tuvojoties, redzēsim vēl vairāk, ir slopaganda (saliktenis no vārdiem „slop” (angliski – samazgas) un „propaganda”). Jēdziens „mākslīgā intelekta samazgas” apzīmē ar ģeneratīvo mākslīgo intelektu radītus attēlus, bet slopaganda ir ar ģeneratīvā MI palīdzību veidota politiskā propaganda. No agrāko laiku propagandas šī atšķiras vispirms ar apmēriem, auditorijas aptveri un izplatīšanās ātrumu. Slopagandu var radīt lēti un ātri, ar algoritmu palīdzību mērķējot to konkrētai mērķauditorijai. Tāpat, atšķirībā no agrāko laiku propagandas, slopogandai ir arī kardināli citāds raksturs – tā nav vienvirziena kustība no satura radītāja pie uztvērēja.
Slopagandas pamatā ir lietotāju masveida iesaistes princips – tā paļaujas uz tiem, kas to laiko, komentē, dala tālāk, tādējādi slopaganda pati sevi pavairo.
Turklāt tas ir konkrētai auditorijai personalizēts saturs ar īpašām pārliecināšanas spējām.
Slopaganda ir populistisks rīks, jo, kā vienmēr populisms, tā īpaši intensīvi manipulē ar publikas emocijām – naidu, dusmām, cinismu, prieku par citu neveiksmēm (Schadenfreude). Slopagandas bīstamība balstās arī tajā, ka tā lietpratīgi izmanto dažādas cilvēka kognitīvās īpatnības – piemēram, negatīvās informācijas aizspriedumu (mēs asāk reaģējam uz negatīvu informāciju), apstiprinājuma aizspriedumu (confirmation bias; cilvēki drīzāk tic tādai informācijai, kas apstiprina viņu līdzšinējās zināšanas, pat ja tā ir nepareiza, nekā pareizai informācijai, ja tā ir pretrunā ar viņu līdzšinējām zināšanām). Tādējādi ģeneratīvais mākslīgais intelekts rada informāciju, kuru cilvēki vēlas dzirdēt. MI samazgas īpaši izplatītas TikTokā.
Slopaganda balstās personību kultā, un to ar savu ģeneratīvā MI video palīdzību mēģina radīt arī Šlesers. Šajos videosižetos viņš tiek inscenēts gan kā Supermens, gan kā Neo no māsu Vačovsku zinātniskās fantastikas Matrikss / The Matrix (1999), un šīs izvēles ir interesantas tādā ziņā, ka abi minētie varoņi ir underdogs / melnie zirdziņi, kuri galu galā svin uzvaru pār esteblišmentu. Taču vadoņa kulta kontekstā īpaši jānorāda uz 31. jūlijā publicēto video par Sprīdīti, kurš atgriežas mājās pēc ilgiem gadiem, kas pavadīti, strādājot mazkvalificētu darbu svešās zemēs. Sižeta tekstā izskan, piemēram, frāze “Mums Latvijai ir vajadzīgs tagad Vadonis, kas jaunu gaismu mūsu valstij nesīs. Un Ainārs Šlesers ir tas vīrs, kas sargās.“ Lai vai cik smieklīgas šādas frāzes varētu likties Kino Rakstu lasītājiem, taču, kā jau minēju iepriekš, slopagandas uzdevums nav pārliecināt neticīgos, bet gan nostiprināt pārliecību jau atbalstošajā auditorijā. Saskaņā ar jaunākajiem partiju reitingiem, LPV ar 10% ierindojas trešajā vietā, un nevainīgais Sprīdīšvideo ir domāts tieši šiem 10 procentiem. Taču runa nav tikai par matemātiskiem procentiem. Runa ir par noteiktu naratīvu izplatīšanu un varu pār cilvēku prātiem, un šīs varas iegūšanai tiek izmantoti noteikti attēlu veidi.
# Platformu reālisms
Platformu reālisma koncepta autors ir viens no vadošajiem ģeneratīvā MI vizualitātes pētniekiem Rolands Meijers, šis koncepts jau ir plaši aprobēts kritiskā MI pētniecībā. Ar to tiek apzīmēts īpašs ar ģeneratīvā MI palīdzību radīts reālisma paveids. Šādi radīti attēli balstās ievadnes tekstā un vizualizē kādu ideju, tie izskatās ticami, taču patiesībā tāda pagātne, kādu tie demonstrē, nekad nav bijusi, bet nākotne – nav iespējama. (Plašāk skat. Kino Rakstu intervijā ar Rolandu Meijeru un Meijera publikācijā Platform Realism. AI Image Synthesis and the Rise of Generic Visual Content, 2025).
# Postfašisma estētika
Valsts Drošības dienests ir sācis izvērtēt boksera Kristapa Zuša publicēto video, kuru savā Threads kontā izplatīja Nacionālās apvienības politiķe Liāna Langa (šobrīd video jau ir dzēsti); sižetā redzams, kā baltādains vīrietis sakauj Latvijā dzīvojošu influenceri no Indijas, tad pātago un pēc tam ar zirnekļcilvēka cienīgu lēcienu iznīcina tumšas ādas krāsas Bolt kurjeru armiju. Kamēr VDD vēl veic savu pārbaudi, varam šo video vērtēt arī no estētikas viedokļa, un tad jāsecina, ka Zuša klipā ietvertie naratīvi un tā estētiskie risinājumi ir klaji postfašistiski.
Saskaņā ar franču filosofa Enco Traverso definīciju, par postfašismu dēvē fašisma fāzi kopš 21. gs. sākuma, tam raksturīga vēršanās pret imigrantiem vai cilvēkiem no postkoloniālām valstīm; klasiskajam fašismam raksturīgo antisemītismu postfašismā nomainījusi islamofobija. Fašistiskajai iztēlei raksturīgs binārs dalījums, kurā labos ļaudis pretstata elitei,
postfašismā turpinās negatīva attieksme gan pret imigrantiem, musulmaņiem, minoritātēm, gan arī tādiem „dīkdieņiem” kā vides aktīvistiem, feministiem, gejiem draudzīgām kopienām,
imigrantu tiesību aizstāvjiem, antirasistiem. Postfašisma pasaules redzējumā labie ļaudis ir nacionālisti, antifeministi, homofobi, ksenofobi, tie vēršas pret ekoloģiju, moderno mākslu un intelektuālismu [Taurens, 2022, 108, 110.]. Pateicoties ģeneratīvā MI ienākšanai politiskajā komunikācijā, šos naratīvus ir īpaši viegli pavairot un izplatīt. Ģeneratīvā MI attēliem raksturīgā estētika, kas uzsver perfektu inscenējumu, it kā to būtu radījuši foto un kino profesionāļi, zeltainais gaismojums, vides, ainavu un cilvēku inscenētais fotogēniskums [Declos, 2026, 4] ļauj arī postfašisma kontekstā runāt par politikas estetizāciju.
Taču, kā norādīja jau Valters Benjamins savā hrestomātiskajā tekstā Mākslas darbs tā mehāniskās reproducējamības laikmetā (1935), tādējādi fašisms novērš cilvēku uzmanību no sociālajām un ekonomiskajām problēmām, tā vietā veltot enerģiju līderu un simbolu apbrīnošanai [Benjamins, 2005, 185]. Jau minētais MI videosižetu konkurss, ko izsludinājis partijas Latvija pirmajā vietā vadītājs Ainārs Šlesers, slēpjoties aiz it kā pozitīvā aizsega – palīdzēt inovatīvi domājošiem cilvēkiem attīstīt prasmes lietot MI –, patiesībā laupa mūsu laiku, kuru veltām šādu video skatīšanai un apspriešanai. Taču vienlaikus par šiem video mēs nedrīkstam nerunāt, jo bīstamas tendences sabiedrība nedrīkst ignorēt.
Boksera Zuša publicētā klipa estētika satriecoši pietuvojas vācu režisores, fašistiskā kino estētikas pamatlicējas un izcilākās pārstāves Lēnijas Rīfenštāles kadru estētikai. Kā uzsver Sūzena Zontāga savā slavenajā esejā Fascinating Fascism (1974), rakstot par Rīfenštāles filmām, fašismu kino raksturo horeografētas masas, labā varoņa filmējumi no zema skatpunkta, lai tādējādi uzsvērtu viņa spēku un varenību; ķermeņa kults, ritmiska mūzika un montāža. Zuša video, kas dehumanizē ieceļotājus no trešajām valstīm, bet heroizē baltādaino varoni, kurš gatavs doties cīņā aizstāvēt savu cilti, iznīcinot atšķirīgos, turpina Rīfenštāles filmās (un viņas fotogrāmatā The Last of Nuba) ietverto rasistisko domāšanu, – tikai ar 21.gs. ģeneratīvā MI rīkiem.
# Mēme
Saskaņā ar Miriama Vebstera vārdnīcu, mēme (angliski – meme) šī vārda šaurākajā nozīmē ir attēls vai īss video ar humoristisku saturu, kuru izplata internetā, jo īpaši ar sociālo tīklu palīdzību. Savukārt jēdziena plašāko nozīmi iedibināja evolūcijas biologs Ričards Dokinss jau 1976. gadā savā grāmatā The Selfish Gene. Tajā, izejot no līdzības ar gēniem, viņš definēja mēmi kā sociokulturālās evolūcijas pamatvienību, kas izplatās no cilvēka uz cilvēku; tās var būt idejas, koncepti, stils. Dokinss postulēja, ka mēmes kultūrai ir tas pats, kas gēni dzīvībai. Gan mēmes, gan gēni funkcionē pēc survival of the fittest principa – t..s. mēmju cīnītāji ražo ārkārtīgi daudz šādu vienību, taču tikai vislabākajām izdodas uzvarēt cīņā par auditorijas uzmanību – sasniegt miljonus skatījumu un dalīšanos internetā, tātad kļūt virālām. Šādas domāšanas iezīmi uzrāda arī jūnija sākumā izsludinātais Šlesera video konkurss (par sevi pašu!) – labākos video Šlesers „ir gatavs” (viņa paša frāze!) izvietot savās soctīklu platformās. Tagad, kad šie ar MI palīdzību veidotie video ir apritē jau divus mēnešus, izskatās, ka visbiežāk tiek reproducēta un kā seriāls turpināta plaģiātiska parafrāze par filmu Matrikss.
# Mēmju kari
2016. gadā Džefs Gīzija, kurš tobrīd bija gan ASV prezidenta Donalda Trampa, gan labēji orientētā investora Pītera Tīla konsultants, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētnieciskajā žurnālā Defence Strategic Communication publicēja rakstu, kurā aicināja NATO valstis izmantot mēmju karvedību (memetic warfare), apzīmējot to kā sāncensību par naratīviem, idejām un sociālo kontroli jaunā karalaukā – sociālajos medijos. Kā vislielāko šķērsli mēmju karvedības attīstīšanai Gīzija minēja lēmumu pieņēmēju nespēju novērtēt sociālos tīklus kā karalauku un atzīt, ka šādi procesi jau notiek. ASV jau tobrīd mēmes bija ļoti būtiski politiskie instrumenti. Tā Stīvs Banons, kurš arī daļēji bijis Donalda Trampa konsultants un labēji orientētā medija Braitbart News Network redaktors, kopā ar ultralabējo aktīvistu Milo Jannopulosu jau kopš 2012. gada regulāri rekrutējis veselas troļļu un aktīvistu armijas mēmju radīšanai platformās 4chan, Reddit u. c.
Tā sauktais Lielais Mēmju karš notika Amerikā 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, un tiek uzskatīts, ka tas palīdzēja Trampam uzvarēt vēlēšanās.
Šī procesa ietvaros ar daudzskaitlīgu mēmju palīdzību tika gan uzbrukts Trampa oponentiem, gan slavināts viņš pats.
Salīdzinot Šlesera un Zuša video, tāpat arī Jāņa Dombravas sociālajos tīklos izplatīto slopagandu, visiem kopīgā emocija ir bailes – tieši tā sociālā degviela, kas ir labēji orientēto naratīvu pamatā. Bailes, ka „migranti pārņems valsti”; bailes, ka „īstus vīriešus” iznīcinās atļaušanās būt vājiem; bailes, ka feminisma dēļ „sievietes vairs nedzemdēs” un tāpēc izmirs nācija. Turklāt zīmīgi, ka Šlesers video konkursa izziņošanas tekstā aicina „visus, kuri vēl cenšas uzlabot savas prasmes, izmantojot AI, nebaidīties publicēt savus darbus” (FB, 20.07. 2026). Tādā veidā Šlesera MI video kampaņa pārtver baiļu motīvu, ielogojot to nesaprastā mākslinieka naratīvā, kas, būsim godīgi, te ir gājiens ar zirdziņu.
# Meme Warriors/ Mēmju kareivji
Mēmju kareivji ir konkrētā politiķa fani, kuri rada interneta mēmes un video, ko var klasificēt kā slopagandu. Donaldam Trampam viņi ir ļoti būtiski atbalsta elementi, jo meme warriors var izvēlēties, atbalstīt vai neatbalstīt kārtējo Trampa ideju. Aināra Šlesera izsludinātais interneta konkurss rada iespaidu, ka paļaujas uz šādiem meme warriors, kuri brīvprātīgi radīs slopagandu ar Šleseru, un politiķis tad to kā „tautas balsi” dalīs tālāk savos soctīklu kontos. Arī ASV Baltais nams savos sociālajos medijos regulāri dalās ar meme warriors radītu saturu, tādējādi izrādot viņiem atzinību.
Slopagandai nav svarīgi, vai tā izplata dezinformāciju. Daudz būtiskāk ir tas, ka
šādi sintētiski attēli un klipi nodarbojas ar pasaules radīšanu (worldbuilding), kas atbilst viņu naratīvam; tajā dominē rasistiski un patriarhāli politiskie mīti,
uzsverot apdraudējumu, kuru rada bīstami spēki no ārpuses. Lai gan Šlesers rada iespaidu, ka viņa ar MI ģenerēto video konkurss ir tīra tautas griba, pēc tuvākas šo klipu analīzes raksta sagatavošanas ietvaros es tomēr sliecos domāt, ka tā varētu būt organizēta kampaņa. Jo izplatīti tiek ļoti precīzi labējo naratīvi, kas ne tikai sakrīt ar partijas līniju, bet slavē Šleseru kā vadoni. Šis konkurss, manuprāt, daudz vairāk izskatās pēc slēptas politiskās reklāmas. Un tas noved pie jautājuma par to, kā mēmes var izmainīt demokrātiju, proti, pārvēršot to memokrātijā.
# Memokrātija
Kopš Donalda Trampa otrās prezidentūras sākuma, vismaz ASV, mēmes vairs nav tikai izklaide vai varas pozīcijas demonstrēšanas rīks. Mediju teorētiķis Volfgangs Ulrihs uzskata, ka nu jau mēmes spēj radīt pašas savu valdīšanas formu – memokrātiju, kas aizstāj demokrātiju. Tā transformē demokrātisko valsts iekārtu, vienlaikus nepārvēršot to tradicionālā diktatūrā. Memokrātijā vara pieder sociālajiem tīkliem, un vislielākā vara ir tiem, kuru izplatītās mēmes, attēli un naratīvi sociālajos medijos izsauc visaktīvākās reakcijas un izplatās virāli. Ja kāda partija iekarojusi vadošu pozīciju šajā mēmju karā, to iespējams pārvērst reālā uzvarā vēlēšanās, tādejādi sabotējot dažādus demokrātijas principus, piemēram, varas dalīšanu. Un otrādi, politiskie lēmumi tiek pārvērsti mēmēs un pasniegti jautrā tonalitātē, ar šādu paņēmienu tiek novērsta uzmanība no šādu lēmumu smagajām sekām sociālajā realitātē un īstu cilvēku dzīvēs [Ullrich, 2026, 7].
Memokrātijā pastāv dziļa personiska savienība starp politiķiem un tiem, kam pieder lielās interneta platformas. Latvijas variantā gan šī vara aprobežojas ar tām publiskajām personām, kurām ir liela redzamība sociālajos medijos (kā Šlesers un Liāna Langa).
# Halucinācija
Lielo MI kompāniju izveidota un uzturēta metafora, kas antropomorfizē mašīnas, jo tikai cilvēkiem var gadīties halucinācijas. Ieviesta ap 2020. gadu, tā apzīmē ģeneratīvajiem lielo valodu modeļiem raksturīgo tieksmi savās atbildēs sniegt nepareizus vai neticamus faktus (tā sauktos ne-faktus (non-facts). (Plašāk skat. Susanne Förster, Yarden Skop. Between fact and fairy: tracing the hallucination metaphor in AI discourse, 2026).
Tas, ka lielo valodu modeļiem piemīt intelekts, ir viens no pašas nozares uzturētajiem mītiem, kas visstingrāk iesakņojušies. Plašāk – Kino Rakstu intervijā ar MI teorētiķi un mākslinieku Ēriku Salvadžio ŠEIT.
# Polidaktija
Jēdziens radies no medicīnas jēdziena „polidaktija jeb daudzpirkstība”, taču MI kontekstā tas apzīmē īpaši agrīnajiem MI attēlu ģeneratoriem raksturīgo nespēju precīzi reproducēt cilvēku orgānus, kas rezultējās nepareizā locekļu skaitā, neiespējamā cilvēku anatomijā, formu pārplūšanā, radot sirrealitātes iespaidu. Polidaktijas piemēri saskatāmi arī atsevišķos Šlesera fanu ģenerētajos video.
# Disonanse – mārketingā un kritiskajā MI pētniecībā
Mārketinga kompāniju apzināti pieļauta un izmantota kļūda (nereti pareizrakstības kļūda) vai arī plašāka stratēģija (piemēram, apzināta datu noplūde), lai iegūtu auditorijas uzmanību. Kā redzams, Šlesera videosižeti, kas pilni vizuālu un faktuālu kļūdu, kā uzmanības piesaistes rīki darbojas izcili. Kā piemērs, kurš izpelnījās īpaši lielu uzmanību, varbūt jāmin īsi pirms Jāņiem Facebook publicētais Līgo svētku apsveikums, kur Šlesers pēc tam, kad viņa auto laukos iestieg dubļos, ozolu pavēnī satiek klasiķus „vaidelošus” – Raini, Blaumani, Aspaziju u. c. Šis video ir īpaši interesants arī postfašisma kontekstā, jo mēģina instrumentalizēt Latvijas kultūrvēsturi sev lietderīgā izcelsmes mītā; tā ir viena no autoritāru režīmu pieejām vēsturei.
Savukārt kritiskā MI diskursā ar disonansi apzīmē arī kognitīvo disonansi, kas veidojas MI pētniekiem, kuri tēmai pieiet kritiski, taču, lai to pētītu, pašam jālieto dažādi MI rīki, arī sekojot līdzi jaunākajai MI pētniecībai.
# Lo-Fi-Rebellion
Stilistika, jo īpaši grafiskajā dizainā, kuru raksturo apzināti iekļautas kļūdas, neprecizitātes, uzsvērts amatieriskums, lai tādējādi atšķirtos no (šķietamās) perfekcijas, kas piemīt ar MI palīdzību ģenerētiem attēliem un tekstiem, un norādītu, ka šo lietu ir radījis cilvēks. (Plašāk – The New Yorker publikācijā ŠEIT.)
# Tasteslop – gaumes samazgas
Mākslinieces un trendu pētnieces Emīlijas Segālas izdomāts termins – virsapzīmējums, kuru var attiecināt uz dažādu saturu, kas veidots ar ģeneratīvo MI un rada perfekcijas ilūziju. (Plašāk skat. ŠEIT.)
# Mākslīgā intelekta pratība
Pateicoties MI masīvai ienākšanai mūsu ikdienā, arī attēlu un kino pētniekiem savas kompetences jāpapildina ne tikai kino un medijpratībā, bet arī mākslīgā intelekta pratībā. Piekrītu viedokļiem, ka šis jēdziens sniedzas krietni plašāk par tīri mehānisku spēju tā vai citādi lietot MI (galu galā, bieži mēs to darām, mums pašiem to nemaz nezinot). Kritiska MI pratība ietver spēju analizēt savu pozīciju attiecībā pret MI lietojumu un izvērtēt, kādas ir šī lietojuma sociālās u. c. implikācijas un jau aprobētās prakses. Paralēli MI pratībai ir jāapgūst arī kritiska pieeja MI, apskatot dažādus jautājumus – piemēram, MI modeļu aizspriedumi, izplatītie ideoloģiskie naratīvi, saistība ar kaitējumu dabai un darbaspēka izmantošanas pārkāpumi. Plašu pārskatu par to, ko var ietvert MI pratība, piedāvā Kino Rakstos publicētā Alises Zariņas intervija ar kino un MI teorētiķi Antonio Somaini ŠEIT.
# Autortiesību pārkāpumi
Tā kā MI modeļu trenēšanai izmanto zagtus datus, tad ar autortiesībām saistītas tiesvedības ASV notiek jau kopš 2020. gada. Šobrīd tiesās ir iesniegti pieprasījumi pret visām lielajām MI firmām (OpenAI, Meta, Microsoft, Google, Anthropic un Nvidia), kinoindustrijas jomā vislielākajā tiesas procesā apvienojušās Holivudas studijas Disney (kas ietver Lucasfilm un Marvel), Universal City Studios, 20th Century, Paramount un DreamWorks Animation, ceļot prasību pret MI firmu Midjourney. Šī tiesas prāva vēl turpinās.
Šlesera izplatītās mēmes, kurām pamatā ir Matrix franšīzes vizualitāte, juridiski varētu būt pelēka teritorija – visas tiesības uz Matrix pieder Warner Bross. Discovery, un šis uzņēmums stingri ierobežo sava satura izmantošanu politiskajās kampaņās, jo labi pelnošu tēlu sasaiste ar diskutabliem politiķiem var iedragāt studijas biznesu. Turklāt pret klipa izmantošanu vērsties varētu ne tikai filmu studija, bet arī aktieri, kuru tēli izmantoti mēmju ģenerēšanai. Taču, no otras puses, saskaņā ar ASV likumiem, nekomerciāli izplatītas mēmes, kas balstītas filmās, ir pieļaujamas, jo tās pakļaujas fair use principam. Politiskās mēmes parasti klasificējamas kā satīra, jo, atšķirībā no parodijas, kas parodē filmas pasauli, satīra izmanto filmas epizodes citu naratīvu veidošanai. Tāpēc satīra legāli ir vājākā pozīcijā nekā parodija.
Matrix pasaulē ārkārtīgi bieži tiek izmantots mēmju ģenerēšanai, jo šī filma piedāvā struktūrā vienkāršus, dualitātē balstītus naratīvus (izvēle starp sarkano un zilo tableti u. c.)
un elpu aizraujošus, jau ikoniskus kadrus (lidojošo ložu atvairīšana, piemēram). Eiropā Matrix kā pamatu savām politiskajām mēmēm jo īpaši aktīvi izmanto labēji orientētās un populistu partijas – piemēram, AfD Vācijā un Vox Spānijā. Tās aprobē Matrix tematiku, lai popularizētu pret ES vērstas idejas, un uzstāj, ka šis process elites kontrolētajā pasaulē dod iespēju pamosties, lai beidzot ieraudzītu līdz šim slēpto patiesību.
# Autoritāti implicējoša makulatūra (authority pulp)
Režisore Martina Marcinjaka savā filmā Anathomy of Non-Fact (2024), kurā viņa definē dažādas ar ģeneratīvo MI radīto attēlu īpatnības, to definē kā grotesku vai smieklīgu kādas atpazīstamas personas (politiķa, slavenības) attēlojumu. Taču aiz uzskatāmās satīras un vēlmes apšaubīt autoritātes slēpjas risks, ka šādi attēli ļauj autoritatīvām personībām izskatīties mazāk bīstamām, tādējādi izmainot šo cilvēku recepciju publiskajā telpā. Šādu funkciju var saskatīt arī Šlesera ģeneratīvā MI videoklipos, tā ir tēmēta uz to mērķauditoriju, kura šo politiķi jau sen vairs neuztver nopietni un vēl atceras daudzos pārkāpumus viņa garajā politiķa karjerā. Mēdz taču teikt – ja cilvēks par sevi spēj pasmieties, tad varbūt ar viņu nav nemaz tik slikti?!
# Epistēmiskais kolapss
Situācija, kad sabiedrība zaudē spēju vienoties par pamatfaktiem un patiesību; šāda situācija noved pie realitātes fragmentēšanās un ekstrēmas sociālās polarizācijas [Santoss 2026].
* * *
Ģeneratīvā MI vizualitātes vārdnīcu varētu papildināt ar vēl daudziem jēdzieniem – piemēram, dziļviltojums, balss klonēšana, MI psihoze –, taču to atstāsim nākamajai reizei, jo, kā sola Šleseru slavinošie video, „turpinājums sekos”.
________________________________________________
Publikācijas ierosmes avots ir režisores Martinas Marcinjakas (Martyna Marciniak) īsfilma Anathomy of Non-Fact, kas tika demonstrēta 2026. gada Oberhauzenes starptautiskā īsfilmu festivāla programmā, veltītā mākslīgajam intelektam kinomākslā. Rakstā izmantotas atsevišķas šajā filmā publicētās ģeneratīvā MI jēdzienu definīcijas.
Informācijas vākšanā izmantotas konsultācijas ar Microsoft Gemini bezmaksas modeli.
Rakstā izmantotā literatūra:
# Valters Benjamins, Mākslas darbs mehāniskās reproducējamības laikmetā. Iluminācijas (2005, Rīga, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 152.–187. lpp.)
# Alexandre Declos, AI and Aesthetic Bias. The Journal of Aesthetics and Art Criticism. (2026, 1.–16.lpp. DOI https://doi.org/10.1093/jaac/kpag027)
# Michal Klincewicz, Mark Alfonso, Emir Ebrahimi Fard, Slopaganda: The The interaction between propaganda and generative AI. (2025, DOI: https://doi.org/10.48550/arXiv.2503.01560
# Jeff Giesea, It`s Time to Embrace Memetic Warfare. (2016, https://stratcomcoe.org/cuploads/pfiles/jeff_gisea.pdf )
# Denis Glismann, Wer nicht mitlacht, gehört nicht dazu. Netzpolitik.org , 20.06.2026.
# Nuno Miguel Rodrigues dos Santos, The Aesthetization of Politics in the Digital Age: From Leni Riefenstahl to Computational Propaganda with AI. (2026, DOI: https://doi.org/10.21203/rs.3.rs-9401967/v1 )
# Susan Sonntag, Fascinating Fascism. Under the Sign of Saturn. (1980, New York: Farrar, Straus, Giroux, 73.–103. lpp.)
# Jānis Taurens, Fašisma estētika. Humusa kaudze Latvijas kultūrtelpā. (2022, Rīga, Wunderkombināts I. Latvijas mākslas gadagrāmata, 106.–119. lpp.)
# Wolfgang Ulrich, Memokratie. Soziale Median und autoritäre Bildpolitik. (2026, Berlin: Klaus Wagenbach Verlag)
