KINO Raksti

Skatoties kara debesīs

18.03.2022
Skatoties kara debesīs
Zīmējums: Elīna Brasliņa, speciāli Kino Rakstiem

Kino Raksti lūdza Tabitu Rudzāti recenzēt gruzīnu-vācu režisora Aleksandra Koberidzes apburošo urbāno pasaku „Ko mēs redzam, skatoties debesīs? / რას ვხედავთ როდესაც ცას ვუყურებთ? / Was sehen wir, wenn wir zum Himmel schauen?”, kas pieder pie 2021. gada labākajām filmām un no 18. marta tiks atsevišķos seansos izrādīta Rīgas kinoteātros. Taču 24. februāris ir iezīmējis tādu robežšķirtni, pēc kuras jāvaicā – kā tagad rakstīt par kino? Vai filmas arī kara apstākļos joprojām darbojas kā eskeipisms? Un, galu galā, ko mēs tagad vēlamies ieraudzīt debesīs?

Šim bija jābūt rakstam par brīnišķīgo režisora Aleksandra Koberidzes filmu Ko mēs redzam, skatoties debesīs (2021). Par šo filmu varētu domāt un rakstīt daudz, jo tajā kā burvju koferītī slāņu slāņiem sakārtojušās vissavdabīgākās žanriskās, sižetiskās un formālās kombinācijas. Urbāna pasaka un “pilsētas simfonija”, mīlas stāsts un pasaules mītiskā kārtība, galvenā līnija un neskaitāmi sižetiski atzarojumi, bezgalīgi gari kopplāni un nejauša, gluži dokumentāla notikumu fiksācija, krāšņi detalizēta vizuālā valoda un gandrīz pilnīgs dialogu iztrūkums, gruzīnisks dzīves vieglums un vienaldzība pret visu ārpusē notiekošo, atsvešināts vērojums un mazliet didaktiska aizkadra balss…

Bet pats koferītis ir Kutaisi – kā visa kopsaucējs. Viselementārākajā skaidrojumā filma vienkārši ir stāsts par pilsētu un tās daudzajiem un dažādajiem iemītniekiem, varētu pat teikt, travelogs autorkino izpildījumā. Par to uzrakstīt būtu pat jauki.

Kadrs no filmas "Ko mēs redzam, skatoties debesīs?"

Taču šobrīd, kad pavisam netālu no manis cilvēki, skatoties debesīs, redz sprāgstošas bumbas un šāviņus, es nespēju par to domāt un rakstīt. Kad citas pilsētas, vien kādu tūkstoš kilometru attālumā no Kutaisi, tiek brutāli nolīdzinātas līdz ar zemi. Kādas vēl filmas? Kāds kino? Kino šobrīd ir miris. Vai vismaz iekritis komā. Tas nestrādā pat kā eskeipisms. Domāju, ka daudziem 24. februārī laiks pārlūza uz pusēm – pirms un pēc. Un tajā pasaulē “pēc” ir ļoti maz kā tāda, kam es spētu atrast kādu jēgu. Es varu tikai kaukt no šausmām, naida un bezspēcības. Kā mēs līdz tam nonācām? Kā kaut kas tāds ir iespējams mūsdienu pasaulē? Un pats galvenais – kā turpināt dzīvot, kā nesajukt prātā, kā atrast spēku nepadoties tumsai?

Šausmu klātbūtne ir nepārtraukta – viss, ko tu redzi, dzirdi, izlasi, iztēlojies, tas visu laiku ir ar tevi, kā žņaugi, kas ne uz brīdi neatlaižas, kā ļauns sapnis, no kura nav iespējams pamosties, kā drudzis, kas nepāriet. Un ir tikai dažas īsas, svētlaimīgas sekundes no paša rīta – kad apziņa vēl nav ieslēgusies uz pilnu jaudu un atvedusi atpakaļ realitātē, kur viss aizvien turpinās. Kur sveša vara turpina bezjēdzīgi spīdzināt un slepkavot cilvēkus. Kur sagrauj viņu mājas un sakropļo viņu bērnus. Tas necilvēciskums ir neaptverams, nekāda racionalizācija nedarbojas. Un vēl ir paralizējoša vainas sajūta. Par visu, par jebkuru sīkumu. Par to, ka man ir ūdens, ko padzerties, par to, ka varu nopirkt pārtiku, par to, ka mani bērni var mierīgi gulēt savās gultās, nevis, kaucot sirēnām, skriet uz pagrabu, par to, ka varu iziet uz ielas, nebaidoties no sasprāgšanas gabalos. Nemaz nerunājot par kaut ko mazliet ārpus ikdienišķā… paēst kafejnīcā, aiziet uz koncertu, aizbraukt ceļojumā… Kamēr citi lej asinis par mūsu visu karu, man nav uz to nekādu tiesību.

Taču pāri visam ir vilšanās, tik dziļa vilšanās, līdz pat kaulam, līdz šūnām. Ka viss ir bijis velti, ka neesam neko iemācījušies un nekādas pārmaiņas panākuši. Visi, kas gadu desmitiem ir mēģinājuši analizēt, runāt, rādīt, stāstīt; visi, kas rakstījuši un gleznojuši, taisījuši filmas un dziedājuši dziesmas, lai vēsture neatkārtotos, ir izgāzušies. Es tai skaitā. Tam visam nav bijusi nekāda nozīme. Mēs esam turpat atpakaļ. Tur, kur ļaunums var būt visvarens.

Tāpēc es atsakos no savas privilēģijas būt malā un reflektēt.

Kamēr orku ordas slepkavos un iznīcinās Ukrainu. Jo Ukraina ir tepat Eiropā. Tepat, kur vēl pavisam nesen grāva 200 gadus vecu kolonizatoru pieminekļus un nodarbojās ar izgudrotām problēmām, bet tagad kautrīgi novērš skatienus no vājprātīga, asinskāra monstra, kas vēlas kolonizēt svešu valsti. Kamēr Eiropā, kur visiem patīk parunāt par brīvību, brālību un vienotību, valdīs pārdota sirdsapziņa un konformisms. Kamēr Rietumu domātāji, savos labklājības taukos ieķepuši, izrunāsies, ka nevajag piegādāt Ukrainai ieročus, jo tas tikai paildzinās karu. Kamēr pseidokreisā buržuāzija attaisnos Putina agresiju un iestāsies par to, lai viņam atdod to, ko viņš grib, jo tad jau viss atkal būs labi un ērti. Kamēr nopirktā Vācija neatteiksies no Krievijas gāzes un ar kaunīgu smaidu lūpās turpinās sponsorēt karu. Kamēr Lielbritānijā nebūs atsavinātas visas Krievijas oligarhu muižas un viņu bērni izmesti no smalkajām privātskolām. Kamēr Francijas prezidents izliksies nezinām, ka tur, kur sākas terors, diplomātija beidzas, un ar saviem zvaniem uz bunkuru iztēlosies sevi par “lielo samierinātāju”, lai klusībā tikai audzētu savu reitingu. Kamēr visas starptautiskās organizācijas tikai izteiks nosodījumus un ievāks pierādījumus. Kamēr kinozvaigznes šļūks pa sarkanajiem paklājiem un dalīs balvas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Kamēr Kremļa propagandisti turpinās izvemt savas izpuvušās iekšas Krievijas televīzijas kanālos, indējot miljoniem prātu. Kamēr Rīgas operā, pirms izrādes atskanot Ukrainas himnai, viena daļa apmeklētāju demonstratīvi nepiecelsies kājās. Kamēr pašmāju kinobalvas pasniegšanas ceremonija sāksies nevis ar klusuma brīdi, bet ar Ukrainas karogu vicinošām varietē meičām. Kamēr manu valsti Eiroparlamentā pārstāvēs klaja agresora atbalstītāja un par nodevību tiesājama persona. Kamēr Latvijas pilsētu ielās verbāli aizskars tos, kuri piesprauduši lentītes Ukrainas krāsās vai uzvilkuši Ukrainas karogu pie mūzikas skolas. Kamēr tas, kas mūs vieno, nebūs viselementārākā cilvēcība. Kamēr tuvi radinieki ar izskalotām smadzenēm skandēs, ka vajag uz to “paskatīties plašāk”. Kamēr sociālajos tīklos morāli deģenerāti vaimanās par degvielas cenām. Kamēr… Kamēr mēs to visu pieļausim. Kamēr civilizētā pasaule uz to noskatīsies kā uz aizraujošu šovu. Tikmēr mums nav nākotnes. Un kodolkarš šķiet tas, ko esam pelnījuši. Taču es gribu cīnīties. Savu niecīgo iespēju robežās. Lai ļaunums zaudētu. Kaut kripatiņu. Un, lai skatoties debesīs, mēs visi redzētu mazu cerību.

Filma Ko mēs redzam, skatoties debesīs? kinoteātrī Splendid Palace no 18. marta, informācija par seansiem ŠEIT.
Kinoteātrī Kino Bize no 18. marta, informācija ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija