KINO Raksti

“Sprīdītis”. Ciniķe skatās pasaku

03.02.2021

Vērtēt pasaku ar loģisku prātu nav laba ideja, secina Dace Čaure, "Kino Rakstu" kritikas meistardarbnīcas ietvaros analizējot Gunāra Pieša spēlfilmu "Sprīdītis". Gandrīz vai var saprast, kāpēc režisoram tik grūti nākusi šī filma, dienasgrāmatā fiksējot sarežģītas pārdomas par stāsta ideju un jautājot: "Kādēļ visi kā sarunājuši pārbauda sīko puišeli ar lielo dūšu?"

Cinisms šajā laikmetā atvieglo ikdienas dzīvi, taču, kā izrādās, tas var sabojāt bērnības pieredzi. Sprīdīša ceļš – varbūt līdzīgi kā jebkurš naivums mūsdienās – drīzāk mudina mētāties ar pusasprātīgiem komentāriem, nevis vienkārši dzīvot līdzi mazajam zēnam, kura sajūtas pašos pamatos ir ļoti pazīstamas. Jo patiess, nesamākslots naivums izraisa aizsargreakciju, par kuras esamību es līdz šim pat nenojautu.

Zinot, ka Gunārs Piesis ļoti asi uztvēra recenzijas par saviem darbiem (viņš to neslēpti norāda savās dienasgrāmatās, kas lasāmas tepat, Kino Rakstos) , rakstīt par viņa Sprīdīti ir kaut kā drusku bailīgi. Sevišķi tāpēc, ka – lai arī emocionāli šis darbs manī rada daudz siltuma un mīļuma, it viss, ko varu ielikt vārdos, ir neadekvāti cinisks. Es pieeju pasakai ar loģisku prātu, un tā nekad nav laba ideja. Gribētos aprakstīt to, kā filmu skatījos ar bērna acīm, taču visas šīs sajūtas ir kaut kur noklīdušas, palikusi tikai vēlme salīdzināt to, kā dažādus elementus uztvēru tad un tagad. Un tas ir garlaicīgs šablons.

Interesanti, vai cilvēki, kas uzauga ar Disneju vai Rozes Stiebras animācijām, uz tām šobrīd arī skatās ar tādu pārākumu (jo kas gan cits ir cinisms?), kā man gadījās ar Sprīdīti? Ceru, ka nē, jo lielākoties mums bērnībā redzētais asociējas ar kaut ko tik tuvu, ka arī pieauguši mēs vai nu atsakāmies redzēt, vai arī patiešām neredzam kvalitātes rādītājus. Bet es neatceros, kad pirmo reizi redzēju Sprīdīti, man nav nevienas skaidras atmiņas par šo filmu. Tātad jociņi, ko ierakstīju savā pierakstu kladē, kad pēdējoreiz skatījos (cik labi, ka Sprīdītim lāpsta palika purvā, jo būtu baigi smagi to vazāt līdzi; un vai tad karalim nav skaidrs, ka, izslēdzot precētus vīriešus no potenciālo glābēju rindām, samazinās iespēja princesi glābt, un tad varbūt iznāk, ka viņš nemaz negrib tikt no meitas vaļā?), nāk no kaut kādiem šķēršļiem šābrīža uztverē. Uztverē, no kuras, kā man likās, cinismu biju tīri labi izskaudusi.

Tas noved pie domām par to, no kurienes šis cinisms rodas. Man vienmēr patikušas pasakas, arī tagad, gandrīz 30 gadu vecumā, vēršos pie tām ikreiz, kad alkstu sirdsmiera. Tomēr Sprīdīti skatos ar smīnu. Šķiet, viens no iemesliem ir tas, ka pēdējā laikā arvien asāk reaģēju uz žanru, ko, rupji sakot, varētu saukt “nelec augstāk par savu pakaļu”. Paliec pie tā, ko tu pazīsti, novērtē to, kas tev ir, zāle otrā pusē nekad nav zaļāka. Atgriezies mājās, Sprīdītis saka: “No tālienes izskatās diez kā, bet, kad pieiet klāt, – pavisam citādi.” Pats par sevi šis izteikums ir patiess, un tajā nav nekā nosodāma, taču filmas kontekstā “citādi” nozīmē “slikti”, un man ar to šobrīd ir grūti. Patiesībā citādais reti ir tikai un vienīgi slikts.

Ļoti iespējams, ka šo reakciju izraisa personīgs nemiers, grūtības palikt ierastajā kārtībā, nevis pārmetums stāsta veidam kā tādam, taču tas liecina par jau sākotnēju pretestību filmas premisai. Tāda disonanse mani galu galā pavadīja abas skatīšanās reizes.

Nevar noliegt arī to, ka brīžos, kad publiskajā telpā tiek sludināta latviskā dzīvesziņa (kurai pieskaitu arī Sprīdītī redzamās tēmas), manī rodas tieši pretēja reakcija. 2019. gada rudenī Satori redakcijas slejā Andrejs Vīksna runāja par to, kā nacionālisti nozaguši mums patriotismu – tas tagad vairs neasociējas ar mīlestību. Ir kauns nēsāt karodziņu pie mēteļa vai priecāties par vēsturiskām filmām, jo šīm izpausmēm piekabināta naidīguma birka, un pēdējā laika notikumi Latvijas politikā šo sajūtu tikai pastiprina.

Tādēļ arī Sprīdīša skaidrais pretnostatījums starp lauku mājām, kurās tomēr ir vislabāk, un galma ļaužu nicīgo attieksmi pret varoņa zemo statusu automātiski raisa nepatiku. Es nespēju būt toleranta pret šķelšanās mudinājumiem. Gribētos domāt, ka labsirdīgas pasakas garā būtu beigās nevis karali padzīt, bet gan uzlikt viņam galvā ozollapu vainagu un aicināt pievienoties svinībām. Rakstura attīstības arka noslēgtos, mācību būtu guvušas visas iesaistītās puses. Bet filmā galma ļaudis paliek bez konkrēta atrisinājuma. Varbūt tas tāpēc, ka padomju skatījumā buržuāzija ir nelabojama? Arī Sīkstulis tomēr saņem tikai sodu, bet ne iespēju laboties – tātad nākamajā dienā viņš nospļausies, palādēsies par diedelniekiem un turpinās skaitīt savu naudu. Tāpat arī karalis un Zeltīte. Cerība vienīgi uz to, ka līdzpaņemtā pamāte viņus pārmācīs (un viņi – pamāti).

Domāt par šādām tēmām pasaku kontekstā ir mazliet muļķīgi, jo labā karaļa, ļaunās pamātes un cēlā varoņa tēli ir seni kā pasaule. Varonis iziet cauri dažādiem pārbaudījumiem, uzvar velnu (vai pūķi, vai milzi) un iegūst balvā puskaraļvalsti un princesi par sievu. Princese gan šajos stāstos lielākoties ir bezrakstura būtne, kuras vienīgais mērķis ir tapt glābtai, un trešais tēva dēls no nopelnītās algas nekad neatsakās. Tādā ziņā Sprīdītis, kurš saprot, ka svešajā, naidīgajā pasaulē laimi neatradīs, ir pārsteidzošs.

Un tā mēs atkal atgriežamies pie iepriekšminētās problēmas – “nelec augstāk par savu pakaļu”.

Vajag laikus atjēgties, ka nav ko lēkt. Velns lēca – un, re, kā viņam izgāja. Tagad viņu mājās, ellē, sodīs, lai gan viņš kā precinieks bija diezgan solīds – ieradās pie princeses uzcirties un ar ziediem. Un, ja viņš “šai pasaulē ir galvenais”, tad jau tiešām būtu labāks partneris ambiciozajai princesei nekā kaut kāds lauku zeņķis. Bet laikam arī viņš pieļāva kļūdu, dodoties meklēt laimi ārpus savas ierastās vides.

Varbūt grūtības uztvert šādus stāstus nopietni nāk līdz ar pieaugšanu un naivuma zaudēšanu. Tāpat kā Limuzīna Dagnijā es vairs nesaskatu neko aukstu un nežēlīgu, arī pamātes man tagad ir vienkārši žēl. Viņas riebīgo raksturu var saprast – grūti gaidīt maigumu no sievietes, kurai vienai jārūpējas par lielu saimniecību un bērnu pulciņu. Jā, protams, favorītisms no viņas puses ir acīmredzams, bet Sprīdītis šajā situācijā arī nav bez vainas. Viņš nav klasisks Antiņš, viņš ir spītīgs un vīzdegunīgs – īpašības, kuras, kā noprotams, pasaulē piedzīvotais viņā būs mazinājis. Vai tas ir pozitīvi? Iespējams. Bet, ja Sprīdīša sirds nudien būtu kā dimanta oliņa, ar pliku līdzjūtību un naivumu vien viņš ne Lutausi nebūtu pieveicis, ne no princeses ļaunprātībām izvairījies.

Arī režisors Gunārs Piesis ilgi meklē filmas varoņu motivāciju, stāsta pamatideju. Pārmet sev, ka tas nākas grūti, pārmet vispārinājumus, groteskas. Jautā: “Kādēļ speciāli visi kā sarunājuši pārbauda sīko puišeli ar lielo dūšu?”[1] Tur, kur es redzu skaidrus arhetipus, kas paskaidro paši sevi, režisors ilgi mokās ar jēgas piešķiršanu. 1984. gada maijā viņš raksta, ka Brigaderes pasaka “pārveidota līdz nepazīšanai”, “klišejota bezdvēseles”. “Viss, šķiet, būs liela, bezjēdzīga izgāšanās, jo maz kas pasakāms ar šo mēslu.”[2] Tomēr pareģojums nav piepildījies. Frāzes no filmas ir iegājušās ikdienas folklorā (es, piemēram, regulāri saku “Paldies, Vēja māt, paldies!”), Sprīdītis ir iekļauts skolu programmās (portālā filmas.lv pievienotās darba lapas aicina runāt ar skolēniem par tikumu, kas arī ir visai spurains jēdziens), un par izgāšanos to neviens nav dzirdēts saucam. Sprīdīša asprātības joprojām liek smieties, un patiesībā jau arī vēstījums nav tik melns, kā es viņu mālēju. Mums IR jānovērtē tas, kas mums ir. Taču reizēm varbūt ir vērts iegrimt purvā, piedzīvot māņus un nejaucības, lai papildinātu savu pieredzi. Es neticu, ka Sprīdītis pēc filmas notikumiem tiešām palika mūžam dzīvot savā lauku sētā. Viņam ir pārāk liela dūša un pārāk daudz zinātkāres, lai samierinātos ar pazīstamo.

Gan jau viņš kā Tolkīna hobits Bilbo turpināja sapņot par piedzīvojumiem un just to, kā ceļš viņu sauc.

Es nezinu, kā uztvert pasaku cinisma laikmetā. Es nezinu, kā atļaut sev nemeklēt nepatīkamas pamācības padomju laikā uzņemtās filmās. Nezinu, kā iemācīties pieņemt naivo. Bet es gribu sasniegt brīdi, kurā vēlme sasaistīt mākslas darba realitāti ar aktuālo laiku, kurā dzīvoju, būs mazinājusies vai vismaz kļuvusi vieglāk nogrūžama malā. Laikam jau Piesim bija taisnība, kad viņš rakstīja: “Filmas labākas nekļūs, rakstītāji nīgrāki un zobgalīgāki gan.”[3] Lai viņš man piedod.

Gunāra Pieša spēlfilma Sprīdītis (1985) restaurētā kvalitātē bez maksas skatāma portālā filmas.lv ŠEIT.

Raksts tapis ar VKKF mērķprogrammas Nākotnes kultūras piedāvājums atbalstu.

Atsauces:

1. Gunāra Pieša dienasgrāmata, ieraksts 13.12.1983., https://www.kinoraksti.lv/kadra/personiba/gunars-piesis-dienasgramata-169 
2. Turpat, ieraksts 06.05.1984. 
3. Turpat, ieraksts 30.03.1984. 

Komentāri

INESE
23.02.202117:52

Jaukas pārdomas. Taču vēlēties, lai Sprīdītis karalim galvā uzliek ozolu vainagu, ir tas pats, kas vēlēties, lai Uldis izceļ Baibiņu no ūdens un viņa atdzīvojas. Te nesen viena psiholoģe kritizēja Sprīdīti par to, ka viņš pārnāk mājās, nevis paliek Lielajā Pasaulē un turpina cīnīties. Nu, ko lai dara. Tā tā Brigadere un tas Rainis ir uzrakstījis.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan