Latvijā tuvojas kinofestivālu sezona, septembrī un oktobrī arī Rīgā varēsim redzēt šo to no labām filmām, kuras pavasarī un vasarā Kino Rakstu aģenti noskatījušies dažādos starptautiskos kinofestivālos. Kinokritiķe Anita Uzulniece stāsta, ka jūlijā Karlovi Varos bija vērts redzēt ne tikai Baltijas zvaigžņu stundu, bet arī rumāņu, krievu, itāļu, ungāru režisoru darbus.
Karlovi Varu 53. starptautiskajā kinofestivālā ierados, kad jau bija noticis viss, kas Kino Rakstos aprakstīts un parādīts – gan Agneses Zeltiņas fotoreportāžā, gan Zanes Balčus rakstā par Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa Laika tiltu pasaules pirmizrādi, bagātīgā baltiešu zelta fonda filmu skatēm un diskusijām ar kinoklasiķu piedalīšanos. Karlovivaros visas Baltijas valstu retrospektīvas filmas bija pieejamas arī videotēkā, un vēl pēdējā festivāla dienā bija prieks redzēt, ka mans kaimiņš savā ekrānā skatījās Laika tiltus.
Filma "Laika tilti" bija iekļauta arī festivāla mākslinieciskās vadības izveidotajā, presei un industrijai rekomendētajā programmā, kuras seansos varēja iekļūt tikai ar akreditācijas karti.
Vēl kāds jauks paradokss, kā pierādījums tēzei „lielie Meistari ir mūžam dzīvi” – festivāla ikdienas avīzes sleju Faces, kur parasti stāda priekšā autorus, kas tajā dienā ieradušies, kādu dienu rotāja mūsu Aivara Freimaņa foto. Avīzes čehu versijā – leģendārais Kihnu salas vīrs Marks Sosārs ar Ivaru Selecki zem virsraksta Bītli igauniski / Beatles v Estonsku; tam par iemeslu cita igauņu meistara Andresa Sēta 1968. gada filma 511 labākās Marsa fotogrāfijas / 511 paremat fotot Marsist – ar slēpto kameru uzņemti Tallinas cilvēku portreti, savienoti ar bītlu un Hendeļa mūziku un Artura Aliksāra dzeju.
22 Baltijas valstu filmas tiek rādītas pasaulei – tas ir milzīgs gandarījums! Pasaule mūs iepazīst un novērtē, jau Kannās ar Rolanda Kalniņa Četriem baltiem krekliem, tagad – ar poētisko dokumentālo kino Karlovi Varos. Gandarījums arī par to, ka bijusi iespēja savulaik būt klāt un veicināt šo iepazīšanu – gan zinātniski pētot šo Latvijas kino periodu, gan kopā ar Valentīnu Freimani tālajos 80. gados rādot un tulkojot mūsu dokumentālā kino klasiku pirmajiem interesentiem – vācu kinozinātniekam Hansam Joahimam Šlēgelim un ilggadīgajam Berlināles direktoram Moricam de Hadelnam ar kundzi Ēriku, kura tolaik vadīja Nionas festivālu Šveicē. Rezultātā – pirmās retrospektīvas Nionā, Herca Franka meistardarbnīcas visā pasaulē, liela retrospektīva Berlīnē 1988. gadā, nopietns Baltijas valstu dokumentālā kino katalogs.
Arī šodien un rīt Rīga turpina būt dokumentālā kino Meka – pat viens no Laika tiltu varoņiem strādā,
Ivaram Seleckim Turpinājums ir, bet Karlovi Varos Grand Prix saņēma Vitālija Manska filma Putina liecinieki (rudenī to rādīs Riga IFF). Saņemot dokumentālo filmu konkursa Kristāla globusu, Manskis no skatuves skaļi pauda, ka šī ir arī Latvijas filma.
Ļaunuma banalitāte
Festivāla žūrijai, kuras sastāvā līdzās horvātu aktrisei, itāļu producentei, holandiešu režisorei, čehu izdevējam un režisoram bija arī pazīstamais īru/skotu kinovēsturnieks un režisors Marks Kauzinss (Mark Causins), vajadzēja vērtēt divpadsmit konkursa filmas. Savu Grand Prix tā piešķīra rumāņu režisora Radu Judes filmai Man vienalga, ka mēs ieiesim vēsturē kā barbari / Imi este indiferent daca in istorie vom intra ca barbari. To par labāko atzina arī Eiropas kinoteātru žūrija / Europa Cinemas Label Jury, kurā strādāja mūsu Daira Āboliņa, apbalvojot „īpašu filmu, kas izaicinošā veidā pievēršas vienai no tumšākajām savas valsts vēstures lappusēm, gan liekot izjust diskomfortu, gan smieties.Tā cīnās par to, lai māksla būtu brīva no cenzūras un nacionālisma”.
Filmas garais nosaukums radies no teikuma, kuru 1941. gadā teicis Rumānijas ārlietu ministrs Mihajs Antonesku. Pēc viņa rīkojuma un ar Rumānijas Austrumu frontes armijas līdzdalību Otrā pasaules kara laikā, kad Rumānijas fīrers bija premjerministrs maršals Jons Antonesku, gāja bojā 380 000 ebreji. Filmā Man vienalga... jaunā režisore Marianna grib ar brīvprātīgajiem un armiju rekonstruēt šos notikumus kā uzvedumu pilsētas centrālajā laukumā. Vietējā vadība aktīvi iebilst, mēģinot izlīdzināt skatu uz pagātni un sakot, ka bērniem nav jāredz pakārti un degoši cilvēki, -pietikšot, ja redzams, ka apcietinātos aizved uz cietumu.
Tik smaga lieta kā savas pagātnes izvērtēšana, turklāt performances veidā, ir traka ideja.
Filmā skatītājs dzird garas diskusijas par šo tēmu ar priekšnieku, redz režisores ikdienu un attiecības ar mīļoto vīrieti, un tad – pats uzvedums... Kā duncis sirdī. Diez kā mēs būtu reaģējuši, sapratuši, reflektējuši? Filmā, redzot degošas ēkas, no kurām atskan šausmu kliedzieni, skatītāji aplaudē. Performance!
Šīs filmas sakarā bieži dzird atsauces uz Godāru (iespējams, demonstratīvās bezkompromisa formas dēļ) un uz Hannas Ārentes darbu par ļaunuma banalitāti. Filma, kas skar katru no mums – cik tālu sniegtos mūsu empātija?
Kristāla globusu kā labākais aktieris saņēma Moša Folkenfliks par Menahema lomu Izraēlas filmā Geula / Redemption / Izpirkšana. Šo filmu apbalvoja arī Ekumēniskā žūrija, novērtējot smalki un niansēti attēloto stāstu par kādu atraitni, kuram trūkst līdzekļu slimās meitas ārstēšanai. Ortodoksālai kopienai piederošais vīrs nevar tik viegli atgriezties savā jaunības rokenrola blicē, kaut tas dotu vajadzīgos ienākumus. Aizkustinoša vecāku mīlestība un vīru nesaraujamās draudzības saites caurstrāvo šo kinodarbu.
Žūrija speciāli atzīmēja Ivana I. Tverdovska filmu ar grūti tulkojamu nosaukumu Подбросы / Jumpman. Vēl jaunais režisors (dzimis 1988. gadā) , kura radošajā kontā jau ir filmas Korekcijas klase / Класс коррекции (2013, Rīgā rādīta kinoforumā Un Vārds tapa filma) un Zooloģija / Зоология (2016, festivālā Riga IFF), turpina pētīt indivīda integrāciju mūsdienu Krievijas sabiedrībā.
Kad glābējsilītē atstātais puisītis izaudzis par pusaudzi, Oksana ar viltību izdabū Denisu no bērnu nama. Aiz aizkustinošās mātes un dēla mīlestības, kā izrādās, slēpjas aprēķins – bērnu namā uztrenētā Denisa īpašība vai slimība (viņš gandrīz nejūt sāpes) tiek likta lietā komplicētā kriminālā shēmā, kur puisim jāizraisa avārija un tad tiek piedzītas lielas summas no vainīgā. Kaut gan sabrauktais Deniss fiziski izdzīvo, to cinismu, ar kādu tiek bīdītas lietas, viņš neiztur un... atgriežas bērnu namā.
Mātes un bērni
Kā tāds festivāla filmu un acīmredzot vispārēja lietu stāvokļa vadmotīvs plašā spektrā
gandrīz visās festivāla sekcijās izkristalizējas viena no mūsdienu pasaules problēmām – ģimenes saišu sairums vai pat neesamība;
nereti apspēlēta situācija, kad bērns uzņemas atbildību par māti. Nīderlandiešu režisores un šāgada žūrijas locekles Nanukas Leopoldas filmā Kobeins / Cobain tieši tā notiek. Filma nav par to slaveno Kobeinu, kas padarīja sev galu (ģimene, kas 15 gadus veco puisi adoptējusi, tāpēc brīnās par šāda vārda izvēli). Šis Kobeins kuļas pa dzīvi, kā māk, un spiests nobriest pārsteidzoši agri – teiksim, kad viņa mātei narkomānei atkal pienāk laiks dzemdēt, tikai puisis spēj viņai palīdzēt. Draņķīgā dzīve, izrādās, norūda un izslīpē cilvēcību. Bass Keizers Kobeina lomā – lielisks sākums jaunam aktierim!
Ekstrēms gadījums iedarbīgā mākslinieciskā formā ir ungāru režisora Lāslo Csujas filma Ziedošā ieleja / Viragvolgy / Blossom Valley, kas saņēma East of the West žūrijas Speciālo balvu. Jaunā sieviete Bianka nozog zīdaini un, kad viņai neizdodas nevienu no bijušajiem partneriem pārliecināt, ka tas ir viņa bērns, atrod naivo, mazliet bremzēto Laci, ar kuru kopā metas bēgt.
Režisors meklējis savus jaunos protagonistus pusotru gadu, procesā atklājot atšķirīgas subkultūras, un kopā ar izvēlētajiem tēlotājiem pārrakstījis scenāriju (nu gluži kā Nacionālajā teātrī ar Dīča lugu Vaļiem arī bail!) Šī road movie, kurā kriminālas lietas mijas ar kadriem, kas pilni maiguma pret zīdaini, sasaucas ar Terensa Malika Badlands (1973) un Džozefa H. Luisa film noir Trakie ieroči / Gun Crazy (1950). Galvenās lomas atveidotāja Bianka Bereni tiek salīdzināta ar Feju Danaveju Bonijā un Klaidā / Bonnie and Clyde (1967) – jaunības skaistuma kombinācija ar kaut ko aukstu un aizraujoši bīstamu.
Itāļi rullē
Sagadīšanās vai likumsakarība – trīs no filmām, kuras noķert biju sevišķi gandarīta, nāk no Itālijas. Kā jau esmu uzsvērusi iepriekšējo gadu Karlovi Varu reportāžās, šis festivāls paralēli vairākām konkursu skatēm un pasaules pirmizrādēm sniedz lielisku iespēju redzēt tādu kā cream la cream sekcijā Horizonti – citu lielo festivālu laureātes. Režisore Alise Rorvahera par savu filmu Laimīgs kā Lācars / Lazzaro Felice šogad Kannās dalīja Palmas zaru par labāko scenāriju ar Latvijā labi pazīstamo irāni Džafaru Panahi.
Varu teikt, ka arī es biju laimīga redzēt šo filmu – ceļojumu cauri laikiem, ko veic sirdsšķīstais zemnieku jauneklis Lācars, nonākot no patriarhālās sabiedrības pilsētvidē, kur jau sen valda citi likumi un tikumi un nav vietas lauciniekiem, kam laiku maiņas gājušas secen. Darbs turpina un godina itāļu kino tradīcijas, kur iespējami brīnumi (piemēram, de Sikas Milānas brīnums / Miracolo a Milano, 1951), kur cilvēki tic Dievam un paļaujas uz taisnīgumu. Pamatsižets par aristokrātu dzimtu, kas vēl ilgi pēc dzimtbūšanas atcelšanas ekspluatējusi kāda ciema zemniekus, un naivā Lācara draudzību ar aristokrātu atvasi ir tikai kā skelets, ap kuru apaudzētas poētiskas ainas, kas atgādina Fellīni varoņu klejojumus. Lācara acu skaidrība un gaišums caurstrāvo visu filmu.
Atklāju sev brīnišķīgo rešisori jau 2011. gadā, kad viņas pirmā filma Corpo Celeste guva starptautiskus panākumus, rādījām to arī savā kinoforumā Un Vārds tapa filma. Nākamā – Brīnumi / Le meraviglie (2014) – jau saņēma Kannu žūrijas Grand Prix. Tajā spēlē Alises māsa Alba Rorvahere, kas īsā laikā izveidojusies par vienu no vadošajām un visvairāk nodarbinātajām itāļu aktrisēm; Karlovi Varu festivālā viņa bija redzama trīs filmās.
Pirmā no tām – Mana meita / Figlia mia (režisore Laura Bispuri) – iekļaujas augstāk minētajā grupā, pasaules un itāļu kino ainā. Kad 10 gadus vecā sarkanmatainā Viktorija uzzina, ka viņas bioloģiskā māte ir nevis mīļotā Tīna (Valērija Golino), bet gan tepat netālu apkārt klīstošā, vieglprātīgā Andželika (Alba Rorvahere), viss izmainās... Vai patieso mātes instinktu nosaka bioloģiskās vai kultūras saites? Sardīnijas kalnu ainava un mazais miestiņš nav tikai kulises meitenes un abu sieviešu dvēselēs notiekošajam.
Vēl vienu neparastās aktrises kinolomu redzēju populārā režisora, neordināru komēdiju autora Džanni Zanasi filmā Žēlastības ceļš / Troppa Grazia – bezdarbniece Lučia, pēc profesijas mērniece, kas dzīvo viena ar savu pusaudzi meitu Veneto miestiņā. Kādā jaukā dienā viņai parādās Jaunava Marija un liek plānotā tirdzniecības centra vietā uzcelt baznīcu, bet tas nozīmē cīņu ar vietējām autoritātēm. Kannu festivāla sekcijā Režisoru nedēļa / Directors Fortnight filma guva ievērojamu kritiķu un skatītāju atzinību.
Meistaru godināšana
Kā liela sviestmaize festivālos ir filmas par kinovēsturi un atsevišķiem māksliniekiem – aktieriem un režisoriem. Gribētos silti ieteikt kaut ko līdzīgu parādīt festivālā Riga IFF, lai arī vietējiem filmu nozares studentiem un visiem gardēžiem būtu kāds saldais ēdiens.
Karlovi Varos sekcijā Out of the Past varēja baudīt jau minētā žūrijas locekļa, erudītā kino vēsturnieka Marka Kauzinsa jaunāko veikumu The Eyes of Orson Welles, Eimijas Skotas Hal (par diviem Oskariem apbalvoto montāžas režisoru Halu Ešbiju), šveiciešu režisora Roberta Kolinska Jiri Menzel: To Make a Comedy Is Not Fun, Marinas Zenovičas Robin Williams: Come Inside My Mind un Margarētes fon Trotas Searching for Ingmar Bergman. Kristāla Globusu par izcilu māksliniecisko ieguldījumu Karlovi Varu 53. festivāls pasniedza aktierim un režisoram Timam Robinsam un režisoram Barijam Levinsonam. Zīmīgi, ka skatītāju balvu izpelnījās Levinsona vecā, labā, oskarotā filma Lietus cilvēks / Rain Man (1988).
Kā jau tas pienākas, noslēgumā festivāla prezidents pateicās visiem dalībniekiem, darbiniekiem un sponsoriem un ielūdza uz nākamo, 54. Karlovivaru starptautisko festivālu 2019. gadā.
