Šodien, kad no kafijas pupiņām svaigi maltu kafiju var dabūt ik uz stūra un ne vienam vien tāda ir pieejama arī mājās, filma par 60. gadu kafejnīcu ar vienu no tolaik Rīgā retajām kafijas mašīnām ir kā pārvietošanās uz citu planētu. Galvenā, šeit, protams, ir laika un sabiedriskās apziņas izmaiņu distance, un filmas režisore Laima Žurgina, to labi apzinoties, šo metaforu – skatu uz zemeslodi no mēness – patiešām arī izmanto kā kadru, uz kura parādās filmas nosaukums.
Filma gan patiesībā nav tik daudz stāsts par leģendāru pulcēšanās vietu, kāda 60. gados bija mazā kafejnīca ar neformālo nosaukumu Kaza Rīgā, Vaļņu ielā (viens no Kazas līderiem, rakstnieks Juris Zvirgzdiņš, atmiņās skaidro, ka neformālais nosaukums atvasināts no kafijas mašīnas Casino nosaukuma. Interesanti, ka nejauši veidojas arī līdzība ar itāļu vārdu a casa (mājās), un vairāki Žurginas filmas varoņi uzsver, ka šajā kafejnīcā varēja justies kā savdabīgās garīgās mājās).
Filmā būtiskāks izrādās autores precīzi formulētais uzstādījums par savas “paaudzes portretu”. Tā ir Latvijas (nenotikusī) “1968. gada paaudze” – uzreiz pēc Otrā pasaules kara vai tā laikā dzimušie, kuri, kļūstot pilngadīgi, apzināti vai neapzināti atteicās iekļauties pastāvošajā dzīves kārtībā.
Šī parādība satricināja sabiedrisko dzīvi Rietumos un būtībā radīja pamatu Eiropai, kurā dzīvojam mūsdienās. Tādēļ ir savā ziņā paradoksāli, ka vairāku filmas varoņu vērtējumos Eiropas šodiena, kuru izveidoja viņu vienaudži otrpus dzelzs priekškaram, tiek uzlūkota, mazākais, skeptiski.
Daļa no skaidrojuma varētu slēpties tajā, ka lielākā daļa kazistu tomēr bija izteikti apolitiska publika – ja neskaita atsevišķus šīs kopas līderus, kā literātu Juri Zvirzdiņu, vairākums tomēr ir publiski apliecinājis, ka tolaik kazistu rūpe bija identitāte, nevis politika. Māra Ķimele ir teikusi: “Kazā jau nemaz nebija politizētie jaunieši, tur bija individualizētie, atšķirīgie. [..] Patiesībā jau mēs bijām apolitiski [..]”[1]
Vārdu sakot, ja politika bija svarīga, tad tā bija svarīga tiktāl, cik tā traucēja identitātei un pašu priekšstatiem par tās veidošanos.
Līdzīga pretruna pastāv arī identitātes jautājumā: ja dzīve izolētībā, atbilstoši dažu varoņu filmā paustajiem uzskatiem, bija savā ziņā pozitīva un veicināja neizsīkstošu sevis atklāsmi, tad kāpēc šai pašatklāsmei tik ļoti nozīmīgi bija poļu žurnāļi un itāļu filmas?
Šī ir pirmais audiovizuālais stāsts, kas tapis par Kazu un tās publiku (uzmanības vērta gan ir Jura Zvirgzdiņa atsauce uz kādu Latvijas Televīzijas sižetu „par Kazu kā dīkdieņu un kriminālu elementu pulcēšanās vietu”, taču, zinot televīzijas tālaika darba specifiku, ir ļoti apšaubāms, ka šāds sižets, pat ja patiešām tapis, būtu saglabājies līdz mūsdienām).
Autore norādījusi, ka centusies filmu veidot “nesamudžinātu un skaidri saprotamu” visiem cilvēkiem, un filma patiešām ir izveidota tā, ka priekšzināšanas tēmā nav nepieciešamas. Taču tā būs labāk uztverama, ja iepriekš ir izdevies saskarties arī ar citiem stāstiem par Kazu un tās laiku. Piemēram, 2005. gadā apgādā Neputns iznāca Māras Brašmanes fotoalbums Manas jaunības pilsēta (bibliogrāfisks retums, ko noteikti būtu vērts izdot atkārtoti!), apgādā Latvijas Vēstnesis 2010. gadā tika izdots Eižena Valpētera fundamentālais darbs Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā XX gs. 60. un 70. gadi, bet tā paša gada novembrī un decembrī Rīgas Mākslas telpā notika izstāde UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984. Pastarpināti šo alternatīvās kultūras un dzīves uztveres tēmu skar arī Zanes Matules pētījums Performance Latvijā 1963-2009 (apgāds Neputns, 2009) un apspēlēja Jaunā Rīgas teātra izrāde Klusuma skaņas (režisors Alvis Hermanis, 2007), kurā tika izmantotas Māras Brašmanes fotogrāfijas.
Filmas struktūra veidota no intervijām ar sešpadsmit kazistiem (tostarp Juri Zvirgzdiņu, Māru Brašmani, Māru Ķimeli, Imantu Kalniņu, Viktoru Kalniņu, Maiju Tabaku, Imantu Lancmani, Uldi Bērziņu, Jāni Rokpelni un citiem), kuru atmiņas un viedokļi visai vaļīgi strukturēti starp nozīmīgiem laikmeta pieturpunktiem attēlos un kinohronikās (Staļina nāve, Prāgas pavasaris, Vjetnamas karš un citi notikumi). Latvijas kino un mūzikas vēstures cienītājus patīkami priecēs fakts, ka šie pieturpunkti ilustrēti ar Imanta Kalniņa 4. simfonijas (1973) I daļas fragmentu, kas ļoti īsa citāta veidā iekļauts arī cenzūras iznīcinātajā Rolanda Kalniņa filmā Piejūras klimats (1974).
Šīs intervijas, pārsvarā notikušas pirms vairāk nekā desmit gadiem, uzskatāmi demonstrē autores neslēpto faktu, ka filma ir tapusi ilgus gadus un bez vērā ņemama valsts atbalsta. Intervējamo atziņas nav novecojušas, bet otrais plāns gan dažubrīd var izraisīt smaidu (kas teica, ka mūsdienās mode vairs nemainās?).
Interviju sakārtojums filmas sākumdaļā veido ļoti skaidru naratīvu par Kazu – Juris Zvirzdiņš stāsta par politiku un laikmeta kontekstu, Māra Brašmane un Māra Ķimele par Kazā notikušo un tiem, kas šo vietu apmeklēja, bet vēlāk stāstījums aizvien vairāk izšķīst un izkaisās filozofiskās pārdomās un vispārinājumos.
Un lai gan sākotnēji šķiet, ka autore it kā zaudē kontroli pār darba struktūru, patiesībā notiek kas cits – Kaza šeit ir kā ūdenī iemests akmens, no kura atgrūžas aizvien lielāki loki laikā un telpā.
Šie loki ir intelektuāli piesātināti un arī filmā iekļautie citu mākslas darbu citāti nav nejauši. Piemēram, skatītājiem atklātajā Jaunā Rīgas teātra izrādes Trīs māsas (2005) mēģinājumā, kuru vada Māra Ķimele, skatītājiem dzirdama frāze: “Mūsu ciešanas – tās pārvērtīsies priekā. Priekā tiem, kas dzīvos pēc mums. Un uz zemes valdīs laime un prieks. Un ar labu vārdu atcerēsies mūs. Tos, kas dzīvojam tagad.”
Autores izstrādātajā darba shēmā drīzāk strukturāli neiederīgi šķiet pārlieku uzkrītošie “tilti” uz jauno paaudzi, filmas otrajā pusē rādot vispirms vārdos neatšifrētu jauno (bet patiesībā vairs ne tik jauno) literātu, pēc tam kinošņiku un mūziķu paaudzi
un, visbeidzot, pilnībā anonīmu jauniešu fotogrāfijas, kuras skatītājam skaļi deklamē, ka “attēlam ir tikai ilustratīva nozīme”.
Dokumentālajam žanram filma gan ir neierasti gara – gandrīz divas stundas, un otrajā stundā grūtāk notur uzmanību. Diemžēl filmas autore nav izvēlējusies īsāku filmas hronometrāžu uzlūkot kā metodi, kurai piemīt tendence paaugstināt stāsta kvalitāti, tādēļ dažas epizodes (piemēram, par kinofestivālu lomu kazistu dzīvē) atkārtojas vairākkārt vai, gluži pretēji, ir pārāk strupas (epizode ar Latvijas rokenrola karali Pitu Andersonu ir saprotams cieņas izrādīšanas mirklis, taču nezinātājiem tās ir divas aklas filmas minūtes, jo nekļūst pilnībā saprotama viņa saikne ar filmas tematu).
Zināmi iebildumi rodas arī pret filmas vizuālo koptēlu, kas samazina darba kā mākslas fakta vērtību: filmas vizuālajai pusei, subjektīvi vērtējot, trūkst ne vien noturīgas mākslinieciskas pašvērtības, bet dažkārt pat pietiekamas attēla detalizācijas pakāpes. Un runa šeit, protams, nav par oriģinālo attēlu (vai filmējumu) kvalitāti laikā, kad tie tika uzņemti, bet gan nevienmērīgo kvalitāti, kādā filmai tik nozīmīgie fotouzņēmumi sagatavoti izmantošanai filmā.
Kazas brīvība bija nosacīta, un, retrospektīvi raugoties, arī īsa.
Tas, kas stāstā par šo vietu un laiku ir galvenais, ir nonkonformisms jeb nepakļaušanās vispārējas pakļaušanās apstākļos. Tādēļ mazliet paradoksāli, ka filmā šo ideju visvairāk akcentē tieši Imants Kalniņš, kurš, maksājot par autonomiju citās radošās dzīves sfērās vai kā citādi, ar režīmu sadarbojies agrāk un vairāk nekā citi, visai regulāri rakstot savam talanta spožumam atbilstoša līmeņa politiskos skaņdarbus.[2] Taču Kazā bija daudzi, kuru “konformisma brīdis” padomju gados tā arī nepienāca, tieši tāpēc plašākā sabiedrībā patiesi novērtēti viņi kļuva tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Citu maksa par iekšējo brīvību un sava ceļa iešanu bija vēl augstāka – nerealizējies liktenis. Kad šim sarežģītajam un pretrunīgajam, ārēju un iekšēju konfliktu pilnajam laikam pieskarsies Latvijas aktierkino?