"Kino Rakstu" aicinājumu rakstīt eseju ar savu filtru par režisora Aivara Freimaņa un operatora Ivara Selecka dokumentālo filmu „Kuldīgas freskas” (1966) uzskatu par lielu pagodinājumu un vienlaicīgi – lielu atbildību. Gandrīz desmitgadi esmu nodzīvojusi šajās freskās ik dienu un pieredzējusi daudzas brīnumainas lietas un notikumus, kuri kā alternatīvas etīdes papildina šīs filmas kadrus.
Kuldīgā pārcēlos uz dzīvi “vecajos laikos”, 2016. gada vēlā rudenī, kad Kuldīga vēl bija tikai “pilsēta ar dvēseli”, nevis trendīgais bēšīgo ģentrifikācijas hotspots un oficiāli atzītā UNESCO teritorija.
Jutos ļoti vientuļi. Nevienu te nepazinu; soļojot “uz augšu” un “uz leju” pa Liepājas ielu, novembra pelēkajā tukšumā mani pavadīja aizdomīgi skatieni no vietējiem (visi svešie un tūristi pazūd 31. augustā). Skaldot šķūnī malku un stiepjot pagales uz otro stāvu, domāju – ko es te daru, kādā sakarā?! Vienmēr esmu ar skepsi izturējusies pret mazpilsētām, jo – vai nu Rīgas centrs, vai lauku viensēta, ne jau pa vidu.
Nekad nevajag teikt „nekad”.
Tajā rudenī man kāds ieteica noskatīties filmu Kuldīgas freskas, ja jau es tagad dzīvoju šajā pilsētā. Atceros – skatījos kā brīnumā un uztvēru to kā savdabīgu vēsturisko pilsētas gidu, kas mani iepazīstināja ar tolaik man svešās pilsētas dzīves fragmentiem.
Bieži, pieminot šo Kurzemes mazo pilsētu, dzirdama nekritiska jūsma un romantizēšana. Pirmkārt, universāla skaistuma pieminēšana – “jums gan tur skaisti…”, “ak, skaistā Kuldīga!”, “laimīgā – tu tur dzīvo!”, “jums tur tik radoši…”, etc. Jaunākais klips, kas estetizēti aicina pārcelties uz Kuldīgu, ir naivi skaists un kā mušpapīrs augustā vilina pievienoties izredzēto saimei, kuriem kaut kā izdevies fiziski iekļūt šajā maģiskajā pilsētā. (Jāsaka – atrast mājvietu Kuldīgā joprojām ir diezgan sarežģīts uzdevums, īpaši – ja vēlies iespraukties kādā no aptuveni 400 ēkām, kuras apzīmē ar vārdu #UNESCO un kuras pilnīgi noteikti nav no gumijas.)
Dokumentālā filma Kuldīgas freskas atklāj citu rakursu un vaibu šai pilsētai, kura protams, ir fenomenāla gan no iekšpuses, gan ārpuses. Mani vērojumi šajā laika posmā ir kā fragmentāri kadri, kas līdzinās daudzu cilvēku un arī manam hobijam – lūrēt māju logos, ķerot epizodes un izdarot virspusējus secinājumus, kā “viņiem” tur iet.
Filmēts ir 1966. gada vasarā, tātad – tieši pirms 60 gadiem.
Protams, Kuldīga saistās ar vasaru, bet, ja esi wanna-be vietējais, kā man gadījās, tad nākas izdzīvot arī pārējos trīs gadalaikus, un tie ir krietni citādi, kā vasaras IG storijos, kas sezonāli pārpludina tīklus. Bet, kā saka lugas Spēlēsim Strindbergu tēls Edgars – nerunāsim vairs par to.
Filma iesākas ar operatoru krāna kadru uz slaveno tiltu.
Laiks skrien ātri, un 60 gadus vēlāk galvenais dronu operators un Kuldīgas vecpilsētas skaisto jumtu iemūžinātājs ir kuldīdznieks, bijušais UMKA aktieris Gints Širmelis-Širmanis.
1* karalis, princeses, prinči / bērni un es
Skaidrs, ka pirmsskolas vecuma bērniem šeit ir ideāla dzīve, patiešām.
Pirmajā filmas epizodē gan meitenes Nīcas tautastērpos sit viena otrai un saposti džeki baltās pusgarās zeķēs rosās pie traktoru detaļām, nu… tas ir efektīgi, bet inscenēti.
Kad pārcēlāmies uz Kuldīgu, mana meita bija vēl maza. Tad pamazām saradās Montesori kustības biedri, un mūsu pundurdzīvoklis kļuva par Bāzi īstai Upes ielas bandai. Seju izkrāsošana visiem bija lielā cieņā, es bieži biju modelis; paslēpes, veikali ar zīmētu naudu, vēlāk – nelegālā ielu tirdzniecība tepat pie Katrīnas baznīcas, ballītes malkas šķūnī, ballītes pagalmā, pārģērbšanās “kostīmos”, nemitīga slieku burku meklēšana un caurumu duršana vākos (“lai viņas var elpot”), lēkāšana Rātslaukuma strūklakā un skraidīšana ar basām kājām pa pilsētu – tas viss bija normāla ikdiena.
Tika iesākts arī filmēt seriālu – trilleri ar fantastikas elementiem vairākās īsās sērijās, es strādāju par rekvizītu sagādnieku un operatoru. Diemžēl viss uzkārās pie montāžas, jo neviens no pieciem iesaistītajiem aktieriem nevēlējās uzņemties grūto montāžas režisora darbu.
Kad pirms dažiem gadiem meitas vārdadienā man vairs nevajadzēja pa rajonu meklēt kādu, kurš var pagatavot torti pūces Hedvigas izskatā vai ar mušmirēm, iestājās tāds tukšās ligzdas sindroms – bērnība tomēr paiet tik ātri.
2* baltā freska / zinc white
Baltā ir margināla un skaista krāsa, kas plaši sastopama kaļķa apmetumā, miltos un miltrasā, kāzās, jasmīnos un mākoņos. Arī Kurzemītes rajons ir silikātbalts – bet nerunāsim vairs par to, tas laikam ir tāds apkaunojošs baltais plankums, jo „Kuldīga ir tikai #UNESCO”.
Baltā ir arī mūsu rīkoto Kuldīgas demokrātijas festivālu krāsa.
Kovida laikā notika pirmais festivāls (ieeja – tikai čipotajiem), vecajā metālcehā, kur agrāk bija gan piena kombināts (balts!), gan liķiera fabrika. Lai ar mikro-līdzekļiem noformētu nevienam nezināmu festivālu, lūdzām sabiedrības iesaisti mežģīņu aizkaru un galdautu ziedošanā. Atsaucība bija plaša, varējām šūt lielizmēra karogus no dažādu rakstu mežģīnēm, ietīt stabus, un vēlāk, jau nākamajā gadā, veidot ēku nojumes ar mežģīņu jumtiem – Mālu iela pārvērtās fantastiski skaistā, sirreālā kadrā ar trausli balto filtru kā līgavai, skatoties caur plīvuru.
(Lielais plāns ir kādreiz ietīt mežģīnēs Kuldīgas Eifeļa torni pie bijušās „mentenes”.)
3* vasara / upmalas dzīve
Filmā šīs epizodes sākuma kadri, kuros jauni džeki lec rumbā, ir nemainīgi un klasiski skaisti, un atbilst patiesībai joprojām, tikai tagad manā galvā kā split-skrīnā pievienojas zemūdens nirēju uzņemtie kadri, kurus redzēju pirms dažiem gadiem, – rumbas dziļākajās bedrēs dzīvo sami, un es domāju, vai spētu saņemties un lēkt virsū samu kompānijai… nē.
Vispār Kuldīgā ir trīs rumbas – viena slavenā, tad vēl ir Cūku rumba un Suņu rumba. Tas tā, zināšanai.
Un vēl ir ēdnīca Rumba, lejā, Lauķenē. Strādā katru darbdienu tieši trīs stundas, servē tikai pusdienas un neskopojas ar ēdiena kubatūru. Un ievēro Gīzu piramīdu principu servēšanā – jebkādas ēdiena sastāvdaļas tiek liktas pēc trīskārtu principa cita citai virsū, nevis blakus.
Ar šo pašu rumbu saistīta vēl ir Kuldīgas pensionāru apvienība Rumbiņa un arī Rumbas iela – manuprāt, skaistākā iela Kuldīgā, uzreiz pēc Upes ielas.
Rumbas šalkšana te dzirdama fonā visu diennakti, un signāls, ka tūrisma sezona ir atklāta, ir ikpavasara jautājums no ielās klīstošajiem leišiem – sakiet, uz kuru pusi ir Ventas rumba?
Vasaras dzīve pie Ventas ir iecienīta kuldīdznieku atpūta arī manā pieredzē. Rumbas pusē (jeb tilta otrajā pusē) ir Dubultu cienīga drūzma un socializēšanās; man labāk patīk vienkāršākā un tukšākā Aborigēnu pludmale šaipus tiltam.
Pavasaros upmalas dārzā ir jādala sava dārzkopja uzmanība starp dobju darbiem un makšķernieku vērošanu. (Saprotu un apzinos, ka abas šīs aizraušanās ir vienlīdz klīniskas, lietojot Pētera Krilova leksiku.) Dzīve pie upes ir ļoti interesanta un piepildīta ar kadriem no absurda vai Fellīni filmām.
Kad lielie makšķernieku pūļi pret vakaru izklīst, no blakusmājas parādās mans kaimiņš, pēc profesijas skolotājs, pēc psihotipa un pārliecības – introverts. Klusi sēž ar makšķeri un gaida. Viņam vismaz sieva nenāk līdzi pieskatīt, kā dažiem citiem, un ir patiesi “laiks sev”.
Dzīvoju Upes ielā, kas iet paralēli upei. Agrāk šo ielu sauca par Ūdens ielu, un ir skaidrs, kāpēc – tā regulāri applūda, un trakākos plūdus šī iela pieredzēja 1968. gadā, tātad divus gadus pēc Kuldīgas fresku filmēšanas. Toreiz tilta balsti bija aizbarikadēti ar ledus vižņiem, visa paliene un upmalas mājas bija diezgan stipri applūdušas un upmalas iedzīvotāji sēdēja uz malkas šķūņu jumtiem, gaidot laivas.
Kā stāstīja viens kungs, kurš bērnībā dzīvojis Upes ielā 7, pēcplūdu pavasara situācijā vecāki viņu sūtījuši uz pagrabu pēc zacenes – konservētajiem gurķiem. Tāpat jau bijis bail iet uz pagrabu, uz applūdušu – vēl jo vairāk. Bet tajos laikos vecākiem pretī nerunāja, un gājis, gremdējis roku līdz elkonim stindzinošajā Ventas ūdenī – intuitīvi, virs burku plaukta –, līdz izvilcis vajadzīgo.
Vasarās cienījams arhitekts no blakusmājas peldbiksēs iznāk no sava biroja un pa taisno iesoļo upē, cita kaimiņiene iet peldēties tikai tad, kad satumst, vēl cita – dajebkādos diennakts laikos, peldkostīmā soļojot pa ielu uz leju, uz upmalu.
Sākumā man tas šķita jocīgi – iela tomēr, lai arī minūtes gājienā no upes, – pēc tam pieradu.
Viens īstens vietējais pirms gadiem sajuta iedvesmu un uz rūtiņu lapas sarakstīja Kuldīdznieka noteikumus, kuros viens no punktiem skan:
“Kuldīdznieks pa pilsētu staigā mājas drēbēs, jo viņš jau ir savās mājās.”
Esmu to pieņēmusi, un mani vairs netraucē padsmit reizes dienā kursējošie vilcieni un elektrobusi, kuri vadā tūristus “pa mazajām ieliņām”, – pīpēju uz mājas trepēm savā leopardraksta kažokā un dažreiz viņiem pamāju. Lai skatās autentiku veseli.
Šajā freskā ir kadrs, kurā buru laiva dodas lejup pa upi Melnās Kolkas virzienā. Raugoties uz slīdošo laivu, man ataust atmiņā epizode ar sērfojošo Jēzus skulptūru, kura pirms dažiem gadiem norāvās no enkura un, straumes dzīta, devās savā gaitā uz minēto vietu; tur arī to atradām niedrēs, stalti stāvot. Domāju – kā, nez, bijis ap dūšu makšķerniekiem, kuri mijkrēslī, sēžot pie upes, ierauga slīdam garām Jēzu, slapjai togai plīvojot.
Pieupes dzīve un dzīve Upes ielā ir kā atsevišķa republika, kur risinās ne vienmēr loģiski izskaidrojami notikumi. Te esmu piedalījusies gan bēru mielastā garāžā, gan pati dejojusi uz ielas stūra, te guļamistabā ir ietriekusies mašīna, un tādā garā.
Nesen pāri upei, tieši pretī mūsu kibuca dārzam, parādījās skatu tornis, kas tiek izgaismots, līdz ko iestājas tumsa, Pirms tam ziemas naktīs varēja fotografēt zvaigznes, upmala bija melna, bet nebija bailīga. Tumsā joprojām tur staigā stirnas, skan nezināmu dzīvnieku cīņu kliedzieni un plunkšķ zivis. Upē dzīvo ne tikai lidojošās vimbas, bet arī dēles, un makšķerē gārņi ar kormorāniem.
Pavasaros, ja stāv uz tilta un saule iespīd ūdenī, izgaismojas dolomīta upes gultne un var redzēt vimbu barus, kas kā putni šaujas uz jūru. Makšķernieki var tikai iemest un izvilkt, kvantums ir iespaidīgi liels.
Vienīgās dienas, kad pavasara sezonā zivis var atpūsties, ir otrdienas. Tad ir makšķerēšanas liegums, upmala ir tukša un var mierīgi staigāt ar suni un kaķiem, upmala atkal kļūst privāta.
Un vēl – vakarā stāvot uz tilta un skatoties uz otru pusi no rumbas, ir tik skaists un klasisks kadrs – upe aizvijas tālumā mazliet līdzīgi kā Federa gleznā Gaujas leja. Tikai mūsu skats ir mazāks. Jo te ir mazpilsēta.
Epizodi noslēdz vecpilsētas slavenākais vējrādītājs ar vienradzi, ko daudzi laikam sliktas redzes dēļ dēvē par kazu. Māja, uz kuras ir šis vējrādītājs, skaitās vecākā koka ēka Kurzemē; man daudz vairāk patīk šīs celtnes durvis, kuras, manuprāt, ir vienas no skaistākajām šajā pilsētā (tāpēc, ka tur ir rombi).
4* skūpsti / bāri & naktsdzīve
Kuldīgā vienmēr ir notikušas dažādas kvalitātes izrādes un ballītes. Joprojām notiek arī solīdas balles ar dzīvo mūziku, groziņiem un šīberēšanu, bet tādas es vēl neapmeklēju.
Šoreiz vairāk par naktsdzīvi vietējā bārā Didro. Vēl pirms dažiem gadiem te atradās maizes ceptuves firmas veikals Kukulītis, kur vietējie gadiem pirka savus klaipus. Laiki mainījās, un baltmaizes batonu vietā te sāka tirgot stiprinātos dzērienus. Pirmajā gadā šis fakts izraisīja vietējo iedzīvotāju neapmierinātību, lai gan maizi tomēr var nopirkt biežāk, nekā atrast mazpilsētā bāru.
Šī ir vieta, uz kuru plūst tad, kad viss cits ir slēgts, vienīgais konkurents ir azarta klubs Klondaika pretējā ielas pusē. Taču – kāds tur konkurents, abu bāru atšķirīgā publika jau ir saradusi ar pasauļu daudzveidību un viesojas viena pie otras. Dejas pie totāli dažādiem mūzikas žanriem ir klasisks vakara noslēgums, kad bāra īpašnieks atļauj tautai izvēlēties ko līksmāku no pašu Spotify pleilistēm.
5* sieviešu pasaule / mātes pase
Te parādās divi vadmotīvi – bērni un skaistumkopšana.
Sieviešu pasaule arī šobrīd ir mātes ar zīdaiņiem, tādā ziņā viss bez izmaiņām pēdējos sešdesmit gadus. Šīs pilsētas bērnudārzā pirmoreiz dzirdēju uzrunu “Emīlijas mamma”, kas man likās kā savas identitātes zaudēšana – kur tad palika Kristīne?
Pēc gadiem, kad jau biju iedzīvojusies un daļēji jutos kā viena no Kuldīgas Montesori kustības mātēm, vajadzēja doties uz rajona labāko skolnieku apbalvošanas ceremoniju. Dienu iepriekš mana meita palūdza: “Kad rīt nāksi man līdzi, vai tu varētu saģērbties normāli, kā pārējās mammas?”
Sieviešu pasaule; šo vārdu salikumu dažreiz atceros, kad rakājos Kuldīgas metāllūžņu punktā, lai meklētu izejvielas savām bleķa gleznām, objektiem vai vienkārši privātkolekcijai.
(Šajā kontekstā man filmā patika kadrs ar meiteni uz javas un bez ķiveres, viņa brauc pa Baznīcas / Padomju ielu pretējā virzienā, lai dotos uz sieviešu salonu Pavasaris pēc skaistuma. Noslēguma kadrs vispār episks – suns loga atspīdumā ieskrien dāmai galvā, kas mainījusi formu no metāla matu ruļļu apdares.)
6* stārķis / kāzas un stārķi
Kuldīga ir kāzu pilsēta, tas skaidrs. Te ir precējusies arī Samanta Tīna un braukusi karietē pa Upes ielu, bet paralēli precas arī daudzi citi, ne tik plaši pazīstami ļaudis.
Nedēļas nogalēs, mājupceļā no veikala soļojot garām sapostajiem kāzu viesiem, kuri pulcējas pie Katrīnas baznīcas brīdi pirms kādas zīmīgas apaļās stundas (12:00 vai 14:00, piemēram), redzu kungus, kuriem uzvalks nav otrā āda, un dāmas, kurām poliestera tērpi ir kļuvuši par tādu.
Pēc ceremonijas jaunais pāris parasti dodas fotosesijā, diezgan bieži – uz romantisko Upes ielu. Tāpēc man regulāri jāpagaida aizkadrā ar saviem Rimi maisiem, lai neizjauktu ideālo kadru jaunlaulātajiem, kuri pozē, iekārtojušies uz mūsmājas trepēm. Bieži vien mājas kaķi (skat. 9. nodaļu), ja nav kaut kur aizvazājušies, asistē par prieku iesaistītajiem. Abi ir pat tikuši žurnālā Precos.
Šeit dzīvo diezgan daudz īsto stārķu un vēl vairāk – plastmasas. Sastinguši stāv pagalmu puķu dobēs. Šovasar kāds itālis sajūsmināts devās tuvāk, lai nofotografētu, bet tad atklāja nodevīgo plastmasas pusmatēto spīdumu, bija tāds gadījums.
Blakusmājas pagalmā, kuru arī rotā stārķa dubultnieks, nesen tika dzertas kāzas, kas sakrita ar līgavas pusgadsimta jubileju. Kuldīgā runā, ka tieši šim pārim piederot izcils teiciens, kas esot radīts šajā pašā pagalmā pirms vairākiem gadiem, pēcjāņu rīta klasiskajā diskusijā. Uz toreiz vēl civilsievas pārmetumu „kur palikusi nauda”, kungs atbildējis – nauda bija, nauda būs, tikai tagad nav! #priekškars
7* dienas jaunumi / ziņu apstrāde
Ziņas pilsētā izplatās mega ātri – vienmēr, vienmēr kāds kaut ko būs redzējis. Un – secinājis. Un tad ir steidzīgi jāpaziņo tālāk. Inkognito mazpilsētā manuprāt, nav iespējams. Reti, bet ir gadījies dzirdēt baumas par sevi – nu, moins. Klačas un baumas – tur ir smalka robeža, kuru vieglprātīgi var gadīties pārkāpt.
8* trešdien, 16:58 / 16:58
Šīs freskas nosaukumu iesākumā uztvēru kā random pulksteņlaiku, tikpat labi varētu būt 9:27 vai jebkas cits. Tomēr izrādās – šis ir laiks, kad „sistēmā 9–17” iesaistītie cilvēki dodas prom no darba. Tad pilsētā, kur nav neviena luksofora, sākas sastrēgumi, veikali sāk ņudzēt, ritms paātrinās.
Šis arī ir laiks, kad pilsētas baloži sāk pārvākties no katoļu baznīcas jumta, kur pavadīta dienas lielākā daļa, uz savu nakšņošanas vietu pie kafejnīcas Marmalāde jeb pie Venēcijas tiltiņa. Tur ir tā retā vieta četru māju ielokā (viena no tām – māja ar vienradža vējrādi (skat. 1. fresku), kur ir droši – ēku sienas robežojas ar Alekšupīti, kaķi un caunas netiek klāt; var atslābt un aizmigt.
Freskas finālā pa upīti aizpeld kurpe, bet, pēc nostāstiem, deviņdesmitajos esot aizpeldējis arī diplomāts ar dolāru banknotēm, kas tika izzvejots pie Kuldīgas tiesu nama (nevis metās lejup pa Alekšupītes četrmetrīgo ūdenskritumu un tālāk – pa Ventu uz jūru). Bija tāds gadījums.
9* suņa dzīve / kaķu dzīve
Kuldīga tagad ir kaķu, ne tik daudz suņu pilsēta. Kaķiem te ir zelta dzīve – mežonīgā daba, pagalmi un malkas šķūņi, atsaucīgi tūristi, neuzmanīgi putniņi un savi hoģiki. Kuldīgas centrālais kaķis Muris vairākus gadus dzīvoja Rātslaukuma kafejnīcās, un, kad pagura, devās uz Skandināvu atlaisties mirušo zviedru mīkstajās mēbelēs.
Vairāk pārzinu sava rajona kaķus, diviem no tiem regulāri kalpoju, virinādama ārdurvis, – Banāns un Igors. Igors ir mans ideālais kaķis – melns, vecs un gudrs. Vēl te dzīvo Begemots no Bulgakova romāna, Pūkaste, Bella, Baltais Mironītis un Trepju Kaķis, kurš tad, kad neatrodas uz savām trepēm, dežurē pie suši restorāna virtuves loga – guļ ielas vidū, mašīnas brauc viņam apkārt, bet viņš gaida savus laša gabaliņus. Un dabū.
Ik pa brīdim kaķi dala teritorijas, tas notiek palēnināti gan kustībā, gan pavadošajā skaņu celiņā.
10* Kuldīga, Kuldīga… / UNESCO, UNESCO…
Šajā freskā redzami visi iespējamie un pieejamie skaistie jumtu kadri – neapnīk skatīties, jā.
Viena no sajūtām, ar kuru man saistās Kuldīga, ir nakts braucieni ar riteni lejā pa Kalna ielu no ciemošanās pie draudzenes – māju logi vaļā, smaržo ceriņi vai jasmīni, vientuļi kaķi čurn uz māju sliekšņiem, klusums, vasaras nakts smarža. Tad ar inerci pārbraukt pāri Alekšupītes tiltiņam, vēl mazliet uzmīties un – esmu mājās, Upes ielā.
Bet pirms aptuveni divdesmit gadiem bija tā – vecpilsētā bija gubām brīvu dzīvokļu supersliktās stadijās, un tos varēja nopirkt par supermazu naudu. Manam paziņam bija tāds gadījums – aiziet uz domi un saka – es esmu noskatījis dzīvokli, gribu pirkt! Bet domes dāma atbild – nu beidziet, ne jau to, ir taču vēl tik daudz variantu, varbūt paskatīsieties kādu citu? Un atver galda atvilktni, pilnu ar atslēgām, lūdzu!
To atcerējos pie kadra, kurā jauns cilvēks spēlē mutes ermoņikas uz mana vienbrīd iekārotā dzīvokļa balkona.
Ja zina, kur meklēt, – tepat rajonā ir elegantā rokrakstā darināts ķieģelis, kas iemūrēts otrādi, ar uzrakstu: „Meistars meistaru mācīt nedrīkst”. Acīmredzami kāda cilvēka mērs bijis pilns un tapis šis kaligrāfiskais vēstījums svaigā mālā.
Un, ja paiet mazliet uz priekšu un atkal zina, kur skatīties, tad uz dažām sekundēm parādās šaurākais logs pilsētā. Tā te ir, tai Kuldīgā.
Baznīcas zvans, kas fonā daudzām filmas epizodēm, arī šai, atsauc atmiņā šausmu nakti, kad pēc ilgākas filmēšanas prombūtnes vēlu vakarā atgriezos Kuldīgā, lai izgulētos. Taču – tā nedomāja Katrīnas baznīcas zvans, kas atrodas man tieši blakus mājām un tieši tonakt bija uzkāries; vai arī drīzāk – uzkārās elektronika, un tas zvanīja ik pēc minūtes itin sparīgi. Vienīgais, kas man nāca prātā, – savukārt zvanīt virsū (sic! – kuldīdznieku teiciens!) mācītājam Pirro, bet kur lai naktī dabū viņa telefona numuru, ja ne pie baznīcas sludinājumu dēļa. Un tad notika Brīnums – mirklī, kad grasījos nospiest zaļo podziņu, lai pusdivos naktī uzsāktu sarunu ar mācītāju, – zvans apklusa. #priekškars
11 & 12* !!! & ??? / Kuldīga un liesmas
Kuldīga un ugunsdzēsēji ir līdzāspastāvoši jēdzieni. Kopš dzīvoju šeit, te darbojas Dedzinātāji, pret kuriem cīnās Ugunsdzēsēji. Te ir bijušas atriebes – auto aizdedzināšanas pie Rātsnama centrā –; greizsirdības dēļ ir dedzināts vecpilsētas iemītniekiem pats svētākais – malkas šķūnis; protams – aizdegušies skursteņi apkures sezonā, bet pagaidām pēdējā oficiālā dedzināšanas epizode, ko pieredzēju pēcjāņu naktī, bija īsts kurtizāņu ugunskurs.
(Tādi bija mani pirmie Jāņi Kuldīgā – vakarā ejot gar pagalmiem, šašliku smarža savijās ar grupas Dakota hītu Kurtizāņu ugunskurs, tas bija brīnišķīgi, fragmentāri noklausījos vismaz piecas reizes.)
Tātad, pēc iespaidīgas Jāņu svinēšanas nākamajā vakarā laikus gāju pie miera un – pret rītu uzmodos no dīvainiem trokšņiem, it kā sprādzieniem… Pa logu pavērās skats, kam nespēju noticēt, – rīta gaismai austot, šķūnītis iepretī dega ar desmitmetrīgām liesmām pilnīgā klusumā, sprakšķēja tikai sprāgstošais šīferis. Tad atbrauca ugunsdzēsēji, appludināja visu, un melnu pelnu upes traucās lejup pa Upes ielu.
Jāņu naktī piedzīvoju arī vēl vienu neoficiālo tradīciju, kur ugunskura liesmas satiekas ar visu gadu krātiem tukšiem aerosolu baloniem, skan sprādzieni un lido sakarsis metāls. Līgo!
13* laika zobs / Kuldīga – faktūru pilsēta
Kādas ir tās Kuldīgas fresku krāsas? Cik krāsainas tās drīkst būt?
Kā teica kāda cienījama arhitekte pirms pāris gadiem, kad izraisījās diskusija par krāsu intensitāti un košumu vecpilsētas teritorijā, – “Ir jābūt tā, lai, piemiedzot acis, viss saplūst kopā.” Smilšu krāsa, brūni pelēkais, pelēkbrūnais, bēšīgi pelēkais – pelējuma niansētie toņi. Dažreiz redzu arī cilvēkus, kuri ievēro šo dreskodu.
Pa šiem gadiem kopš filmas uzņemšanas pret laika zobu ir vērsta varena pretošanās kustība; rezultāti ir, bet joprojām arī kaudzēm nepadarītā.
Kuldīgas restaurācijas centrs aicina logus restaurēt pašu spēkiem un meistaru uzraudzībā – kolosāli laikietilpīgs un foršs process, zinu no pieredzes. Bet paralēli šai cēlajai iniciatīvai darbojas Šmaucēji jeb „likumu ar līkumu” – Vecpilsētas likums attiecināts tikai uz koka ārlogiem, tātad – iekšlogi var būt no plastmasas, yeah! Tāpat ar Velux logiem – vispār jau nedrīkst, bet „dažreiz jau drīkst”, tikai uzmanīgi – tā, lai neredz no baznīcas torņiem. Bija arī gadījums, kad logu lika pa nakti, lai kaimiņi neredz. Visādi notiek.
Dakstiņu jumtu renovācija ir superdārga, līdz ar to daudzas ēkas šeit ir pusdrošas, teiksim tā. Pati, zinot bīstamos jumtus, tādā ielas posmā pāreju pretējā pusē. Kaut gan – savu dakstiņu nedzirdēsi. Kā tai vienai sievietei, kura gāja kalpot vienā no Kuldīgas baznīcām, un viņu nosita no jumta krītošs dakstiņš.
14* krēslas stunda / alternative deco
Mijkrēslis ir mans mīļākais diennakts laiks jau no agrīnajiem pusaudža gadiem, kad rudens vakaros nācu no skolas, pirms parka spuldzes vēl iedegušās, tad kokos pulcējās kovārņi un klaigāja. Nekas nav mainījies – arī tagad vecajos kokos pie Katrīnas baznīcas pulcējas iepriekšminēto kovārņu radinieki un pirms miega aprunājas.
Mijkrēslis ir arī laiks, kad pilsētā parādās UNESCO estētikai alternatīvs apgaismojums – TEMU LED dekori. Saulespuķes, mazi nezināmas sugas krūmi, kas spīd zilbaltā gaismā, plastmasas rūķu un pūču acis iemirdzas – saules baterijas ir gaidījušas šo mirkli visu dienu.
Visnopietnāk šai lietai pieiet grupējums “Osīša sēta”, katros populārākajos svētkos viņi nežēlo līdzekļus un dekorē savu sētu tematiski – Lieldienas, Ziemassvētki, Jāņi… Ir gan figūras, gan fotosiena, un visam pāri – mūzika no tumbām. Lai skan! Pilsētas būvvalde ir nākusi un piedāvājusi mierīgākus deko variantus, lai tomēr iekļaujas pilsētas krāsu paletē, bet – paldies, mēs paši tiksim galā!
No sākuma, kad pārcēlos uz dzīvi šeit, ievēroju logu dekorus kā manā bērnībā Grīziņkalnā – starp rāmjiem saliktas dažādas figūriņas un kompozīcijas, kas acīmredzami domātas garāmgājējiem. Ar prieku pievienojos šai neoficiālajai kustībai, izdekorējot savu skatlogu.
Vēlāk, lodājot pa pagalmiem, atklāju kaut ko fantastisku – no ielas puses neredzams, no upes puses ieraugāms, bet nepieejams – aizrautīgi dekorēts pagalms, ar akcentu uz malkas šķūni, tā bija kā grezna broša.
Man ļoti patīk šī saprotamā vēlme izrotāt stūrīšus, pagalmus, dobes, un – lai ir krāsaini, un gaismiņas, un lakotas piepes un krāsotu riepu Minjoni; paralēlā, neoficiālā kustība izlīdzsvaro šīs visnotaļ gaumīgās pilsētas asinsriti ar alternatīvu līniju.
15* darbs / malkas ceļi
Freskas sākuma kadrā kaza (no vējrādītāja – skat. 3. freskas finālu) grasās izdarīt pašnāvību, metoties zem vilciena riteņiem, tad pārdomā.
Ir dīvaini redzēt filmas kadros milzīgo fabriku Vulkāns, kurā strādāja tik daudz kuldīdznieku. Tagad teritorijā ir tikai drupas, divi milzu skursteņi nekurienē un runas par utopisku apsaimniekošanu.
Freska ir veltījums mūža darbam – strādāšanai ar koku. Mūžīgais darbs saistībā ar koku paralēlajā pasaulē savukārt ir – malka. Katram kuldīdzniekam telefongrāmatā ir jābūt vairākiem numuriem ar boldā izceltu vārdu „MALKA”. Priekšvārdam nav tik liela nozīme, tie ir mainīgi; galvenais kritērijs – lai tad, kad vajag, paceļ klausuli un reaģē. Man ir septiņi tādi numuri, pēdējā laikā sadarbojos ar Normundu, laba prece.
Malkas talkas vienam ir diezgan apgrūtinošas, tāpēc ierasts ir uzaicināt biedru brigādi, pretī dodot proviantu un iedzert. Neaizmirstama šāda talka manā pieredzē notika kādā malkas šķūnī ar biedriem U90 grupā, un visvecākā dāma bija visņiprākā, pīppauzes viņai nebija nepieciešamas – apsēdās tikai tad, kad četri kubi bija pie vietas.
Tikai skaistie, Kurzemei raksturīgie malkas krāvumi apaļās kaudzēs, kā šajā freskā, ir izzuduši – pagalmos liek automašīnas, malku glabā šķūņos.
16* dārznieks Tontegode / Frīda un Ārija – mode un dārzkopība
Ziedu tuvplāni ar džezu fonā man ar Kuldīgu saistās mazāk, taču šajā stāstā jaunais strēlnieks Tontegode ir kļuvis par veco puķkopi Tontegodi. Es savukārt Kuldīgas dārzus un dārzkopību vairāk asociēju ar divām kundzēm, kuras dzīvoja Upes ielā un tagad jau ir viņsaulē. Abas bija vienpates un īpatnes, un dārznieces.
Pirmā, vārdā Frīda Broliša, bija Kuldīgas apzaļumošanas iecirkņa meistare un pensijā – mana kaimiņiene. Viņa bija gara un kalsna, ģērbās krāsaini un īpatnēji, dejoja uz ielas stūra un lika gariem konfektes dažādās pilsētas vietās. Vārnas, kuras viņas apziņā arī bija gari, Frīda baroja ar baltmaizi pie mūsu logiem, tad naktīs nāca eži un seski un noēda to, kas bija palicis pēc vārnām.
Frīdai bija lieli nopelni Kuldīgas apzaļumošanā un, aizejot pensijā, viņa turpināja uzskatīt pilsētas puķudobes par savējām un brīvi ņēma to, kas bija vajadzīgs viņas pašas dobei. Tur bija izveidojusies dīvaina secība un lietu kārtība, savā ziņā – alternatīvais Pīta Oudolfa dārzs, no pirmā acu uzmetiena nepateiksi, ka tā ir puķudobe, drīzāk nojausma par to.
Kad Frīda aizgāja mūžībā, mājā palika klusi. Viņas vārdadienā uz kapiem aiznesām svecītes un konfektes. Frīdas ierīkotā garu istaba joprojām nedemontēta atrodas mūsu bēniņos aiz manteļa, izklāta ar krāsainām, tamborētām segām un tasītēm, kurās krīt miruši zirnekļi.
Otra dāma, vārdā Ārija, bija iedēvēta par Koku sievu (viņa dzīvoja mājā, kurā bija applūdušais pagrabs ar gurķu burkām). Atšķirībā no Frīdas, kura bija garu un midi svārku piekritēja, Ārija valkāja tikai bikses, pārsvarā – biezas flaneļa treniņbikses. Viņas galvenais atpazīstamības elements noteikti bija dzeltenā atlasa veste, pašūta no vatētas segas, pievilkusies ar dzīves un darba patinu.
Viņas gaita bija lēna un stabila – visticamāk tādēļ, ka Ārija itin bieži nesa Baļķus. No sava loga regulāri ievēroju gruntīgas miesasbūves sievieti, kura no kaut kurienes lēnā gaitā nesa garus koku gabalus. Žagarus viņa neuzskatīja par ievērības cienīgiem, tikai maktenus stumbrus.
Kad renovēja pils dzirnavu skatu laukumu, Ārija vakaros sāka parādīties ar gariem terases dēļiem, kurus iestrādāja savā upmalas dārzā kā dobju malas. Jo viņa ne tikai gādāja malku sezonai, viņai arī bija liels, vecs dārzs.
Dārzu pamanīju, staigājot gar upmalu, tas bija diezgan aizaudzis un mazliet kalnā. Dažreiz no zeltslotiņu puduriem iznira Ārijas galva, paskatījās un ienira atpakaļ. Tas izskatījās tik vilinoši un noslēpumaini – vecs dārzs Ventas krastā, kur garāmgājēji nevar ielūkoties. Līdz brīdim, kad Ārija kādā pelēkā rudens dienā aizgāja pie veļiem un dārzs palika bez savas saimnieces. Pēc nedēļas dažādu sakritību rezultātā dārzam uzradās jaunas dārznieces / saimnieces, viena no tām – es. Tas bija savādi – novākt miruša cilvēka ražu, rakt un ieviest savu sapratni un kārtību oktobra beigu miglā.
Pavasarī apcere bija beigusies un dārza darbi ritinājās uz priekšu. Kļuva skaidrs, ka Ārija, atšķirībā no Frīdas, koncentrējās nevis uz puķēm, bet sakņaugiem. Ziemcietes šajā dārzā bija pārsvarā zeltslotiņas, kas turpināja izplatīties turbo-ātrumā, daži pojeņu krūmi un šur tur pa kādai narcisei un tulpei.
Centos lauzt tradīcijas un mainīt proporciju – puķes vispirms, un mazliet zaļumi. Gribēju, lai man ir tikpat skaisti kā dārznieka Tontegodes kadros – dažādu šķirņu lilijas, kuras varu fotografēt un filmēt tuvplānā; magones un bruņiniekpieši. Neaizmirstulītes bija ieradušās pašas.
Kādu vasaras dienu ierados savā jauniegūtajā dārzā un
sapratu – kaut kā trūkst. Nav oranžās krāsas, kas tik labi izcēlās uz zaļā fona. Magones. Tās bija rūpīgi nogrieztas.
Tai pat dienā nāca izskaidrojums – rīta suņu pastaigas laikā (Kuldīga redz visu!) bija manīts viens no brāļiem čigāniem, kuri dzīvo blakusielā; gājis gar upmalu ar magoņu klēpi, bet ne romantisku motīvu vadīts, – vācis sastāvdaļas vielu vārīšanai.
Viņa brālis savukārt ir mans stila favorīts šajā pilsētā, kur ļaužu stilu nosaka salons Dīva un veikals Sidonas; viņš iet pret straumi, vienmēr glīti izrotājies ar vidēji masīvām zeltlietām, kad izved pastaigā savu balto pekinieti. (No pastaigām brīvajā laikā viņš strādā benzīntankā vai risina garas telefonsarunas uz savas mājas lieveņa, tērpies rozā frotē halātā.)
Dārzu kādā aiziepriekšējā pavasara sezonā apmeklēja arī puiši ar metāla detektoru, iepriekš laipni palūdzot atļauju pirms dobju apstādīšanas. Protams, cerībā uz kuršu vērtslietām – Kuldīgā tādu netrūkst (kaut vai toreiz, kad labiekārtoja celiņu pie Katrīnas baznīcas, – ko tik neatrada!)
Izvēlējāmies darbdienas rītu, lai diskrēti, un pīkstināšana sākās. Mēs darbojāmies komandā – es norādīju vietas starp dobēm, kur drīkst, viens raka, otrs detektēja. Tik daudz šņabja korķu vienuviet nebiju sastapusi, vienīgi vēl tad, kad meistars mūsu vecpilsētas dzīvoklī mainīja grīdas siltinājumu no padomju laikiem, – skaidas un būvgruži samaisīti ar alumīnija aplīšiem. #UNESCO
Dārzs sāka aizņemt aizvien lielāku manas mazpilsētas dzīves daļu.
Kad vajadzēja gatavoties izstādei Kuldīgas Mākslinieku rezidencē, prokrastinēju dārza dobēs un nožēloju, ka vispār radusies doma par izstādi, ja varu būt šeit un rakāties savā dārzkopja aizrautībā. Ik pa laikam atminējos Karela Čapeka grāmatu Dārzkopja gads, ko man bija iedevis izlasīt viens kuldīdznieks (tas pats, kurš sastādīja Kuldīdznieka noteikumus, skat. iepriekš). Un vienā brīdī sapratu – izstāde ir jātaisa par dārzu, par manu un citu amatieru apsēstību ar dajebkāda izmēra mazdārziņu / puķu dobi / siltumnīcu.
Izstādē izmantoju arī dārzā atrastos Ārijas darbarīkus – kapļus, spaiņus, grābekļus –, kā dārzu kultūras mantojuma liecības. Atklāšana bija tiešām pacilājošs pasākums – kuldīdznieki nāca, dāvināja stādus, lasīja Čapeka citātus un smējās par tiem, visādi iesaistījās komentāros par sēklām un plastmasas puķpodu torņiem, un bieži lietoja frāzi “man arī tā bija!”
Izstāde Dārzkopja gads bija gaišo atmiņu mūžīgais starojums, un mums – dārzkopjiem un puķkopjiem – raidījums jau nav par rezultātu, bet par procesu.
17* teika par bruņinieku / Kuldīga - kino pilsēta
Kuldīga, kā zināms, ir mazā Venēcija, bet vēl kāds bieži piesaukts apzīmējums ir „kino pilsēta”.
Šī freska sākas ar Ēdoles pili, kurā atdzīvojas bruņinieks. Tulkoju to kā simbolu un ilustrāciju frāzei „kino ir iespējams viss”. Piemēram – sarunāt un dabūt īstās bruņas no Kuldīgas muzeja krājumiem, jo “vajag filmēšanai”, un 1966. gadā tas strādā, voilà! (Kāpēc ne, ņemiet, tikai atdodiet atpakaļ! – Jā, labi! Jeb, kā man iemācīja viens mūslaiku kolēģis, kinomākslinieks Mārtiņš Blanks, sliktākais, kas var notikt, – tev pateiks „nē”, bet ja nepajautāsi, neuzzināsi.)
Kas bija šis mazizmēra stiprais cilvēks, kurš parakstījās uz šo – ielīda tajā smagajā bleķa kostīmā un vasaras karstumā staigāja pa pilsētu?! Tostarp gāja pa nesen uzlietu asfaltu Raiņa ielā, lai simbolizētu veco un jauno – asfaltu vecpilsētā un senatni savā personā. (Vēlāk Ingas Jērumas grāmatā izlasu, ka tas bijis filmas operatora Ivara Selecka asistents Bruno Kozlovskis, populāra persona Latvijas dokumentālā kino vēsturē.)
Patika filmas kadrs, kur bruņiniekam fonā ir ceļamkrāns, kas ceļ jauno rajonu Kurzemīti; tur tiks iebūvēta kanalizācija un centrālā apkure – ekstras, kas padomju laika vecpilsētas iedzīvotājiem bija nereālas.
Bruņinieks daudz staigā pa Padomju ielu (Baznīcas ielu), kuru klāj asfalts (pirms padsmit gadiem atkal nomainīts uz bruģi, tāpat kā tilta segumā). Grozās Padomju laukumā, tagadējā Rātslaukumā, vietējie fotografē, novēro, iesaistās sarunās. Manā kinopieredzē ļaužu reakcija ir identiska, tikai fotoaparātu vietā tagad ir telefoni.
Interesanti taču – novērot! Kino, ugunsgrēkus, publiskus strīdus vai citas atrakcijas.
Šoziem piedalījos poļu filmas uzņemšanā, kas tika filmēta tieši šajā pašā ielā. Dažas piebūves ēkām mākslas departaments uzbūvēja klāt tik labi, ka apmetuma atšķirība pat nebija manāma. Šoreiz Kuldīga pārtapa par karalaika Polijas pierobežas pilsētu, kur saimnieko vācieši un no iedzīvotājiem palikuši vien večuki, sievietes ar bērniem un bezcerīgi vīrieši.
Vislielāko iespaidu atstāja poļu “sniega komanda” – vismaz septiņi vīri, kas kapitālā vienībā darbojās ar sintepona vāliem, gāzes degli un birdināmo sniegu. Efekts izdevās izcils – ik palodze, ik ceļa stabiņš tika apklāts un saņēma nāvējošo liesmu, lai iegūtu ticamības momentu.
Tas bija decembrī, tikai mēnesi pirms tam, kad Kuldīgā iestājās arktiskā ziema ar aizsalušiem ūdensvadiem un kanalizāciju, sniega vešanu ar ragaviņām un kausēšanu uz krāsns, un visu citu, kas paliek aiz kadra.
Filmēšanā tika iesaistīti arī daudzi vietējie, no mūsu ielas vien kinoindustrijā par statistiem strādāja divas ģimenes, jo viņu sejas kastingā tika atzītas par “pārlaicīgām”. Vismīļākais tēls man bija Andrītis, kurš savas īpatnās sejas dēļ izturēja konkursu un filmējās gan Baznīcas ielā, gan Rumbas ielā. Viņš ir Staigātājs, bieži redzu viņa garo un salīkušo, zarkukainim līdzīgo stāvu soļojam pa pilsētu.
Vēl viens tēls, ko diemžēl nepaņēma uz filmēšanu (laikam jau baidoties riskēt, ka šis statists varētu nebūt precīzs ar ierašanos baisā agrumā uz maiņu), ir līdzīgas miesasbūves, gan uz pusi jaunākais Zigzags. Arī viņš ir Staigātājs, tikai, atšķirībā no Andra, lieto grādīgos, tāpēc viņa gaita regulāri atgādina zigzagu, kad viņš tenterē lejup pa Upes ielu uz točku. Arī viņam ir pārlaicīga seja.
Freskas beigās bruņinieks ieiet atpakaļ, no kurienes nācis, – Ēdoles pilī –, un sabrūk gluži kā Artūra Virtmaņa veidotais brīnišķīgais kartona šķautņu cilvēks.
18* sestdienas vakara miers / nemiers
Vasarā šim mieram ir divi pilnīgi atšķirīgi varianti. Vai nu pilsētā valda vispārējs nemiers – tūristi & vietējie plūst pa savu alko-disko jūdzi starp trim ievērības cienīgajām adresēm –, vai arī – totāls klusums, un vispār nekas neliecina par #saturdaynightfever.
Tikai – eži. Dažkārt, naktī sēžot uz mājas trepēm, var sadzirdēt skaņu – klusu čaboņu krūmos. Un tad parādās viņš – sestdienas vakara trokšņotājs, ar pārskrējieniem virzīdamies slieku un kukaiņu medībās.
Vēl protams, ir caunas – paralēlie pilsētas iemītnieki, kam, atšķirībā no ežiem, patīk jandalēt. Kad pie domes uzstādīja jaunās puķu kastes, no rīta domes darbinieki, nākot uz darbu, ieraudzīja, ka darbojušies vandāļi – un Kuldīgā pēdējās desmitgadēs tas ir tuvu neticamajam. Puķes izsvaidītas, zeme apkārt izbārstīta, un tādā garā. Drošības dienests attina nakts video ierakstu (jo domes māja, protams, tiek filmēta 24/7) un atklāja pārsteidzošu skatu – cauna ārdās un uzrok puķes tumsas aizsegā.
19* rīts / 7:58
Rīts ir kā filmas kadrs – skats caur virtuves logu, makšķernieks upes vidū kā skulptūra, kura brīžiem sakustas. Rīts ir arī miegaina iešana gar upmalu ar kaimiņienes suņiem un kaķiem, un pilsētas pamošanās skaņu celiņš. Rīts ir gājiens uz tirgu, kur jāpaspēj tikt līdz 9:00, citādi jau “viss ir izpirkts”; rīts ir kafija malkas šķūņa otrajā stāvā vai uz rīta saules balkona, skatoties, kā Ventā zvejo baltais gārnis. Rīts ir cerīgs, jo ir atkal uzdāvināta diena, vienkārši – tāpat.
Šī ir brīnišķīga filma, īpaši – ja ceļi vasarā aizved uz Kuldīgu un tās freskām.
Režisora Aivara Freimaņa un operatora Ivara Selecka dokumentālo filmu Kuldīgas freskas (1966) var noskatīties portālā filmas.lv ŠEIT.
