Paralēlās līnijas ar atšķirīgu žanru elementiem – mazliet no pieaugšanas stāsta, mazliet no romantiskas komēdijas, klīnisks trilleris un Tēva meklējumi…
Režisores Alises Zariņas filma ar Latvijai paredzēto garlaicīgo nosaukumu Nospiedumi (starptautiskais nosaukums ir (iz)aicinošs un kinemātiski haptisks – Flesh, Blood, Even a Heart / Miesa, asinis, pat sirds) gar acīm slīd viegli un patīkami, brīžiem ļaujot identificēties ar situācijām, brīžiem pasmieties par asprātīgajiem dialogiem, brīžiem – just līdzi galvenajai varonei Līvai (Ieva Segliņa). Lielo un mazo aktieru veidotie tēli ir visumā organiski un ticami, kaut arī funkcionālu tēlu – tādu, kam ir tikai sižetu skaidrojošs vai virzošs uzdevums – ir pārlieku daudz. Filmā ir iespēja gūt erotisku tīksmi seksa ainā vai skatoties uz kailiem krūšgaliem (diskutabla iespēja), finālā rodas iespaids, ka stāsts ir atrisināts, un personāža turpmākā dzīve būs labāka. Tomēr apmierinājuma sajūta, ko filma rada, ir gaistoša, un tas visdrīzāk nav saistīts ar mērķtiecīgi ieprogrammētu antibaudas principu, kas kādreiz bija raksturīgs modernisma filmām[1], neļaujot skatītājiem iegrimt iluzorā pasaulē.
Netieši norādot, ka vairums stāstu mākslā ir stāsti par Tēvu[2], Žils Delēzs un Fēlikss Gvatari reiz konstatēja: “(..) Daudzi domā, ka romānu var uzrakstīt, izmantojot savas percepcijas un afekcijas, savas atmiņas vai arhīvus, savus ceļojumus un fantāzijas, savus bērnus un vecākus, interesantus personāžus, kurus rakstniekam ir gadījies sastapt, un vispirms jau to interesanto personāžu, kāds neizbēgami ir autors pats (kurš gan tāds nav?), un visbeidzot – savus viedokļus, kas visu sasaista kopā. (..) Parasti šādā veidā iegūst neviendabīgus darinājumus, kuros ir liela rosība, dodoties tēva meklējumos, bet to atrod tikai sevī pašā (..)”[3].
Tēva meklējumi, meitas un tēva attiecības, šķiet, ir galvenā tēma arī filmā Nospiedumi. Kādu laiku sociālajā tīklā Facebook filmas profilā angliski bija lasāms teksts, ko atļaujos latviskot šādi: “Jā, šis ir stāsts par tēva kompleksu! Nē, tu nedrīksti to tā saukt!”[4]. Šīs devīzes vizualizācija (operators Mārtiņš Jurevics) ir viena no skaistākajām un drosmīgākajām filmas ainām. Līva redz sapni, kurā viņas asinsrite ir gluži vai varavīksnes krāsās, bet asinsvados ritošais šķidrums plūst arī caur viņas tēvu, kurš dzer… Šī epizode Līvu netieši savieno ar daudzām citām, no tēva vai vīra alkoholisma cietušajām Latvijas filmu varonēm – Kristīni (Purva bridējs), Baibu (Pūt, vējiņi), Lauru (Ezera sonāte) utt.
Tēva tēmu kā galveno filmā izceļ arī tās izspēle vairākos līmeņos – pieaugusī Līva un mirstošais tēvs (Januss Johansons) tagadnes laikā, Līva bērnībā (Ērika Vilisone) un viņas tēvs salīdzinošā jaunībā (Eduards Johansons), Līvas dzīvesbiedrs Mārcis (Gatis Maliks) un viņa meita Patrīcija (Kate Oliņa), kas pastāvīgi dzīvo Vācijā, kur viņai laimējies tikt arī pie audžutēva.
Tomēr šāda sarežģīta struktūra nelielā kinodarbā traucē tēmas un tajā iesaistīto tēlu atklāsmei. Par Līvas tēvu Egilu Egli no pastarpinātām sarunām slimnīcā un izvērstas ikonogrāfijas (izteiksmīgi filmējumi tēva mājās un Līvas atmiņu ainās) iegūstam visai daudz informācijas, tomēr tai nav rakstura izvērsuma. Egils dzimis 1962. gadā, laimīgākos un radošākos brīžus piedzīvojis Atmodas laikā, pēc tam pelnījis naudu ar erotisku un pornogrāfisku bilžu veidošanu, līdz nodzēries.
Epizode, kurā Līva skata tēva bildes, ir tā, kas visvairāk pasaka par šo cilvēku, vienā īsā mirklī dodot arī plašāku vēsturisku kontekstu. Tas saistīts ar “nenoteiktības politikas” periodu[5], kas, šķiet, neatgriezeniski (Kaspara Znotiņa tēlotais dziednieks Guntis filmā gan saka, ka nekas nav neatgriezenisks) ietekmējis Egila Egles un līdz ar to arī viņa meitas Līvas dzīvi. Vēsturniece Una Bergmane skaidro: “Nenoteiktība starptautiskajās attiecībās ietver vairākus elementus. Konceptuāli tā var nozīmēt bailes vai neziņu informācijas trūkuma dēļ, vai arī apjukumu un šaubas, ko izraisījis informācijas pretrunīgums. (..) Gorbačova vērienīgās reformas ievirzīja nezināmā teritorijā arī padomju sabiedrību, padarot nenoteiktību par visu padomju pilsoņu ikdienas pieredzi.”[6] Bergmane raksta arī par to, cik svarīgi 90. gadu sākumā Baltijas valstīm bija tikt pamanītām, iegūt redzamību starptautiski – ko līdzīgu vērojam arī Līvas tēva centienos ar sieviešu kailfoto iegūt atzinību un naudu, tikt pamanītam pasaulē.
Egila un viņa meitas Līvas īpašā saikne, kas iezīmēta gan asinsrites epizodē, gan vairākkārt kā apgalvojums izskan no Līvas mammas Gundegas mutes (lomā Leonarda Ķestere-Kļaviņa), drīzāk nozīmē Līvas līdzatkarību. Jau viņas bērnības atmiņās Egils parādās kā kretīns vai pat deģenerāts, un arī salīdzinoši harmoniskajos kopā būšanas brīžos bez aiztures pūš cigarešu dūmus savai mazajai meitai tieši virsū.
Vēlāk, kopjot Egila mitekli un vācot izsmēķēto cigarešu galus, mamma Gundega konstatē: “Tava tēva pelni ir visur!”
Līdzās arhetipiskajam stāstam par Tēva meklējumiem filmā ir arī citas tēmas, kas izklāstītas, izmantojot atšķirīgu žanru (piemēram, romantiskas komēdijas vai pieaugšanas stāsta) elementus. Tas, ka cilvēki pāri trīsdesmit – daļēji Līva, bet jo īpaši Mārcis – filmā ir sasaistīti ar pieaugšanas naratīvu, un tā tagad jau ir ierasta parādība gan Latvijas, gan citzemju kino, no vienas puses liek šausmināties par sabiedrības infantilismu, bet no otras – daļēji kļūst par skaidrojumu filmas otrai svarīgākajai stāsta līnijai, ko žanriski varētu nosaukt par klīnisko trilleri. Diezin vai varam cerēt uz medicīnas, izglītības un politiskās sistēmas funkcionalitāti sabiedrībā, kur cilvēki faktiska brieduma gados jūtas un uzvedas kā pusaudži.
Slimnīcai un Līvas saskarei ar Latvijas medicīnu filmā ir nozīmīga vieta. Šis ir filmas aktuālais, sociālkritiskais stāsts, kurā arī ir vairāki līmeņi. Līvas slimnīcā piedzīvotās smieklīgās, neveiklās vai nejēdzīgās situācijas savienojas ar telpu labirinta, apšaubāmās tīrības un dehumanizācijas radītajiem draudiem, veidojot priekšstatu par medicīnas iestādi kā korumpētas un neveselīgas, arī vienaldzīgas un naidīgas sabiedrības modeli. Režisore tomēr dod cerību tieši ar jaunas, bērnišķīga skata dakteres tēlu (Elizabete Marija Brante) – viņa ir tā, kas gan grib un spēj Līvai paskaidrot tēva stāvokli, gan atsakās ņemt kukuli. Zināmu cerību dod arī dusmas, kas citādi biklajā un samērā pasīvajā Līvā pakāpeniski briest, saskaroties ar absurdajām norisēm slimnīcā. Tās izlaužas jau citā vidē – kapsētā, kur kukuli prasa arī kapracis (atsaucot atmiņā Jāni Streiču un kapu ainu filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks, 1975), un tēva bērēs, kur meitas sacelšanās iezīmē varonē jauna attīstības posma sākumu.
Fināls, Līvas atbrīvošanās un attīrīšanās aina, saistās, protams, ar ūdeni – bezgala banāls, taču vienmēr efektīvs tēls! Žils Delēzs par ūdens izmantojumu (franču) filmās rakstīja: “(..) Ūdenī attīstās redzības funkcija pretstatā zemes redzei: pazudusī mīļotā atklājas tieši ūdenī, it kā uztvere baudītu tādu tvērumu un mijiedarbību, tādu patiesību, kādu uz zemes tai nav”.[7]
